Kurzemes Vārds

00:07 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Šīs nedēļas notikumi

Salnas ievziedu laikā

Andžils Remess

Šonedēļ gan Latvijā, gan pasaulē turpināsies jau iepriekš sākušās norises, tiesa, parādoties jaunām iezīmēm un akcentiem, pilnīgi skaidrs, ka kāds jau šķietami līdz kaklam iestidzis process gūs pavisam jaunu virzību un ievziedu laika salnas atmaigs, bet citur tās pieņemsies spēkā, neļaujot ar mierīgu sirdi aizbaidīt pavasara plaukumu.

Ko iegūstam no Krievijas spiediena

Vēl šonedēļ mūsu uzmanības punktā paliks attiecības ar Krieviju, taču pirmo reizi šajos divarpus mēnešos varam atāluties ne tik daudz prognozēt austrumu kaimiņvalsts jaunu pārmetumu ticamības pakāpi, bet gan gaidīt, kā Krievija izies no viņu valdībai tik kutelīgās situācijas un ja ne pavisam pārtrauks, tad būtiski mazinās spiedienu.

Jo skaidrs, ka Krievijai tas ir jādara, ja reiz tā grib tikt atzīta par vienu no pasaules astoņām nozīmīgākajām valstīm un nākotnē pat cerēt uz Eiropas savienību, par ko šīs valsts prezidents Boriss Jeļcins bikli ieminējās nupat Lielbritānijā notikušajā astoņu lielvalstu līderu sanāksmē. Nav šaubu, ka tikai tāpēc Jeļcins bija spiests paziņot, ka vēlas tikties ar Latvijas prezidentu un runāt par robežlīgumu, un ka Maskava atzinīgi vērtējot latvijas veikto krievu dzīves atvieglošanai. Ja Jeļcins to līdz šim nesaprata, tad viņam lika saprast, ka ne ASV, n e Vācijai, ne Francijai, ne citām lielvarām nav vajadzīgs partneris, kas meklē kašķi ar kaimiņiem.

Tiesa, Krievijas prezidenta preses dienests pēc tam nedaudz koriģēja Jeļcina sacīto, uzsverot, ka Krievijas reakcija būšot atkarīga no tā, kā Latvija nevis vārdos, bet darbos uzlabošot krievu stāvokli, un tas ir stiepjams jēdziens, kuru var izmantot, kā nu kurš vēlas. Bet to, ka Krievija bija šajā ziņā pamatīgi pāršāvusi pār strīpu, arvien biežāk un skaļāk atzīst Krievijas politiķi, nemaz nerunājot par Eiropas institūcijām, kuras Krieviju salīdzina ar Vāciju pēc Otrā pasaules kara, kas arī bija zaudējusi kaimiņvalstu uzticību, tāpēc Maskavai vispirms jāapzinās, kāpēc tā noticis un jācenšas uzticību atgūt. Krievijai ieteiktsd saviem tautiešiem baltijas valstīs likt saprast, ka viņi tur nevar turpināt dzīvot PSRS pilsoņu dzīvi, un maskavai saudzīgi aizrādīts, ka tās uzdevums nav kontrolēt EDSO ieteikumu ieviešanu Latvijā.

Ar vārdu sakot, stāvoklis šajā ziņā ir būtiski mainījies un atliek tikai gaidīt, cik Jeļcina darbi atbildīs vārdiem. Visai dīvains gan ir Jeļcina sacītais, ka iniciatīvai par viņa tikšanos ar Gunti Ulmani jānāk no Latvijas prezidenta. Latvija par šādu tikšanos runā jau vairākus gadus, bet Maskava to negribēja un negribēja sadizrdēt.

Ko tad vēl esam ieguvuši no Krievijas spiediena, izņemot iespēju tikties visaugstākajā līmenī? Ieguvām pārliecību, cik nepieciešams ir vispirms mums pašiem tikt skaidrībā par šādām borisēm savā vēsturē, ko pašreiz gan Austrumi, gan Rietumi loca pēc sava prāta. Un vēl. Krievijas spiediens lika Baltijas valstīm konsolidēties, labāk apzinoties savu likteņu kopību, un tas Maskavai nu nekādi nepatīk, ka reiz pat Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Igaunijas un Lietuvas prezidentu izteikto atbalstu Latvijai nosaucis par Baltijas valstu veidoto fronti pret Krieviju.

"Būs tā, kā es teikšu?"

Visas šīspavasara jezgas - gan Krievijas kampaņa, gan mēģinājumi šūpot valdību - ļoti labi parādīja, kas ir kas mūsu politikā, un ja Saeimas vēlēšanas notiktu pašlaik, tad dominētu spēki, kas Latvijas politiskajā spektrā atrodas no centra pa labi - Andra Šķēles vadītā Tautas partija un "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, bet partijas un kustības ar pretēju orientāciju - "Saimnieks", Tautas saskaņas partija, Sociālistiskā partija, "Līdztiesība" - pat paliktu aiz borta. Tāpēc arī ar lielu interesi gaidīsim, kādas sviras tās izmantos, lai atgūtu pozīcijas.

"Saimniekam" ar ēnu kabineta radīšanu tas neizdosies, un vispirms tam jāapzinās, ka pie laba gala nav novedusi sēdēšana uz diviem krēsliem, šajā gadījumā - mēģinājums izpatikt gan nacionāli, gan internacionāli domājošiem cilvēkiem. Un ka neko labu nedos vainīgo meklēšana savā neveiksmē citur, piemēram, apvainojumi "Latvijas ceļam" nodevībā, jo, lūk, Guntara Krasta valdību gribējuši gāzt kopā ar ceļiniekiem, bet tie nodevuši.

Droši vien interesanti būs vērot, kā sacirtīsies partiju intereses par tik gardu kumosu, kāds ir "Latvenergo". Cīņa par šī uznēmuma privatizācijas principiem jau tā saasināja attiecības valdībā un kļuva par vienu no krīzes iemesliem, bet tagad pavisam atklāti savas pretenzijas uz "Latvenergo" piesaka Raimonda Paula vadītā Jaunā partija.

Taču visintriģējošāk būs vērot, kā attīstīsies jeb arī kurā brīdī izjuks tik neparasts veidojums, kāda ir politiskā apvienība pagaidām vēl bez nosaukuma, bet ar kustību "Līdztiesība", Sociālistisko partiju un Tautas saskaņas partiju sastāvā. Tātad, no vienas puses - vēl nesenie padomju varas noliedzēji, bet no otras - tās joprojām kvēli aizstāvji.

Nav jau runa par to, kuru uzskati ir simpātiskāki vai nesimpātiskāki, bet gan par to, kā varēs sadzīvot tik pretēji nesavienojami jēdzieni, principi un viedokļi, kādi viņiem ir par pilsonību, par valodu, par Eiropas savienību.

Ja Jānis Jurkāns no saviem principiem atsakās, tad tā ir viņa kā politiķa nāve, un droši vien viņam nekas cits neatliks, kā attiektie, jo maz ticams, ka to darīs Alfrēds Rubiks, kura credo ir: būs tā, kā es teikšu.

Vai Jurkāns būs vienīgais, kas tik krasi mainīs savus uzskatus, lai tikai tiktu Saeimā? Un vai šāda uzskatu maiņa nepanāks pretējo, proti, neatbaidīs vēlētājus?

Neonacisti Rīgas centrā

Šonedēļ vēl plašāk vismos kaislības ap Latvijas Republikas Ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu, kuru Saeimas deputāts Jānis Ādamsons grib gāzt no viņa posteņa, jo, lūk, Skrastiņš esot pasīvs "Latvenergo" lietas izmeklēšanā. Savukārt Skrastiņš apšauba kādreizējā iekšlietu ministra Ādamsona darbošanos valsts interesēs bankas "Baltija" krīzes laikā, jo kavējis ierosināt krimināllietu pret Aleksandru Laventu un gribējis atļaut viņa izbraukšanu uz ārzemēm.

Varētu jau npievērst uzmanību Ādamsona kārtējai atmaskošanas kārei, jo ko tik visu viņš nav gribējis atmaskot, bet tālāk par runāšanu nav ticis. Taču šoreiz mulsina Skrastiņa nervozā pretreakcija, nepiemērota tik augstai amatperesonai un jo sevišķi tādas nozares pārstāvim.

Ja šis skandāls virmos tikai varas augstākajās struktūrās, tad plašāks apjoms būs citam skandālam - un tikai tā - par skandālu var nosaukt aizvadītās ceturtdienas mītiņu Vērmaņdārzā Rīgā.

Var saprast krievuvalodā runājošo jauniešu rūpes par savas valodas saglabāšanu, un nekas nosodāms nav, ja viņi šīs rūpes, šīs bažas izsaka tādas formas akcijā. Taču tāpat kā 3. marta piketa īstais mērķis nebija panākt mazākus komunālos maksājumus, un 17. marta piketa mērķis nebija uzlabot stāvokli nepilsoņu pasu izsniegšanā, tāpat arī šoreiz virsroku ņēma pavisam citi saukļi. Rūpes par krievu valodu nomāca aicinājumi uz nemieriem, vardarbību, nacionālā naida atklāta kurināšana, un visu to vadīja nacionālboļševiki, kuri gan pēc savas simbolikas, ka šķita, Rīgā uzņem epizodi filmai par Vāciju Hitlera laikā.

Pats dīvainākais, ka šī Latvijai naidīgā akcija notika dienas laikā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas pašā centrā, policijai vienaldīgi noraugoties, sak, tur nekas pretlikumīgs nenotiek. Bet vai tad Latvijas likumu acīmredzama pārkāpšana nav nelikumība? Vai atkal gaidīsim, kamēr pasaule mūs sāks nosodīt par nacisma atdzimšanu? Ja jau to varēja pārmest pēc leģionāru gājiena nolikt ziedus, tad šeit neonacisms bija redzams kā uz delnas un sasaucās ar tajās dienās Maskavā notikušo ebreju sinagogas uzspridzināšanu un Irkutskā izpostītajiem ebreju kapiem.

Vai tas bija tā vērts?

Paldies Dievam, šonedēļ turpināsies normalizēties stāvoklis Indonēzijā, kur neapmeirinātība ar prezidentu Suharto pārtapa laupīšanā, veikalu un uzņēmumu dedzināšanā, un bojā gāja vairāki simti cilvēku, bet ārzemnieki steigšus pameta valsti. Galvaspilsētas Džakartas ielās vajadzēja ievest tankus un karaspēku, lai grautiņi beigtos.

Toties celsies temperatūra Izraēlas un ASV attiecībās, jo izraēliešu līderis Benjamins Netanjahu turpina tiepties un nepiekrīt amerikāņu priekšlikumam atdot daļu teritorijas palestīniešiem. Lai nevājinātu savas pozīcijas šajā reģionā, amerikāņiem nekas cits neatliek kā likt lietā spiedienu pret Izraēlu.

Un tomēr galvenā uzmanība šonedēļ būs pievērsta iespaidam, ko pasulē radīja Indijas kodolieroču izmēģinājumi. Diez vai Indijas vadītāji pirms to izdarīšanas domāja, ka reakcija būs tik nosodoša, ka ASV un Japāna bez kavēšanās pārtrauks palīdzību, ka katastrofāli kritīsies valūtas kurss. Vai tas bija to vērts, lai pasauli nostādītu pret sevi un pavērtu brīvas rokas kodolieroču izmēģinājumus veikt arī Indijas kaimiņam Pakistānai, no kuras Indijā tā baidās?