Kurzemes Vārds

00:50 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Šodien - Starptautiskā muzeju diena

1918. gadā, kad risinājās visai Latviešu tautai izšķirīgi notikumi, izvēli, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi, izdarīja arī Jānis Sudmalis.

Devēja guvums

Uļa gintnere

Zēnības gados Liepājā, strādājot par izsūtāmo zēnu veikalā, viņš kādu dienu nejauši satika krāsotāju, kurš bija ieradies, lai pie ieejas veikalā uzkrāsotu attēlu - norādošu roku. Sajūsminājies par zaigojošo krāsu paleti un veiklību, ar kādu meistars veica visus darbus, Sudmaļu piecpadsmit gadus vecais puika kļuva par krāsotājmeistara Olmaņa palīgu. Un roka uz veikala sienas bija pirmā, kas norādīja ejamo ceļu. Gāja gadi, bet izvēles priekšā stāvot, vienmēr radās kāda "norādoša roka", kā teica pats Sudmalis: gan Jaņa Rozentāla raksti par mākslu žurnālā "Vērotājs", gan draugs Roberts Šterns, kuru prese vēlāk nodēvēja par pirmo glezniecības celmlauzi Liepājā. Bet 1918. gadā tie bija Ansis Cīrulis (1883.-1942.) un Matīss Siliņš (1861.-1942.).

1915. gadā, vācu karaspēkam tuvojoties Liepājai, vecāki mudināja Jāni atstāt pilsētu, kaut gan viņam nemaz negribējās to darīt, iztēlē karu uzskatot par tādu notikumu, ko pašam būtu jāredz. Viss turpmākais šo romantizēto priekšstatu, protams, izkliedēja. Jau tā paša gada rudenī līdzekļu trūkums spieda pamest mācības Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterpilī. Atlicis bija tikai viens pusgads, lai varētu saņemt diplomu. nomākts un neredzot turpmākās dzīves perspektīvu, Jānis Sudmalis pieteicās par sanitāru frontē. Pēdējā brīdī skolas biedri tomēr atturēja ziedoties uz impērijas altāra.

Atgriešanās Latvijā - precēta vīra kārtā

1915. gada 26. septembrī cēsinieci Otīliju Kļaviņu un Jāni Sudmali salaulāja toreiz Pēterpilī dzīvojošais mācītājs liepājnieks Visvaldis Sanders.

"Kad kopā ar Otīliju atbraucām Cēsīs, man bija tikai tik daudz mantu, kā tas, kas mugurā. Tāpēc arī sievasmāte ne vienu reizi vien izturējās pret mani kā nepiemērotu viņas meitai. Bez tam nebija man arī nekādas noteiktas nākotnes izredzes: skolu nebiju beidzis un mākslinieks, kā jau visiem materiālistiem, šķita dzīvei nederīgs liekēdis."

Znota lietderības pakāpe pieauga, Jānim Sudmalim kopā ar Otīliju sākot strādāt kara bēgļu apgādāšanas komitejas Cēsu nodaļā. Vēlāk šis darbs lika pārcelties uz Rīgu. Mazajā Miera ielas dzīvoklītī auga Imants, piedzima Videvuds. Bet Jānis Sudmalis, sākoties mācību gadam, saņēma uzaicinājumu strādāt vairākās skolās par zīmēšanas skolotāju: "Sāku strādāt ar dziļu prieku un aizraušanos. Šajās skolās bija jauki bērni un viegli nācās ar viņiem strādāt, reizē iegūstot arī pirmās iemaņas pedagoģijā."

"Jūs bijāt zīmēšanas skolotājs Latviešu izglītības biedrības vidusskolā Rīgā, kur arī es toreiz mācījos. Jūs ļoti patikāt vienai daļai skolnieču, patika jūsu smalkjūtīgā kautrība, jauneklīgais biklums. Patika jūsu aizrautība, runājot par mākslu. Jūs bijāt mākslas apsēsts, kā toreiz, tā visu mūžu, jo esat cauri un cauri mākslinieks," aizritot 65 gadiem, rakstīja E.Drille savam skolotājam viņa 95. dimšanas dienā.

Apcietinājumā

Tad pēkšņi kādā 1918. gada aprīļa naktī Jāni Sudmali apcietināja: "? mani uzmodināja mājas sētnieks, ko pavadīja vācu karavīri. Pavēlēja steidzīgi saģērbties un nākt līdzi. Uz ielas, ielenkti no apsardzes, gaidīja vēl daži apcietinātie. /../ mūs veda pāri gaisa tiltam uz toreizējā Ķeizarmeža (Mežaparka) staciju. Tur priekšā jau bija vairāk kā simts cilvēku, kas tanī pašā naktī apcietināti. Viņi bija ļoti dažādi ļaudis, gan vīrieši, gan sievietes, no inteliģences un vienkārši darba cilvēki. Neviens nezināja pateikt, par ko apcietināts un kāds būs mūsu turpmākais liktenis. Tikai pēcpusdienā padeva preču vilcienu. /../ Sākumā varējām domāt, ka vedīs mūs uz Vāciju. Tomēr galapunkts izrādījās Ventspils.

Nakti pavadījuši Ventspils mūros, visi tika vesti stingrā apsardzībā pāri Ventai uz tuvējo mežu: ".. vēl nezinājām, kas ar mums paredzēts, vai mežā nošaus... Beidzot nonākam dēļu barakā. Te gaida mūs kā krauklim melnām acīm nometnes komandants /../. Gulēšanai - kailas dēļu lāvas divos stāvos. Pirmais pasākums - atutošanas pirts, kas atradās Ventspilī. Vēlāk tur veda mūs ik pāris nedēļu /../ Katram no mums vajadzēja ņemt līdz no nometnes pa malkas šķilai pirts vajadzībām. Vienā no šādiem gājieniem pēc skaitīšanas izrādījās, ka viens trūkst. Sardze atjēdzās tikai tad, kad pie kāda nomaļāka krūma atrada atstātu malkas pagali.

Darbos ārpus nometnes mūs neveda, vienīgi pašu lietošanai malka bija jāsazāģē un jāsacērt.

Tiem, kam ēšanu papildus no ārpuses nepiegādāja, bija jāiztur pusbads. No rītiem izsniedza bļodiņu rūgtas kafijas un 200 gramu maizes visai dienai. Pusdienā - bļodiņa zupas no valzivs vai roņa gaļas atliekām. Šai zupai jau smaka bija neciešama, bet bads spieda to ēst. /../ Reiz bija gadījums kad mums katram bija paredzēts saņemt tūtiņu ar 150 gramiem brūnās cukura erzaces. Bet pārsteigti tūtiņās saņēmām... sāli.

/../ neskatoties uz stingro režīmu un aprobežotajiem apstākļiem, mēs, kas ārpus nometnes jau agrāk bijām darbojušies kultūras pasākumos, sastādījām un pa laikam ar produktu pienesējiem aizlaidām uz Rīgu mūsu nelegālo nometnes žurnālu "Ventspils Vakarnieks". /../ Ilustrāciju un vāku zīmēju es. Tās bija ainas no mūsu dzīves.

Gadījās, ka sievieši, kas maz ko var noklusēt, pastāstīja nometnes komandantam, ka es esot viņu uzzīmējis. Komandants man jautā, kur ir zīmējums. Es izvairījos no tiešas atbildes, jo biju viņu attēlojis uz mūsu žurnāla vāka un nezinu, kas būtu noticis, ja viņš to ieraudzītu: zīmējumā biju attēlojis milzīgu divgalvainu čūsku, kas apvijusies mūsu nometnei. Viena galva bija Vācijas valsts ērglis, otra - nometnes komandants.

Sacīju, lai man apgādā zīmēšanas albūmu un zīmuļus, tad varēšu arī viņa portretu uzzīmēt. To komandants arī izdarīja. Es viņa portretu uzzīmēju, bet albūmā vēlāk varēju skicēt. Tas pašam palika par piemiņu no šā smagā laika."

Septembra sākumā Jāni Sudmali no ieslodzījuma atbrīvoja. Pirms tam viņš jau bija pārvests uz Daugavgrīvas cietoksni, kur pildīja tulka pienākumus.

Cimdi - īsta tautas māksla

Atgriežoties Rīgā, skolotāja darbs bija zaudēts: "... manu darba vietu bija aizņēmis agrākais skolotājs. Piespiedu dīkā dzīve cietumā lika daudz ko pārdomāt, rosināja vēlmi radoši pašizteikties. Vēl nebija pagājuši pat pieci gadi no 1914. gada Ziemassvētku brīvdienām, kuras štiglicēns Jānis Sudmalis, kā parasti, pavadīja pie vecākiem Liepājā. Pilsētā bija izveidota komiteja, kura frontes karavīru vajadzībām vāca cimdus. Nejauši šos ziedojumus ieraudzīja Jānis Sudmalis un lūdza atļauju cimdus pirms nosūtīšanas nozīmēt: "Tā bija pirmā iepazīšanās ar īstu tautas mākslu, kas tik daudzpusīgi izteicās šajos cimdos gan rakstā, gan krāsā. Katrs novads izteica savu īpatnēju gaumi, rakstu un krāsziedu izvēli. Skaistie, daudzkrāsu dzīpariem izrakstītie cimdi man pirmo reizi atklāja tautas pūra skaistumu.

Reiz iegūtais redzīgums, gadiem ritot, kļuva jūtīgāks un lietpratīgāks. Nometnē esot, radās doma par nepieciešamību vairot izpratni par tautas mākslu un tās vērtību pašā tautā. Par stāvokli, kāds šajā jomā tolaik pastāvēja, pēc dažiem gadiem Jāņa Sudmaļa Štiglica skolas biedrs, vēlākais pilskalnu pētnieks, dievturības iedibinātājs un mākslinieks Ernests Brastiņš rakstīja: "Šodien par latviešu ornamentu var runāt kā par kaut ko senbijušu, jo visumā tas tautā vairs netiek piekopts, un daļa mākslinieku to skaita par mazvērtīgu zemnieku mākslu. /../ Iztrūkumu aizvieto no Vakareiropas ievazātas dekoratīvas formas un stili. Ir pienācis pats pēdējais laiks atmest aizspriedumus it kā latviešu ornaments nebūtu pētītāja vai mākslinieka uzmanības vērts."

Skolotāja gaitas bija Jāni Sudmali savedušas kopā ar Ansi Cīruli: "Ar viņu saskaņotās domas un idejas iedvesmoja mani, lika nekavējoši sākt meklēt, vākt un studēt materiālus referātam par tautas mākslu." Pats Ansis Cīrulis, daudzpusīgs savā turpmākajā darbā, apliecinājās kā keramiķis, grafiķis, mēbeļu projektētājs un rotājumu meistars, gleznotājs, kurš lieliski prata savienot amatu un mākslu. Raksturā klusā un kautrā, sevī iegrimušā Anša Cīruļa darbi pēc speciālistu atzinumiem, izstaroja kādu gaišumu un jaunības mirdzumu. Apbrīnojama bija viņa spēja ar tagadnes cilvēka izjūtu pārveidot tautas mākslas senās tradīcijas.

Ansis Cīrulis devis arī sarkanbaltsarkanā karoga proporcijas un krāsu toņus, bet 1918. gadā zīmējis pirmo neatkarīgās Latvijas pastmarku. 1923. gadā viņš ieguva 1. godalgu Rīgas pils sūtņu akreditēšanās zāles projektu konkursā, to realizēja 1928. gadā, bet vairākās 1930. gadu izstādēs saņēma starptautisku atzinību. Abu mākslinieku draudzība turpinājās līdz pat Anša Cīruļa nāvei 1942. gada 15. septembrī. Godinot viņa piemiņu, Jānis Sudmalis Liepājas muzejā toreiz izveidoja nelielu atvadu ekspozīciju.

Pirmie priekšstati par muzeja darbu

Pētnieka ceļš jauno skolotāju aizveda pie Matīsa Siliņa: "Iepazinos ar Latviešu biedrības muzeja krājumu pārzini Matīsu Siliņu, kurš pielaida mani muzejā nozīmēt visu, kas man nepieciešams, ar savām zināšanām un pieredzi sniedza man par iegūto materiālu vēl dziļāku izpratni."

1902. gadā Matīss Siliņš bija pārņēmis Rīgas Latviešu biedrības muzeja vadību, savā autobiogrāfijā par to rakstīdams: "Es to uzņēmos ar lielāko prieku. Tas bij, to te atzīstu, tas bij Dieva lemts liktenis tiklab man, kā mantām." Skolotājs, rakstnieks un tulkotājs, grāmatizdevējs un kartogrāfs Matīss Siliņš bija iesācis savu mūža darbu, kuru pats apzīmēja ar vārdiem "valstiski tautiskais darbs". Jau tad, kad Latvijas valsts vēl nepastāvēja pat pārdrošu nākotnes vīziju veidolā, viņš muzeja krājumos prata izlasīt latviešu tautas gaitu vēsturē. Viņa darbs šo muzeju pakāpeniski izveidoja par vienu no nozīmīgākajām nacionālo bagātību krātuvēm - Latvijas Vēstures muzeju.

Tieši Matīss Siliņš palīdzēja Jānim Sudmalim gūt pirmos priekšstatus un izpratni par muzeja darbu. Tieši viņa mudināts Sudmalis 1919. gadā veica savus pirmos izbraukumus Dienvidkurzemē, nosūtot visus iegūtos priekšmetus uz Rīgu - Matīsam Siliņam. 1942. gada 7. martā, viņam aizejot mūžībā, Jānis Sudmalis "Kurzemes Vārdā" rakstīja sirsnīgus atvadu vārdus: "Ja tagad visos Latvijas novadu centros ir jau diezgan plašas senmantu krātuves - muzeji, tad par to jāpateicas muzeja tēva Matīsa Siliņa suģestējošās darbības izstarojumam, kas tik neatlaidīgi vienmēr aicinājis kopot un sargāt tautas senatnes pieminekļus." Nedzīvo muzeja lietu dvēsele, sirmais Latvijas muzeju līdumnieks - tādi bija pēdējie Jāņa Sudmaļa suminājumi Matīsam Sliņam.

Bet 1918. gadā, iegādājoties kāda Cēsu fotogrāfa projekcijas aparātu, tapa "priekšlasījums ar gaismas bildēm" "Latviešu senatnes māksla". Ja 1913. gadā Jānim Sudmalim sagādāja grūtības skatuves ietērpa veidošana Alojas saviesīgās biedrības iestudētajam Raiņa "Zelta zirgam" ("Kāda gan varēja būt senlatviešu telpu arhitektūra?.. es maz ko zināju par tautas mākslu..."), tad pēc pieciem gadiem viņš vēlās vakara stundās Cēsīs, Valmierā, Rūjienā mācīja zinības par Latvijas arheoloģiskajiem pieminekļiem, tautas apģērbu, seno rakstu izcelšanos un attīstību, bet, pats būtiskākais, - par "latviešu īpatnējā ornamenta tagadējo dzīvi".

Top grāmata "Latvju raksti. Ornamenti"

Ienākumi no publiskajiem priekšlasījumiem tajā laikā bija vienīgais ģimenes eksistences avots. Taču tad, atgriežoties no kādas uzstāšanās Cēsīs, Jānis Sudmalis uz ielas nejauši satika savu kolēģi skolotāju Luteru, kurš viņam pateica satraucošu ziņu: priekšlasījumi tiekot uzskatīti par maskētu pretvācu propagandu. Sakarā ar to ir izdota pavēle par viņa apcietināšanu: "To uzzinot, saprotams, pārtraucu šo pasākumu un kā Kurzemes bēglis kopā ar ģimeni atgriezos Liepājā."

Vēl pēc pieciem gadiem, 1923. gadā, "gaismas bildes" pārtapa Jāņa Sudmaļa pirmajā drukātajā darbā "Latvju raksti. Ornamenti", kas iznāca Valtera un Rapas apgādā ar plašu ievadtekstu un ap 350 zīmējumiem uz 30 lapām.

"Man šķiet, ka Sudmalis ļoti labi izpratis latvju seno rakstu un rāda mums to cēlu, pa kuru iedami, mēs nonāksim pie mūsu stila renesanses," par grāmatu rakstīja mākslinieks un pedagogs Hermanis Aplociņš, vēl piebilzdams, ka izdevuma vērtību vairo tas apstāklis, ka autors "daudz nefilozofē, bet balstās vienīgi uz faktiem. Raksti ļoti veikli sagrupēti atsevišķos elementos un rādīta to pakāpeniska attīstība kompozīcijās."

Pats Jānis Sudmalis grāmatas ievadā rakstīja: "Dziņa modināt seno latvju mākslu nav vienīgi uzpūsta acumirkļa iedoma, bet tai meklējams dziļāks psiholoģisks pamats, kas saistās ar tautas pagātni /../ Pilsētas iespaidi ar katru dienu vairāk izskauž šo senatmes mantojumu. Nepaies ilgs laiks, un tautas māksla kļūs pilnīgs muzeja priekšmets. /../ Tagad, kur latvju zeme atguvuse savu patstāvību, tautā neapzinīgi radušās ilgas pēc īpatnējas kultūras un mākslas, kas dod Latvijai uz senām tradīcijām dibinātu cienīgu tērpu. Bet kā to sasniegt?"

Uz šo retorisko jautājumu Jānis Sudmalis ar saviem darbiem centās atbildēt visu mūžu.

Ražīgākie gadi mākslā un sabiedriskajā dzīvē

Līdz ar jaunās Latvijas valsts tapšanu, Jānis Sudmalis dedzīgi iekļāvās tās kultūras, mākslas un arī sdabiedriskajā dzīvē. 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdības uzdevumā viņš izgatavoja armijas tērpu paraugzīmējumus, kā arī policijas un muitas ierēdņu formas tērpu zīmējumus.

1920. gadā Jānis Sudmalis debitēja mākslas izstādē: "Ar saviem radošiem darbiem pirmo reizi piedalījos izstādē, kas tika arī kā pirmā pēc Pirmā pasaules kara noorganizēta Liepājā un tajā piedalījās Rīgas un vietējie mākslieki. /../ Tanī pašā gadā, nodibinot Neatkarīgo mākslinieku savienību, tiku uzņemts par biedru šajā organizācijā." Izstādē eksponētie Jāņa Sudmaļa darbi toreiz vēl bija Pēterpils perioda atskaņas: "Ņevas malā", "Atstātā vasarnīca", vēl četri citi darbi. Bet jau 1924. gadā Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrības organizētajā izstādē viņš reprezentējās kā "stilists, kas meklē uz latvju tautas mākslas tradīcijām dibinātus izteiksmes līdzekļus."

Šie gadi Jānim Sudmalim bija radošā gandarījuma piesātināti, tieši šī laika darbus mūža nogalē viņš vērtēja kā savus labākos sasniegumus glezniecībā. Tomēr tai piederēja tikai tās laika drumslas, kuras palika pāri pēc darba skolā un muzeja vadīšanas. Dzīves izskaņas atziņa bija skaudra: "Man bija enerģijas pārpilnība, ko es izbārstīju pa visiem vējiem..."

Bet tāds jau vienmēr ir devēja liktenis. Tāds ir devēja guvums. Jo izvēle bija izdarīta.