Kurzemes Vārds

23:31 Pirmdiena, 25. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Bailes no kopusdarba

Pēteris Jaunzems

Mazo un vidējo zemnieku pašreizējās saimniekošanas raizēm un bezcerībai par izeju mūsdienās tagad moderni kļuvis ieteikt kooperāciju. To lieto gluži kā plāksteri. Vietā un nevietā. Sapulcēs un sarunās. Gan Zemkopības ministrs Andris Rāviņš, gan citas augstas amatpersonas to vērtē gandrīz vai kā brīnumlīdzekli, kas atrisinās, ja ne gluži visas, tad katrā ziņā pašas smagākās lauksaimniekotāju problēmas. Esot tikai jāriskē un tad patlaban trūcīgie, galus kopā savilkt nekādi nespējošie laucinieki varēšot tikt gan pie tehnikas, gan dārgā šķirnes sēklu materiāla, minerālmēsliem un citiem labumiem, bet rudenī bez sarežģījumiem atrisināšot graudu un citu savu audzējumu realizācijas un pārstrādes jautājumus. Arī zemi izdevīgāk apstrādāt jau vistuvākajā nākotnē būšot lielās platībās, nekā katram rušinoties pa saviem mazajiem ielāpiņiem, kas turklāt vēl daudzviet ieauguši krūmos un pamazām noplicinās. Zemniekiem jāsaprotot, ka kooperācija ir tas īstais glābšanas riņķis, bez kura viņiem konkurencē ar dižražotājiem draudot ieraušana bankrota atvarā.

Negribu apgalvot, ka visi šeit minētie valsts ierēdņu un dažāda ranga deputātu priekšlikumi ir viena plika priekšvēlēšanu sapulču propaganda un zemniekiem tos stāsta tikai tāpēc, ka nekā cita uzmundrinoša trūcīgajiem lauku censoņiem pasacīt, diemžēl, šie kungi šobrīd vēl nespēj vai arī nedomā.

Taču īstenība nav iepriecinoša. Noslāņošanās ir notikusi un lauku apsaimniekotāju rocība šobrīd ir nesalīdzināmi atšķirīga. Tikai retajiem no tiem pieder modernas mašīnas un kārtīgas novietnes. Laucinieku vairākumam nav pat kārtīga zirdziņa, ko ielikt ilksīs, kad vienīgajai gotiņai siens jāsaved pajumtē. Ministrs iesaka kooperēties, jo no vienas vai divām brūnaļām slauktais piens nevienam nebūšot vajadzīgs, lopkopības produkcijai tirgus pieprasot augstu kvalitāti, kas sīkražotājiem bez savām saldētavām gluži kā sniegotās kalnu virsotnes būšot nesasniedzama. Zemnieciņš, bez šaubām, to saprot, ka ar izaudzēto viņam pietiek iztikšanai, ne vairāk. Taču arī no tā mazumiņa atsacīties neuzdrīkstas, jo ko tad, bez šī atbalsta palikusi, iesāks ģimene, kas notiks ar bērniem? Darbu atrast laukos ir sasodīti grūti. Gadu gaitā gaidītos un saimniekošanas pamatu ielikšanai nepieciešamos naudas līdzekļus mazajiem un vidējiem lauku kopējiem subsīdiju nolikumā, neraugoties uz sabiedrisko organizāciju vairākkārtīgiem atgādinājumiem, ierēdņi nav paredzējuši.

Un tomēr, zinot par pieļautajām neizdarībām un apšaubāmajām virzības tendencēm, gribas ticēt, ka valsts amatpersonu ieteikumi kooperācijas jomā nāk no labas sirds un tajos patiešām ir kaut kas racionāls. To pašu mums cenšas iegalvot ārzemnieki un arī pazīstami pašmāju lauksaimniecības speciālisti atzīst, ka par sadarbību laukos ir nopietni jādomā, piebilstot, ka sevišķi šādas kopdarbošanās esot izplatītas rietumvalstīs, kur viens otrs zemnieks iemanījies iekļauties par biedru četros piecos un vairāk kooperatīvos. Tomēr esmu pamanījis, ka saviem secinājumiem par rokās sadošanās lietderību, šie ļaudis aizvien ar gudru ziņu piemetina atziņu, ka steiga šajās lietās neder. Tas, rādās, ir kaut kas labāks. Gan jau viss notikšot tā, kā tam ir jānotiek. Gan jau, pie izputēšanas robežas nonākuši, trūcīgie sapratīšot, kas viņiem jādara. Nedrošību un bailes taču nevar piespiest pārvarēt ar pavēli. Tur vajadzīgs izskaidrošanas darbs, domā Rucavas zemnieks Jānis Laugalis, bet bārtenieks Antons Vanags uzskata, ka kaut kas var mainīties tikai pieaugot pirktspējai valstī. Nekļūs laucinieki bagāti, kamēr pilsētnieki būs nabagi un otrādi. Viņiem piekrītot, gribas piebilst, ka tikai pozitīvais piemērs spēj pārliecināt. Pagaidām tāda vēl pamaz, jo nodibinātie kooperatīvi iztiek ar grūtībām un pastāvošā likumdošana tiem nav labvēlīga. Ir vajadzīgi labojumi likumā. Vai ministrijā un parlamentā to nesaprot? Kāpēc gan savus kvēlos aicinājumus tur nenodrošina ar ekonomisku pamatu?

Te, lūk, arī iemesls, kāpēc sīkzemnieku daudzskaitliskā auditorija aicinājumos atkalapvienoties ieklausās bez jūtama atbalsta, nemaz nerunājot par sajūsmu, un pret piesolītajiem labumiem izturās ar neuzticību. Plašākās sapulcēs, kur valda vaļīgāka gaisotne, var dzirdēt klajus noraidījumus. Sak, to visu, ko mums te solāt, mēs esam līdz riebumam jau izbaudījuši kolhozos un sovhozos, no kuriem tikai nesen sprukām vaļā, un nu jūs atkal mūs mudināt tur doties atpakaļ. Arī Medzes zemnieku organizators Roberts Bērziņš, kuru patlaban aizrāvusi graudu ražošanas kooperatīva dibināšanas iecere, apgalvo, ka pagasta ļaudis ideju uzņemot neuzticīgi un pagaidām tikai daži pauduši gatavību piepulcēties dibinātājiem. Vaina esot bailēs. Un tās ir pamatotas. Pārāk bieži lauku ļaudīm nācies vilties. Kārtējo reizi kļūt par izmēģinājumu trusīšiem viņi nevēlas. Arī mūsu lauksaimniecība to diez vai izturētu.