Kurzemes Vārds

05:07 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Trenēts cilvēks var neelpot trīs minūtes

Zem jūras līmeņa

IGORS BOBROVS

Mednieki vienmēr ir mednieki, neatkarīgi no tā, kur mērķē uz potenciālo medījumu. Vai tas notiek gaisā vai uz zemes. Abi mani sarunbiedri medī nedaudz netradicionālā vidē: ūdenī. Tas netraucē viņiem, tāpat kā sauszemes kolēģiem, lielīties ar milzīgām trofejām pie ugunskura kolēģu priekšā. Zemūdens mednieki lielākoties nokļūst ne jau jocīgās situācijās. Dažkārt tās ir kritiskas...

Daudzās sporta federācijas (zemūdens medības arī ir sports!) pēc savienības sabrukšanas kļuvušas par Latvijas federācijām. Jābrīnās, ka zemūdens mednieki nav palikuši aiz borta. Vēl nesen liepājnieki veidoja Latvijas izlases kodolu. Mūsu pilsētā bija pat Zemūdens mednieku klubs. Bet tā jurisdiskais statuss sabruka vienlaicīgi ar banku krahu. Šoruden Horvatijā, kurai ir bagātīga pieredze šāda ranga tikšanos organizēšanā, notiks pasaules čempionāts. Mūsu Oļegs Paškins un Jurijs Jurkovs grasās tajā piedalīties. Nepieciešams vien sīkums. Nauda...

- Puiši, ar to arī sāksim. Ar problēmām un sūdzībām.

Jurijs Jurkovs: - Reģionālajā vides aizsardzības pārvaldē mums neļauj trenēties Liepājas ezerā! Tādēļ, ka tas esot pilns ar tīkliem, un mēs, sportisti, iegūstot vairāk nekā piecus kilogramus medījuma, varam kaitēt zivju krājumiem. Bet mēs esam ar mieru maksāt! Visi Latvijas zemūdens mednieki maksā gan par makšķernieka karti, gan par federācijas licenci. Kādēļ neiet Daugavpils ceļu, kur par maksu var iegūt tiesības medīt praktiski jebkurā ūdenskrātuvē? Mēs taču katru gadu braucam uz visām pagastu padomēm no Akmeņraga līdz Rucavai, lai saņemtu oficiālu atļauju doties jūrā.

Baidās, ka, ja mūs laidīs ezerā, sāksim zagt zivis no tīkliem. Neviens sevi cienošs zemūdens mednieks to nedarīs. Mēs taču lienam ūdenī nevis pārtikas dēļ, bet sava prieka pēc. Starp citu, neviens, izņemot mūs, neredz, cik piesārņoti ir ezeri un upes ar konservu kārbām un pārējo drazu. Gadās redzēt pamestus tīklus ar sasmakušām zivīm.

Oļegs Paškins.: - Mēs varam medīt tikai dzidrā ūdenī. Bet ezerā tas ir tāds tikai kādas piecpadsmit dienas gadā. Kad pūš kaut vai lēns rietumu vējš, nevar saredzēt ne tikai zivis, bet arī izstieptu roku...

- Kas koordinē jūsu darbību pilsētas līmenī?

- Mēs sēžam tavā priekšā. Federācijas prezidents strādā Ārlietu ministrijā un tagad aizbraucis uz Dāniju kā vēstnieks, medī Halmeta dzimtenē. Mēs organizējam tikai Latvijas kausa izcīņas pirmo posmu, kas tradicionāli notiek Akmeņragā. Tajā pašā laikā pilsētas Sporta komiteja nezina vai izliekas nezinām, ka mūsu eksistence nav zināma: kam vajadzīgs lieks slogs.

- Un federācija tomēr ir, jo Latvijas komanda piedalījusies pat solīdās sacensībās...

J.J.: - Kas atradīs naudu, tas arī brauks piedalīties. Pērn tas izdevies trijiem sportistiem no Daugavpils. Katru gadu notiek Latvijas čempionāts. Regulāri braucam uz Krieviju. Katru gadu notiek Eiropas un Āfrikas kausa izcīņa. Dalībvalstis - no Norvēģijas līdz Marokai - pēc kārtas rīko sacensību posmus savā teritorijā.

- Vai Liepājā ir daudz jūsu sporta veida entuziastu?

O.P.: - Spriežot pēc federācijā nopirkto licenču skaita, kādi trīsdesmit. Būtu vairāk, bet šodien ne jau katram pa kabatai ir šis prieks.

- Tik dārgs?

J.J.:- Ar "Formulu 1" nesalīdzināt. Bet viss maksā lielu naudu: tērps, bise, cits nepieciešamais ekipējums.

O.P.: - Un vēl automašīna, lai aizbrauktu līdz sacensību vietai; laiva, lai pārvietotos ūdenskrātuvē; telts, lai varētu pārnakšņot. Nu tad parēķini... Ārzemēs nav pieraduši pie romantiskā vakara ugunskura. Pirms pieciem gadiem Francijā komandu novietoja lieliskā viesnīcā, neļāva ne soli spert kājām. Pats sacensību gars tur ir pilnīgi cits. Ja šeit par gaidāmām sacensībām zina tikai to dalībnieki, tad tur, mazā provinces pilsētiņā, sabrauc daudz žurnālistu, bet reklāmas kampaņa sākas mēnesi pirms tām. Katru dalībnieku nodrošina ar laivu, daudzos līdzjutējus vairākas dienas vizina pa akvatoriju. Zivju svēršana kļūst par izrādi pilsētas centrā. Jurijs ir publicēts pat vietējo laikrakstu lappusēs.

J.J.: - Negribēju piedalīties sacensībās vecā tērpā, bet tas, ko izdevās dabūt, bija bezcerīgi mazs. Vajadzēja peldēt "bez virsas". Sajūsminātie francūži uzrakstīja, ka "drosmīgais krievs (toreiz mēs visi bijām krievi) atteicās no izolācijas un piecas stundas medīja gandrīz pliks".

- Nekādu citu titulu nepiešķīra?

O.P.: - Latvijas komandas sastāvā varam lepoties ar trešo vietu Eiropas un Āfrikas kausa izcīņā. Vēl pirms dažiem gadiem Liepājas komanda tradicionāli izcīnīja Latvijas kausu, bet mums ar Oļegu pamīšus tas izdevās arī personīskajā ieskaitē. Vispār Latvijā šodien ir miglaina situācija klasifikācijā: mēs, piemēram, esam Krievijas sporta meistari. Ja vēlies, vari smieties.

- Pastāstiet vēl kaut ko jocīgu...

J.J.: - Jau gandrīz trīsdesmit gadus 9.maijā rīko Baltijas salidojumus, pēdējos gados tas notiek Sanktpēterburgā. Kronis visam - teatralizēts mielasts. Scenārijs minimāls, viss balstās uz ekspromtu. Tad lūk, šīs "izrādes" gaitā mums vajadzēja izgatavot un parādīt sanāksmes dalībniekiem maršala Žukova pieminekli no melna marmora. Kad no statujas novilkām palagu, skatītāji tikai pēc pusstundas attapās no smiekliem: maršala formā ietērpām vienīgo klātesošo nēģeri, melnu kā asfalts.

O.P.: - Bet kaut ko briesmīgu pastāstīt drīkst? Devāmies medīt uz Ziemupi, tur jūrā ir ļoti interesanta akmens grēda. Pilnīga bezvēja laikā iepeldējām jūrā kādus 300 metrus. Kamēr medījām, pār mums nolaidās migla. Pusstundu vagoju jūru, domāju jau, ka beigas klāt. Beidzot atradu sēkli, izniru no ūdens līdz jostas vietai - vienalga tālāk par trijiem metriem neko nevar saredzēt. Vēl pēc pusstundas burtiski izrāpos liedagā. Atguvu elpu un devos atpakaļ - vajadzēja glābt draugu. Bet Petrovičs klīst pa smiltīm 20 metru attālumā un apraud mani.

Vitālijs Jakovļevs reiz tā bija sapinies tīklos, ka knapi pietika gaisa, lai atbrīvots, viņš pat dārgo bisi pameta. Tādēļ bez naža ūdenī nebrienam. Viņš ar savu nazi grieza tīklu pēdējā elpas vilcienā.

- Akvalangus jūs principiāli nelietojat?

- Kādi tur principi? Medības ar akvalangu ir aizliegtas visā pasaulē kopš 1951.gada: medniekam jābūt vienādos apstākļos ar "pretinieku". Kāds sports var būt, ja drīkst paslēpties aiz akmeņa, izstumt bisi un gaidīt zivis. Bet darbam dziļumā mūsu aprīkojumā atliek tikai pusminūtes laika.

- Cik ilgi vispār var atrasties dzelmē?

O.P.: - Trenēts cilvēks var neelpot trīs minūtes. Bet sacensībās peldam divas dienas piecas stundas pēc kārtas: minūte lejā, minūte augšā. Ja aizkavēsies ilgāk, būs grūti atgūt elpu.

J.J.: - Turklāt vairāk nekā trīs metru dziļumā (bet gadās nirt arī dziļāk) sāk just spiedienu. Ja sevi neuzmanīs, sāks asiņot ausis.

- Jebkurš zvejnieks lepojas ar trofejām: "Lūk, šā-da zivs!"

J.J.:- Vidusjūrā, Marseļas tuvumā nomedīju zuti, kas svēra 9 kilogramus. Bārtā - 9,5 kg smagu līdaku. Oļegs turpat - karpu, kas svēra 8,5 kg.

Starp citu, vai tu zini, kāda atšķirība ir starp pierdzes bagātu zemūdens mednieku un iesācēju. Pēdējais šauj, gandrīz nemērķējot, bet jātrāpa ar harpūnu tā, lai zivs nenorautos, ne pretotos, bet mierīgi nobeigtos valgā pie jostas.

O.P.: - Pasaules līmeņa sacensībās medī bez valga: tur katram sportistam pienākas laiva ar tiesnesi, lai komandas locekļi dziļumā nemānītos.

- Kā nosaka uzvarētāju?

J.J.:- Kurš guvis vairāk medījuma, tas arī ir pirmais. Guvums ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Un vēl ir zivis, kuras neņem vērā. Bute, piemēram, dibenā neguļ, bet mētājas, to ar rokām var paņemt. Bet uz valga šī 4 kg smagā zivs tikai traucē. Salīdzinājumam: pērnā gada pasaules čempionātā nomedījām īstu briesmoni. Šo zivi sauc par merū, un tā svēra 176 kilogramus! To, ko treniņu laikā varam nomedīt, paņemam sev. Ieskaites dienās guvuma likteni nosaka tiesnesis.

- Daudziem esmu redzējis pašdarinātas bises. Jūs neuzticaties izgatavotājrūnīcām?

J.J.: - Tā ir vēlme, lai būtu "savs" aprīkojums. Solīdās sacensībās nav pieņemts lepoties ar pašdarinātām ierīcēm, bet pieklājīgu pneimatisko bisi var izgatavot jebkurš normāls vīrietis.

O.P.: - Tikai nepiemini grāvējus, kur ar harpūnu caursit krūtis! Mūsu bises šauj tikai ūdenī. Tās nevajag nekur reģistrēt, izņemot federāciju, jo pie aukstiem ieročiem tās nepieder. Raksturojumā tā arī rakstīts: "Darbināma ar muskuļu spēku". Tajā pašā laikā nedrīkst zivis durt ar žebērkli. Nav sportiski.

- Puiši, jūs neņemiet ļaunā, kad jūs sauc par fanātiķiem? Un kā pret jūsu, ja ļausiet teikt, hobiju izturas sievas?

O.P.: - Sākumā sievas uztvēra mūsu aizraušanos kā dotību. Kad saprata, cik nopietni tas ir, sāka raukt uzacis un kurnēt. Šodien attieksme vispār ir divējāda: bez zivīm mājās neatgriežamies, tātad badu nemirsim. ( Apstiprinu. Kāda zemūdens mednieka greizsirdīgā sieva sezonas karstākajā brīdī izņēma no bises virzuli - vissvarīgāko detaļu. Bet vīrs joprojām regulāri pazuda no mājām brīvdienās. Un katru reizi atgriezās ar zivīm. - I.B.).

J.J.: - Kad Liepājā ar koncertiem bija atbraukusi "Laika mašīna", mēs aizvedām Makarēviču uz Ziemupi. Tas tik ir fanātiķis! Braucot vieskoncertos, viņš ved līdzi visu aprīkojumu, bet medību organizēšana pat paredzēta kontraktā. Kolēģi viņam aiz muguras nekautrējoties pirkstu pie deniņiem groza. Ļoti spēcīgs zemūdens mednieks, piedalās sacensībās un ierindojas atzīstamās vietās. Viņam pie mums ļoti paticis, kaut gan ūdens bija duļķains un četratā nomedījām tikai trīs zivis...

- Kur jums pašiem paticis visvairāk?

O.P.: - Protams, tropos ir skaisti, bet pie mums, Latvijā, tomēr ir labāk. Šeit ir brīnišķīgas vietas! Gan ūdenī, gan ap ūdens krātuvi. Vienkārši jāprot saskatīt...

- Jūs, kā šī sporta veida sācēji...

J.J.: - Mēs esam tikai turpinātāji. Liepājā pirmie bija Vitālijs Jakovļevs, Oļegs Vinogradovs, Vasīlijs Beļavskis. Un vēl Jevģēnijs Nikuļšins, Jurijs Statnihs, Aleksandrs Kozejevs. Tie ir mūsu veterāni. Vispār šis sporta veids balstās uz stipriem vīriešiem brieduma gados. Krievijas čempions Vladimirs Siņegubovs par starptautiskās klases sporta meistaru kļuva 58 gadu vecumā!

- Nu, bet jūs esat samērā jauni. Vai nopietni nolēmāt tikt uz pasaules čempionātu?

O.P.: - Negribu nevienu no biedriem apbēdināt, bet situācija ir tāda, ka uz pasaules meistarsacīkstēm brauc nevis stipri sportisti, bet izsisties spējīgie puiši, kuri atraduši sponsorus. Bez šaubām, sacensības ir ļoti prestižas. Un šajās jūras arī prieks ir ārkārtējs. Ir vērts braukt, lai varētu ienirt Adrijas jūrā. Federācijas rīcībā ir dzīvojamais treilers sešām vietām. Ja ir vēlēšanās, septembrī varēsi braukt ar mums - būs lieliska reportāža.

- Tam vajag...

J.J.: - ... vien pusotra tūkstoša dolāru katram.

- Hm... Varbūt citreiz. Bet jums novēlu divkāršu veiksmi: atrast šos tūkstošus un galu galā kļūt par pasaules čempioniem!