Kurzemes Vārds

04:09 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pārdomas pēc Liepājas semināra

Saskaņa, pēc kuras tiecamies

LĪVIJA LEINE

Eiropas drošības un sadarbības organizācijas un Pedagoģiskās Augtskolas Civilzinību centra rīkoto konferenci "Sabiedrības integrācijas process Liepājā - specifika, panākumi, problēmas, perspektīvas", kas viņnedēļ notika Liepājā, atklājot, EDSO Latvijas misijas vadītājs Ričards Samuels runāja gan latviski, gan krieviski. Pie tam - ļoti labi. Pievakarē, kad visas runas bija izskanējušas un bija brītiņš līdz sākās preses konference, viņš nez kāpēc pienāca pie šo rindiņu autores un latviešu valodā atvainojās, ka viņa, dzimta angļa, latviešu valoda, iespējams, neesot bijusi diezko laba. Latviski viņš esot sācis mācīties tikai aizvadītā gada septembrī. Viņaprāt, lai varētu strādāt Latvijā, valoda ir jāzina labi, tāpēc viņš vēl joprojām to mācoties.

Vaicāju viņam, kas jau tagad tik labi runā latviski, vai viņš tic, ka cilvēks, kas gadu desmitiem dzīvojis Latvijā, nespēj iemācīties šo valodu? Par atbildi jau sestā gadu desmitā iegājušā vīra acīs uzdzirkstīja daudznozīmīgs smiekliņš... Labāku kopsavilkumu tam, ko kārtīgas darbdienas garumā katrs no sava redzes punkta par sabiedrības integrācijas procesu Liepājā centās izrunāt divi desmiti dažādu cilvēku, pat izdomāt nevarēja.

Jā, mēs visi, visi, kas bijām klāt šajā konferencē, kas dzīvojam šai pilsētā, vēlamies, lai te, mūsu pilsētas 93 000 iedzīvotāju vidū, būtu saskaņa un miers. Tikai cena, ko katrs par to gribam, varam, uzdrīkstamies un varam atļauties maksāt, ir dažāda. Kā teica Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Dambergs, dažādas svešas varas ir gājušas pa šo zemīti krustu šķērsu. Visas te atstājušas savas pēdas un - savus kapus. Jaunākie - no Otrā pasaules kara. Nu, lai neģēļiem neizdotos te izraisīt jaunus konfliktus, atrast jaunus iemeslus, lai skaļi paustu savu neapmierinātību, ceturtā daļa Liepājas policistu tos sargā. Un maksā par to ar pilsētnieku dzīvokļu, mantas, miera nedrošību... Bet iemeslu neapmierinātībai gana, kā jau bijušajā padomijas militarizētā pilsētā, jo tik smaga sociālo problēmu sloga nav nekur citur Latvijā: 30 000 cilvēku var tikt piemērots pašvaldības noteiktais maznodrošināto iedzīvotāju statuss. Bet - jo vairāk sociāli nenodrošināto cilvēku, jo vieglāk ar viņiem manipulēt, kūdīt uz piketiem, streikiem. Un grūtāk viņiem iestāstīt, ka Latvija ir viņu zeme, ka Liepāja ir viņu pilsēta, ka no tām ne tikai jāprasa, bet kaut kas tām jādod, pašu rokām jāstrādā to labā.

Latviešu mūziķi, mākslinieki veidoja, arī turpmāk veidos akciju "Mēs - Liepājai", teica Guntis Dambergs. Kāpēc tādas akcijas neveido nelatvieši?

Varbūt tāpēc, ka viņi pēc tā neizjūt nepieciešamību. Ka ir pietiekami daudz uzņēmēju, kuri tāpat kā Edgars Štrauss uzskata, ka problēmu viņa uzņēmumā integrācijas jomā un saskaņā ar biznesa partneriem nav, jo "biznesam nav tautības", "visas attiecības tiek izskaitļotas naudas izteiksmē, visbiežāk - dolāros", "visas lietas tiek kārtotas tajā valodā, kurā iespējams ātrāk vienoties".

Var jau būt arī tāda attieksme pret savu valsti un valsts valodu. Bet, kā teica Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Juris Āboliņš, mums pats galvenais ir veidot pilsonisku sabiedrību. Pilsoņu sabiedrību. Taču tā veidojas gausi. Un diezin vai tam par iemeslu bija tikai līdzšinējais Pilsonības likums. Triju gadu laikā Naturalizācijas pārvalde saņēmusi tikai 594 iesniegumus no cilvēkiem, kam bija visas tiesības kļūt par šīs zemes pilsoņiem. Pērngad saņemti 200 iesniegumu, kaut iespēja naturalizēties bija dota 5227 cilvēkiem. Vai viņu būs vairāk, ja tiks atcelti tā saucamie "logi"? Nule kā Latvijas presi pārskanēja aicinājums cittautiešiem naturalizēties. Un, lūk, jau krieviskā prese raksta līdzšinējam tonim ("mums nedod tiesības kļūt par pilsoņiem!") līdz šim pretī runājošus ieteikumus ("Latvijas pilsonība nelatviešiem nav vajadzīga, labāk kļūt par Krievijas pilsoņiem!")

Valsts prezidenta padomnieks Reinis Āboltiņš informēja, ka pie Ministru kabineta tiek veidotas darba grupa Latvijas sabiedrības integrācijas sekmēšanai. Līdz 30. jūnijam tai jāsagatvo pamatdokuments tālākai šī procesa vadīšanai un koordinēšanai. Iecerēts arī īpašs Ministru prezidenta biedra postenis, kas to visu vadīs. Lai arī šīs programmas maksāšot bargu naudu, tās tikšot realizētas sabiedrības miera un saskaņas labad.

Par cittautiešu nekomfortablo dvēseles izjūtu Latvijā runāja Krievijas ģenerālkonsuls Liepājā Genādijs Kuročkins, citēdams kādas emocionālas skolnieces vēstuli.

Nenoliedzami, daudziem cittautu cilvēkiem, kuri līdz šim uzskatījuši, ka viņi Latvijā bauda tādas pat tiesības kā tās pamatiedzīvotāji, šķiet aizvainojoši pat runāt par kaut kādu naturalizēšanos, par eksāmenu kārtošanu, par tādas valodas mācīšanos, bez kuras līdz šim varēja un daudzviet vēl var iztikt. Ir jābūt lielai iekšējai kultūrai, dvēseles kultūrai, lai pieņemtu kā pašsaprotamu patiesību to, ka te vairs nav Padomju Savienība, ka viņi dzīvo valstī, kas atjaunojusi savu neatkarību. Ja tās pietrūkst, tad rodas neapmierinātība. Rodas pārmetumi par pārāk stingriem noteikumiem, lai naturalizētos, utt.

Viena no vislielākajām problēmām daudziem cittautiešiem šķiet valoda. Topošajā valsts integrācijas programmā šai problēmai atvēlēta primāra loma. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Liepājas nodaļas vadītājas vietniece Astrīda Stūre, kas savā darbā vairāk nekā jebkurš šajā pilsētā iepazinusi cittauttiešu izjūtas, aicināja būt labestīgiem, saprotošiem, strādāt tā, lai viņu bērni nejustu diskomfortu, latviešu valodu mācīt jau bērnudārza vecumā, jau tad viņus iekļaujot latviskā vidē. Savukārt Kuročkina kungs uzskata, ka valodas zināšanas vien nerada lojalitāti pret valsti, bez tam agra otras valodas mācīšana, bērna iekļaušana citas valodas vidē aptur tā attīstību par vienu - diviem gadiem. Viņam gan oponēja 2. vidusskolas direktore Līga Ūdriņa, minot savas bigrāfijas faktu: viņa 1949. gada 25. martā izņemta no 1. klases, aizvesta uz Sibīriju, absolūti nezinot krievu valodu, 1. septembrī ievesta krievu skolā un tās 1. klasi jau pabeigusi bez trijniekiem. Arī skolu valdes priekšsēdētā Ludmila Molčanova oponēja Kuročkina kunga viedoklim. Viņas personīgā (bērnībā runājusi vairākās valodās) un pedagoga pieredze liecina pretējo.

Interesanta šajā ziņā bija EDSO pārstāvja J. Pekera uzstāšanās.Visnotaļ iestādamies par integrācijas nepieciešamību, par to, ka Latvijai jārūpējas par savu nākotni, par tās sociāli psiholoģisko kultūru, viņš uzmanību pievērsa arī valodas jautājumiem. Viņš teica: valsts var prasīt, ka valoda jāmācās, bet nevar garantēt, ka to arī visi iemācīsies. Liela nozīme viņaprāt ir tam, kā pati sabiedrība izturas pret valsts valodu. Un te nu liela nozīme tam, kā savu valodu ciena paši latvieši. Kā tiek veidota izglītības sistēmas kopumā. Pretstatā lielajai kampaņai, kas tagad sākas valstī pret latviešu valodas daļēju ieviešanu krievu skolās (cita starpā, 2. vidusskolā, kur skolēniem jau tagad daļa mācību priekšmetu tiek mācīti latviski, bērniem nekādu problēmu nav), Pekera kungs sacīja, ka starptautiskās tiesības nosaka, ka minoritāšu pārstāvjiem papildus valsts valodas apguvei ir tiesības apgūt savu dzimto valodu. Tā. Un nevis otrādi. Tā kā nevietā ir runāt par krievu skolu diskrimināciju pēc tiem pašiem starptautiskajiem standartiem, ar kuriem tā mīl aizbildināt savas akcijas cittautieši.

Cita lieta, ar kuru patiešām jātiek galā - pārvarēt pagātnes sāpes. Kā un ko darīt, lai cilvēki, kas dzīvo Latvijā, patiešām kļūtu par vienotu sabiedrību. Un tās nav tikai latviešu sāpes par mūsu tautai un zemei nodarīto pārestību. Tās ir to tautu pārstāvju sāpes, kuru piederīgos vācu un krievu okupācijas laikā iznīcināja uz Latvijas zemes. Kā liecināja seminārs, pat visnotaļ izglītotiem cilvēkiem, kam it kā būtu jāzina ne tikai Latvijas vēsture, bet arī pasaules vēsture, emocijas aizstāj saprātu un viņiem šķiet, ka latvieši vainojami par to, ka nav spējuši pretoties vienai vai otrai okupācijai, nav spējuši labāk mirt nekā atteikties no iesaukuma vienā vai otrā armijā, kas te savā starpā karojušas, ka ļāvuši te ierīkot nāves laukus. Jā, un gluži cilvēciski sāp arī tiem, kas te iebraukuši kara vai pēckara gados, savai padomju varai ticēdami, labāku dzīvi meklēdami, un nu jūtas likteņa (vai latviešu?) pievilti. Šī ir tā joma, kur pretrunas visdziļākās un plosošākās. Lai tām tiktu pāri, vajadzīga vēlēšanās un laba griba visiem. Ne tikai latviešiem vien.