Kurzemes Vārds

08:50 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Dabas vērīgais un uzticīgais draugs

"Necilākie dabas stūrīši nes sevī krāšņāko ainavu iezīmes. Sīkākais darbs ir lielākā darba atspulgs. Viss ir tik liels, cik liels ir pats cilvēks"

Alberts Caune

Pēteris Jaunzems

Satikušies ar rakstnieku un dzejnieku Albertu Cauni negājām istabās, bet, šīs sarunas risināšanai, abi par piemērotāku atzinām, kādu saules apspīdētu Tadaiķu pagasta graviņu, kas šķērsoja tīrumus senajam Durbes kaujas laukam pretējā virzienā. "Gan jau arī šai vietai ir savs nosaukums", piezīmēja literāts, "tikai mums tas nav zināms."

Plauka mežābele. Zaļganbrūnus pumpurus riesa alkšņu puduris. Šur tur gaisā jau trīsuļoja odu bariņi , dziedāja žubīte, mazajā ielejā kā spožs zalktis locījās strautiņš, dzeltenas un leknas pavasara atnākšanu svinēja purenes, bet augstāk uz nogāzēm baltās ziedu piecstarītes pērnajā kūlā dāsni bija izkaisījušas anemones. Jutāmies kā paradīzē, ko sev negaidīti esam atklājuši zemes virsū.

Pēc dzīvokļu ierobežotībā pavadītajiem ziemas mēnešiem šī šķita pati piemērotākā vieta domu apmaiņai. Turklāt bijām vienojušies, ka šoreiz runāsim tikai par dabas un darba lietām, par cilvēku tajās. Par to kā viens otru tie uztur un bagātina. Par saskaņu.

- Cik tas ir savādi, - iesāka Alberts Caune, - Tikai daži desmiti kilometru šķir Vaiņodi, kur līdz šim dzīvoju, no Tadaiķiem, kur atrodos tagad, bet , kad daba mostas, tur un šeit ir vērojamas daudzas augu valsts savdabības. Šeit, tuvāk Liepājai, ozoliem, ievām, mežābelēm apaugušās kraujas līdzi baltajiem vizbuļiem mirdz smalkas zeltainu ziedu zvaigznītes, ko tuvāk Lietuvas robežām neesmu manījis un bez augu noteicēja nezinu vārdā nosaukt. Citur klajā laukā redzu iesārtu ziedu klājienu. Arī tas man jaunums. Bet vislielākais pārsteigums par dzeltenajām savvaļas narcisēm! Tās šeit Tadaiķos sastopamas gluži kā Alpos. No koptajiem dārziem vēlējušās pāriet patstāvīgā dzīvē, kļūdamas vēl pievilcīgākas. Tādējādi tās vienlaicīgi cildina arī zemes auglību.

- Ar saviem darbiem esat pierādījis, ka protat dabā saskatīt to, kam citi bieži vien pasteidzas garām. Kā tas jums izdodas? -

- Nekādās augstās skolās es neesmu gājis. Visa mana jaunība un tāpat bērnu dienas ir aizvadītas uz laukiem. Mana dzimtā puse nav Lejaskurzemē. Jūs taču jūtat, ka man ir sēļu akcents?

- Nebiju to saklausījis. Tātad nākat no Aukšzemes?

- Tieši no Aukšzemes tomēr nē. Esmu dzīvojis tanī tisstūrī starp Aivieksti un Daugavu. Tur atrodas Medņu pagasts. Tur ir mana īstā dzimtene. Uz Vaiņodi es pārvācos tikai kad nodibināju ģimeni.

- Bet tā tieksme, pat neremdināmās alkas vērot un saskatīt vissmalkākās dabas norišu nianses, vai tā jums jau šūpulī ielikta?

- Tās ir ieaudzinājuši lauki. Lielākoties tur esmu dzīvojis. Dabīgi, ka tas viss manī ir ienācis. Citam, kas zin, tādas tādas vajadzības nav. Tas ar prātu nav izskaidrojams. Tad varētu arī jautāt, kāpēc putns dzied zarā? Reizēm pie sevis domāju, ja būtu iespēja iet un studēt, varbūt, citas intereses mani pārņemtu. Iekšēja nepieciešamība izteikties, to gan, domāju, esmu mantojumā saņēmis. Ar dabu šī vēlēšanās man saistījās tāpēc, ka biju to labāk, tuvāk iepazinis. Bet zināma nosliece arī tāda, ka mūsu tauta taču ir zemkopju tauta, kam mīļa tēva sēta un viss ap to. Ja ir spēcīga nacionālā pašapziņa tad daba ir tas pats, kas Tēvzeme. Un tās labā šķiet nozīmīgs vissīkākais darbs.

- Bet kāpēc, piemēram, neizvēlējāties detektīvžanru. Kāpēc, mežus tik labi pārzinādams, nerakstāt par laupītājiem, kas mīt biezokņos?

- Piedzīvojumus nekad dzīvē neesmu centies meklēt. Tie mani neinteresē. Tie, kas raksta par laupītājiem, arī paši daudz dzīvē piedzīvojuši. Man aizvien pievilkusi daba. Ar vārdiem to grūti paskaidrot. Nav jau tā, ka to ūdeni leju tikai caurā maisā. Savu labumu jau arī man dzīvē šī saskarsme ir devusi. Tomēr to nekad neesmu vērtējis kā galveno.

- Vai dabai pievērsāties mātes, tēva nemudināts?

- Mani vecāki bija vienkārši strādnieki. Neko īpaši ar audzināšanu neaizrāvās. Viss vairāk paša apgūts un iepazīts.Tas jau nav nekas neiespējams. Dzīvība ir uz katra soļa. Katram dota brīvība to vērot un iepazīt. Var tikai apbrīnot, cik daudzveidīga ir daba ap mums. Mēs pat visu nekad nespēsim saskatīt. Katru dienu var pamanīt kaut ko jaunu. Tad brīnies, kā agrāk tam esi vienaldzīgs pagājis garām.

- Lai redzētu, vispirms vajadzīga vēlēšanās redzēt. Dažs acīm pats sev uzliek tumšas brilles...

- Nenoliedzu, tāda interese man ir. Šeit pat, kur tagad sēžam, esmu bijis jau agrāk, taču tikai tagad ievēroju, ka šajā mazajā zemes pleķītī aug divu veidu purenes. Tās ar sīkajiem ziediņiem sauc par mazpurenēm. Bet nedaudz zemāk, tuvāk ūdenim sakuplojuši lielo pureņu ceri. Esmu šeit Tadaiķos saskaitījis veselas četras augu sugas, kuru Vaiņodē nav.

- Lasot jūsu sacerējumus, rodas iespaids, ka Vaiņodes pusē arī dzīvojat brīnumainā dabas nostūrī?

- Tā ir nomaļa vieta. Klusa. Purva un meža apgabals tur robežojas ar laukiem. Es dzīvoju tieši uz tās šķirtnes. Nokalnē ir pulka avotu. Un arī purva malā to netrūkst. Tad es spriežu un pats sev vaicāju: nu, kālab zeme tā spiež šeit ūdeņus uz augšu? Un esmu nonācis pie atziņas, ka tā parādība ir saistīta ar ledus laikmetu, kad purva vietā atradās liels ezers. Tagad tas pāraudzis, bet ūdeņi joprojām atrodas apakšā un apaugums tos spiež uz augšu. Jūs pareizi teicāt, ka Vaiņodē man ir saistošāka daba, nekā šeit, kur vairāk apdzīvots. Bet cilvēks nav tik brīvs savā izvēlē, kur dzīve spiež, tur viņam jāiet.

- Cik tad ilgi tur nodzīvojāt?

- Apmēram 40 gadus. Tur bija mana darba vieta. Strādāju par dzelzceļa sargu. Un mājiņa atrdās sliežu ceļa malā. Tur pagājusi manas dzīves lielākā daļa. Brīvajā laikā stādīju dārzus, potēju kokus, kopu zemīti blakām.

- Vai potēšana arī ir jūsu vaļasprieks?

- Aizrautība. Kad atnācu tur dzīvot, biju visai izbrīnīts: kā cilvēki daudzu gadu gaitā nav iekopuši sev augļu dārzu? Apkārtnē mežeņu, cik uziet. Es raku tos ārā, nesu mājās un potēju. Ne kāds mani bija tam apmācījis, ne ierādījis. Grāmatās paskatījos, kā tās lietas darāmas, un ķēros tik klāt. Un - izdevās. Labi izdevās. Tagad tur saauguši kupli koki. Kad iegadās īsts ābolu gads, nezinu kur augļus likt. Dažādas šķirnes. Pat vienā kokā vairākas esmu uzpotējis.

- Un āboli saglabājas no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām?

- Man jau nekad nav bijušas pieejamas tādas izcilas šķirnes. Potēju tās , kas apkātnē izplatītākas. Lai augļus saglabātu līdz pavasarim, tad ir jāuzceļ īpašs ābolu pagrabs. Par dārznieku sevi neuzskatu, darbojos tur vairāk savam priekam.

- Jūs piederat tiem vīriem, kas arī mežābeles priekšā noceļ cepuri...

- Atklāti sakot, man tā mežābele vēl vairāk patīk nekā dārzos augošās. Jo dabā pirmajā vietā neesmu stādījis materiālo pusi. Es nekad nedomāju, vai man tas atmaksāsies. Man nozīmīgākā ir estētiskā. Tā man ir saistoša. Vai est ievērojis, cik skaista savā vaļā zied mežābele? Koks arī ziemā ir izskatīgs ar saviem tumšo zaru rakstiem. Ut tāpat mežrozīte. Mājas rozi cilvēks visādi apmīļo, liec ziemā pie zemes, lai nenosalst. Bet šito nedz kāds aprūpē, ne sargā. Bet viņa zied, smaržo, ka var apreibt, un rudenī vēl greznojas ar oranžsarkanām ogām, kas turklāt ir ļoti vērtīgas, jo satur daudz C vitamīna.

- Mežrozīte ir tā, ko daudzi ievēro, jūs, atšķirībā no citiem, skaisto protat sakatīt pat ikdienišķajā, katru malkas šķilu pirms iemest ugunī esat izpētījis un sīki aprakstījis.

- Ne tikai malkas šķilu, bet arī katru žagariņu, pirms ielieku plītī, sacērtu un sasienu kūlītī. Tā nav nesteidzība, kā tas vienam otram šķiet, bet iekšēja prasība. Šķiet, tuvākajā apkārtnē nav tādas lietas, kas mani nespētu ieinteresēt. Avoti. Putnu ligzdas. Aka. Sētsvidus. Šī interese ir neapmierināma. Nāk atkal jauni pavasari un atnes citas izjūtas. Esmu dzirdējis sev adresētus pārmetumus. Sak' ko gan tu ar tādiem niekiem nodarbojies! Bet, kā es varu nedarīt, ja mani tas saista? Kaut vai cieņas dēļ pret dabu, pret visām lietām to daru. Valda tāds uzskats, ka dabā katra lieta ap mums ir nozīmīga. Viss, tīri zinātniski ņemot, taču sastāv no atomiem. Un arī filozofiski vērtējot, no tautasdziesmu viedokļa raugoties, mazsvarīgā nav. Prātīgi cilvēki tautasdziesmas uzskata par mūsu dzīves bībeli. Iedziļinoties, papētot tur var atrast lielas gudrības, ko pavirši lasot, nepamanām. Un vienkāršos vārdos tas ir pausts. Arī par dabu viss dainās ir pateikts.

- Vai pa pasauli daudz esat braucis, iespaidus guvis?

- Ārzemes neesmu apmeklējis, ja neskaita kādreizējo Ļeņingradu, kur reiz biju aizkūlies.

- Un tālumi jūs nevilina?

- Nepavisam. Es šad tad rakstīdams esmu to uzsvēris. Kāpēc jādodas dārgos ceļojumos, cerot, ka nezin ko tur nonākuši redzēsim, ja paši savā zemītē daudz ko vēl nezinām. Pat savā novadā ir daudz neiepazīta. Pilskalni. Senvietas. Kapulauki. Dažs pat nenojauš, kas tie tādi ir. Tepat netālu no Tadaiķiem ir Durbes kaujas vieta. Slavena un ievērojama. Lietuvieši tur bija atbraukuši, kad atzīmēja cīņu atceri, uzstādīja piemiņas zīmi. Kokā un akmenī. Divās valodās stāv rakstīts, kas tur noticis.

- Viela rakstniecībai. Bet vai tā jums ir arī vitamīns dzīvei?

- Manuprāt, ja kaut kas cilvēku interesē un viņš var tam nodoties, tad tas jau arī dzīvi rosina un piepilda. Tur jau dzīvošanai tā jēga rodas. Atceros man kādreiz sievas tēvs teica, ka viņam patīk zemi art. Vienkārši patīkot soļot aiz tā arkla un sajust kā zeme smaržo. Kaut arī viņš to ir darījis no gada gadā, tas darbs viņam nespējot nekad apnikt. Un prieks pr to viņam rodas atkal un atkal no jauna, jo patīkams darbs sniedz cilvēkam piepildījumu.

- Un tāpēc viņš ar ilgošanos gaida atkal jaunu pavasari?

- Nē, viņš dzīvo gadu ritējumā. Citi saka, ka viņiem patīkot tikai pavasaris. Vai vasara. Taču skaisti ir visi gadalaiki. Es nenoliedzu nevienu no tiem. Man patīk jebkurš. Arī vēls rudens, kad kokiem nobirst lapas. Katra trūdoša lapa un zariņš netraucēti zīmē kādu sīku vaibstu. Ainava tad kļūst tāda skarbāka. Re, ozols, kas vēl nav salapojis! Cik neparasti un glezni tam ir zaru raksti! Tumšais laiks. Mēdz sacīt, ka tas esot bezcerīgs. Bet tā nemaz nav. Zeme, ja to rok vēlā rudenī, smaržo pavisam citādāk nekā pavasarī. Tā ir nobriedusi. Augsne ir pilna ar sulīgām saknēm un saknītēm. Tur visur mīt dzīvība.

- Tā ir sagatavojusies sagaidīt ziedoņa atnākšanu.

- Jā. Tāpēc brīnumains ir laiks, kad lapas kļūst zeltainas. Bet ne mazāk daiļi ir koki ziemā, kad sudrabaina sarma tos apklāj. Viss ir atkarīgs no skatītāja. Vai viņam piemīt vēlēšanās skaisto redzēt.

- Tagad cilvēki kļuvuši steidzīgi, tiem nav laika pievērsties visādiem sīkumiem.

- Tā viņi daudz zaudē.Tie, kas joņo ar mašīnām, domā, jo ātrāk, jo labāk. Bet kur tā var aizskriet? Man vienmēr ir licies, ka bēgšana no ikdienas, ir bēgšana no sevis, no savas vides.

- Kādā no tēlojumiem jūs rakstāt, ka brīnumpuķe, kas zied aiz kalniem, allaž ir tepat tuvumā. Tomēr ir jāprot to ieraudzīt.

- Savulaik pa Latviju ceļoju ar mopēdu. Daudz kur esmu bijis. Saules kalnā. Gaiziņā. Mana sirdslieta ir senvietas. Pilskalnus apmeklēju.

- Un daudzos esat uzkāpis?

- Daudzos, daudzos gan... Visos, kas atrodas tuvākajā apkārtnē. Arī Tērvetē esmu bijis. Arī Aukšzemē. Turp, kad devos, tad uz vairākām nedēļām.

- Kā tad ar nakšņošanu?

- Ceļā jau kaut kā iztiek. Ja viens ir nelaipns, var aizbraukt pie otra. Varētu jau pārgulēt arī kādā vientuļākā šķūni vai siena kaudzē, bet netīk bez atļaujas to izmantot.

- Vai pilskalni jūs spēcina?

- Ļoti. Ja sirdij tuvs, tad kā enerģijas avots tāds pilskalns cilvēkam daudz spēj dot. Padomju laikos to nevēlējās saprast. Noraka kādu pilskalnu. Cilvēki bija protestējuši. Tad teikuši: ja jau jums tie kalniņi tik svarīgi, mēs jums uzbērsim tos atpakaļ! Vai neesat lasījis manu grāmatu "Atvilknes darbi"? Tur visu latvisko, kas pats būtiskākais, aizstāvu. Pilskalnos var saklausīt senās dzīves atbalsis, pārbaudīt uzskatu un ticējumu noturību. Tur rodami sākumi mūsu tradīcijām. Ja cilvēku šīs lietas interesē, senvietās viss tas ir sajūtams. Bet, ja kuram tas ir vienaldzīgs, tad - nekā. Tērvetē, lai arī izrakumi bija pavirši, tomēr atrada daudz liecību par latviešu senatni. Toreiz to centās noklusēt, kas latviešiem raksturīgs. Ja pamatīgākus meklējumus veiktu, esmu pārliecināts, tur daudz ko vēl atrastu. Pašreiz tam trūkst līdzekļu, bet gan jau pienāks tāds laiks, kad nauda atkal būs.

- Vai Latviju apbraukājāt vienatnē?

- Jā. Kaut gan grāmatā, savus pārdzīvojumus izklāstot, rakstu par diviem jauniešiem - Dzīni un Vaini, kas, iepazīstot dzimteni, vienmēr iet kopā. Es un tu - tā man tāda iedoma.

- Esmu pārliecinājies, ka ceļojot vienatnē, kā jūs to darāt, pietrūkst ar ko dalīties izjūtās.

- Tādēļ man ir vajadzīgi šie meitene un zēns. Vienmēr esmu sapņojis par tādu ideālu latviešu jaunatni. Manuprāt, Tēvzeme viņiem ir jāiepazīst un jāsajūt, līdz rodas tāda pilnīga vienība ar zemi, uz kuras esi piedzimis un dzīvo. Man tagad rit 81. mūža gads, es esmu audzis reizē ar pirmo gadu Latvijas valsti un manī tas ir ieaudzināts. Bet daļai jauniešu tagad tas ir pilnīgi vienaldzīgs. Ir pat tendence šīs lietas pieklusināt, nemaz negrib, ka nacionālo uzsver. Daudziem tagad tēvzeme ir tur, kur labi klājas. Pēc senā teiciena: "Ubi bene, ibi patria". Taču pasaule kļūst daudz citādāka, ja tev ir sava Tēvzeme. Arī citā zemē ejot, es par to domāju, es šo zemi cienu, kā citas tautas Tēvzemi, caur to man kļūst saprotamāka viņu dzīve un tradīcijas. Vaiņodē atrodas blakus Lietuvai. Un es tur esmu diezgan daudz ciemojies. Man šī zeme interesē, kā vieta, kur dzīvo mūsu brāļu tauta. Viņi tur turas brašāk. Pateicoties tam, ka ir nacionālāki, sabiedriskāki, vairāk turas kopā, savus svētkus svin. Tāds jautājums, kā pilsonības problēma, viņiem neeksistē. Tur ir stipras ģimenes. Daudz bērnu. Reiz biju aizbraucis uz Žagari, lai apskatītu zemgaļu pilskalnu. Tur iznāca runāt ar vienu lietuviešu vīru. Viņš smejas: "Kas tās jums par ģimenēm - viens divi bērni katrā! Pie mums ir ģimenes, kurās aug desmit un vairāk bērnu!

- Vīram - taisnība. Tad ir kārtīga dzimta un tad var runāt par kaut kādām saknēm.

- Tēvzemes tēma mani ir nemitīgi nodarbinājusi. Grāmatā es stāstu par saviem pārdzīvojumiem, piedzīvojumi, jau teicu, tie mani nekad nav saistījuši. Bet svētkus pie mums svin dievturi. Es jau arī sirdī viņiem turos līdz. Arī tā savā būtībā ir saikne ar dabu. Dievturi uzskata, ka ar grēku nožēlošanu ir par maz, ka cilvēks savā dzīvē ir atbildīgs par katru soli, ko sper. Auseklis bija no pirmajiem, kas par šīm lietām sāka domāt. Un tad nāca Brastiņš. Amerikā arī tagad iznāk žurnāls dievturiem. "Labietis". Man to piesūta.

- Cik jums pavisam grāmatas ir izdotas?

- Sešas, ar "Atvilknes stāstiem" kopā rēķinot. Vēl jau varētu kaut ko nodrukāt. Bet kas to darīs? Mani darbi ir stipri nacionāli, katrs jau nesponsorēs to izdošanu. Bez tam tur ir vajadzīga pazīšanās, kur es, nomalē dzīvodams, pie tādas tikšu. "Atvilknes stāstu" izdošanu atbalstīja Aivars Slucis no Amerikas. Sarakstīts ir diezgan daudz. Arī tagad šad tad pārņem vēlēšanās, kaut ko pateikt. Kaut arī tik raiti, kā veicās jaunībā, vairs nesokas. Vēl bija nodomos uzrakstīt kaut ko lielāku pavisam par visiem sīkajiem darbiem . Kā tas izdosies, nezinu. Eduartam Virzam ir "Straumēni". Tur viss ir izteikti liels, grandiozs. Bet man ir vēlēšanās pastāstīt par dabu un savu zemes stūrīti visos sīkumos. Vēl sīkāk, nekā to esmu darījis līdz šim. Par katru darbu, par katru norisi.

- Kā to var izdarīt?

- Vakarā, mājās pārnākot, no dienā pieredzētā un izjustā neko vairs nevar atcerēties. Viss ir izkūpējis. Tādēļ strādājot ņemu līdz kabatas grāmatiņu. Strādājot ikdienas darbus rodas gan iedvesma, gan redzēšana. Atvilknē guļ vēl viens nepublicēts darbs. Ļoti sentimentāls. Par daudz sentimentāls, kā tagad uzskata. Bet es tā esmu uzrakstījis. Arī tur ir stāstīts par diviem jauniešiem, kas apceļo Latviju. Ar to gribu pateikt, ka visas tautas izjūta sākas ar sava novada izjūtu. Šajā zemē, pilskalnos atdusas mūsu priekšteči. Tur atrodas viņu materiālā daļa. Bet gars joprojām ir ap mums. Gars nosaka attieksmi un ir tas spēks, kas latvieti sauc uz mājām atpakaļ. Kad izsūtītie atgriezās no Sibīrijas, tikuši pāri robežai, viņi tūdaļ nokrita pie zemes, lai to skūpstītu. Viņi to darīja, jo citādāk nespēja.