Kurzemes Vārds

18:24 Sestdiena, 26. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Tīri kurzemnieciska atbildība

Ja Dievs devis zobus, dos arī maizi.

Lietuviešu paruna

Pēteris Jaunzems

Aizvadītajā nedēļā, ciemojoties Latvijas vēstniecībā Lietuvā, nevarējām nepamanīt vēstnieka Ata Sjanīša labvēlīgo attieksmi un interesi par pilsētu vētru un dzintara krastā. Drīz vien noskaidrojās, kāpēc tas tā. Sjanīša kungs, metot sarunās ar mums jebkādu diplomātiju pie malas, paziņoja, ka daļēji sevi uzskatot par liepājnieku. Tāda atzīšanās tūdaļ pamudināja mani lūgt viņu atlicināt laiku garākai un vaļsirdīgākai sarunai, lai plašāk dzirdētu, ko valsts diplomāts domā par Liepāju un tās attīstības iespējām, kā vērtē tur vērojamās aktivitātes.

Sjanīša kungu toreiz vēl nepazīstot, protams, bažījos, vai viņš, pat gribēdams, spēs tādai brīvākai papļāpāšanai atrast laiku, jo uzskatīju, ka vēstnieka darba dienas ir sadalītas ne tikai pa stundām, bet arī minūtēm. Tā domāt mani bija noskaņojuši Rīgas žurnālisti, kas reiz pasūdzējās ka, lai sarunātu neoficiālu interviju ar diplomātiem, tur vajagot būt apdāvinātam ne tikai ar krietnu pacietību, bet arī smalku diplomātijas prasmi.

Ar Sjanīša kungu viss bija gluži citādāk. Viņš izrādījās lielisks un preses vajadzības izprotošs cilvēks. Biju patīkami pārsteigts, kad bez kādas tielēšanās vēstnieks deva piekrītošu atbildi. Turklāt doto solījumu viņš nepiemirsa un izpildīja liepājnieku vizītes Viļņā otrajā dienā, īsi pirms mūsu aizbraukšanas no viesmīlīgā vēstniecības nama.

Vienīgi vaicāts pastāstīt par sevi, Atis Sjanītis bija lakonisks. Uzzināju, ka viņš vēstnieka postenī strādā divus gadus, bet lietuviešu valodu, intensīvi mācoties, esot apguvis divu nedēļu laikā. Bet dzīvojot šobrīd viņš turpat vēstniecības skaistajā namā klusajā M.Čurļoņa ieliņā, kas gājēju dažu desmitu minūšu laikā izmanās aizvadīt no pilsētas centra burzmas uz priežu silam līdzīgo Viņģa parku. Viņa vadītie diplomāti Latvijas vēstniecības ēku Viļņā pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām mūsu valsts vēstniecību ēkām.

- Mūsu pilsētas speciālās ekonomiskās zonas prezentācijas gaitā jūsu vadītajā vēstniecībā ievēroju, ka ļoti labi pārzināt situāciju Liepājā un sarežģītie ekonomiskie apstākļi tur šobrīd jums nebūt nav vienaldzīgi.

- Es sevi uzskatu par kurzemnieku, bet Liepāju taču var nosaukt par šā novada galvaspilsētu. Tā ir otra lielākā latviskā pilsēta mūsu valstī. Un es uzskatu, ka manos pienākumos ietilpst tai visnotaļ palīdzēt. Pat vairāk, tas ir mūsu visu kopējs uzdevums. Jo sevišķi, ja redzam, cik bagāta šajos gados pēc neatkarības atgūšanas ir kļuvusi Ventspils. Kāpēc gan lai tāda pati ar laiku nekļūtu arī Liepāja! Ļoti gribētu, lai tā tiešām notiktu. Tas ir ne tikai Liepājas, bet visas valsts interesēs. Turklāt es to nesaku viens, tā domā arī citi vēstniecības diplomāti.

Bez tam ar pilsētu pie jūras man ir arī citādas saiknes. Esmu dzimis Liepājas rajonā, Cīravā. Tur nodzīvoju līdz 14 gadu vecumam, gāju skolā, mācījos. Pilsētā, kurā piedzimst vēji, joprojām dzīvo un uzņēmumā "Liepājas nami" strādā mans brālis. Viņš dzīvo Siguldas ielā pie pašas jūras. Lūk, jūra ir tieši tā, kuras man ļoti pietrūkst, strādājot Viļņā. Šeit apkārtnē gan ir diezgan daudz ezeru, taču ar jūru tos nav iespējams salīdzināt. Var jau būt, ka, Liepājā dzīvojot, jūs paši nemaz tā nepamanāt, kāda jūrai ir vērtība. It sevišķi tie, kas dzīvo dažus simtus metru no krasta. Tāpēc pilnībā nespēj novērtēt, kāda tai var būt nozīme. Kas tas ir par prieku un baudījumu - stāvēt liedagā vai naktī, guļot istabā, klausīties, kā aiz loga šņāc viļņi! Tā jau tas allaž ir, ka no attāluma viss šķiet mazliet citādāks. Mīļāks. Vajadzīgāks. Un ne jau tikai emocionāli. No tāluma, domāju, arī problēmas ir pārskatāmākas.

Bet Cīravā atrodas manu vecāku kapu vieta. Pēdējo reizi Liepājā ciemojos pirms kāda mēneša. Apskatīju pilsētu, aizbraucu līdz Aizputei un Cīravai. Kopš tā laika, kad kļuvu vēstnieks, arī profesionāli esmu saistīts ar šīm ekonomiskās attīstības lietām, par kurām vaicājāt. Starp Liepāju un Klaipēdu, kā zinām, ir parakstīts draudzības līgums. Tas nozīmē, ka pastāv un nostiprinās cieši un lieliski kontakti, notiek kopīgi pasākumi. Un šīs attiecības man sniedz gandarījumu, priecē. Tajā pašā laikā ekonomiskie apstākļi ir izveidojušies tā, ka starp abām pilsētām vērojama konkurence. Mums ir jāsaprot, ka no tādas situācijas izvairīties nekādi nav iespējams un jāuzņem tas kā pašsaprotama parādība. Tā nedrīkst būt par traucēkli sakaru nostiprināšanai.

- To pilnveidošanā pēdējos gados esat aktīvi līdzdarbojies. Arī draudzības līguma parakstīšanas procesā jūs nestāvējāt malā.

- Jā. Toreiz biju uzaicināts ierasties Klaipēdā un man radās laba iespēja salīdzināt, kā izskatās abas draudzības līguma partneres. Protams, ka lietuviešu ostas pilsētai ir ievērojamas iespējas un labs potenciāls. To nosaka ne tikai osta, bet arī labi nostādītā rūpniecība, visa infrastruktūra. Klaipēdā ir lielākā vidējā alga Lietuvā, bezdarbnieku skaits tur ir tikai 3 procenti. Tas par daudz ko liecina, taču draudzību un sadarbību šādi fakti nedrīkstētu traucēt. Par to, ka tas patiešām tā ir un sakari starp abām kaimiņpilsētām nostiprinās, liecina kaut vai Klaipēdas vicemēra un ārējo sakaru nodaļas vadītāja nesenā ierašanās Liepājas SEZ. Pirms mēneša pie mums vēstniecībā Viļņā bija vēl viena kopīga tikšanās. Tajā piedalījās gan Klaipēdas, gan Liepājas ārējo sakaru līderi, arī jūsu pašvaldības Kultūras, izglītības un sporta pārvaldes priekšniece Irēna Krūma.

- Prezentācijas atklāšanā Latvijas vēstniecībā Viļņā Liepājas SEZ pārvaldnieks Guntars Krieviņš teica, ka liepājnieku vizītes mērķis Lietuvas galvaspilsētā ir meklēt sadarbības partnerus. Proti, uzņēmējus un investorus, kurus interesē Liepājas projekti un iespējas, ko spēj pavērt pilsēta, tās neaizsalstošā osta, zona un tās likuma panti, kas ir uzņēmējdarbībai pateicīgi.

- Tieši tas jums ir vajadzīgs. Gribu īpaši uzsvērt, ka šis ir tāds brīdis, kad Liepājai jāizmanto visas savas iespējas. Klaipēdas osta ir noslogota, to atzīst paši lietuvieši, jo praktiski izplesties plašumā tā vairs nespēj. Tagad viss būs atkarīgs no jūsu pilsētas vadītājiem, cik viņi enerģiski pratīs izmantot Liepājas iespējas un kā mācēs tās virzīt tālāk.

- Vai teiktais jāsaprot kā pamudinājums, ka liepājniekiem ir jāceļ sava pašapziņa?

- Es nedomāju, ka iedzīvotājiem tās trūktu. Manuprāt, pietiekami pragmātiska ir ne tikai pilsētas vadītāju, bet arī liepājnieku pozīcija, viņi spēj novērtēt, kādā situācijā atrodas un kas tiem tagad jādara. Pat vairāk - darbs ir uzsākts, un tas rit pareizajā virzienā. Tā sacīdams, es domāju vispirms speciālo ekonomisko zonu. To nodibināja neviens cits kā liepājnieki. Viņi izstrādāja likumu un panāca, ka parlaments to atbalstīja. Es jau pieminēju konkurenci, kas pastāv starp ostas pilsētām. Domāju, ka arī klaipēdnieki spēj novērtēt, kādas ir Liepājas patiesās iespējas. Un tāpat to spēs izdarīt potenciālie ostu izmantotāji. Šādās tikšanās reizēs viņi aizvien ir uzsvēruši, ka vēlas apskatīties un izpētīt, kur darījumi var risināties veiksmīgāk. Tas investoriem ir ļoti būtiski. Jo vairāk ostu, jo lielāka konkurence, jo viņiem paveras labākas iespējas. Bet mums, kas esam neaizsalstošas ostas saimnieki, ir jāraugās, kā panākt, lai investorus un uzņēmējus ieinteresētu un piesaistītu Liepājai. Citiem vārdiem sakot, vajadzīgās priekšrocības pastāv, taču tās ir jāprot gudri pielietot.

- Vai, jūsuprāt, pastāv spēki, kam nav vēlama Liepājas strauja attīstība? Kaut vai tie, kas veicina Būtiņģes izbūvi. Prezentācijas gaitā teicāt, ka par to jums ir savs uzskats un tā aizstāvēšana sagādājot diezgan lielas rūpes.

- Būtiņģes jautājums bez šaubām ir būtisks. Ar pilsētas mēru par to esam izrunājušies. Redzot, ka Klaipēdas ostas iespējas ir izsmeltas, Lietuvas uzņēmēji domā par to, kā attīstīt teritorijas Sventājā, blakus Būtiņģei. Skaidrs, ka tādam projektam ir nepieciešami milzīgi kapitālieguldījumi. Arī laiku tā realizācija prasa. Vai tas ir lietderīgi, - tas ir cits jautājums. Tāpēc arī teicu, ka tieši šobrīd ir ļoti svarīgi, vai Liepāja spēs pārņemt iniciatīvu savās rokās un darboties, piesaistot sev investīcijas un tranzītkravas. To īpašniekus ir jāprot ieinteresēt. Gan Baltkrievijā. Gan Ukrainā. Arī Lietuvā. Austrumos ir valstis ar milzīgu tranzītpotenciālu, bet tām nav savas izejas uz jūru. Tas jāmācās izmantot. Līdzīgi nepieciešams sameklēt investorus ekonomiskajai zonai. Es domāju, ka šeit ir lielas iespējas.

No prezentācijas man palika ļoti labs iespaids par Liepājas pilsētas un SEZ vadītājiem. Tie ir jauni, enerģiski un profesionāli cilvēki. Viņi prot, kā tagad moderni sacīt, taisīt mārketingu un ieinteresēt partnerus, nesolot tiem zelta kalnus, bet ļoti profesionāli izstāstot, kāpēc investoriem ir lietderīgi nākt darboties tieši Liepājā un nevis strādāt kaut kur citur. Liepājnieki, izraugoties viņus par vadītājiem, ir apliecinājuši, ka orientējas mūsdienu dzīves prasībās.

- Tātad nevis ar klaigāšanu un mītiņošanu Nidas pludmalē, bet ar praktisku darbību pierādīt partneriem, ka Sventājas ostu attīstīt ir lieki, ka to pašu rezultātu Lietuvas uzņēmēji var sasniegt drīzāk un lētāk, sadarbojoties ar Liepāju?

- Mēs turamies pie viedokļa, ka katrs drīkst darīt tā, kā pats atzīst par labāku un lietderīgāku. Ieguvējs, kā jau tirgus apstākļos aizvien notiek, būs tas, kurš ir aktīvāks un profesionālāks. Īsāk sakot, vai viņi to spēs pierādīt, tas atkarīgs no liepājniekiem pašiem.

- Vai bieži apciemojat mūsu pilsētu?

- Reizi divas gadā. Liepājā man ir draugi. Cenšos apciemot viņus. Bez tam turp man jādodas, lai kārtotu dienesta pienākumus diplomātiskajā laukā. Papildus darbam Latvijas vēstniecībā Lietuvā tagad esmu arī vēstnieks Vatikānā. Tas nozīmē, ka mani interesē, kā darbojas un kādas aktualitātes ir Liepājas katoļu diacēzes darbā. Nesen tikos ar Kurzemes bīskapu Brumani. Pie vienas reizes apmeklēju arī Būtiņģes latviešus, jo arī viņu problēmas atrodas manas uzmanības lokā.

- Kā tad viņiem tur klājas?

- Būtiņģes latviešiem divreiz mēnesī notiek dievkalpojumi baznīcā, kas pirms Sventājas pagrieziena atrodas šosejas kreisajā malā netālu no robežas. Liepājnieki, dodoties uz Palangu vai Klaipēdu, jādomā, dievnamu ir ievērojuši, taču ne visi zina, ka tur darbojas luterāņu draudze. Dievkalpojumā todien piedalījās kādi 70 cilvēki. Taču lielākoties tie ir padzīvojuši cilvēki. Kas vēl nav aizbraukuši projām. Jaunāka gada gājuma tautieši cenšas pārcelties uz Liepāju. Man teica, ka dažkārt dievkalpojumos sapulcējoties ap simts cilvēku. Atbraucot arī no Latvijas. Apbrīnojami ir tas, ka viņi ir saglabājuši šo dievnamu neizpostītu cauri visiem okupācijas gadiem. Man kā vēstniekam par šo faktu bija patīkami dzirdēt. Starp citu, šī latviešu draudze pierobežā nav vienīgā. Ir vēl arī citas. Apmeklēju arī Būtiņģes jaunatgūto draudzes namu, kas atrodas turpat netālu, pretējā ceļa pusē. Uzklausīju problēmas, kas tautiešus nodarbina. Viena no tām ir, kā sakārtot atgūto namu. Tā ir diezgan liela ēka, nepieciešams remonts. Viņiem ir radušās nopietnas grūtības arī ar zemes atgūšanu īpašumā.

- Vai spējat palīdzēt tās atrisināt?

- Lietuvas likumdošanu ietekmēt nav vēstniecības spēkos, taču sadzīviska rakstura sarežģījumos spējam kaut ko darīt.

- Esmu dzirdējis, ka tur pastāv arī latviešu kopienas.

- Tādas tiešām ir, taču cilvēku dzīvē lielāks vienojošais spēks ir baznīcai.

- Vai tikpat dzīvi kā tautsaimniecībai sekojat arī kultūras norisēm Liepājā? Kā vērtējat situāciju šajā jomā?

- Sekoju tai ar masu informācijas līdzekļu starpniecību. Kad atrodos Rīgā, vienmēr ar interesi noskatos TV "Dzintare" gatavotos sižetus par to, kas notiek pilsētā pie jūras. Gribu piebilst, ka arī kultūras dzīvē liepājnieki ar vēsu galvu ir spējuši novērtēt savas attīstības iespējas. Tomēr priekšā tagad stāv liels darbs. Pamatu pamats izaugsmei un turības sasniegšanai būs saimnieciskā darbība. Mūsu sarunās ar jūsu pilsētas un zonas vadītājiem izskanēja doma par tūrismu. Manuprāt, tas varētu kalpot tikai kā palīgnozare. Neapšaubāmi, ka, nostiprinoties pilsētai, to apmeklēs arī tūristi. Tomēr galvenos rezultātus nenoteiks viņi, bet osta, ražošana, tranzītpakalpojumi, varbūt arī zveja.

- Vakar vakarā pēc prezentācijas aizvedāt liepājniekus uz "Ritas krodziņu", kura darbības devīze bija: "Ja Dievs devis zobus, dos arī maizi!" Tur viss līdz pēdējam sīkumam bija ieturēts tikai lietuviskā manierē. Tas liecināja, ka arī tādas vērtības kā māksla, nacionālās tradīcijas un ierašas, pat virtuve var kalpot vienam mērķim un ieinteresēt, aizraut cilvēkus.

- Protams, ka vieta, kur mēs bijām aizgājuši, ir ļoti savdabīga. Ar to es gribēju parādīt, ko nozīmē un spēj paveikt cilvēka enerģija, viņa prasme atrast tirgū savu nišu, māka sekot un nekavējoties reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām. Šo krodziņu atvēra Amerikas lietuviete un pie viņas ir ciemojušies pat vairāku valstu prezidenti. Bet deviņdesmito gadu sākumā tajā pašā vietā viņai piederēja krodziņš, kas bija iekārtots tīri amerikāniskā stilā. Vēlāk cilvēkiem tas sāka apnikt, un saimniece tūdaļ pārorientējās. Sēžot krodziņā, mēs arī redzējām, ka Viļņas publika ir ļoti aktīva. Jau tas vien, ka ceturtdienas vakarā bija grūtības tur dabūt vietas, par daudz ko liecina. Tas rāda, ka ne tikai krodziņš ir labs, bet arī iedzīvotāji vēlas atpūsties, pavadīt vakaru jautrā, dzīvespriecīgā atmosfērā.

- Un var atļauties to darīt...

- Neapšaubāmi. Tas ir svarīgs dzīves līmeņa rādītājs. Jo labāk dzīvos liepājnieki, jo arī jūsu pilsētā būs vairāk restorānu, tūrisma aģentūru, dažādu mākslas un kultūras centru. Tas viss iet kopā.

- Mēs diemžēl neprotam izmantot savas nacionālās vērtības tā, kā to dara lietuvieši. Atceramies tās uz Dziesmu svētkiem un pēc tam atkal aizmirstam.

- Protams. Ne velti vakar krodziņā lūdzu, lai nosaucat man kādu latviešu nacionālo ēdienu.

- Kaut kādas atbildes jau var sameklēt. Pelēkie zirņi ar speķi, skābputra...

- Jā. Bet parādiet man tādu vietu, kur tos var nobaudīt. Turpretī lietuviešu cepelīnus un citus nacionālos ēdienus ir iespējams nogaršot gandrīz vai katrā krodziņā. Bet es domāju, ka Liepāja vienmēr ir bijusi slavena ar savu nacionālo garu un kultūras tradīcijām. Gan jau tās pastāvēs arī turpmāk. Skaidrs, ka Klaipēdā ir citi apstākļi un viņu skaitļi nerunā par labu Liepājai. Taču jāņem vērā, ka tur ir gandrīz trīsreiz vairāk lietuviešu, nekā jūsu pilsētā pamattautības iedzīvotāju. Līdz ar to arī tāda lieta kā teātris kaimiņpilsētā izdzīvo labāk, nekā pie jums. Klaipēdā tas saņem pašvaldības atbalstu un valsts subsīdijas. Tomēr nedrīkstam piemirst pašu galveno: tur teātrim ir trīsreiz vairāk skatītāju. Kaut gan no sarunām ar mēru sapratu, ka arī Liepājā dome nopietni palīdz teātrim un lietas tur ejot uz labo pusi. Bet daudz kas ir atkarīgs no liepājniekiem pašiem. Atceros, savā laikā, kad dzīvoju Cīravā, mēs diezgan bieži braucām uz Liepāju, lai noskatītos kādu teātra izrādi. Lauku ļaudis šajā ziņā vajadzētu vairāk atbalstīt, bez maksas izkārtojot braucienam kādu autobusu. Par to visu ir jādomā. Es tāpat zinu, ka jūsu pilsētā ir simfoniskais orķestris. Arī tas par daudz ko liecina, ja tāda relatīvi neliela pilsēta to var atļauties. Prestižu šāds fakts tikai ceļ. Mani tas pat pārsteidza, cik orķestrim ir augsts mākslinieciskā izpildījuma līmenis. Par to esmu lietas kursā, jo viņi vairākkārt ir koncertējuši Lietuvā.