Kurzemes Vārds

12:39 Ceturtdiena, 2. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kam vajadzīga atmiņa?

LĪVIJA LEINE

Un atkal ir jūnija vidus, un atkal klāt laiks, kad daudzās mājās iedegs sveces, kad daudzos kapos, pie krustiem, pie pieminekļiem saguls ziedi, lai pieminētu šausmu vasaru, kas no Latvijas zemes ar varu atrāva un uz Sibīriju, uz svešas zemes ziemeļiem, aizveda tūkstošiem cilvēku. Nolemtus mokām, badam, iznīcībai. No viņiem tikai daļa atgriezās dzimtenē, atvezdami līdzi atmiņas. Taču Laiks, iedams savu gaitu, arī dara savu. Tie, kuriem Baigais gads salauza dzīvi, jau dzimtenes kapu kalniņos. Pat tie, kuri šo ceļu uz Sibīriju vēroja vēl neko nesaprotošām bērna acīm, nu jau mūža novakarē.

Ko viņi šodien jūt? Ko domā?

Kādreiz, pirmajos Atmodas gados, politiski represēto aizstāvībai, izņemot, protams, atklātus interfrontiešus, vārdos bija gatavi vai visi topošie politiķi. Pirms katrām vēlēšanām solīja par viņiem rūpēties, dodod atvieglinājumus, kas kaut daļēji kompensētu pārdzīvotās ciešanas. Tagad, kad varas krēsls daudziem no viņiem jau šķiet saaudzis ar paša miesu, šie solījumi aizmirstas. Pat vairāk - daudz kas no tā, ko pat piešķīra, nu tiek atcelts.

Tā vien liekas, nesenā sarunā teica Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Arnolds Treide, ka palēnām, pamazām vien dara visu, lai par mums nebūtu pat jārunā. Ik pa brīdim saņemu Pilsētas domes lēmumu, ka tiek atcelts tāds un tāds lēmums, numurs gan norādīts, bet mēs pat nezinām, ko ar šo atcelšanu mums atņem. Pirmajos Atmodas gados bija atvieglojumi transportā, veselības aprūpē, dažas zāles varēja dabūt par brīvu vai lētāk. Nu no tā visa vairs tikpat kā nekas nav palicis pāri. Nupat kā Satversmes tiesa pieņēmusi lēmumu, ka valdībai jāapmaksā politiski represētajiem kompensācijas sertifikāti. Bet, vai valdība to darīs, kad darīs, kā darīs, kad un kur uz tiem jāpiesakās, - ne vārda. Vai tā atkal nav izrādīšanās izrādīšanās pēc, vaicā Arnolds Treide.

Citi no represētajiem saka: tāda sajūta, ka mūsu sāpju pieminēšana traucē šodienas biznesa cilvēkiem veidot sev vajadzīgos kontaktus.

Vai tikai viņiem? Patiesi cienot mūsu Valsts prezidentu, bija dīvaini tikšanās reizē Dobelē dzirdēt, ka jādarot viss iespējamais, lai tikai neaizvainotu citu tautu cilvēkus, lai tikai viņi būtu ar mieru pieņemt Latvijas pilsonību. Viņš gan runāja vienīgi par leģionāriem. Bet - cik tad no te dzīvojošajiem, vēl dzīvajiem leģionāriem nav arī izgājuši padomju cietumu un koncentrācijas nometņu šausmas! Jā gan, Okupācijas muzejs nu esot iekļauts to objektu sarakstā, kurp vedīs augstus valsts viesus. Varbūt vismaz tiem tad taps zināms, ka jau 1918.gada 25.decembrī, tikai nepilnu mēnesi pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Krievijas valdības laikraksta "Izvestija" ievadraksts vēstīja: "Padomju Krievijai jāatgūst pieeja Baltijas jūrai un tur jāplīvo proletāriešu revolūcijas sarkanajam karogam/../. Atdalītāja siena starp revolūciju Vācijā un Krievijā ir jānojauc un jāiznīcina. Padomju karaspēkam jāpārņem Lietuva, Latvija un Igaunija."

Varbūt vismaz tur uzzinās, ka pēc Molotova un Rībentropa pakta, Krievijas kara lidmašīnām zemu lidojot pār Tallinu, 28.septembrī Igaunija bija spiesta pieņemt "aizsardzības un savstarpējās palīdzības" līgumu ar Padomju savienību, ka līdzīgi tas tika panākts 5.oktobrī ar Latviju un 10.oktobrī - ar Lietuvu. Ka Latvijā tika ievesti 30 000 krievu karavīru, kamēr pašas Latvijas armijā tolaik bija tikai 20 000. Ka 1939.gada 11.oktobrī, tikai dienu pēc apkaunojošā līguma parakstīšanas ar Lietuvu, ģenerālis Ivans Serovs izdeva pavēli Nr.000123, ar kuru noteica "procedūru pretpadomju elementu izvešanai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas". Ka pirmās plašākās apcietināšanas notika jau pirms 1940.gada jūlija vēlēšanām. Ka pa naktīm, pēc čekistu klauvējieniem pie durvīm, līdz 1940.gada beigām vien ik mēnesi bez vēsts pazuda no 300 līdz 400 cilvēku. Ka 1941.gada 14.jūnija akcija bija latviešu tautas masveida iznīcināšanas sākums. Cita starpā, tas pats ģenerālis Serovs, kas 1956.gadā "ieviesa kārtību Ungārijā".

Vai šo faktu pieminēšana var aizskart Latvijā dzīvojošu krievu, poli, ebreju, ukraini, kazahu, baltkrievu, lietuvieti, igauni utt?

Nevar, ja šim krievam, polim, ebrejam, kazaham, baltkrievam, lietuvietim, igaunim utt. ir tīra sirdsapziņa, ja viņš saprot ne tikai savu, bet arī Latvijas sāpi, tās zemes sāpi, kuru viņš izvēlējies par savu mājvietu, ja viņš pret šo zemi izturas labvēlīgi. Var - ja viņa tuvinieki vai pats palīdzējis šīs valsts cilvēkus mocīt, iznīcināt, turēt to padomju okupācijas žņaugos.

Pēdējā laikā daudz runāts par ebreju tautas sāpi. Neanalizējot to, ko šīs tautas cilvēki uzskata par vainīgiem holokaustā, jānoliec galva viņu priekšā. Un vispirms tāpēc, ka viņi, neraugoties uz katra amata lielumu vai sīkumu, maka biezumu vai plānumu, prot cienīt sevi, savas tautas sāpes, ka tās viņiem svētas par spīti jebkādām konjunktūras vai jebkādu problemātisku situāciju it kā radītām piespiedprasībām.

Arnolds Treide saka: mēs jau nesūdzamies, mēs dzīvojam tālāk. Tikai sāp. Un šādās piemiņas dienās, kā tagad, jo sevišķi.