Kurzemes Vārds

23:17 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šīs nedēļas notikumi

Kamēr Jāņu alus vēl rūgst un papardes zieds tikai plaukst

Andžils Remess

Šajā pēdējā nedēļā pirms Jāņiem, kad vēl varēsim izbaudīt dabas košo zaļumu, kas nu jau pavisam drīz sāks apvīst, tātad šajā nedēļā, kad pēc kalendāra sākas vasara, turpināsim vērot arvien izšķirošākas cīņas pasaules meistarsacīkstēs futbolā un izlemsim, uz kuru pusi braukt svinēt Jāņus, bet nedēļas beigās jau kravāsim somas līgošanai. Taču līdz tam, kad mūsu domas aizņems galvenokārt Jāņu alus un gatavošanās papardes zieda meklēšanai, mums būs iespēja sekot līdzi intriģējošām norisēm gan mūsu pašu valsts iekšpolitiskajā dzīvē, gan citur pasaulē, kuras vēl pagaidām mūs neskar, taču gan jau varēsim arī to manīt.

Ne Krievijas un arī ne Rietumu dēļ

Ļoti iespējams, ka šonedēļ vai nu Ministru prezidents, vai Valsts prezidents, vai arī abi kopā sasauks Saeimas ārkārtas sēdi, lai izmaiņas Pilsonības likumā pieņemtu trešajā lasījumā un izbeigtu politiskās spekulācijas ap šo likumu, ko veic gan mūsu valstī, gan tie spēki ārpus Latvijas, kas nevēl mums labu.

Nedaudz mulsina gan valdības vadītāja Guntara Krasta bezrūpība, ka likuma pieņemšanu varot atlikt arī līdz rudenim. Krasts taču šopavasar vairākkārt uzsvēris, ka mēs ar vilcināšanos, neizlēmību, nogaidīšanu esam nodarījuši daudz ļauna paši sev, ļaujot citiem to izmantot pret mums, un kāpēc atkal bez jebkādas vajadzības sevi pasaules acīs jākrāso tumšās krāsās, ja jau tāpat skaidrs, ka šos grozījumus Pilsonības likumā šā vai tā nolemts pieņemt? Ne tāpēc pieņemt, ka tā vēlas Krievija un to iesaka Rietumi, bet tā iemesla dēļ, ka tas vajadzīgs mums pašiem, lai nenonāktu starptautiskā izolācijā, lai paši labprātīgi neiebrauktu grāvī tam ceļam, kas ved uz Eiropas savienību un varbūt pat NATO.

Jā, atkal pavīd cerības par iespējamo līdzdalību aliansē, un šīs cerības it kā vairo NATO vadītāju paziņojumi par lēmumu aicināt vēl trīs valstis kļūt par NATO loceklēm, un mūsu valsts valdība šonedēļ izskatīs plānu, kas Latvijai jādara, lai izpildītu alianses prasības. Lielas cerības saistās arī ar šonedēļ paredzēto NATO ģenerālsekretāra Havjera Solanas vizīti Rīgā, lai gan maz ticams, ka viņš paziņos kaut ko konkrētu un droši vien izlīdzēsies ar neko neizsakošām frāzēm par to, ka durvis uz NATO atvērtas visām valstīm. Jo vairāk nekā skaidrs, ka NATO līderi, runādami par alianses paplašināšanu, ar vienu aci šķielē uz Maskavu, baidoties to aizkaitināt, tāpēc Solana, iespējams, Latvijai liks saprast, ka mums savas drošības interesēs būs jāsadarbojas ar Krieviju, tāpat kā ar Krieviju jāsadarbojas arī NATO, jo pasaule sasaistīta tik daudziem smalkiem pavedieniem, ka, pārraujot vienu, var pārtrūkt arī citi.

Tāpēc arī, cik aplami ir vienu ieteikumi visas Maskavas vēlēšanās nolasīt tai no acīm un iztapīgi tās pildīt, tikpat aplami ir savā šķietamajā pārākuma apziņā nelikties ne zinis par Krieviju: sak, esam neatkarīga valsts un darām, ko gribam. Uzsveru - pasaule ir pārāk cieši saistīta, un, patīk tas vai nepatīk, bet darīt, kā grib, vairs nevar neviens neatkarīgi no tā, vai valsts ir maza vai liela.

Cita lieta, ka mums pašiem jāprot izvērtēt, kādu no austrumiem nākošo prasību ņemt par pilnu un kādu ne, jo nav apšaubāms arī tas, ka šīs prasības diez vai drīz mitēsies, un līdzko izpildīs vienu, tā radīsies cita.

Piemēram, pašlaik Latvija ir jau pietuvojusies Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ieteiktajam Pilsonības likumam, taču no Krievijas jau atskan balsis valdības un parlamenta līmenī, ka tas tomēr neatbilst starptautiskajām rekomendācijām un vispār krievu stāvoklis Latvijā pasliktinājies, tiem nav pat radīta vārga cerība, ka kaut kas var mainīties. Tas ir tas pats, kas Latvijā krievu valodā iznākošo laikrakstu histēriskā reakcija uz Saeimas lēmumu Pilsonības likumu izskatīt trijos lasījumos, un avīzes tūlīt sāka vaimanāt, ka pasaule esot šokā, Eiropa saņēmusi pliķi, un tā tālāk. Lai gan jau nākamajā dienā izrādījās, ka ne pasaule ir šokā, ne Eiropa jūtas pliķi saņēmusi, bet, gluži pretēji, ne viena vien valsts Latvijas virzību uz likuma pieņemšanu vērtē atzinīgi.

Izrādās, ka valdība nemaz tik nestabila nav

Starp citu, tikpat histēriska bija dažu Latvijas politisko spēku un valstsvīru reakcija uz to, ka ne visi "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK deputāti Saeimā atbalstījuši tēvzemieša Guntara Krasta vadītās valdības iesniegtos grozījumus Pilsonības likumā, un tāpēc, lūk, esot apdraudēta valdības stabilitāte un jādomājot par jaunas valdības veidošanu. Šādu noskaņojumu pauda arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un kad nu pēc apdomāšanas ar vēsu prātu izrādījās, ka valdība ir rīcībspējīga un veidot jaunu nav ne reāli, ne arī nepieciešams, prezidenta dienestam nācās taisnoties, ka Ulmanis tā nemaz neesot domājis, gribējis tikai uzmundrināt valdību.

Motīvi šā trokšņa sacelšanai ap valdību ir dažādi, un ja pie Ulmaņa nepārdomātajiem un pretrunīgajiem paziņojumiem jau esam pieraduši, tad politiskie spēki arvien izteiktāk Latvijas intereses pabīda savu interešu ēnā, jo cik tad nu vairs tālu līdz vēlēšanām. Tāpēc arī šonedēļ droši vien dabūsim dzirdēt dažu labu interesantu lietu. Piemēram, par arvien lielāku neskaidrību kreiso spēku blokā, jo sociālistu uzskati dažā labā principiālā jautājumā joprojām būtiski atšķiras no tiem noteikumiem, ar kādiem Tautas saskaņas partija nolēma mesties kopā, tāpēc maz ticams, ka tur kaut kas labs var iznākt, bet kreiso spēku bloka cerības iegūt Saeimā līdz 30 vietām ir vairāk nekā naivas.

Vēl dziļākā krīzē grims "Saimnieks", kurā to iegrūda vispirms aiziešana no valdības, bet pēc tam partijas līdera Ziedoņa Čevera nenopietni bērnišķīgās kaprīzes, kas "Saimniekā" izraisīja šķelšanos, kā arī vēlreiz apliecināja Saeimas priekšsēdētāja Alfrēda Čepāņa kāri pēc posteņiem.

Tāpat arī šo to interesantu droši vien uzzināsim par "Latvenergo" trīs miljonu afēru, jo šis jautājums kļūst arvien, tā teikt, karstāks un brīžam jau mutuļo. Turpina pārsteigt Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa nervozitāte sakarā ar to. Gan jau bankas "Baltija" bijušais vadītājs Aleksandrs Lavents zināja, kurā brīdī vislabāk nākt klajā ar paziņojumu par Skrastiņa līdzdalību trīs miljonu afērā, bet tā vietā, lai šādam paziņojumam vispār nepievērstu uzmanību, Skrastiņš nervozi izdara prettriecienu, nododot presei izmeklēšanas rīcībā esošos materiālus par Laventa piedalīšanos kāda cita ekonomiska grupējuma līdera novākšanas operācijas izstrādāšanā.

Pasaules pacietībai beidzot pienācis gals

Starptautiskās norises šonedēļ būs sakāpinātas arī tepat mums kaimiņos. Līdz trešdienai savas rezidences jāatstāj 21 valsts vēstniecībām Minskā, jo šajā vēstniecību kompleksā esot vajadzīgs remonts, taču vairākas valstis to uzskata par starptautisku normu rupju pārkāpumu, un skandāls var izveidoties tiešām iespaidīgs, ja Baltkrievijas varas iestādes īstenos draudus nepakļaušanās gadījumā lietot spēku.

Arī Krievijai turpināsies grūtas dienas, jo, izrādās, finansu krīze vēl nav beigusies un prezidents Boriss Jeļcins tuvākajās dienās atkal iecerējis prasīt palīdzību savas valsts finansu dūžiem, bet Parīzē varētu notikt sarunas par starptautisku kredītu Krievijai. Daļa Valsts domes deputātu gan uzskata, ka krīzi var atrisināt tikai Jeļcina atstādināšana, taču šķiet, ka tas ir maldīgs uzskats un diez vai prezidenta nomešana no troņa kaut ko glābtu, jo Krievijā ir uzticības krīze - valdībai vairs neuzticas ne citu valstu investētāji, ne pašmāju kreditori. Jeļcins nesaņēma arī cerēto finansu palīdzību no viņam tik simpatizējošās Vācijas, jo arī tai apnicis bērt naudu caurā maisā, redzot, ka tā neaiziet tādus ceļus, kā bija domāts.

Pēc visa spriežot, nedaudz varētu noplakt konflikts starp abām nabadzīgākajām Āfrikas valstīm Etiopiju un Eritreju, kuras strīdas par teritoriju, lai gan tām jau piederošo teritoriju lietderīgi izmantot nespēj ne viena, ne otra valsts. Taču abām valstīm ir lielas armijas, abām ir palicis no PSRS laikiem iegādātais bruņojums, un, ja reiz afrikāņiem ir ieroči, tad atrast iemeslu to likšanai lietā ir vienkāršāk par vienkāršu.

Taču pasaules galvenā uzmanība šonedēļ un tieši šodien būs pievērsta Balkāniem. Jo pasaules pacietībai beidzot pienācis gals un tai apnicis vienaldzīgi vērot, kā serbi veic etnisko tīrīšanu Kosovā, apšaujot albāņus un spiežot tos bēgt uz Albāniju, un NATO vadītāji nolēmuši šodien sākt demonstrēt spēku. Pašlaik tā tiešām būs tikai spēka demonstrēšana, jo Nato aviācija veiks lidojumus Dienvidslāvijas robežu tuvumā, vēl pagaidām ļaujot tās prezidentam Slobodanam Miloševičam apdomāties un pārtraukt vardarbību. Vest Miloševiču pie prāta šodien un rīt Maskavā mēģinās arī Krievija, kas no lielvalstīm vienīgā ir pret spēka lietošanu. Taču, ja Miloševičs nebūs pārliecināms, NATO jau izplānojusi, kādus Dienvidslāvijas militāros objektus bombardēt no gaisa, pret kādiem vērst sauszemes karaspēka uzbrukumus. Jo laika gaidīt vairs nav - serbu vardarbība var ieraut karā visu reģionu. Domas tikai dalās par Miloševiča rīcību, jo vieni domā, ka viņš piekāpsies spiedienam, kamēr citi, ka Belgradas režīms jau gatavojas karam.