Kurzemes Vārds

23:39 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vārda atgriešanās svētki

Edīte Tišheizere

Šodien līdz ar pirmizrādi "Nebrauc tik dikti" Liepājas un arī Latvijas kultūras apritē atgriežas kāds nozīmīgs vārds - Jānis Lejiņš. Aktieris, režisors, dekorators, dramaturgs, teātra rakstnieks.

Šis vārds ticis aizmirsts divkārt - ne jau tajā dabiskajā, kaut arī, protams, sāpīgajā kārtībā, kādā parasti izzūd no atmiņas aktieru vārdi pēc tam, kad viņi beiguši spēlēt, bet arī tāpēc, ka garus gadus Lejiņa devums piespiedu kārtā tika noklusēts mūsu teātra vēstures lappusēs. Jāatzīstas, ka arī man, kam teātra vēstures zināšana ir profesijas daļa, tikai nesen, izlasot Lilijas Dzenes trimdas aktieriem veltīto grāmatu "Ar zelta lāpu rokā" un paša Jāņa Lejiņa "Spēlmaņu cilti", atklājās šīs neparastās personības pievilcība.

Līdz tam gan biju lasījusi tautas lugas "Nebrauc tik dikti", "Velna vecis" un dažu citu, pieņemot, ka tās sarakstījis kāds padzīvojis vīrs, tik daudz tajās bija labsirdīga humora, tik maz - asu dramatisku sadursmju un kolīziju. Jo liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka to autoram rakstīšanas brīdī bijis tikko pie trīsdesmit gadiem, toties jo liela pieredze mīlētāju spēlēšanā!

Jānis Lejiņš (1899.gada 16.aprīlī Krustpilī - 1990.gada 25.jūnijā Aleksandrijā, ASV) Nacionālajā teātrī ienāca tūlīt pēc tā dibināšanas, Pirmā pasaules kara laikā pabijis Krievijā un redzējis daudz ko no tā laika Maskavas mutuļojošās skatuves mākslas. Lieliskie dotumi un nenoslēpjams vīrišķīgs skaistums visai ātri pavēra viņam ceļu gan uz galvenajām lomām jaunākajā latviešu dramaturģijā, gan arī uz skatītāju sirdīm. Būdams viens no visvairāk spēlējošiem aktieriem, J.Lejiņš iestājās Mākslas akadēmijā, lai pie profesora J.Kugas apgūtu dekoratora amatu. Visai agri viņš sāka nodarboties arī ar režijām, un laikam vienīgais, ko nedarīja savos iestudējumos, - nekomponēja tiem mūziku.

Brīžos, kad tomēr darba likās par maz - 1923.-1924. gada sezonā un no 1934. līdz 1936. gadam - Jānis Lejiņš pameta Nacionālo teātri, lai strādātu Liepājā par teātra māksliniecisko direktoru. Tieši viņa mākslinieciskās vadības laikā trīsdesmito gadu vidū Liepājas pilsētas budžetā tika paredzēts finansējums teātrim. (Kāds vēstures joks! - 91.sezonā, kas beidzas ar Jāņa Lejiņa lugas pirmizrādi, Liepājas dome atkal uzņemas atbildību pār savas pilsētas teātri.) Liepājas gados Ēvalda Valtera režijā tapa monumentāls un iespaidīgs Branda tēls Ibsena lugas iestudējumā. Taču Liepājas piedāvātās iespējas - nodarboties vairāk ar mākslas dzīves administrēšanu nekā ar spēlēšanu - bija par knapu Lejiņa personībai, un viņš atkal atgriezās nacionālā teātra paspārnē.

Grūti spriest par aktiera talantu ar tik lielu laika noilgumu. Recenzentu atsauksmes, kā tas pa laikam mēdz būt, atstāj visai pretrunīgu iespaidu, gan slavējot par stāju un šarmu, gan pārmetot sasteigtību. Labāki liecinājumi par aktiera profesionalitāti un iejūtu pret partneriem nāk no citiem avotiem. Mihails Čehovs, kas vairākus gadus piedalījās Latvijas teātru dzīvē, allaž aicināja tieši Jāni Lejiņu par savu lomu dublantu Nacionālajā teātrī. Par savu pastāvīgo partneri Lejiņu izvēlējās trīsdesmito gadu klejojošās zvaigznes, aktrises ar Eiropas vārdu Marija Leiko, Annija Simsone un Lilija Štengele.

Otrais pasaules karš novilka treknu svītru Jāņa Lejiņa mūžā starp bija un būs. Pie bija palika veiksmīga skatuves karjera, skatītāju un dramaturgu - Jūlija Pētersona, Annas Brigaderes, Aspazijas - cieņa un mīlestība, pie būs?

Tur bija smagi, bet joprojām cerību pilni gadi četrdesmito gadu Vācijā, Eslingenas latviešu teātrī, kur trimdas aktieri spītīgi kopa savu profesijas māku, ticot, ka drīz varēs atgriezties Latvijā. Vēlākos gados - latviešu skatuves mākslas tradīciju uzturēšana Amerikā, apzinoties, ka tie vairs ir tikai pašdarbīgi centieni? Galvenais, nepārejošais un nepārvērtējamais Amerikas gadu devums ir Jāņa Lejiņa atmiņu grāmata "Spēlmaņu cilts". Spilgts, lakonisks piemineklis daudziem jo daudziem latviešu aktieriem, režisoriem un dramaturgiem. Pārsteidzošā redzīgumā un iecietībā Jānis Lejiņš atceras savus kolēģus, pieminot katra spožākās lomas, bet neaizmirstot arī bohēmiskās īpašības. Vismazāk vietas šajā grāmatā ir viņam pašam, un, ja atļauts šāds salīdzinājums, tad te nu nav "Mana dzīve mākslā", bet "Māksla, kurā man bija ļauts dzīvot". Garāmejot pieminētas arī Lejiņa 12 lugas, kuras savā laikā veidoja pagastu saviesīgās dzīves neatņemamu sastāvdaļu un labprāt tika iekļautas arī profesionālo teātru repertuārā.

Vesela nodaļa "Spēlmaņu ciltī" veltīta Liepājai. Un, gluži tāpat kā šodien, jaunu aktualitāti iegūst Lejiņa lugu pasmiešanās par sava laika politiskajām nebūšanām, visnotaļ mūsdienīgi skan Liepājas māksliniecisko potenču vērtējums: "Liepājas pateicīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pie jūras to visādi izcēla starp pārējām Latvijas pilsētām. Sakarā ar to arī pati dzīve pilsētā pulsēja straujāk, nemierīgāk, pateicoties rosīgajai kuģniecībai un kara ostas tuvumam. Šādos apstākļos arī kulturālā rosme it kā prasījās pēc lielākas aktivitātes. Liepāja vispār slavena ar savu rosību mākslas laukā: opera, teātris, pat balets, labi nostādīta Mākslas skola, simfoniskā orķestra koncerti."

Jānis Lejiņš to visu redzēja. Pienācis laiks arī mums skatīties ar viņa acīm.