Kurzemes Vārds

03:49 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Uz pārmaiņu sliekšņa

Kirils Bobrovs

Kā dzīvosim rīt? Visapkārt taču tik daudz skeptiķu! Un visi gaužas par gaismas trūkumu tā dēvētajā tuneļa galā. Taču nav vērts aicināt tuvākos uz neattaisnotu entuziasmu vai citām prognozēm. Tomēr vismaz gribētos atzīmēt to, par ko mums vajadzētu biežāk domāt, kādas kārtis neizlaist no rokām. Jo vienalga visu vajadzēs salikt pa plauktiņiem.

Lai nevajadzētu strīdēties par niekiem, būtu labi noformulēt, kas ir attiecināms uz sabiedrisko progresu un kas nav, kas ir primārais un kas - sekundārais. Nav brīnums, ja katrs otrais pensionārs teiks, ka vajag divreiz palielināt pensijas - lūk, galvenais uzdevums, bez kura uz priekšu netikt. Bezdarbnieki un maznodrošinātie gaida pabalstu palielināšanu no pašvaldības maciņa. Taču uz kā rēķina? Uz simfoniskā orķestra rēķina? Bet orķestris taču ir tieši tas, kas apliecina progresu, pat ne rītdienas, bet jau esošo. Nobīdīt kultūru otrajā plānā mums nav tiesību. Arī izglītību.

Jau pausts viedoklis, ka vecās ietves pēc "Lattelekoma" tranšeju aizbēršanas nevajadzēja noklāt ar flīzēm, ka varēja arī pagaidīt, ka tas dārgi izmaksāja. Bet pilsēta kļuvusi sakoptāka! Citi lasītāji mums sūdzas: sak, Graudu ielā ietve nekam neder. Tātad ar labiekārtošanu jānodarbojas pastāvīgi. Arī grūtajos laikos. Nākotnes labā. Var sirdīties uz uzņēmējiem par jaunu kafejnīcu un veikalui atvēršanu, iebilstot, ka to jau ir pietiekami. Bet vai slikti, ka šā neiegrožotā tirgus dēļ pie mums daudzas ēkas mainījušas savu izskatu? Protams, kaut kas arī sagrūst, taču izmaiņas neievērot nevar. Ja vēl varētu palielināt nacionālo kopproduktu?

Kaut kā nemanāmi mūsu dzīvē ienākuši maršruta taksometri, datori, mobilie tālruņi, paplašinās interneta un kabeļtelevīzijas tīkls, pārdošanā parādījušās preces, par kurām vēl pirms gadiem pieciem mums nebija ne mazākā priekšstata. Vai atceraties, ka agrāk vasarā pietrūka alus, saldējuma? Radās vajadzība pēc betona rūpnīcas - viens divi, un gatava. Jums vajag aviobiļeti uz Singapūru? Lūdzu, varat izlidot kaut vai rīt. Tātad ļoti daudz kas mainās. Tikai pie daudz kā esam jau pieraduši un šķiet, ka tā bijis vienmēr. Un mums nav tiesību teikt, ka pašvaldība nav savu uzdevumu augstumos. Teātri, piemēram, tā uzkrāva saviem pleciem, pat lidostu. Iespēju robežās asfaltē ielas, privatizē dzīvokļus, turklāt daudz sekmīgāk nekā citās pilsētās. Bet atsevišķo uzņēmēju ieguldījums! Vēl nesen neviens nebūtu noticējis, ka pie mums var rasties privātās gleznu galerijas.

Nē, tas nav aicinājums aplaudēt. Nesen kāds pazīstams firmas vadītājs man vaicāja, ko es domājot par pilsētas attīstību. Es atbildēju: "Attīstība ir acīm redzama, taču aug kontrasti?" Pēc tam, kad parādījās paziņojumi par rindu māju nodošanu ekspluatācijai (arī tas ir solis uz priekšu!), tūdaļ visi sāka runāt par to, kas tā tāda vidusšķira, kuras pārstāvji var sev atļauties iegādāties mītni par 65 tūkstošiem. Tas ir pirmais kontrasts. Te jāatgādina arī par ģimenēm, kuras tiek izliktas no dzīvokļiem. Un tie nav tikai alkoholiķi vai slinki ļaudis. Starp citu, sociālo garantiju trūkums - arī viens no kontrastiem. Kāds no redakcijas apmeklētājiem nesen sacīja: "Kamēr nepaliks lētāka apkure, par normālu dzīvi nevar būt ne runas!" Visdrīzāk, ka tā nepaliks lētāka. Un labi vēl, ja nekļūs dārgāka. Arī īres maksu var palielināt. Rīgā par to jau uzsāktas diskusijas. Jādomā par ko citu: lai šādi paaugstinājumi neradītu jaunus kontrastus, lai pieaugtu darba algas.

Vēl vienā jautājumā pie mums nav nedz progresa, nedz savstarpējas saprašanās. Tā ir cilvēka un iestādes attieksme. Ne vienmēr var saņemt vajadzīgo izziņu. Bieži vien mums liek maksāt par to, kas ir bez maksas. Reizēm nevar saņemt atbildi uz sūdzību vai arī uzrakstīs ko tādu, ka vispār pāries patika sūdzēties. Nesen man parādīja kādu tiesas spriedumu - labu, tiesa bija prasītāja pusē, taču prasības summa izrādījās neprecīza divu nepareizi sareizināto skaitļu dēļ. Šķiet, ka to izlabot ir nieks, bet kancelejā saka: "Iesniedziet lietu pārskatīšanai augstākā instancē!" Un tas viss desmit latu dēļ! Tā mēs noslīksim papīros.

Daudzi apvainojušies uz Sociālās palīdzības centru. Tam, protams, nevar neko pārmest, kamēr nav konkrētas skaidrības. Bet kādēļ notiek tā, ka šajā centrā un Pilsētas domē cilvēkiem izsniedz savstarpēji izslēdzošus lēmumus, kas pamatoti ar vieniem un tiem pašiem dokumentiem? Un vai nav pazemojoši pusgadu stāvēt rindā pēc pases? Bet par pārpratumiem namu pārvaldēs labāk vispār nerunāt. Vārdu sakot, mūsu kantori visbiežāk strādā ar vecām metodēm. Taču nosauktie piemēri ir tieši tas, ko mēs jau tagad varam mainīt, lai būtu labāk, taisnīgāk. Mēs taču visi to tik ļoti gribam! Un šā vai tā vienreiz būs jāsāk.