Kurzemes Vārds

18:35 Sestdiena, 8. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Vita Hartmane: "Man netrūkst veselīga egoisma"

Daiga Mikuļska

Bija jauka šā gada vēsās vasaras pēcpusdiena. Dažubrīd jūras vējš tīri rudenīgi dzenāja baltu un pelēku mākoņu vālus, dažubrīd saulīte sildīja tik cītīgi, kā jau tas pienākas pašā vasaras vidū - jūlijā. Ar Vitu Hartmani sēdējām nesen Jūrmalas parkā atvērtajā restorānā "Banga". Viņa ir viena no tā dibinātājām un līdzīpašniecēm, kā arī pilsētā labi pazīstamās firmas "Nida" direktora vietniece. Mūsu sarunas fonā skanēja "Rietumu radio" piedāvātās melodijas, bet no "Pūt, vējiņi!" puses bija dzirdamas kāda koncerta mēģinājuma skaņas. Lai arī Vita jau ir atvaļinājumā, mūsu tikšanās dienas rīta pusē esot krietni pastrādājusi, lai katram bloknotā pierakstītajam dienas plāna punktam būtu klāt ķeksītis, kas nozīmē - izpildīts. Īsi pirms mūsu tikšanās esot padzērusi kafiju, ieelpojusi smaržīgo parka gaisu, un nu jau pa dienu uzkrātais stress esot mazinājies. Daudziem pirmais iespaids par viņu ir - ļoti atturīga, nepieejama, pašpārliecināta. Īsta lietišķā sieviete. Draugu Vitai netrūkst un to sabiedrībā tiek pavadīti daudzi jauki, omulīgi un neaizmirstami brīži. Ir tādi, kam nepatīk, ka viņa ir sieviete, kas zina, ko grib, kas pratusi savas ieceres realizēt un ir pārliecināta, ka zaudē tas, kurš melo. Viņa to nedara. Viņa par sevi var teikt: es jūtos stipra un varu par lietām runāt tieši, bez aplinkiem.

Kāda 6.vidusskolas absolvente Vitu, kura tolaik kā topošā skolotāja vairākām klasēm mācīja matemātiku, atceras kā "satriecošu" skolotāju, kura pratusi aušīgos jauniešu prātus piesaistīt, gan rīkojot dažādas kopīgas sanākšanas, gan kā tādu, kuras vadībā apgūt neieredzētās algebras zinības šķitis pavisam viegli un pašsaprotami. 5.vidusskolas direktors Tālivaldis Deklaus manu intervējamo raksturoja šādi: "Tolaik, kad Vita mācījās 6.vidusskolā, biju direktors. Atceros viņu kā lielisku sarīkojumu organizētāju un Draudzības kluba vadītāju. Viņai viss gāja no rokas."

Bet, aicināta iepazīstināt ar sevi, Vita Hartmane sacīja:

- Esmu divu firmu dibinātāja. Tās ir "Nida" un "Banga". No visiem tuvākiem paziņām sieviete biznesā esmu vienīgā. Pārējās, kas Liepājā nodarbojas ar "savu lietu", neesmu tuvāk iepazinusi. Biznesā esmu jau kopš 1989.gada. Un šajā laikā pārdzīvoti ļoti dažādi un vēsturiski posmi visas Latvijas attīstībā - banku krīzes, uzplaukumi, investīciju programmu attīstība. Uzskatu, ka tie, kas tolaik paši uzsāka un veidoja savu biznesu, ir ieguvuši nenovērtējamas zināšanas un pieredzi. Šobrīd prasības biznesā ir augstas, bet ar to bija jārēķinās. Tās neatnāca vienā dienā. Es darbojos tirdzniecībā un sabiedriskajā ēdināšanā un uzskatu, ka šeit jāvalda augstiem kritērijiem, jo citādi nekas "nenāks atpakaļ" un arī tevi nenovērtēs. Cik tu ieliec savā lietā, cik domā, kā jutīsies cilvēks - tavs apmeklētājs un klients konkrētā vietā un laikā, tik arī šī darbība dos augļus.

- Tu esi "tīra" liepājniece...

- Jā, tāpat kā mana mamma, tētis un omīte, ar kuriem kopā uzaugu Alejas ielā. Katru dienu mani veda pastaigāties uz Jūrmalas parku. Visa mana bērnība ir saistīta ar šo vietu. Visas bērnības fotogrāfijas ir no turienes - kopā ar zirdziņiem, šūpolēm un automobiļiem, kurus varēja iznomāt. Man nekad nav bijuši lauki, uz kuriem aizbraukt. Kā par to apskaudu savus draugus, kuri uz tiem varēja aizbraukt!

Manām mājām vistuvāk bija nesen uzceltā 6.vidusskola. Atceros, ka tolaik, sākot iet pirmajā klasē, modē bija biželes savīt "kriņģeļos" uz ausīm un nostiprināt ar lielām lentēm. Tādas taisīja vai visas meitenes. Skola man ir labā atmiņā. Skolotāji manī saskatīja cilvēku, kurš skolai var ļoti daudz dot, un arī pašai visas aktivitātes deva tiešām visdažādāko izjūtu un pieredzes gammu. Vadīju skolas Draudzības klubu, piedalījos koncertos, ansambļos un aģitbrigādēs. Nebija angļu valodas, fizikas, matemātikas olimpiādes un sacerējumu konkursu, kuros nepiedalījos, nebija krosu, kurus neskrēju, nebija metāllūžņu vākšanas akciju, kurās tos nevācu!

- No kurienes tevī šī spēja būt tik vispusīgai, aktīvai un izdarīgai?

- Manu impulsīvo raksturu nezina izskaidrot ne mani vecāki, ne es pati. Bet tā dēļ arī dzīvē brīžiem ir diezgan grūti. Kaut gan uzskatu, ka sievietes būtība ir būt mainīgai un neaprēķināmai.

- Vai šo aktivitāti zināmā mērā nevar izskaidrot kā vēlēšanos izcelties?

- Jā, noteikti! Tā ir mana iekšējā spēka ģenerators. Neapšaubāmi. Pēc horoskopa esmu Vērsis un cilvēks, kas sevi visu atdod sabiedrībai. Es nevaru rāmi sēdēt un uz dzīvi noskatīties no malas. Vienmēr gribu būt visā iekšā, piedalīties un atrasties sabiedrībā. Un tajā gribu būt ar tādiem, kas sevi var un prot apliecināt. Tādi izjūt, ka var sabiedrību saukt aiz sevis. Tā ir dabas dota dāvana, un man tā ir tiešām izteikta. Es varu pasniegt ideju tā, ka ļoti daudzi cilvēki uzticas un "iet" aiz tās. Zinu, ka, ja tic tev un tavam enerģijas spēkam, tad nedrīksti otru piemānīt. Nedrīksti būt bezatbildīgs.

- Tagad jau mazāk, bet agrāk par gandrīz skaužamu īpašību uzskatīja vēlēšanos kaut ko sasniegt, panākt, izcelties. To var saukt arī par savas karjeras veidošanu.

- Ja cilvēkam nav kaut maza daļa no egoistiska pašmērķa gan darbā, gan dzīvē, tad viņš neko nevarēs saniegt. Manuprāt, ja visā tajā, ko dari, neredzi emocionālu piepildījumu un arī materiālu ieinteresētību, tad nebūs tā spēka, kas cilvēkam liek iet uz priekšu, attīstīties un meklēt dinamiku. Tagad jau to saprot visi, ka bez sava iekšējā karjerisma un sevis apliecināšanas personība nemaz nevar veidoties. Tas ir tas pats veselīgais egoisms. Es nekad nebūtu piepildījusi savas idejas, sapņus un mērķus, ja man nebūtu šā egoisma. Daudz vieglāk, protams, ir idejas tikai izsapņot un tad atmest vai aizmirst.

- Pēc vidusskolas...

- ...sekoja studijas Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Pārāk biju pieķērusies Liepājai, un, teiksim atklāti, šai izvēlei par labu "spēlēja" arī tas, ka jau no devītās klases draudzējos ar savu nākamo vīru (Gaidis Hartmanis ir Liepājas ostas kuģu kustības un drošības dienesta speciālists. - D.M.) un viņš sāka mācīties Liepājas Jūrskolā. Studēju matemātiku un līdzdarbojos visdažādakajos studentu sarīkojumos. No tēva esmu mantojusi spēju labi dziedāt un to ievēroja pedagogi gan skolā, gan augstskolā. Kad jau vajadzēja beigt studijas, biju cieši nolēmusi, ka iešu uz tolaik vēl "Sarkano metalurgu" un savu dzīvi saistīšu ar ekonomistes darbu. Un "pa šo līniju" iegūšu dzīvokli un ceļazīmes uz vissavienības kūrortiem. Tas tolaik manā galvā bija nostiprinājies par stingru pārliecību, bet toreizējais Izglītības nodaļas vadītājs Deklaus mani saņēma aiz pleca, sapurināja un teica: "Nekādā gadījumā! Tev ir jābūt skolotājai! Bērniem ir vajadzīgi tādi skolotāji kā tu." Tā nokļuvu 5.skolā. Mācīju matemātiku, un man bija ļoti daudz talantīgu skolēnu. Vispār - paši labākie jaunieši! Atmiņā palicis tas, ka vienmēr esmu atradusi ļoti labu kontaktu ar zēniem, un man pašai liktenis ir devis divus dēlus - Kristu un Tomu. Viņiem es esmu "pašu puika" jeb, kā viņi paši saka, - "mūsu mutijs".

- Bet pienāca brīdis, kad tu tomēr aizgāji no skolas un sāki pavisam jaunu un līdz tam svešu lietu - savu biznesu.

- Es ticu trim lietām. Ticu liktenim, ticu Visaugstākajam un cilvēka skaidrajam saprātam. Ticu gudriem un labiem cilvēkiem. Strādājot jau 6.vidusskolā, man toreiz bija viss, lai es būtu laimīga - biju direktora vietniece, man bija laba alga, labi kolēģi. Nebija pat domas, ka no skolas jāiet prom, bet tajā brīdī, kad man piedāvāja kopā veidot firmu, sāku domāt. Negribējās, lai mani iegrožo noteiktas stundas, jutu, ka es varu ko vairāk, nevis tikai to, ko prasa budžeta iestādes "rāmīši". Skaidri zināju, ka tie nav man, jo ticēju un ticu, ka jābūt virzībai uz priekšu. Ja tagad atceros šos biznesā aizvadītos astoņus gadus, tad zinu, ka nevarētu tā - no astoņiem līdz pieciem. Katru dienu. Tikai ne to.

- Reiz dzirdēju, ka kāda maza meitenīte uz jautājumu, kas tu būsi, kad izaugsi liela, atbildēja, ka būšot biznesa lēdija. Tev ir darbs firmā, mobilais tālrunis, mašīna... Vai tu jūties kā biznesa lēdija?

- (Smejoties.) Tas viss, ko nosauci, ir tikai fons. Centrā ir un paliek cilvēks. Bet to ir ļoti grūti ieskaidrot sevišķi jauniešiem. Pienāk tāds brīdis, kad vislielākā laime ir mobilo tālruni izslēgt vai dienas trīs nesēsties pie stūres... Bet, lai būtu biznesa lēdija, ir jābūt kādai cilvēku daļai, kas tevī kaut ko būtisku novērtē, bet, lai tevi novērtētu, - ir jābūt, par ko. Domāju, ka tādu lēdiju šā vārda īstajā nozīmē pasaulē nav daudz. Ja ir tādas, kurām sabiedrība vai kāda pasaules iedzīvotāju daļa uzticas, tad tās ir sievietes ar lielo burtu. Un, ja viņas ciena, tad ir par ko. Diemžēl vēl joprojām pastāv uzskats, ka vīrietis tomēr var vairāk. Ja kādu ideju pateiks sieviete, bet turpat blakus to pašu teiks vīrietis, tomēr domās, ka viņa teiktais ir vērtīgāks un gudrāks. Ja sieviete vēlas sevi apliecināt, viņai noteikti jābūt ar mērķi, ko grib sasniegt, jābūt līdzsvarotai, gudrai, viss jāsasniedz gudri - bez intrigām un histērijām. Mobilais tālrunis un automašīna vien nepadara par lēdiju. Es sevi par tādu neuzskatu, lai gan - vēlētos būt. Sevi vairāk izjūtu kā Skārletu - ļoti uzņēmīgu un aktīvu būtni.

- Bet vai sievietei tomēr nav grūtāk, jo viņai ir ne tikai darbs, bet arī mājas rūpes.

- Nesaku, ka vīrietim nav jārūpējas par sevi kā par vīrieti, bet sievietei tas prasa vairāk laika un enerģijas. Tā ir pareiza ēšana, fiziska slodze, sevis, sava stila kopšana, smaids uz lūpām, tā ir arī dzīve ģimenē, saskarsme ar bērniem, ģimenes tradīciju kopšana un prasme mājās veidot svētku noskaņu. Tas prasa milzīgi daudz laika! Bet, ja sieviete to visu var dabūt gatavu, viņa ir lielāks ziķeris nekā vīrietis.Tie, kas saka, ka neies atvaļinājumā un viņiem tas nav vajadzīgs, man neliekas nopietni. Kur tad tu ikdienā vari ņemt tik daudz laika, lai būtu kopā ar saviem bērniem un ģimeni un galu galā - ar sevi! Manuprāt, sieviete, kas katru dienu pavada darbā, bet vēl spēj būt laba māte un sieva, ir vienkārši ģeniāla.

- Bet kā tu spēj tikt galā ne tikai ar darbu, bet arī ar visu iepriekš nosaukto?

- Par sevis kopšanu runājot, esmu to iedibinājusi kā režīma prasību. Jādara, un viss! Tad arī tas nerada īpašas grūtības. Manas "zelta" stundas ir no rītiem. Ceļos pusseptiņos un tad arī visvairāk varu padarīt. Vienatnē mīlu klausīties radio un lēni tukšot pirmo rīta kafijas tasi. Pēcpusdienā jau jūtos sevi daļēji izsmēlusi. Noteikti nekad savā dzīvē nebūtu tik daudz sasniegusi, ja man nebūtu tāda mamma. Viņa ir mana labā feja. Gluži kā pasakā.

- Kas ir atkarīgs tieši no tevis kā no firmas direktora vietnieces? Kāds ir tavs darbs?

- Darbs ir cieši saistīts ar situāciju, kāda tā ir visā valstī, jo tas saistīts ar biznesa stratēģiju, ar cenu politiku, kadru jautājumu, apkalpošanas kultūru, tirdzniecības organizēšanu lielu sarīkojumu laikā. Darbs ir smags tādēļ, ka situācija Liepājā un visā Latvijā ir ļoti mainīga. Varbūt pēc gadiem četriem viss būs daudzmaz stabilizējies. Pamazām šī stabilitāte rodas, bet bizness joprojām ir slidens un mainīgs. Nav jau tā, ka Latvijā būtu atbalsts mazam un vidējam uzņēmējam, palīdzot nostabilizēties. Viss ir bijis atkarīgs tikai no paša, no situācijām, no nejaušībām.

Ir dienas, kad vakara stundās dodos uz domi, kur privatizācijas komisijā un darba grupās strādājot, iznāk risināt pilsētas attīstības jautājumus. Tur visi jūtam, kā pilsēta attīstās, un ka Liepāja ekonomiskās un politiskās attīstības virpulī ir kā tāda skrūvīte. Tas, par ko mēs raudājām pirms diviem gadiem, par to jau vairs neraudam. Ir tapušas konkrētas lietas. Tagad strādāju darba grupā, kas plāno Liepājas pilsētas attīstību. Esam satikušies ļoti dažādu arodu cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi. Spriežam par to, kāda mūsu pilsēta varētu izskatīties pēc diviem, pieciem, piecpadsmit gadiem. Tātad nosakām Liepājas prioritātes. Domas izskan dažādas, bet cilvēku domāšana vairs nav tik naiva un virspusēja kā pirms daudziem gadiem. Jāzina viss - kur celt privātmājas, kur rūpnīcas, kādas jaunas fakultātes jāatver augstskolā, tehnikumā. Ir liels gandarījums par piedalīšanos šajā darbā. Bet, runājot par privatizācijas komisijā gūtajām atziņām, jāsaka, ka Liepājas latviešu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem neklājas viegli un tie nevar konkurēt ar Dānijas, Norvēģijas vai Vācijas uzņēmējiem un viņu lielo pamatkapitālu. Tomēr šī konkurence pastāv par spīti visam, un tas ir ģeniāli!

- Atgriežoties pie tā laika, kad tu iegāji biznesā. Kas tad tevi visvairāk pārsteidza? Vai vispār biji sagatavota šim dzīves pavērsienam?

- Tolaik mēs neviens nebijām sagatavoti biznesam, bet bijām gatavi, un tas mūsos bija ieaudzināts padomju skolas laikā - darba organizēšanai. Mēs "Nidā" zinājām, ka gribam atvērt pirmo privāto pārtikas veikalu Liepājā. To brīnišķīgi noorganizējām, bet visa tālākā attīstība nebija tik skaidra. Ļoti žēl, ka daudzus izmuļķoja banku krīzes, nepietiekamā izglītība, ka uzņēmējiem nenāca palīgā valdība, lai viss varētu godīgi attīstīties. Arī tas, ka Liepājā nav bijusi tāda pozitīvās attīstības programma, kāda bija Rīgai.

Pirms kāda laika sarunājos ar norvēģu speciālistu, kurš bija atbraucis uz Liepāju, lai palīdzētu pilsētas attīstībai. Viņš jautāja, kur mēs esam skolojušies biznesa zinībās. Kad atbildēju, ka tā bija pašiniciatīva, dažādi kursi un mācības un galu galā arī intuīcija, viņš bija patiesi pārsteigts un, manuprāt, neapmierināts ar dzirdēto, jo tas nebija tas, kas bija gaidīts. Mēs esam auguši līdzi konkrētam laikam un videi.

- Ko tu darītu, ja tevi ievēlētu par pilsētas galvu?

- (Pēc garākas pauzes.) Vēl neesmu satikusi tik augstas klases amatpersonu sievieti, lai uzticētu viņai "pirmo vijoli". Es nevēlētos būt pilsētas galva un nenovēlu to nevienai! Manuprāt, sieviete ar savām dabas dotajām intuitīvajām spējām ir ļoti laba kā "otrā roka". Pirmā ne.

- Bet vai tad neiznāk, ka sievietei jāpaliek vīrieša ēnā?

- Nē. Gudrākais atkāpjas! Bet, ja nu tomēr es būtu tā galva, sāktu ar to pašu, ko visi, - ar kārtības un ērtību ieviešanu. Sakārtotu zālienus, apzāģētu kokus, izraktu dziļāku ostu, dotu cilvēkiem jaunas darba vietas - neko īpaši jaunu jau neizdomātu! Vide lielā mērā audzina cilvēku.

- Vai ir kas tāds, ko tu nespēj kā sieviete, kas aktīvi darbojas biznesā?

- Vienmēr to esmu teikusi arī skaļi, ka jūtu to līniju, cik lielu uzņēmumu es varētu vadīt. Ja būtu vairāki simti darbinieku, tas man būtu par lielu. Mans ideāls ir vidējs uzņēmums, ko varu pārskatīt, izjust. Uzskatu, ka labam vadītājam jājūt savi darbinieki, viņu vajadzības. Man ļoti svarīgas ir katra cilvēka domas, un varbūt pat dažreiz esmu pārāk jūtīga, kaut gan darbā to cenšos neizrādīt.

- Ir tāds apgalvojums, ka latviešu sievietes ir lēnas, mierīgas un neuzņēmīgas. Vai tam piekrīti?

- Katram, kas lasa dažādus preses izdevums, žurnālus sievietēm un citus, domāju, ka rodas gluži pretējs uzskats. Esmu patīkami pārsteigta, cik Latvijā ir daudz talantīgu, pieredzējušu, gudru un skaistu sieviešu! Sabiedrības interese par sievietes tēlu tagad ir īpaši sakāpināta, un tiek rādītas visas viņas spējas un talanti mākslā, biznesā, izglītībā, ģimenē. Ir pagājis tas laiks, kad sievietei piestāvēja būt klusai un nemanāmai.

- Bet kā ir ar apgalvojumu, ka sievietei jārosina vīrietis darīt labu?

- Šajā ziņā ļoti augstu esmu vērtējusi Raini un uzskatījusi, ka viņš radījis ideālu savienību - Spīdolu un Lāčplēsi. Tā ir mana pārliecība, ka vīrietis bez sievietes neredzētu ideālus un virzienu, kā uz tiem iet. Tā ir viena no sievietes sūtībām - intuitīvi nojaust un palīdzēt vīrietim kļūt cēlsirdīgākam, enerģiskākam un labākam. Mēs esam tās, kas dod līdzsvaru un iedvesmu.

- Kāda šajā sakarībā ir tava sadarbība ar "Nidas" direktoru Māri Stankeviču?

- Esam ar viņu par to runājuši, un viņš piekrīt šim manam viedoklim. Ja ir firma, kuras vadībā darbojas divi vai trīs vīrieši, tās darbs tomēr ir mazāk produktīvs nekā tad, ja darba plānošanā un stratēģijas izstrādē piedalās arī sieviete. Es ļoti ticu sievietes spējām un talantiem.

- Ko tavā dzīvē nozīmē kompromisi?

- Manā jaunībā tiem bija maza nozīme. Šī vārda jēga nozīmīgāka ir sākusi palikt tikai ar gadiem. Agrāk domāju, ka kompromisu vispār nav. Vai tik nav tā, ka, jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo lielāku nozīmi piešķir šā vārda saturam.

- Bet kā ir ar meliem?

- Ar meliem ir ļoti vienkārši. Vienkāršāk nekā ar citām lietām. Tie ir jāizslēdz par simts procentiem, jo, ja cilvēka vārdi ar darbiem nesakrīt, tad sākumā viņš nepatiks citiem, bet vēlāk nepatiks jau pats sev. Tad, kad pienāk šis brīdis un izgāzto spaini vairs nevari saslaucīt, tad ir grūti, un tu paliec viens. Melot nedrīkst arī, meklējot kompromisu. Viss ģeniālais ir vienkāršs.

- Bet vai tādēļ, ka nemelo, tev kādreiz nav nācies ciest?

- Nē, gluži otrādi. Esmu uzvarējusi. Mana dzīves mācība ir tāda: ja nemelosi un neblefosi, tikai tad tu vari vinnēt. Un vēl. Lai kaut ko sasniegtu, cilvēkam ir jājūt, cik viņš var izdarīt, lai nepārķertu savu latiņas augstumu. Ja tu iedomājies, ka vari ļoti daudz, bet nespēj, tad zaudē ne tikai savās, bet visu apkārtējo cilvēku acīs. Sabalansēt savu varēšanu ir cilvēka gudrības pazīme. Tādus cilvēkus nenomocīs iekšēji kompleksi un viņi neizskatīsies muļķīgi.

- Par draudzību...

- Bieži esmu dižojusies ar to, ka manu dzīvi laimīgu ir darījis lielais draugu pulks. Draugi man ir daudzās valstīs, neraugoties uz to, ka varbūt ar kādu cilvēku esmu tikusies tikai vienu vai divas reizes. Īpaši tas jūtams Ziemassvētku laikā, kad saņemu daudz apsveikumu. Domāju, ka tas tādēļ, ka esmu atklāta un nesamākslota. Viss tiek pasniegts, kā ir, bez uzspēles. Tādi, lūk mēs esam, tādi ir mūsu bērni, tāda - mūsu pilsēta. Es neesmu vainīga, ka Latvija vēsturiski ir cietusi tik bieži un nežēlīgi.

Man ļoti, ļoti patīk savās mājās uzņemt draugus. Tās ir manas zvaigžņu stundas. Bieži savā dārzā rīkoju piknikus kopā ar draugiem tikai tā - prieka dēļ. Šajā ziņā man ir atklāta sirds. Draudzība nekad nevar būt darījums. Tā vai nu ir, vai nav.

Ja cilvēkam viņa dzīve tiek pasniegta kā uz paplātes, tas viņu sakropļo, noņemot spēku dzīvot un cīnīties. Šajā ziņā tik gudri varu izteikties tikai tādēļ, ka mani ik pa laikam ir pavadījušas grūtības. Vai nu bērnu veselības, vai cilvēku izspēlētās nenovīdības dēļ. Taču šajās grūtībās vienmēr smeļos spēku. Ja nav šo dzīves sitienu, tad nav spīta iet tālāk un neredzi, kurp un kā iet tālāk. Cilvēks, kas prot apsēsties tikai pie klāta galda, jau ir norakstāms. Viņš ir garīgs invalīds.

- Par mīlestību...

- Mīlestību dzīvē esmu saņēmusi ļoti daudz. No vecmāmiņas, mammas, tēva, bet divu cilvēku starpā tā manā uztverē ir milzīga sapratne. Tās nav tikai kaislības. Ir jābūt kopīgām tēmām, par ko runāt, kopīgam interešu lokam. Ja pretim nav saprotoša otra puse, tad mīlestība būs īsa un nebūs auglīga. Man ir laimējies sastapt ļoti saprotošu cilvēku, kas mani prot nobremzēt tad, kad nepieciešams. Pašai šķiet, ka, jo vairāk krāsu un darbošanās, jo labāk, bet par laimi mans vīrs ir tas balasts, kas vispirms noskaita līdz desmit un tad noliek mani uz zemes. Vēl mūs saista nepārspējama humora izjūta, kas vieno mūs jau no pirmās klases. Skolā kopā sākām mācīties jau sešgadniekos. (Vita smejas...) Varbūt tieši viņa lieliskās humora izjūtas dēļ nolēmu, ka Gaidis būs mans vīrs! Galu galā mēs katrs savā dzīvē varam cerēt saņemt tik daudz mīlestības, cik esam to devuši otram. Atceros, ka savus mazos dēlēnus agrāk nevienu vakaru neliku gulēt, pirms nenodziedāju viņiem šūpuļdziesmiņu. Ticiet vai neticiet, bet arī tas viss atmaksājas tūkstoškārt.

- Jautājums pēc būtības ir visai plašs, bet tomēr: kas tev šajā dzīvē patīk?

- Ziedi un jūra. Tas, par ko mūs apskauž daudzi jo daudzi ārzemnieki: ka mēs paši šeit, Latvijā, dzīvojošie, varam veidot savu dzīvi. Ka mums tā nav tik stabila un daudzos procesos iesīkstējusi, kā attīstītajās valstīs. Mēs taču laužam vecos stereotipus un veidojam dzīvi paši savās mājās.