Kurzemes Vārds

09:56 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Likvidatori pieprasa dinamītu

Pēteris Jaunzems

Aizvadītās nedēļas nogalē rajona Lauksaimniecības departamentā bija sapulcināti paju sabiedrību likvidāciju komisiju priekšsēdētāji. Tur šie neizpildāmu pienākumu un problēmu nogurdinātie cilvēki saņēma valdības uzdevumu divu nedēļu laikā sasaukt komisiju sēdes un pilnsapulces, lai divu gadu garumā ieilgušajam un par apsmieklu visā sabiedrībā jau kļuvušajam statūtsabiedrību likvidācijas procesam beidzot pieliktu punktu. Kā teica departamenta direktors Andris Bitenieks, apburtais loks esot jāpārrauj. Ja to nepaveikšot šā gada gaitā, kad izveidojušies kaut cik piemēroti apstākļi, tad vēlāk tas vispār vairs nebūs izdarāms. Kā līdz šim, atkal priekšā aizstāšoties nebeidzamās tiesu lietas, un kuram gan tagad laukos esot tāda nauda, la varētu tās izmantot. Pašlaik Latvijā esot vairāk nekā simts pajukušu, bet no Uzņēmumu reģistra neizsvītrotu un tādējādi strupceļā iedzītu sabiedrību. Mūsu rajonā - vairāk nekā 10.

Tomēr augstajos kabinetos ieplānoto, bet tik ārkārtīgi novilcināto un par anekdotisku jau kļuvušo likvidāciju pabeigt vairs nav tik vienkārši kā Ministru kabinetā sēdošajiem gribētos. Jā gan - kungi baltajās apkaklītēs metropolē nupat izdevuši nepārprotamu rīkojumu, kas norāda, paģēr un paredz pat termiņus statūtsabiedrību likvidācijas pabeigšanai. Taču, dokumentu rakstot, viņi atkal absolūti nav gādājuši, lai šo procesu līdz šim bremzējušie faktori tiktu novērsti.

Vienīgais, kas tur paredzēts, ir norādījums Uzņēmējdarbības reģistram. Tam tagad jūtīgāk nekā līdz šim būs jāreaģē uz paju biedru pilnsapulču lēmumiem. Tomēr, kā domā likvidāciju komisiju priekšsēdētāji un locekļi, ar to vien vēl var izrādīties daudz par maz, lai pajukošos vezumus dabūtu nost no tālākās attīstības ceļa. Lieliski saprotot, cik sarežģīts un grūti izpildāms pienākums tiem nupat uzticēts, likvidatori pieprasīja departamenta vadītājam, lai viņiem tā īstenošanai izsniegtu dinamītu.

Taču arī Andrim Biteniekam sprāgstvielas rakstāmgalda atvilknē neglabājas. Vienīgais, ko viņš varēja apsolīt, bija organizatoriska rakstura palīdzība: ja lietas nesekmēsies, departaments par likvidatoriem iecelšot savus speciālistus.

Bet, lai lasītājam, tā sacīt, būtu skaidrāka pašreizējā situācija, nedaudz jāatskatās pagātnē. Statūtsabiedrību likvidācija sākās 1994.gadā, kad valdība pieņēma attiecīgo lēmumu. Tas saturēja metodiskus ieteikumus uzņēmumu pašlikvidācijai, taču, kā laika ritējumā atklājās, bija izdots ar gudru ziņu paju sabiedrības ekonomiski sagraut.

Ļoti iespējams, ka tā tam arī bija jānotiek, jo nekur pasaulē šāda saimniekošanas forma nepastāv. Latvijā tā bija no augšas radīta kā starpposms, lai valstī nodrošinātu pāreju no kolektīvajām saimniecībām uz tirgus ekonomiku. Tomēr, veco sistēmu graujot, toreiz neviens nedomāja vai arī apzināti izlikās nedomājam par ļaunajām sekām, kas šos notikumus var pavadīt. Iecerētās privatizācijas vietā sākās totāla prihvatizācija. Ne jau katrs prata orientēties jaunajos apstākļos. Viss notika pēkšņi un negaidīti. Cilvēki pat īsti nesaprata, par ko viņiem prasa balsot. Bet pie noteikšanas esošie daudzviet tomēr zināja, kas jādara. Viņi rīkojās pēc principa: kas kaunu nejūt, tas badu nemirst. Par diviem latiem un pārdesmit santīmiem Vērgalē, piemēram, pirka labus traktorus, par dažiem desmitiem latu - kombainus un kantoru ēkas. Un ne jau tikai tur tā notika. Tā daži negodīgi, bet veikli darboņi, kopusmantu izdevīgi pērkot un pēc brīža vēl izdevīgāk pārdodot, tika pie bagātībām. Tajā pašā laikā lielākā daļa paju sabiedrību biedru ir pilnīgi atstāti jaņos.

Apķērušies, kā viņi piemuļķoti, tie vēlas atgūt zaudēto. Taču tagad, izrādās, cerības zudušas. Viss krējums ir nosmelts. Apakšā palikušas nožēlojamas sūkalas. Nenomaksātu parādu tūkstoši, pussagrautas fermas, degvielas noliktavas un citas būves. Valdības lēmums paredz, ka nerealizētie pamatlīdzekļi pilnsapulcēm jāpārdod izsolē vai arī jāatdod pašvaldībām. Bet kam tie šobrīd vairs vajadzīgi? Tādēļ jau likvidāciju komisiju priekšsēdētāji pieprasīja departamenta direktoram dinamītu, ka pamestie grausti beigu beigās kādam būs jānovāc. Piecūkotās teritorijas kādam nāksies rekultivēt, bet ir mazas cerības, ka pašvaldības sev kārtējo reizi vēlēsies uzvelt nastu, kas nes tikai saimnieciskos zaudējumus. Nav skaidrības, kas notiks ar debitoru un kreditoru bezcerīgajiem parādiem. Domā, ka tos norakstīs. Tomēr apgalvot to neviens vēl neņemas. Rīkojumā ir paredzēts, ka tādā gadījumā, ja pamestos objektus neviens neņems, tie jānodod Valsts nekustāmā īpašuma aģentūras valdījumā. Taču arī tā nav izeja, jo agri vai vēlu aģentūra pacentīsies no nederīgās nastas atbrīvoties.

Tāpēc redzams, ka vienīgā, kas no šī smaguma tik drīz vaļā netiks, ir mūsu daudzcietusī Latvijas zeme.