Kurzemes Vārds

05:24 Trešdiena, 30. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Bērns, tas notika, kad tu vēl nebiji dzimis!

Kristīne Pastore

Aizvien biežāk dažādos izdevumos var lasīt rakstus par to, kā mammas vēderā pa nedēļām un pat pa dienām attīstās mazulis, cik kurā brīdī viņš ir liels un ko jūt. Uzklausot divu sieviešu stāstījumu par savām atmiņām, ar kompetenta speciālista palīdzību gribu pievērst uzmanību tam, ko mazulis jūt, atrasdamies mammas puncī. Taču runa nebūs par kaut kādām abstraktām izjūtām, skaņu vai kādu citu ārējās pasaules kairinājumu uztveršanu, bet gan par to, vai vēl nedzimis mazulis vēlāk - jau tad, kad nācis pasaulē, var atcerēties kaut ko tādu, ko viņa mamma pieredzējusi tad, kad bērniņu vēl tikai gaidījusi.

"Mamma, tev vajadzētu kādreiz izbraukt ar kuģi!"

"Mamma, tev vajadzētu kādreiz izbraukt ar kuģi," tā reiz pavisam negaidot ierunājusies trīsgadīgā Anna. "Es jau vienreiz esmu braukusi, bet tu gan laikam nekad." Šo gadījumu stāstot, Annas mamma nespēj vien nobrīnīties, no kurienes meitai tādas domas. "Es esmu braukusi ar kuģi, bet Anna patiešām līdz šim to vēl nav darījusi," viņa nosmējās un tad atcerējās, ka pēdējo reizi ar kuģi braukusi, kad bijusi stāvoklī un gaidījusi savu meitiņu. Tas varējis būt aptuveni ceturtajā vai piektajā grūtniecības mēnesī. Toreiz bijis ļoti auksts laiks, pūtis stiprs vējš un lijis lietus. Sieviete vēl nodomājusi, ka tik trakā laikā viņai nav vajadzējis braukt, un baidījusies, vai tas nenāks par sliktu gaidāmajam mazulim. Bet tagad mazā Anna viņai sīki un smalki izstāstījusi visu, kāds izskatījies kuģis, ko viņa redzējusi apkārt un pat to, ka bijis auksts.

"Kad mēs redzējām nošautos vāciešus?"

Sievietei, kas atcerējās šo gadījumu, bija divdesmit gadi. Viņa reiz savai mammai vaicāja: "Kad tas notika, ka mēs toreiz, ejot sēņot, pie tiem bērziem redzējām divus nošautus vāciešus?" "Kādus vāciešus?" māte bija nesapratnē. Un tad meita viņai pastāstīja, ka ļoti labi atceras, kā kādā saulainā rudens dienā viņas abas ar māti gājušas uz netālo birzīti sēņot un pie bērziem ieraudzījušas divus nošautus vāciešus. Abi karavīri pēc vācu armijas kapitulācijas dzīvojuši no viņu mājas netālajā mežā. Taču sapratuši, ka dzīviem viņiem no turienes mājās nokļūt neizdosies, iznākuši lauka malā un nošāvušies.

"Es vēl kā šodien atceros, kā viņi tur gulēja viens pār otru pārkrituši un cik man bija nepatīkama sajūta, kad to ieraudzīju," sacīja mana sarunas biedrene. Stāstot par šo gadījumu mammai, viņa sīki un smalki aprakstījusi, kāda izskatījusies apkārtne un kāda bijusi situācija, kad redzējusi nošautos vāciešus. "Meit," sacījusi māte, "bet tu taču to neesi redzējusi, jo es tevi tolaik tikai gaidīju." Tas varēja būt sestajā vai septītajā grūtniecības mēnesī.

Nav pierādīts, vai bērns var redzēt to pašu, ko mamma

Situācijas, lai gan izklausās visai neticamas, cilvēki ir pārdzīvojuši, un tā ir daļa no viņu dzīves. Komentārus par to, ko izjūt vēl nedzimis bērniņš un kāda ir viņa saikne ar mammu, kas veicinātu aprakstītās situācijas, "Kurzemes Vārds" lūdz ginekoloģei Ingūnai Romānei:

- Nevar atbildēt uz jautājumu, vai tas ir iespējams. Un nevar tāpēc, ka vēl nedzimušā bērna izjūtas abos šajos gadījumos tomēr daļēji ir savijušās kopā ar bērnībā redzēto un dzirdēto. Runājot par pirmo gadījumu, jāatzīst, ka bērniņam atmiņas par ūdeni patiešām var būt no tā laika, kad viņš vēl peldēja mammas puncī, jo arī vēl nedzimuši bērniņi var atvērt acis un redzēt to, kas notiek viņiem apkārt. Taču diezin vai bērns var redzēt tos skatus, kas ir ārpus viņa "sienām". Ja bērns mammai stāsta par peldēšanu, tas nebūt vēl nenozīmē, ka viņš atceras braucienu ar kuģi. Pilnīgi iespējams, ka bērns, jau piedzimis, ir redzējis, kā peld kuģi, un tas atsauc atmiņā viņa paša peldēšanu, un notiek izjūtu sajaukšanās. Taču bērniņš lieliski jūt mammas noskaņojumu, un, ja mammai braucot ar kuģi ir bijis auksti, ja viņai ir bijušas sliktas izjūtas, šo stresu izjuta arī bērniņš, un arī viņš tajā brīdī nejutās labi.

Otrajā gadījumā noteikti vispirms ir jārunā par mātes pašas izjūtām, ieraugot nošautos vāciešus. Pirmkārt, tas ir milzīgs uztraukums. Otrkārt, tas ir emocionāls pārdzīvojums, kas var palikt atmiņā uz mūžu. Un tādos gadījumos cilvēkam var aizmirsties, ka viņš kādreiz kādam tomēr par šo gadījumu ir stāstījis. Turklāt iespējams, ka tas ir darīts mazā bērna klātbūtnē. Bieži vien vecākiem šķiet, ka bērni vēl ir mazi un neko nesaprot. Tomēr bērns dzird visu un uztver to atbilstoši savam vecumam un izpratnei. Un tad var gadīties, ka bērns zina vietu, kur pārrunātais notikums ir noticis, un tas savijas kopā ar pieaugušo runāto, kas beigās noformējas kā paša redzējums.

Vēl nedzimušam bērniņam neapšaubāmi pastāv emocionālā saikne ar mammu. Taču pagaidām vēl nav nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka nedzimušais bērns var redzēt to, ko redz mamma.