Kurzemes Vārds

09:46 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Direktora pārdomas

Leļļu vīrs

Sarmīte Pujēna

"Es nesu tev sveicienus no viena Rīgas leļļu teātra..." - tā Liepājas Leļļu teātra direktoram Rihardam Beltem aizvadītās nedēļas nogalē teica kāds iznesīgs vīrs labākajos gados. Tas bija Riharda kursabiedrs, Dailes teātra aktieris Aivars Siliņš. Kāpēc tad - "viens Rīgas leļļu teātris"? Tāpēc, tālāk paskaidroja aktieris, ka arī mēs savā teātrī esam kā tādas marionetes, ko no "augšas" kāds visu laiku rausta. Rihardam Beltem atšķirībā no saviem kursabiedriem aktieriem šobrīd ir priekšrocība pašam "raustīt" lelles. Un ne tikai lelles - visu Liepājas Leļļu teātri. Cik nu viņam tas ļauts, un cik ir viņa spēkos.

"Kas tas ir - piecdesmit? Nu, tas ir apmēram tas pats, kas Rucavas robežpunkts. Kad tu visu laiku esi tikai braucis un braucis, un tad nāk tā barjera, kurā tev nav jāiedrāžas, bet pie kuras ir jāapstājas un beidzot jāpaskatās, kas īsti tavā bagāžniekā ir, un mazliet jāpārdomā, cik tālu tu esi atskrējis." Tā - jubilārs Rihards Belte par saviem piecdesmit gadiem, ko pagājušās nedēļas nogalē, kā jau tādās reizēs pieņemts, atzīmēja Liepājas Leļļu teātra direktors. "Piecdesmit nav vecums, tie ir tikai gadi." Par šā spārnotā teiciena patiesumu jubilāru centās pārliecināt apsveicēji - Rīgas Leļļu teātra sūtnis Kaspars Pūce, kursabiedri un kādreizējo kolēģu pulks no Liepājas teātra, Aldis Kļaviņš, Austra Pumpure, Andris Eniņš, dziedošie "Sliņķi", bērnu popgrupa "Tev un man" un daudzi citi. Taču to, ka gadi nav vecums, vislabāk, bez šaubām, apliecināja pats jubilārs un viņa vitālā dzīvesbiedre - jubilejas sarīkojuma vadītāja - Inese Belte (starp citu, arī nesenā jubilāre, tāpēc Teātra darbinieku savienība šo gadījumu izmantoja, lai sveiktu abus Beltes).

Ja var teikt, ka visu domas sakrita par to, ka skaitlis piecdesmit vēl tā īsti nemaz nav saucams par jubileju (sevišķi jau nu "vecim", kā izteicās viens no viesiem - mūziķis Edgars Silacērps), tad tikpat vienprātīgi klātesošie bija jautājumā par to, ka Leļļu teātra desmit gadi jau ir krietni vien nozīmīgāks cipars. Tieši tas, ka pirmais un ilgu laiku vienīgais pašvaldības teātris ir spējis tik ilgi noturēties un pat lēnām savā attīstībā paieties uz priekšu, ir atzīmēšanas vērts fakts. Acīmredzot tieši tāpēc leļļiniekus svētkos bija sveikusi arī jaunā kultūras ministre Karina Pētersone. Un droši vien tāpēc svētku afišās tieši Leļļu teātra desmit gadi bija likti pirmajā vietā. Taču šis teātris noteikti nav šķirams no tā dibinātāja un direktora Riharda Beltes. "Tas, ka tāds teātris Liepājā ir, neapšaubāmi ir Riharda nopelns," atzina arī Liepājas teātru eksperts Zigurds Akmentiņš.

Teātris ir teātris

Teātris ir teātris. Un tas, ka dramatisko teātru aktieri uz saviem kolēģiem leļļu teātrī skatās, nu, varbūt kā uz maķentiņ ko plebejiskāku, vai... Padomju laikā ierēdņi laikam leļļu jomu bija novērtējuši, jo leļļu teātru aktieri pensijā gāja no četrdesmit piecu gadu vecuma.

Mēs jau gan nemaz neesam tāds "tīrs" leļļu teātris - "Karlsonā" vispār tikai fonā kaut kas tur plivinās un figurē pa gaisu. Bet "dzīvais plāns", savienots ar lellēm, jau ir daudz grūtāks žanrs nekā tikai nospēlēt uz skatuves. Te ir jābūt labam, profesionālam aktierim plus jāpieprot arī leļļu vadīšanas skunste. Var diskutēt par mūsu līmeni, var runāt par mūsu augšanas iespējām, bet pašu pamatu, to nevar noliegt.

Nesen biju teātrī "Mūris", paskatījos Ziemassvētku uzvedumu, ko viņi uztaisījuši. Izmantots labs literārais pamats - "Mazā raganiņa", tas papildināts ar Rozā panteru - Leonu Leščinski. Visu laiku tiek iesaistīts skatītājs. Tas bija saistoši un interesanti. Ja mums būtu cilvēks, kas var tik labi apstrādāt literāro materiālu... Te jau tas ir - vajadzīga sintēze, visas tās puses ir jādabū kopā.

Ja palūkojamies uz procesiem, kas tagad notiek Liepājas teātrī, tad jāteic, ka jau toreiz, kad Kroders gāja prom, man bija sajūta, ka ziepes būs. Un to es arī atklāti pateicu. Kad pirms desmit gadiem lielajā teātrī zālē bija pieci cilvēki, bet man Mazajā zālē simtu pieci, es Dreiblatam jautāju: "Paklau, kas notiek?"

Vai nu personība velk teātri, vai spēcīga brigāde. Tā nu tas ir. Tad var mainīt režisorus pēc saviem ieskatiem un patikas. Jautājums gan - cik daudz viņu Latvijā vispār ir? Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt.

Faktiski jau tie desmit gadi Leļļu teātrim vēl īsti nav, bet 1989.gadā, kad Kroders aizgāja, pamati tika ielikti. Par spīti tam, ka teātra mākslinieciskajā padomē bija cilvēki, kas ne par kādu naudu negribēja ļaut Beltem uztaisīt studijteātri. Paldies jāsaka Bartkevičam un Dreiblatam, kas teica: kāpēc viņam to neļaut, ja cilvēks grib darīt? Ideja bija ļoti vienkārša - neizpušķosim visu. Man jaunas bikses nopelnīt vienmēr ir gribējies pašam. Teātrī to izdarīt nebija iespējams. Turklāt teātra administrācija mani nekad īpaši nav mīlējusi. Tāpēc, lai kaut ko sāktu veidot, gribēju izveidot studijteātri, neatkarīgu organizāciju ar savu zīmogu, biļetēm - pēc Maskavas teātru principiem. Bāze būtu bijusi tie paši Liepājas teātra aktieri, ar kuriem varētu veidot neatkarīgas programmas. Taču attiecības ar teātri neveidojās labas - bijām tāds satelīts, pie kura nekādi nevarēja pierast. Kaut gan laiks ir apliecinājis, ka tas viss varēja palikt, un tagad tāds teātris būtu daudz dzīvotspējīgāks nekā esošais.

Beigu beigās man no Mazās zāles tomēr bija jāiziet. Lai gan es domāju, ka Leļļu teātris tur mierīgi varēja saglabāties, kā tas vēsturiski ir bijis. Pusotru gadu mēs nodzīvojām arī Skolas ielā, koka ēkā blakus teātrim - tur bija grāmatvedība, tur bija lelles, jo uz Mazo zāli mēs gājām tikai spēlēt. Interesantākais, ka tajā Skolas ielas mājā bija īrnieku saraksts, un es skatos - Belte tur dzīvojis. Nemaz tik daudz tādi Beltes pa Liepāju nemētājas... Pusgadu noganījos pa Mākslas skolu, bet tā arī neatradās audzēkņi, kas būtu spējīgi uztaisīt lelles. Kad te nekas neizdevās, braucu uz Rīgas lellēm un nopirku pāris maisu ar norakstītajām Leļļu teātra lellēm. Paldies jāsaka kolēģim Jānim Bīnem, kas beidzis leļļinieku studiju Rīgā un mums ļoti daudz ar padomiem palīdzēja. Paldies jāsaka Arnoldam Skutulim, kas savā laikā bija vadošais Rīgas leļļinieks. Inese Mangule, kas mums turas līdzi visus šos gadus, arī gadus piecus viņa studijā gājusi - no bērna kājas. Tā pienāca 1992.gada 23.janvāris, kad, pateicoties Ženijai Mickēvičai, Prancānam un Jaunsleinim, tika nodibināts patstāvīgs pilsētas leļļu teātris. Kā teica Andris Jaunsleinis, apsveicu, tu ielēci pēdējā vagonā... Līdz ar to tika piešķirtas šīs telpas.

Lai nu kā, bet desmit gados, kā redzi, direktora kabinets gandrīz ir uztaisīts. Tas ir palicis pēdējais. Mēs braucam izbraukumos ar vecu grabažu, bet skatītāju zāle mums ir izremontēta. Te arī tā mūsu nopelnītā nauda ieguldīta.

Ja es salīdzinu šos desmit gadus Leļļu teātrī ar tiem septiņpadsmit gadiem, kad biju aktieris Liepājas teātrī, tad man jāteic, ka šis posms ir bijis daudz auglīgāks. Es nedomāju, ka Leļļu teātris ir ļaunākais, kas šajā pilsētā radīts. Jautājums, kāda būs nākotne? Skatoties uz mūsu ierēdniecību, uz tās domāšanas veidu, skatoties uz mūsu Liepājas teātri, es secinu, ka ļoti daudz ko nosaka tieši domāšanas veids un sapratne. Un man ir mazi iebildumi pret to politiku, kāda pašreiz ir mūsu pilsētā. Nav jau precedenta ne simfoniskajam orķestrim, ne leļļu teātrim. Tāpēc ierēdņiem ir grūti. Pašvaldības mainās, katrs ierēdnis kaut ko grib mainīt - par katru cenu. Bet neviens no viņiem nezina, ko grib.

Man viena izrāde izmaksā maksimāli 1500 latu. Ceļojošais teātris Kultūras komisijai nolicis priekšā tāmi par 6500 latiem! Kad man to parādīja, es sāku zviegt. Tieši tā - zviegt. Kaut kādai mēra sajūtai taču ir jābūt. Nu, ja jūs neticat man, parunājiet ar profesionāļiem Rīgā. Cik izmaksā viena izrāde? Cik maksā viena laba mehāniskā lelle? Maksimāli septiņdesmit latu!

Runāju ar teātra šoferi Orbi - viņam jau pensijas vecums, bet viņš atceras, kā Liepājā skatījies leļļu teātri. No bērna kājas. Tā viņš arī to teātri iemīlējis. Lielā skatuve - tā ir zināma barjera, distance. Leļļu teātrī bērns to nejūt. Ja izrāde ir režisoriski pareizi uztaisīta, bērni tiek iesaistīti tajā, un tā jau ir pavisam cita saskarsme starp aktieri un auditoriju, cita atdeve. Tā ir tā leļļu priekšrocība.

*

Ir jau mums desmit gados dažādi gājis, daudz kas mainījies, dažādi cilvēki gājuši cauri teātrim. Runāsim godīgi, savā laikā te ir bijis daudz pašdarbības. Neveiksmes ir bijušas. Bet viens princips mums teātrī ir: bērnam zālē nedrīkst būt garlaicīgi.

Ja runā par kadriem, kādi tad nu ir mūsu pilsētas resursi? Pat visā Krievijā ir problēmas ar vīriešu kārtas aktieriem leļļu teātrī! Galu galā arī es to lelli varu paņemt rokās. Esmu jau to darījis. Nekautrējoties. Ja tāda vajadzība ir. Bet pamazām viss ir gājis uz augšu. Un man ir prieks, ka šodien mums teātrī ir ienākusi jauna paaudze. Tā ir pavisam cita domāšana, kas nāk iekšā. Kā teica režisors Nauris Klētnieks, teātrim ir vajadzīgas "svaigas asinis". Pašlaik mums tādas ir - divdesmitgadnieces no Pedagoģijas akadēmijas. Taču viņām ir normāli pamati - pieci, seši gadi "Vaduguns" studijā.

Stabila vērtība, kas leļļu teātrim šodien ir, tas ir skatītājs visā Latvijā. Mums ir sava pastāvīgā publika. Es nevaru teikt, ka teātris ir pilnīgi gatavs, bet sava "bagāža", savs repertuārs mums ir. Un attīstības iespējas. Diemžēl mēs neesam repertuāra teātris, jo fiziski nespējam iestudēt vairāk, nekā to darām pašlaik.

Svarīgākais teātrī ir savākt labu, radošu komandu. Ideālu komandu tu nekad nedabūsi, bet pašlaik esmu apmierināts ar to, kas mums ir. Laika gaitā atsijājas liekais vai tas, kas savu laiku ir pārdzīvojis.

*

Teju teju - martā pie mums būs Valdis Pavlovskis, Rīgas Leļļu teātra labāko izrāžu iestudētājs. Viņš taisīs augšā "Vinniju Pūku". Būtu sācis jau ātrāk, bet Valdis dabūja naudiņu no Kultūras fonda, un pašlaik taisa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Izrāde, ko Valdis iestudēs mūsu teātrī, būs ar vecmeistara Šēnhofa lellēm un skatuvisko ietērpu, ar Ungara Savicka mūziku. Tāda stila izrādes mūsu teātrī nav. Ķerties pie Rīgas vecmeistariem nolēmu tāpēc, ka radās sajūta - Liepājā ir sasniegti "griesti", te es neko vairāk izdarīt nevaru. Ja Leļļu teātri vērtē kā teātra mākslu. Turklāt "cenas", ko prasa Rīgas mākslinieki, nav neiespējamas.

Šajā sezonā padomā man ir vēl dažas ieveres, ir viens projekts, kurā gribu aicināt piedalīties Valdi Lūriņu, taču par to vēl nevaru stāstīt - ka nenoskauž.

Dzīve ir dzīve

Laiks skrien baigi ātri. Cik tad jau ir? Divdesmit un laikam seši gadi Liepājā nodzīvots. Esmu te ieaudzis. Kāpēc es te cīnos? Tāpēc, ka es pārzinu šo sfēru, ko sauc par teātra pasauli. Savā jomā esmu profesionālis. Un darbaholiķis. Pašvaki man ir ar tādu lietu kā diplomātija.

Esmu dzimis tieši uz robežas - 21.janvārī. Esmu gan Mežāzis, gan Ūdensvīrs. Baigais kokteilis. Baigais raksturiņš. Tur viss ir iekšā. No divpadsmit gadu vecuma esmu mētāts no vienas vietas uz citu. Vecāku vairs nebija... No četrpadsmit gadiem esmu pats sev maizi pelnījis. Tāpēc mani tracina, kad dzirdu: es to nevaru un šito nevaru. Visapkārt ir tik daudz cilvēku, kam viss ar pirkstu jāparāda, citādi neizdarīs. Visīstākais sociālisms.

*

Pilnīgi sevi tu nekad nejūti, bet, ja nemaz pats sevi neanalizē, tad ir skumji. Kamēr tu vari paskatīties uz sevi no malas un pateikt - prātiņ, nāc mājās! - viss ir kārtībā. Taktiskos vai audzināšanas nolūkos tu vari būt nedaudz paštaisns, bet ir jāsaprot, ko tu dari. Ja tu savā attīstībā neapstājies, ej un mēģini iet uz priekšu, viss ir kārtībā.

Vienreiz teātra kritiķis Gunārs Treimanis man saka: "Nu, cik jums, Rihard, ir gadu? Jūs taču sen jau varējāt kādā normālā firmā būt par prezidentu!" Varēju. Varēju tirgot konservus. Kādu brīdi patirgoju, zinu, kas tas ir. Trīs dienas nedēļā pastrādā, un vismaz divas algas klāt pie pašreizējās. Bet tas laiks ir garām. Sieva pierunāja, un es nenožēloju, ka metu tam mieru. Kaut gan darīt es to varētu arī tagad.

Tas sīkais, utilitārais visu laiku rauj pie zemes, atpakaļ. Es nopērku pāris loksnes lamināta un jūtu, ka tūlīt nebūs naudas, par ko cilvēkus sūtīt komandējumā. Tāpat nevar cilvēkam piecpadsmit reizes zvanīt un atvainoties: es novembrī, es decembrī, es janvārī samaksāšu...

Bet es cerīgi raugos nākotnē. Perspektīvas ir.

Andra Gertsona foto

Rihards Belte ir spurains vīrs, tāpēc dažreiz ar viņu saprasties spēj vienīgi lelles.

Te Leļļu teātra Karabass Barabass nofotografējies kopā ar tiem četriem leļļiniekiem, ar kuriem kopā bijis no pirmās dienas. Režisore un direktora dzīvesbiedre Inese Belte (pirmajā rindā) ir viena no tām. Pārējie - māksliniece Ausma Neiburga (otrajā rindā), viņai blakus - aktrise Inese Mangule un vienīgais leļļu teātra premjers - Ainārs Krūms.

Uz jubilāra veselību! Kausus tukšo Aivars Kalnarājs, Kaspars Pūce un Aivars Siliņš.

Raimonda Gabaliņa velte Rihardam Beltem izraisīja diskusiju, kam izteiksmīgais bārdainis līdzinās vairāk - jubilāram vai mākslas darba autoram?