Kurzemes Vārds

01:12 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

"Es neesmu sevišķi nopietna"

Daina Meistere

Tā par sevi teica mākslinieciskās jaunrades centra "Vaduguns" folkloras kopas "Ķocis" vadītāja Mirdza Vanaga. Šonedēļ viņa un viņas dziedošie un dejojošie bērni Liepājai un liepājniekiem skaļi un jautri atgādināja, ka pašā nedēļas viducī ir Meteņi, pastāstot, ko tā nozīmēja mūsu senčiem, kāpēc to svinēja un ar kādiem ticējumiem tā saistījās.

Mirdza Vanaga, kuru kā savu vai savu bērnu dziedāšanas skolotāju pazīst ne viena vien liepājnieku paaudze, kura likusi visā skanīgumā atraisīties "Vaduguns" vokālo ansambļu dziedātājiem, par šo "Ķoča" Meteņu dienas izgājienu sacīja tā:

- Mēs bijām ne tikai Pētertirgū, laikraksta redakcijā, bet arī domē. Jo gribējām, lai domnieki mūs sadzird un ierauga, kādi esam. Īpaši pēc tam, kad mūsu pavisam jaunais "Ķocis" tik veiksmīgi piedalījās starptautiskā bērnu un jauniešu folkloras festivāla "Pulkā eimu, pulkā teku" konkursā "Lielais rotaļnieks", kas notika Rīgā. Pēc tam festivāla projekta vadītājs Ernests Spīčs bija atsūtījis uz Liepāju vēstuli, kurā lūdza finansiāli atbalstīt mūsu darbošanos. Domes ēkā ir kolosāla akustika, mums arī izdevās domniekus iesaistīt kopējās rotaļās.

Darbošanās ar bērniem, kā uzsver skolotāja, viņai dod spēku, bagātina un neļauj smadzenēm ierūsēt, jo jāmeklē materiāli, jādarbojas. Folkloras kopa ir pavisam jauna veida darbošanās. Uz to savu kolēģi, "Vaduguns" vokālo ansambļu ilggadējo vadītāju Mirdzu Vanagu mudināja Zenta Bērtiņa. "Ķocī" darbojas 12 dažāda vecuma skolēni. Skolotājai ir ko turēt līdzi viņu draiskulībām. Bet toties mazie atalgo savu skolotāju ar skanīgu balsi un darbošanās prieku. Un vēl - ar savu mīlestību.

- Es jutu, ka vokālajiem ansambļiem zūd darbošanās plašuma, ka nav vairs tādas iespējas kā koncertizbraukumi, kā uzstāšanās, bet bērniem ir nepieciešams sevi parādīt klausītājiem. Tad Zenta ieteica veidot folkloras ansambli, viņa arī man palīdzēja ar materiāliem, iedrošināja, tāpat daudz deva arī Grobiņas folkloras kopas "Nāburgi" vadītājas Ārijas Vītolas atbalsts un pieredze, - saka "Ķoča" vadītāja. - Jo man ir ļoti svarīga tieši šī atbalsta, šī pleca sajūta, es neesmu soliste, arī tad, kad strādāju 5.vidusskolā par skolotāju, man bija svarīgi, lai mani saprastu un atbalstītu.

Folklorā Mirdzu Vanagu sajūsmina mūsu senču poētisms, spēja ikdienas darba ritma smagumā pamanīt tik daudz skaista, kā, piemēram, par rasu - "smildziņa ziedēja sudraba ziediem", par saulrietu - "saule brien jūriņā, zelta kurpes kājiņā", darbā, kad par zvejnieku, kurš noguris pārrodas mājās no jūras, dzied: "siļķu zvīņu cepurīte, jūras putu kažociņš".

Mirdza Vanaga par pašu skaistāko, kas viņai dzīvē ir bijis, uzskata dziedāšanu koros. Bet dziedāt meitenei no Rankas paticis vienmēr. "Mēs apkārtnē bijām kādi divpadsmit bērni un gājām apkārt dziedādami. Jā, tā vienkārši dziedājām latviešu tautas dziesmas. No tā laikā atceros arī Jāņus, tie bija īsti Jāņi, ar dziedāšanu, cienastiem un ugunskuriem," tā Mirdza Vanaga.

Ar sev piemītošo humoru sirmā, bet darbīgā skolotāja runā par savu ģimeni, par māsām. "Man ir gudras māsas - Skaidrīte Jaunarāja ir tulkotāja, Maija Krīgena - operdziedātāja," viņa saka un pati par sevi piebilst visai kritiski, ka esot vecākā, bet ne tik gudra, kā jaunākās.

Darba mūžs aizvadīts 5.vidusskolā, mācot skolēniem dziedāšanu un vadot korus. Atkal un atkal viņa uzsver kordziedāšanu, kas devusi tik daudz prieka. Tajos laikos nebūt nebija viegli piedabūt zēnus un meitenes apmeklēt kora stundas, kuras arī allaž bija ieliktas neizdevīgā, it kā pāri paliekušā laikā - vai nu agri no rīta, vai pēc stundām, kad bērni jau noguruši. Toties piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos bijis atalgojums gan skolotājai, gan tās mazajiem dziedātājiem, kuri, jau pieauguši, vēl tagad ar siltu vārdu atceras savu skolas kora diriģenti.

- Man bija sevišķi skolotāji. Mācījos Liepājas Mūzikas vidusskolā pie Valda Vikmaņa, ar savu klavieru spēlēšanu es mocīju Aleksandru Vikmani. Bet uz visiem laikiem iegaumēju Jāņa Dreimaņa sacīto, ka "koris bez diriģenta kaut kas ir, bet diriģents bez kora nav nekas." Pati viņa savukārt dziedāja pie Valda Vikmaņa, Jēkaba Ozoliņa diriģētajā "Līvā", bet par vislielāko laimi nosauc dziedāšanu kora diriģentu un dziedāšanas skolotāju kamerkorī, kuru diriģēja Leonīds Vīgners.

Nu jau ilgāku laiku, runājot par skolotāju Mirdzu Vanagu, piebilst: arhibīskapa Jāņa Vanaga mamma. Viņa gan pati tādās reizēs uzsver, ka viņai esot divi dēli - Uldis un Jānis, kas augot sagādājuši tās pašas rūpes, ko jebkurš kustīgs un darbīgs puišelis savai mammai. Mirdza Vanaga priecājas, ka cilvēki devuši Jānim tik lielu uzticību un dzīvo līdzi Ulda panākumiem un raizēm. Un piedevām dēli šīs līdzi dzīvošanas raizes nu ir pieckāršojuši, jo Mirdzai Vanagai ir pieci mazbērni. Visās šajās rūpēs ar Mirdzu dalās viņas vīrs Miervaldis Vanags.