Kurzemes Vārds

10:40 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Bagātais brālis, nabagais brālis...

Daina Meistere

Izglītības likums paredz bērniem vienādas starta iespējas, vienādu iespēju iegūt pamata zināšanas, ar kurām vēlāk var iesaistīties konkurences cīņā. Ko nozīmē šī frāze, kur beidzas vienādās sākuma pozīcijas un sākas diferencēšanās, to ir grūti izsvērt. Iespējams, ka šī nevienlīdzība sākas jau pašā 1.klasē, un izpaužas tādējādi, ka vienai meitenītei krāsaini un krāšņi rakstāmpiederumi ielikti somā, ko rotā eksotisks zīmējums ar uzrakstu svešā valodā, bet pie loga sēdošajai klasesbiedrenei skolas soma ir tā pati, ar kuru viņas vecākais brālis pagājušajā ziemā laidās no kalniņa, izmantojot to ragaviņu vietā. Un zīmulīši tādi necili, un kleitiņa nespilgta.

Dzirdu jau, ka oponenti apgalvo, kāds gan pildspalvas krāsai sakars ar gudrību, kuru iegūst, kārtīgi mācoties uzdoto, uzmanīgi sekojot stundās, un tā tālāk. Lai saprastu, ir jāiedziļinās maza bērna sarežģītajā uztverē. Viņš nevēlas atšķirties, viņš grib būt tāds pats kā pārējie. Minēšu kādu piemēru. Mans dēls trenējās tenisā, un liepājniekiem bija gan labi treneri, gan arī audzēkņi bija pietiekami centīgi. Uz kārtējām sacensībām ieradās viņu vienaudži no Rīgas Tenisa kluba. Atgādināšu, ka tas notika laikos, kad pat treniņtērps un čības bija deficīts. Bet rīdzinieki bija ģērbušies krāšņos ārzemju krekliņos, svārciņos un biksītēs, kājās "Adidas" sporta kurpes. Un mūsējie, ieraudzījuši otrpus tīkla tik izteiksmīgus pretiniekus, manāmi sašļuka. Treneri nekādi nevarēja ieskaidrot, ka ne jau spilgtais apģērbs nosaka meistarību!

Ir dzirdēts atzinums, ka vienādi mēs nebijām arī tajos laikos, kad visām skolas meitenītēm bija tumšās kleitiņas ar obligātajām baltajām aprocītēm un krādziņiem un melnais priekšautiņš. Un kur nu vēl tagad - tirgus apstākļos. Pedagogi gan uzsver, ka Liepāja tomēr vēl aizvien nav sasniegusi galvaspilsētas līmeni, ka mums šī sabiedrības noslāņošanās izteikti nabadzīgajos un izteikti bagātajos vēl ir priekšā. Arī troksnis par obligātajiem maksājumiem, ko skolas pieprasa vecākiem, Liepājā rada vāru atbalsi. Skolasbērnu vecāki zina, ka sava veida palīdzība skolām ir nepieciešama, jo galu galā katrs taču vēlas, lai viņa bērns uzturētos sakārtotā vidē, lai viņš saņemtu visu, ko skola var sniegt. Tāpēc arī gatavi gan dot ziedojumus, gan samaksāt par kopējamiem materiāliem un par citām lietām, kas vajadzīgas mazā skolēna izglītībai. Tāpat parasti vecāki labprāt piekrīt klases ekskursijām, jo pašiem kopā ar bērnu kaut kur aizbraukt iznāk taču vēl dārgāk, nekā tad, ja tas ir kopējais izbraukums. Vecāku sapulces arī nolemj, vai pirks jaunus aizkarus, vai krāsos solus, kas to darīs un cik tas katram no vecākiem izmaksās. Tikai gribētu lūgt šādās naudas iekasēšanas reizēs būt maksimāli korektiem pret bērnu, jo galu galā nav diez cik patīkami uzklausīt atgādinājumus par naudu, ja mazais labi zina, ka mammai vai tētim atkal kavējas algas izmaksa. Bērni pret tādām lietām, kā "es esmu nabags", ir jo sevišķi jūtīgi.

Runājot ar skolasbērnu mammām, tētiem, vecvecākiem, noskaidrojās, ka, paldies Dievam, skolās vismaz šobrīd nav populāra tāda tendence kā skolotāju apdāvināšana. Atceroties savus skolas gadus, varu teikt, ka bija klases, kurās bija sevišķi darbīgi vecāki, kas neaizmirsa ne skolotāju dzimšanas dienas, ne kādus valsts svētkus. Un tad nu visai klasei bija jāsamet dāvanai.