Kurzemes Vārds

09:56 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Matemātiķe un skolotāja māsa Anna Magdalēna

Daina Meistere

Mūsu izpratne par mūķenēm, jāatzīstas, ir visai trafareta, vairumā gadījumu veidojusies grāmatu un filmu iespaidā, kurās attēlotās mūķenes pavisam noslēgti dzīvo klosterī, laiku pavadot lūgšanās. Nu arī Liepājā ir sieviešu klosteris, ielās var sastapt sievietes mūķeņu ietērpā. Viena no viņām bieži mēro ceļu uz Katoļu pamatskolu, kurā bērniem māca matemātiku un ticības mācību. Skolas direktore Vija Bethere, māsu Annu Magdalēnu raksturojot, teica, ka jaunā skolotāja ir ļoti asprātīga, prot saprasties ar skolēniem, audzēkņi viņu ļoti mīl un ciena. Tāpat māsa Anna Magdalēna iemantojusi kolēģu cieņu, viņa māk ar savu mieru un humoru radīt patīkamu gaisotni pedagoģisko sēžu laikā, viņa saprot skolēnu vajadzības, bieži atnes uz skolu citu māsu adītas siltas drēbītes, jo neuzkrītoši ir jau novērojusi, kuram skolēnam ir vajadzība pēc tām.

Kā aktīvs, darbīgs cilvēks atrod ceļu uz klosteri, un atkal otrādi - kā no klostera atrod ceļu pie sabiedrības? Par to mēs ar māsu Annu Magdalēnu risinājām sarunu Nācaretes klostera mājīgajās telpās.

Vispirms viņa vēlējās precizēt manu priekšstatu par mūķenēm un klostera māsām.

- Ir mūķenes un ir māsas, - teica sarunas biedrene. - Mēs esam klostera māsas. Starpība ir tā, ka mēs esam apustuliski kontemplatīvais klosteris. Bet ir arī kontemplatīvie klosteri, kuru iemītnieki dzīvo un strādā vienā ierobežotā platībā un neiet uz ārpusi strādāt. Tādi drīz būs Latvijā, meitenes jau ir Beļģijā un gatavojas. Un tas ir ļoti svētīgi, jo tāda veida klosteri ir Baznīcas sirds.

- Atkal es ar savu trafareto, no grāmatām un filmām gūto priekšstatu par klosteru māsām. Ir lasīts un redzēts, ka dzīvot klosterī cilvēks izvēlas kādu lielu pārdzīvojumu vai dvēseles satricinājumu dēļ. Kā jūs nonācāt pie šādas izvēles?

- Uz garīgo kārtu Dievs aicina cilvēku. Un, kā Evaņģēlijā teikts: "Ne jau jūs mani izvēlējāties, bet es jūs izvēlējos!" Taču cilvēks var arī neatbildēt.

- Bet kā cilvēks sadzird šo aicinājumu?

- Tad, kad cilvēks nodomā: es vēlos Dievam kalpot klosterī, es vēlos ziedot sevi pilnībā, ne tikai savu darbu. Salīdzinot tas būtu: darbs ir kā koka augļi, cilvēks ziedo ne tikai tos augļus, bet sevi pašu - koks viss pieder Dievam, ne tikai augļi.

- No kurienes esat, kur pagāja jūsu bērnība?

- Esmu no Latgales, no Krāslavas rajona. Mēs ģimenē bijām pieci bērni, esmu vecākā māsa, man ir vēl māsa un trīs brāļi. Esmu dzimusi katoļticīgā ģimenē, tētis ar mammu vienmēr aktīvi apliecinājuši savu ticību, arī tajos laikos, kad tas nebūt nebija vēlams, un nebaidījās ne no kā. Vecāki ir arī labi dziedātāji. Viņus bieži lūdza dziedāt psalmus tad, kad kāds no kaimiņiem vai paziņām aizgāja mūžībā. Katoļiem ir tāda tradīcija, psalmus praktiski dzied visu nakti, cik atceros, tad tētis un mamma vienmēr ir gājuši un lūguši par mirušajiem. Un vecāki arī ir tie, kas mani ticībā audzināja.

- Tātad ticība, tas bija kas liels, kas pats par sevi saprotams un neapspriežams, bet skolas bērni bieži izfantazē savu nākotni, iedomājas, par ko strādās, kur mācīsies. Kas ietilpa jūsu nākotnes sapņos?

- Es sapņoju iestāties Latvijas Universitātē, tā man bija tāda sapņu pils, par citu augstskolu nemaz nedomāju. Tad es tiešām realizēju savu sapni un iestājos matemātikas un fizikas fakultātē. Mācījos, pabeidzu, ieguvu matemātikas pasniedzējas kvalifikāciju. Pēc universitātes absolvēšanas piecus gadus nostrādāju Jaunjelgavas vidusskolā. Mācīju matemātiku, vienu klasi izaudzināju no 5. līdz 10. klasei. Dienas ritēja ļoti noslogotas, kādu laiku pat bija apmēram 39-40 stundas nedēļā, bija ko turēt, dienā septiņas, astoņas mācībstundas. Kā jau tas mēdz būt ar cilvēkiem, katrs jau meklē savu vietu, savu dzīves piepildījumu. Es arī tādu meklēju. Kad aizgājus strādāt uz šo skolu, atmoda vēl tā īsti nebija sākusies. Baidījos tur, Jaunjelgavā, aktīvi iet uz baznīcu, jo tomēr vieta ir neliela, cilvēki cits citu pazīst. Tāpēc es katru svētdienu braucu uz Rīgu, uz dievkalpojumiem Sv.Marijas Magdalēnas baznīcā. Tā katru svētdienu, ar domu, lai kas notiktu, es nedrīkstu nokavēt un izlaist nevienu dievkalpojumu. Dziedāju baznīcas korī, tur bija arī jaunieši. Un kāda meitene man teica, ka braucot uz Līvāniem pie klostera māsām. Viņa man pastāstīja arī, ka pēc viesošanās klosterī iegūstot tādu labu enerģiju, kuras pietiek veselam mēnesim. Viņa man teica: vai tu arī negribētu aizbraukt? Un es domāju, kurš tad negrib vēl pasmelties tāda spēka, jo darba ir tik daudz, slodze tik liela. Viņa uzrakstīja vēstuli klosterim, pēc sarakstīšanās māsas mani ielūdza aizbraukt. Pēc ciemošanās man māsas likās tik mīļas, visa atmosfēra tik silta un gaiša. Nē, tad es vēl nedomāju, ka es pati iešu tādu ceļu, vienkārši runājāmies par dzīvi, māsas man iedeva grāmatas. Tā kā es strādāju divas slodzes, man bija nauda, varēju šīs grāmatas pavairot, lai pēc tām skolā mācītu ticības mācību. Tad jau Latvijā sākās Atmodas laiks, skolās radās iespēja mācīt ticības mācību. Arī es aizbraucu uz vieniem, otriem, trešiem ticības mācības skolotāju kursiem, jo mani tas interesēja, šķita, ka ar matemātikas mācīšanu vien nejūtos piepildīta. Vienos kursos satiku Veru Volgemuti, viņa ir bijusī liepājniece, kas veicināja skolotāju kristīgo apgaismību. Iesaistījos arī katoļu baznīcas rīkotos kursos. Ņemot grāmatas, tās pavairojot, attīstījās kontakti ar klosteri. Es vēl pie sevis tā domāju: nu, māsas ir tik mīļi, labi un jauki cilvēki, bet visas jau gados, Dievs, sūti jaunus cilvēkus, kas viņām palīdz, ir klāt, kad grūti. Un tad notika pirmais svētceļojums uz Aglonu, kurā piedalījos. Nogāju sešdesmit kilometru no Rēzeknes uz Aglonu. Lūdzos, lai nāk jauni cilvēki uz klosteri. Es to tagad bieži atceros. Un tad nodomāju, bet kāpēc lai tā nebūtu es!

- Vai šī doma nāca kā spēja apskaidrība? Tāds lēmums taču izmaina dzīves ritmu pilnībā, vai nebija šaubas, bailes par šo izvēli?

- Vienkārši Dievs dāvināja man šo aicinājumu. Tas ir viņa noslēpums, kāpēc viņš to darīja, kāpēc man un nevis citam. Kad cilvēks jūt aicinājumu, tad jādod atbilde. Un tad es sāku domāt, ko es varētu, kas man būtu par smagu, ko varbūt nevarētu, un kas man nāktu viegli. Tad secināju, ka man nekas nav tāds, ko es Dieva dēļ nevarētu atstāt. Ka Dievam var upurēt visu, ne tikai to, kas man pieder, bet arī sevi pašu. Tas bija tas izšķirošais, aizbraucu pie māsām un teicu, ka vēlos iestāties klosterī.

- Kā jūsu lēmumu uzņēma tuvinieki, vecāki, brāļi, māsa, atbalstīja, mēģināja atrunāt?

- Redziet, mamma daudz bija lūgusies, lai kādu no dēliem Dievs aicinātu par priesteri. Diemžēl šis sapnis nepiepildījās. Varbūt tāpēc Dievs paaicināja meitu, un mamma bija priecīga. Brāļi tā normāli, tētis arī normāli. Jutu ģimenes atbalstu, un man šī pozitīvā, atbalstošā ģimenes attieksme ļoti palīdz. Tas ir tā, kad meita precas ar līgavaini, ko ģimene pieņem. Man bija ļoti daudz laicīgu paziņu, draugu, un es vēlējos uz kādu laiku visu to atstāt, no visa attālināties, distancēties laikā un telpā. Un tad es lūdzu klostera priekšniecību, vai nevarētu aizbraukt kaut kur tālāk. Sākt to visu tālā klosterī, kuram ir senas, gadu gaitā nepārrautas tradīcijas, tur, kur tas viss ritējis savu dabisko gaitu.

- Šī doma par aizceļošanu ne tikai no laicīgās dzīves, bet arī no ierastajām vietām deva apliecinājumu izvēles pareizībai?

- Es neaizceļoju pati no sevis, es biju un paliku tas cilvēks, kurš mīl Dievu, kurš, kā jau skolotāja, mīl bērnus. Nonācu Vācijā, klosterī, kas atrodas stundas braucienā no Štutgartes. Tur bija piecas māsas. Sākumā biju kandidāte, pēc tam kā postulante - tas nozīmē, ka esi jau uzņemta, esi jau kongregācijas locekle, bet vēl nav māsas tērpa. Tur es mācījos dzīvot klosterī, saprast vietējo cilvēku mentalitāti. Tur vietējie cilvēki ļoti labi izturas pret māsām. Mani arī visur veda, visu rādīja, braucām kalnos, uz kaimiņos esošajām valstīm. Jā, pēc kāda pusgada atklāju, ka varu runāt vāciski.

- Bet jūs taču esat skolotāja, vai saite ar izglītību, ar bērnu mācīšanas procesu nezuda?

- Tur klostera māsas nodarbojās ar to, ka palīdzēja tiem vāciešiem, kuri atbrauca no Krievijas. Viņi bija neapskaužamā situācijā, jo nācās taču atstāt iedzīvi. Bija ierīkotas lielas nometnes, kā komplekss. Bērni vēl neprata vācu valodu, mēs braucām pie bērniem, palīdzējām stundas sagatavot, atprasījām dzejoļus. Varējām aprunāties. Un izjutām vienotību, jo mēs bijām baudījuši vienādu ideoloģiju, kaut mūs šķīra tūkstošiem kilometru (ģimenes nāca no Kazahijas), sajutām, kā Padomju savienība savus cilvēkus tādus vienādus bija padarījusi. Daudzu šo cilvēku stāvoklis manī izraisīja līdzjūtību. Viņi taču bija ieradušies svešā vidē, varēja kontaktēties tikai savā starpā. Lielākie bērni, pusaudži ļoti ilgojās pēc savām bijušajām mājām, pēc atstātajiem klases biedriem, draugiem. Mēs arī vedām viņiem mēbeles, mazgājām drēbes, kuras bija saziedojušas vācu ģimenes, un devām šiem cilvēkiem.

- Vācijā jūs iepazināt īsta, sena klostera māsu dzīvi un sadzīvi. Mani vienmēr ir interesējis jautājums par to lielo atsacīšanos, ko māsas izdara. Bet, ja nu tomēr izvēle bijusi kļūdaina, ja nāk tāds pavērsiens, kurš liek apšaubīt izvēles pareizību. Teiksim, mīlestība. Jūs taču vēl esat jauna, vai atstājāt sev tādu kā atkāpšanās iespēju?

- Mana ieģērbšanas diena sasaucās ar Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā - tas notika 1993.gada 8.septembrī, kad es saņēmu māsas tērpu. Tad sākās noviciāts, un tas ilga divus gadus. Tajā laikā es arī strādāju Rīgas Katoļu ģimnāzijā, mācīju ticības mācību, vēlāk arī matemātiku. Jā, matemātika mani nelaiž vaļā! Bet man šis priekšmets ļoti patīk, tas ir tik jauks, interesants! Kad noviciāts pagāja, devu pirmos laicīgos solījumus uz trim gadiem. Tas nozīmē, ka cilvēks sola palikt šajā kongregācijā, dzīvot šo apsolīto laiku nabadzībā, sirdsšķīstībā un paklausībā. Un laicīgs tāpēc, ka uz noteiktu laiku. Vēl var atgriezties laicīgajā dzīvē, ja pēc šī laikā jūt, ka ir par grūtu. Arī tad, ja priekšniecība atzīst, ka cilvēks neder klostera dzīvei, kaut arī pats to vēlas, arī tad var aizsūtīt mājās. Ja vēl šaubās, vai tiešām grib uz mūžu palikt, var lūgt pagarināt vēl par trim gadiem laicīgos solījumus. Es esmu salikusi mūžīgos solījumus. Redziet, es domāju tā: ja es savos gados esmu izšķīrusies par tādu soli, tad zinu, ko es daru. Sevis veltīšana Dievam man ir augstāka par sevis veltīšanu kādam cilvēkam.

- Jūs neesat liepājniece, bet kopš vasaras beigām dzīvojat šeit un mācāt mazos liepājniekus. Pastāstiet, kāda bija iepazīšanās ar Liepāju, tās cilvēkiem, ar skolēniem? Kā jums noritēja iekļaušanās jaunajā darba kolektīvā?

- Pagājušā gada 28.augustā es saliku mūžīgos solījumus. Un 31.augustā es pārcēlos uz Liepāju. Savu klasi Rīgā biju izaudzinājusi, savu darbu paveikusi un piekritu doties uz šo pilsētu. Tad mēs atbraucām visas trīs māsas. Sākām šeit dzīvot, iejusties. Darbam Katoļu skolā mani ieteica bīskaps, un es par to ļoti priecājos. Man ir ļoti mīļi kolēģi, es pirms tam domāju, kā mani te uzņems. Tik lielu mīlestību, tik lielu sapratni un atbalstu, kā es izjutu no direktores un kolēģiem, kur vēl tādu es varētu saņemt. Es tomēr biju tērpā un sveša, te nekad nebija bijis klosteris, es domāju, vai cilvēkus tas nenobaidīs. Bet esam sadraudzējušies, pēc iesvētīšanas kolēģi atnāca pie mums uz klosteri uz kafiju. Skolēni sākumā izrādīja interesi, uzdeva tādus interesantus jautājumus. Bērni ir mazi un mīļi, es līdz šim biju strādājusi ar lielākiem, ar 8. un 9. klases skolēniem. Ja vēl viņi saprot mācāmo vielu, tad viss ir brīnišķīgi. Bet es nevaru visu laiku smaidīt vien, man ir jābūt stingrai, man ir viņiem jāiemāca tas zināšanu daudzums, ko paredz mācību programmas. Nu, kā jau skolotājai, man ir jāiemāca, tur nevar būt nekādas atlaides. Un jāteic, programmas nav vieglas.

- Jūs slavējāt matemātiku, bet nav taču nekāds noslēpums, ka tieši šis mācību priekšmets bērniem bieži vien nepatīk, viņi to nevēlas mācīties.

- Nepatīk tad, kad sagādā grūtības. Katoļu pamatskolai ir savas īpatnības, tā ir privātskola, par kuras apmeklējumu ir jāmaksā. Un daudzi vecāki, īpaši tie, kuriem nav lielas rocības, neizvēlētos savam bērnam šo mācību iestādi, ja nebūtu pēc tā lielas vajadzības. Dažiem bērniem ir vajadzīga īpaša individuāla pieeja, vajadzīga tāda vide, kurā viņš jūtas aizsargāts, kur viņu neapceļ un nenievā. Man jācenšas darīt visu, lai palīdzētu, lai "dabūtu viņu uz strīpas". Tas prasa daudz darba, man jācenšas, kaut arī šķiet, ka neizdosies. Un arī tad man jādara viss iespējamais.

- Kas jūsu izpratnē ir brīvais laiks. Un ko jūs darāt?

- Nezinu, tad, kad var kādu grāmatu palasīt, tad, kad var aiziet pie jūras. No grāmatām man patīk vēsturiskās, pati mīļākā ir Henrika Senkēviča "Kurp ej!". Mēs dažkārt skatāmies televīziju, paretam filmas, bet cenšamies neskatīties tās, kurās pausta vardarbība. Man patīk kriminālfilmas, bet psiholoģiskās, kur darbība risinās Agates Kristi darbu stilā. Runājot par televīzijas skatīšanos, redzu, kādu iespaidu tā atstāj uz bērniem. Viņi ir tādi kā saraustīti, arī stundās gaida šo zibšņa efektu, kas raksturīgs telefilmām. Tāpēc skolotājiem ir visai grūti strādāt. Reizēm es priecājos, ka nemācu latviešu valodu un literatūru (to māsa bilst ar smaidu! - D.M.), jo mazie vairs nevēlas sevi nodarbināt ar lasīšanu, līdz ar to viņi arī slikti raksta. Par to pārliecinos, kad jālasa teksta uzdevumi! Turklāt man tāda brīvā laika ir maz. Daudz paņem arī mācības, jo studēju Katehētikas institūta 5.kursā, lai iegūtu teoloģijas bakalaures grādu.

- Liepājā klostera māsas ar savu ietērpu noteikti izraisa interesi. Kā jūs to izjūtat, kāda ir liepājnieku attieksme pret jums?

- Es domāju, ka liepājnieku attieksme ir ļoti laba, es pat negaidīju, ka būs tik labi. Nezinu, kāpēc, bet liepājnieki man tādi mīļi liekas. Kad gāju Gētes institūtā, tur bija daudzi bijušie liepājnieki, un viņi vienmēr stāstīja, ka pilsēta ir tik skaista, tur viss ir tik neaizmirstams. Kad pēc šādiem stāstiem pirmo reizi ieraudzīju Liepāju (tas bija oktobrī, ne pagājušajā, bet vēl pirms gada), man tā šķita nolaista. Bet, kad šeit padzīvo, tas viss nemaz tā nekrīt acīs, jo cauri visam vijas cilvēku sirsnība un mīlestība! Pamazām sāku palikt par īstu liepājnieci, un, aizbraucot uz Rīgu, arī es tagad par Liepāju stāstu tikai visu labāko. Mūsu kongregācija ir piecpadsmit valstīs. Tagad informācija par Liepājas klostera iesvētīšanu ies uz mūsu centru, uz Holandi, tālāk uz visām piecpadsmit valstīm. Un esmu priecīga, ka tur visur izskanēs Liepājas vārds.

- Kas jums šķiet būtisks, par ko sirds sāp līdzi, kas jāpārdzīvo?

- Man vienmēr ir bijis būtisks katoļu skolu liktenis un to attīstība gan Rīgā, gan te - Liepājā. Redziet, kas te ir par lietu. Vecāki taču maksā nodokļus valstij, un skolā taču apgūst to pašu pamatizglītības standartu, ko visās citās mācību iestādēs. Un kāpēc gan nevarētu katram bērnam iet līdzi valsts finansējums, lai kaut cik segtu izmaksas. Iznāk tā, ka bērns mācās par lielu naudu, bet dzīvo nabadzības apstākļos. Kristīgo vecāku pienākums ir savu iespēju robežās izvēlēties savam bērnam to skolu, kura visvairāk atbalstītu viņus kā kristīgos audzinātājus. Un, ja viņi to nevar izdarīt savu finansiālo problēmu dēļ, tad tas ir ļoti sāpīgi. Jo bērnam ir tiesības uz bezmaksas pamatizglītību. Var prasīt piemaksāt, ja mācās vēl kaut ko papildus. Tur ir tā sāpe.

- Vai jūs mācītu arī citās Liepājas vispārizglītojošajās skolās, ja aicinātu?

- Kāpēc gan nē? Būtu ar mieru to darīt, mācīt ticības mācību.