Kurzemes Vārds

10:04 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Kā spēļu mantiņa bērnam, lai viņš nečinkstētu

Andžils Remess

Ir sākusies nedēļa, kura pieliek punktu ziemas pēdējam mēnesim, un, kaut arī pavasaris tūlīt pēc tam ar joni neiebrāzīsies, kaut arī vēl putinās un sals, tomēr jau pavasara pirmais mēnesis pats par sevi ļaus mums iejusties šajā gadalaikā. Bet šonedēļ vēl turpināsim runāt par Francijas muitnieku atrasto narkotiku kravu uz Latvijas zvejas kuģa, televizoru ekrānos vērosim plūdu sākšanos Rietumeiropā un reģiona lielākā vulkāna Etnas izvirdumu, un tomēr lielāks īpatsvars būs citiem notikumiem.

Durvis uz NATO atvērtas...

Šodien Luksemburgā piecpadsmit Eiropas savienības valstu ārlietu ministri spriedīs par Latvijas virzību uz šo savienību, taču tas nebūt nenozīmē, ka tūlīt pat gūsim apstiprinājumu prezidējošās valsts Vācijas augstas amatpersonas teiktajam, ka mūsu uzaicināšana nekādas šaubas vairs nerada un šogad tas notiks. Tādi solījumi jau dzirdēti atliku likām, arī par NATO, un arī tagad par Latvijas uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē nešaubās vairāki Austrumeiropas valstu vadītāji, bet Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis pat uzskata, ka lēmums par to jau praktiski pieņemts.

ASV Senāts gatavo rezolūciju par Baltijas valstu uzņemšanu NATO, jo tās atbilstot galvenajiem kritērijiem un tas tikai veicināšot reģiona drošību, no NATO valstu pārstāvjiem atkal dzirdam par atvērtajām durvīm, taču šī frāze jau kļuvusi tik apnicīga, ka sāk kaitināt. Un īstas ticības nav solītajam, ka šopavasar mums beidzot konkrēti pateiks, kad durvis atvērsies līdz galam. Jo gan NATO, gan Eiropas savienība bijusi kā mirāža, kas te parādās, te pazūd. Bet varbūt arī kā spēļu mantiņa, kuru pasola bērnam, lai viņš paliktu mierīgs un nečinkstētu.

Vispareizākais mums pašiem acīmredzot ir nevis gaidīt, nevis mēģināt pārliecināt par savu atbilstību, bet sakārtot savas lietas. Arī kaimiņattiecības ar Lietuvu un Igauniju, tātad kaut nedaudz pavirzīt uz priekšu Baltijas valstu vienotību, ko savulaik par vienu no savām prioritātēm izvirzīja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, taču pašlaik šķiet, ka process ir pretējs.

Ir dažādi kopēji projekti un citas ieceres, notiek Baltijas valstu prezidentu, premjerministru, dažādu nozaru ministru tikšanās, taču pietiek šīm valstīm pamanīt kādu spraudziņu, caur kuru var izspraukties nevis visas trīs, bet tikai viena, lai tūlīt aizmirstos visa kopība. Vēl vairāk, savu interešu dēļ tiek likti šķēršļi kaimiņiem un sākti naftas, reņģu, cūku, olu kari, sākas sevis celšana pāri citiem, un visa tā dēļ pasaule vairs neuzņem Baltijas valstis kā vienotu jēdzienu, un beigu beigās no tā zaudē kā Latvija, tā Lietuva, tā Igaunija.

Vai tiešām jāgaida kopēja ienaidnieka parādīšanās, kura draudu priekšā baltieši atkal kļūtu vienoti? Laikam gan, jo bez tā neizdevās vienotība ne divdesmitajos, ne trīsdesmitajos gados, un maz cerību, ka vienotībai palīdzēs kopēja darbība dažādās starptautiskās organizācijās.

Bailes no 16.marta

Šonedēļ pats svarīgākais būs izšķirošais balsojums par valsts budžetu, un nav ne mazāko šaubu, ka budžetu apstiprinās un tātad valdība būs izturējusi pirmo un pašu nopietnāko pārbaudi.

Iespējams, briest skandāls Saeimā, jo radušās aizdomas, ka vairāk nekā desmit deputāti nav atstājuši amatus uzņēmējsabiedrībās un tātad vainojami korupcijā, un šonedēļ skandāls vai nu pieņemsies spēkā, vai arī izrādīsies ziepju burbulis.

Taču vislielākā uzmanība šajā nedēļā būs pievērsta Latviešu karavīru atceres dienai, pareizāk sakot - tās gaidīšanai, lai šī diena aizritētu bez starpgadījumiem, kas ne tikai sabangotu Latvijas sabiedrību, bet kompromitētu mūs pasaules acīs.

Ja kreisie politiskie spēki tikai brīdina izvairīties šajā dienā no provokācijām, kas varētu gāzt Viļa Krištopana valdību, tad kreisie ekstrēmiskie grupējumi pavisam atklāti draud ar šādām provokācijām, un tā vien liekas, ka līdz šim notikušie piketi, mītiņi, demonstrācijas ir tikai iesildīšanās pirms būtiskākām akcijām.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis jau ticies un vēl šonedēļ tiksies ar Otrā pasaules kara dalībniekiem, taču mēģinājums panākt, lai 16.martā savus kritušos biedrus atcerētos gan vienā, gan otrā pusē karojošie, jā, tas nu liekas pavisam naivs. Savukārt no Krištopana dzirdam, ka nav ko baidīties no stāvokli saasinošām akcijām, jo neesot tik daudz to izpildītāji. Ko baidīties tiešām nav, jo tādas akcijas tikai labāk atklāj, kas kurš ir, taču diez vai būtu īsti pareizi gluži kā strausiem iebāzt galvas smiltīs un izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas atgādina valdības vadītāja šķietami stingri pausto apņēmību droši vērsties pret dažādām provokācijām, un, ja tūlīt pēc šāda brīdinājuma nesankcionēts gājiens notiek un ja vainīgos soda tikai simboliski, tad pavisam labi saprotama sabiedrības vīpsnāšana par kaut kādu stingrību, un vairs īsti negribas ticēt, ka mums viss būs mierīgi un kārtībā.

Labi, neonacistu vadītāji mums ir ar zemu izglītības līmeni un šauru interešu loku, un arī savā vidē viņi pulcē lielākoties tādus, kuri citur sevi nespēj izteikt. Līdzīgi kā Krievijā, jo neonacistu līderis Barkašovs pats ar īpašu intelektu neizceļas, tālāk par elektrostacijas atslēdznieku nebija ticis, un arī Krievijā izdarītajās socioloģiskajās aptaujās atbalstu šādai kustībai izteikuši tikai trīs procenti, bet lielums lielais vairums vispār nezina, kas tie tādi ir. Taču gaisu viņi Krievijā maitā un to pašu gatavojas darīt arī pie mums.

Dumpojas kurdi, dumpojas rumāņi

Līdz ar pavasara tuvošanos pasaulē kļūst karstāk. ANO ieroču inspektori brīdina, ka Irāka varētu būt atsākusi ražot masu iznīcināšanas ieročus, un tā domāt liek gan Bagdādes režīma kultivētais nepakļaušanās noskaņojums, gan draudi vērsties pret kaimiņvalstīm, kuras atsakās dziedāt līdzi Sadamam Huseinam. Atkal sākuši dumpoties Rumānijas ogļrači, kuri virzās uz Bukaresti, pa ceļam izkaujoties ar policiju, un mērķis ir tāds pats kā 1991.gadā - gāzt valdību.

Droši vien vēl šonedēļ nebūs nomierinājušies kurdi, bet varbūt pat viņu protesta akcijas pieņemsies spēkā, jo kurdu līdera Odžalana apcietināšana teroristiskas darbības dēļ varētu tikai stimulēt vardarbības turpināšanos, bet tas nu vairāk nekā skaidrs, ka kurdi visā pasaulē kļūst vienotāki cīņā par savas neatkarīgas valsts izveidošanu. Kurdu centieni ir saprotami, tikai pieņemams nav tas, ka viņi savu mērķu vārdā liek ciest citu valstu pilsoņiem, kuri nu nekādi nav vainojami.

Situācija Krievijā vēl pagaidām ir daudzmaz mierīga, taču ekonomiskā ziņā valsts tuvojas bezdibeņa malai. Rietumi meklē iespēju, kā Krieviju atturēt no iekrišanas šajā bezdibenī un līdz ar to no totalitāra režīma, vienalga, komunistiska vai fašistiska, nākšanas pie varas, un Rietumi ne jau par Krieviju rūpējas, bet gan tādēļ, ka Krievijai ir kodolieroči.

Kā palīdzēt - tas nav tik vienkārši, jo līdzšinējā miljardu grūšana Krievijas ekonomikā izrādījās bezjēdzīga un nauda pazuda kā smiltīs liets ūdens. Starptautiskais valūtas fonds savu palīdzību atteicis, arī lielvalstis kļuvušas piesardzīgākas, bet Krievijas cerības uz Eiropas savienības devīgumu diez vai attaisnosies, jo šī savienība arī nemētājas ar naudu.

Balkāni tiek cauri bez kara

Ja NATO būtu ieinteresēta parādīt savu spēku, tad Dienvidslāvijā jau trešo dienu risinātos karš. Jo līdz noteiktajam laikam serbi un albāņi nebija vienojušies, un, kaut arī domstarpības palika tikai desmit procentu apjomā, tomēr šie desmit procenti bija būtiski - atrasties vai neatrasties NATO miera spēkiem Dienvidslāvijā. Albāņi pastāv, ka tikai NATO klātbūtne var viņus glābt no serbu vardarbības, savukārt Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs kategoriski iebilst, uzskatot to par agresiju pret viņa valsti. Tiesa, pilnīgi nostāties pret Rietumiem Miloševičs arī neriskē, jo pret savu režīmu vērstu soda akciju dēļ viņš var zaudēt varu, un tā Miloševičam ir augstāk par visu. Tāpēc arī brīdī, kad sarunas bija uz iziršanas robežas un vairāk nekā 400 NATO lidmašīnas jau darbināja motorus, Belgrada spēra kompromisa soli, pieļaujot, ka NATO spēku vietā varētu būt ANO vai EDSO spēki. Protams, būtību tas nemaina, tomēr izklausās mazliet citādāk.

Tā kā pēdējam ultimatīvajam termiņam, līdz kuram abām pusēm jāvienojas, sekoja vēl viens pēdējais un tagad atkal pēdējais, tad droši var prognozēt, ka Balkāni šoreiz būs tikuši cauri bez karadarbības, kas varētu ieraut iznīcināšanas virpulī ne tikai Balkānus vien.