Kurzemes Vārds

13:20 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Sievišķīgi neatkarīgā, bet principiālā Brigita Šēfere

Kristīne Pastore

Brigitu Šēferi neievērot ir diezgan neiespējami. Ne jau tikai tāpēc, ka viņa ir Vecliepājas Primārās veselības aprūpes centra galvenā medicīnas māsa un nesēž vis klusi savā kabinetā, bet gan, ja ļoti vajag, vieglāk ir sastopama uz kāpnēm vai gaitenī pa ceļam uz kaut kurieni, ne jau tikai viņas pietiekami skaļās un noteiktās balss vai dzirkstošā humora un šķiet gandrīz vai neizmērojamā dzīvesprieka dēļ, bet arī tāpēc, ka no viņas pavisam noteikti jūt plūstam neatkarību. Tādu sievišķīgu neatkarību, kas dažādās dzīves situācijās pat netiek uzskatīta par sievietei piemērotu. Brigitas kundze to tomēr uzskata par lielu priekšrocību gan darbā, gan personiskajā dzīvē, taču apgalvo, ka tā nākot ar gadiem un viņa to protot novērtēt. Un vēl viņa ļoti novērtē to lielo dzīves skolu, kas viņai dota jau pirmajā darba vietā. Tā nākot līdzi visai dzīvei.

Ne liepājniece, bet tomēr kurzemniece

Kā liela daļa mūsu pilsētā strādājošo mediķu, arī Šēferes kundze patiesībā nemaz nav šejieniete, bet tomēr ir kurzemniece, lai gan dzimusi Bauskā, pēc tam dzīvojusi Rīgā, līdz vecāki pārcēlušies uz Kuldīgas apkaimi, ko arī viņa uzskata par savu īsto dzimto pusi. Tātad kurzememniece. Tas arī droši vien izskaidro viņas spīvo un neatkarīgo raksturu un netēloto tiešumu izteikumos un spriedumos.

Šēferes kundze pati nāk no lielas ģimenes - viņa bija vecākā māsa piecu bērnu ģimenē. Visi četri jaunākie bija brāļi. Skaisti, es piebilstu.

- Skaisti jau gan, - apstiprina Brigita. - Bet padomājiet tikai, cik skaisti man, jaunai meitenei, bija tad, kad visi viņi bija mazāki par mani un man viņi bija jāvāc.

- Laikam priecīgi nebija.

- Protams, ka nebija. Es gribēju skriet ar meitenēm, bet - jāvāc brāļi.

- Vai tāpēc jums pašai ir tikai viens bērns?

- Ar maniem brāļiem tam nav nekāda sakara. Kad nāca pasaulē mans dēls, jūs varbūt neatceraties, tas bija tāds laiks, kad ģimene, kurā bija vairāk par diviem bērniem jau skaitījās tāda kā dīvaina. Tolaik moderna skaitījās ģimene ar vienu bērnu, bet ne jau modes dēļ mēs bijām viena bērna ģimene - tā vienkārši bija, un viss.

Toreiz, kad mani brāļi bija mazi, man tā likās vesela katastrofa, ka reti varu būt brīva, toties tagad es novērtēju to lielo bagātību, kāda ir radniecība. Manuprāt, arī tā ir viena no lietām, ko novērtē tikai ar gadiem. Mēs sazvanāmies gandrīz katru nedēļu. Tikpat liela vērtība ir arī mana dēla ģimene, mazbērni.

- Jūs piekrītat nereti dzirdētajam apgalvojumam, ka mazbērni vecvecākiem esot mīļāki par pašu bērniem?

- Bet tā arī ir. Un ne jau tāpēc, ka savs bērns nebūtu bijis mīļš, bet gan tāpēc, ka tolaik, kad pašu bērns bija maziņš, bija taču jāstrādā - mums nebija pat garo pēcdzemdību atvaļinājumu un līdz ar to, cik tad palika laika savam bērnam? Turklāt medicīnas māsām tolaik bija jāsrādā līdz deviņiem vakarā - kur tad vēl atradīsi laiku, ko veltīt bērnam? Mazbērniem laiku atrod vairāk, lai arī viņi man dzīvo Rīgā. Turklāt jaunībā bērnus uztver citādāk un manos gados - pilnīgi citādāk, tāpēc arī mīlestība uz bērniem ir citādāka.

Pirmā darba vieta - īstā dzīves skola

Brigita Šēfere ir viena no tiem mediķiem, kas neslēpj, ka medicīna ir arods, ko viņa vēlējusies apgūt jau kopš agras bērnības. Kāpēc?

- Nē, nē, es nebiju ne slima, ne arī kāds cits tuvinieks man bija nevesels, kas mani uz šādām domām būtu vedinājis. Kāda mana tuva radiniece bija mediķe, un viņas iespaidā es arī nolēmu kļūt par medicīnas māsu.

Pēc Kuldīgas vidusskolas beigšanas Brigita Šēfere turpināja mācīties Liepājas māsu skolā, bet viņas pirmā darbavieta bija Zīras - vieta, kas atrodas starp Ventspili un Kuldīgu.

- Tā nu man bija īsta dzīves skola, - sacīja Brigitas kundze. - Tolaik tur bija lauku slimnīca ar vairākām nodaļām, un mums, jaunajām medicīnas māsām, bija ļoti stingri noteikumi, kā jāstrādā. Ar mums strādāja īsts seno laiku ārsts, un injekciju adatas mēs pat neuzdrīkstējāmies tā vienkārši nobērt kaudzē - tās bija jāsaliek kārtīgās rindiņās. Mums bija jāvar un jāprot viss, vajadzības gadījumā, ja pārplūda Venta un cilvēki netika uz Ventspils slimnīcu, mums nācās pieņemt dzemdības, lai gan mūsu slimnīcā dzemdību nodaļas nebija. Un, kad tagad runā par ģimenes māsām, man ir jāatzīst, ka es šo skolu esmu izgājusi jau savā pirmajā darbavietā. Jo tajā apkārtnē bija daudz tādu vietu, kur cilvēki bija ļoti pirmatnēji, es pat teiktu mežonīgi un atpalikuši. Patiesībā šobrīd dzīve laukos atgriezusies gandrīz vai toreizējā līmenī. Tagad televīzijā "Panorāmaā" rāda, kā laukos kūtī uz salmiem dzemdē bērnus. Es visu to esmu pieredzējusi, savā pirmajā darba vietā strādādama.

Mediķe ar pedagoģes pieredzi

Medicīnas māsai Brigitai ir pieredze ne tikai medicīnā, bet arī pedagoģijā. Ne jau tikai sava dēla vai mazbērnu līmenī. Pēc tam, kad slēdza Zīru slimnīcu, viņa pārcēlās uz Liepāju, jo Kuldīgas pusē medicīnas māsas darbu atrast nevarēja. Un Liepāja jau bija pazīstama no māsu skolas gadiem.

- Lai gan pirms iestāšanās māsu skolā es jau biju bijusi Liepājā, man pilsēta nepatika nepavisam, - atcerējās Šēferes kundze. - Varbūt tāpēc, ka pirmo reizi, kad atbraucu, laiks bija pavisam nemīlīgs, tāds miglains un auksts. Nu, katrā ziņā Liepāja neizskatījās pēc pilsētas, kurā es būtu gribējusi dzīvot.

- Bet nu ir pagājuši trīsdesmit gadi, kopš esat liepājniece. Vai jūs tā arī jūtaties - kā šejieniete?

- Tas nu gan ir grūts jautājums. Es pat nevaru atbildēt. Tagad, ar tagadējo prātu vērtējot, man labāk patīk Rīga, lai gan agrāk man tā nepavisam nepatika.

- Varbūt tagad patīk tāpēc, ka tur dzīvo dēls ar ģimeni un mazbērniem?

- Ne jau tikai tāpēc. Arī tāpēc, ka tur cilvēkiem ir dotas izvēles iespējas. Gan strādāt, gan arī atpūsties. Es nebrīnos, ka jaunie cilvēki bēg no Liepājas. Ko viņi te darīs? Ar darbu ir grūti, bet kulturālai atpūtai ir viens vienīgs teātris. Bet, ja viss tur rādītais ir redzēts, ko tad?

Atnākušai uz Liepāju, Šēferes kundzei tūlīt nebūt neatradās vieta kādā medicīnas iestādē.

- Tie bija laiki, kad vajadzēja pazīšanos vai tā saucamo blatu, lai tiktu darbā poliklīnikā, - viņa atcerējās.

Svešajai atnācējai tāda nebija, un tāpēc bija jāsamierinās ar iespēju strādāt bērnudārzā.

- Tolaik bērnudārzos bija ļoti stingra kārtība - bija prasība, ka mazajās grupiņās jāstrādā medicīnas māsām, nevis audzinātājām ar pedagoģisko izglītību. Un tā es atradu vietu bērnudārzā "Saulīte", ko tikko atvēra. Katrs kociņš, kas tur tagad aug, ir mūsu - pirmo darbinieku stādīts. Tagad, dzīvojot Ezerkrastā, es braucu "Saulītei" garām un priecājos par mūsu kociņiem.

- Patika strādāt dārziņā?

- Tas nebija viegls darbs - to zina katrs, kas ir strādājis ar mazajiem bērniņiem. Bet man vienalga tas ir palicis labā atmiņā. Es atceros mūsu svētkus, kā mēs tiem gatavojāmies, kā nāca vecāki, kā pucējām bērnus. Man šķiet, ka tagad tā vairs nenotiek. Vienu brīdi pie manis dzīvoja mazbērni, un tad es redzēju, kā dara tagad. Mēs savā laikā apčubinājām katru bērniņu, sapucējām, izlolojām, bet tagad - ja bērnam ir līdzi labās drēbītes, tad uzvelk, ja nav - iet uz svētkiem tāds pats nošmulējies. Citreiz pat vecāki savāc bērnus mājās un uz svētkiem nemaz neatstāj - mūsu laikos tā nebija.

- Un kā bija ar to blatu - jūs taču tikāt strādāt poliklīnikā?

- Jā, tiku. Protams, ar pazīšanos. Mana tante bija daiļamata meistare dzintara apstrādāšanā un savus darbus sūtīja pat uz ārzemēm - tolaik tā bija ļoti augsta atzinība. Un tā par kādu viņas darinātu skaistu rotu es tiku darbā. Tagad tas izklausās smieklīgi, bet tā tolaik notika. Un man toreiz laimējās, ka manā pārziņā bija ļoti labs rajons. Tolaik cēla Dienvidrietumu rajonu un tur arī mani nosūtīja strādāt. Tāpēc man nebija kā citiem kolēģiem, kam nācās uz darbu ņemt līdzi gumijas zābakus, lai izbristu Ezermalas mazās ieliņas, ejot pie saviem slimniekiem. Dažreiz, kad kāds no kolēģiem saslima un bija jāaizvieto, nācās tomēr arī uz turieni aiziet, un tur nu situācija daudz neatšķīrās no tās, kādu redzēju, strādājot Zīrās.

Kārtībai jābūt!

Jau vienpadsmit gadus Brigita Šēfere ir galvenā medicīnas māsa. Domājot par profesijas izvēli, viņa atzīst, ka ir sapratusi, ka tā tomēr ir viņas vieta.

- Es nezinu, ko citu varētu darīt, - viņa domīgi sacīja. - Par pārdevēju strādāt nevarētu, lai gan, kad es beidzu skolu, tas bija diezgan populāri, bet man nepatīk darīties ar naudu. Daudzas meitenes aizgāja mācīties par skolotājām, bet, lai strādātu skolā, manuprāt, ir jābūt īpašam aicinājumam un talantam.

- Man skolā labi padevās latviešu valodas gramatika, - viņa turpināja. Man tā pat ļoti patika, un tāpēc tagad, lasot kādu rakstu vai klausoties, kā cilvēki runā, man griež ausīs dažādas valodas kļūdas, es tās ļoti uztveru. Tāpat arī vēstuļu vai iesniegumu rakstīšanā. Mums skolā to ļoti cītīgi mācīja un tas niķis - precizitāte un cītība rakstos, man ir palikusi. Un mani vai traku padara, ja cilvēks ar augstskolas izglītību var atnākt pie manis un iesniegt kādu prasību, ziņojumu vai vēl ko citu uz "apgrauztas" lapiņas - tādas, kas izplēsta no burtnīcas. Tā ir necieņa pret cilvēku, kam tu to iedod! Ja man šis papīrs ir jādod kādam tālāk, es to ņemu un apgriežu malas, lai pašai nebūtu kauns.

- Vai tas nozīmē, ka jūs esat pedantiska?

- Es nezinu, vai to sauc par pedantismu? Varbūt par kārtību, un tā man ir svarīga. Visās lietās!

- Piemēram?

- Kad atnāk jauna māsiņa pieteikties darbā, pirmais, ko es novērtēju, ir viņas nagi. Nē, ne jau to, vai tie tikai šorīt ir manikirēti, bet gan, cik tie ir tīri un kopti. Man šķiet, ja cilvēkam ir nekopti nagi, tad viņš arī pats ir netīrs.

- Varbūt jūs esat ļoti piekasīga?

- Nē, es vienkārši esmu vēl vecā kaluma medicīnas māsa, un es uzskatu, ka tās prasības, kādas izvirzīja tajos laikos, kad es saku strādāt, bija ļoti pamatotas un pareizas - kārtībai ir jābūt. Es, piemēram, nekādi nevaru pieņemt to, ka brīdī, kad ārsts pieņem slimniekus, māsiņa ārstu uzrunā uz "tu". Nu, nekādi man tas nav pieņems. Man ir vienalga, kā viņa uzrunā ārstu saviesīgā vakarā, bet darbā subordinācija ir jāievēro.

Pie neatkarības ātri pierod

Nu jau vairāk nekā desmit gadus Šēferes kundze dzīvo viena - vīrs ir miris, bet dēlam ir sava dzīve. Un viņa atzīst, ka šāda dzīve cilvēku ātri pieradina pie neatkarības. Pie tādas neatkarības, ko nemaz tik viegli vairs negribas ar kādu dalīt. Protams, lielāko daļu laika tomēr aizņem darbs, viņa neslēpj, bet pārējais laiks ir savs un to ir iespējams aizpildīt pēc saviem ieskatiem.

- Darba dienās man patīk agri celties, - sacīja Šēferes kundze. - Jo man patīk agri būt darbā un visu sakārtot, lai tad, kad ieradīsies pārējie, man viss jau būtu kārtībā. Arī pie šāda darba ritma mani pieradināja pirmajā darbavietā. Mums iemācīja, ka māsām ir jābūt darbā jau pirms ārsta, un, kad ierodas ārsts, visam jau ir jābūt sagatavotam, lai var sākt pieņemt slimniekus.

- Un tomēr man patīk lēni rīti, - viņa turpināja. - Man patīk no rītiem mājās lēni padzert kafiju un kaut ko apēst. Lielas brokastis gan negatavoju, bet pilnīgi tukšā dūšā iet ārā no mājām nav vēlams - kaut kas ir jāapēd. Vismaz viena maizīte. Vai kādi salāti. Svētdienās gan pagatavoju kaut ko sarežģītāku, garšīgāku.

- Tagad ir moderni meklēt laiku sev. Kā jums to izdodas atrast?

- Var jau teikt, ka to nevar, bet mans princips ir ļoti vienkāršs - visu var, ir tikai jāgrib. Un es to atrodu.

- Vai tas nozīmē, ka jums ir nelokāms un stingrs raksturs?

- Varbūt ne vienmēr, bet kopumā - pietiekami. Turklāt uzvedību diktē arī amats. Tāpēc es domāju, ka katram, kam nav skaidrs, ka darbā ir jāstrādā kārtīgi, vajadzētu pastrādāt kādā vadošā un atbildīgā amatā. Varbūt attieksme mainītos. Es jau teicu, ka esmu vecā kaluma cilvēks un varbūt mani uzskati atšķiras no jaunākā gadu gājuma cilvēku uzskatiem, bet tā es domāju. Atbildības izjūta ir ļoti svarīga īpašība un bez tās nevar normāli strādāt. Bet kopumā viss ir atkarīgs no katra cilvēka.

Saules enerģijas uzlādēta

Liepājā viena no mīļākajām vietām Šēferes kundzei ir jūrmala. Un viena no mīļākajām nodarbībām - sauļošanās. Lai arī zinot, ka nav labi ilgi saulē gulēt. Medicīnas skolas laikā pat esot bijis tā, ka jūrmalā pavadīta visa diena un katru dienu kāds bijis dežurants un rūpējies par pusdienām.

- Saule mani ļoti labvēlīgi un darbīgi noskaņo, - tā Šēferes kundze pati skaidro šo aizraušanos. - Saule mani enerģiski uzlādē. Ja citi pēc sauļošanās kļūst slābani un noguruši, tad man efekts ir pilnīgi pretējs - es varu iet, darboties un strādāt, no noguruma ne vēsts. Tāpēc man ir žēl, ka pēdējā vasara bija tik auksta.

- Un ko tad ziemā - solārijā ejat?

- Esmu gan mēģinājusi, bet daudz ar to neaizraujos. No rīta, kad tieku pirmā, tad vēl nekas, bet vēlāk man šķiet, ka tur ir par karstu.

Kur palikusi iecietība?

Lai gan Šēferes kundzei nav problēmu kontaktēties ar cilvēkiem, viņa tomēr atzīst, ka neciešot tādus jēlus cilvēkus, tādus, no kuriem nav ne šis, ne tas. Jā, un arī ar vaidētājiem, kas mūžam par kaut ko gaužas, viņai neesot pa ceļam.

- Es to neciešu, jo uzskatu, ka katrs cilvēks var savu dzīvi mainīt, nevis tikai sēdēt un vaidēt. Varbūt tāpēc, ka esmu Ūdensvīrs pēc horoskopa un Ūdensvīriem ir raksturīga nemitīga rosīšanās un organizēšana. Tas man tiešām ir - es nevaru ilgi mierā nosēdēt. Un nevaru saprast, kā sievietes var dzīvot nesakopušās. Tās nav nekādas veclaicīgas muļķības, ka katrai sievietei ir vajadzīgs savs frizieris, šuvējs, ārsts.

- Tas nozīmē, ka nekas sievišķīgs jums nav svešs?

- Nu, bet, protams, ka ne. Tikai līdz ar gadiem aizvien vairāk gribu tādas īstas un kārtīgas vērtības. Nu, kaut vai kosmētikas un smaržu izvēlē, vai atkal no rotaslietām. Savos gados vairs nevaru atļauties sev uzkarināt lētu bižutēriju.

Runājot par cilvēku savstarpējām attiecībām Šēferes kundze sacīja, ka nesaprotot, kāpēc cilvēki kļuvuši daudz neiejūtīgāki cits pret citu, nekā agrāk.

- Kaut vai no rīta autobusā - gadās uzkāpt blakus stāvošajam uz kājas. Kuram kādreiz negadās, bet vai tāpēc tūlīt jānober vesela rupjību kārta? Vai labāk nebūtu labot situāciju ar kādu joku? Man šķiet, ka pie mums Liepājā neiecietība pret citiem ir īpaši raksturīga. Mani nesen pārsteidza Rīgā redzētais. Braucu pie mazbērniem uz Juglu un pusceļā mums sabojājās trolejbuss. Kā jūs domājat, vai kāds pasažieris veltīja vadītājam kādu rupju vai neiecietīgu vārdu? Nevienu pašu! Cilvēki mierīgi izkāpa un gaidīja nākamo. Es biju pārsteigta. Vēlāk gan dēls man teica, ka tā neesot vis iecietība, bet gan pieradums, jo pie viņiem bieži tā gadoties. Bet vienalga man šķiet, ka cilvēki tur tomēr ir kulturālāki savstarpējās attiecībās.

- Jūs teicāt, ka jums ir raksturīga Ūdensvīra rosīšanās. Vai jūs veltāt nozīmīgu uzmanību horoskopiem un citāda veida pareģojumiem?

- Horoskopus es gan izlasu, jo tos var atrast gandrīz vai ikvienā preses izdevumā, bet uzmanību gan tiem nepievēršu. Un noteikti man nepatīk dažāda veida zīlēšana. Es zinu cilvēkus, kas regulāri iet pie zīlniecēm, uzzina kaut ko sliktu un tad pārdzīvo. Bet, kāpēc tad ir jāiet? Lai ciestu? Man bija kāda slimniece, kam zīlniece bija pareģojusi drīzu nāvi. Bija briesmīgi skatīties, kā viņa mocījās.

- Nekad pati neesat bijusi?

- Vienreiz mani draudzene pierunāja gan, un tad es tajā kabinetā sēdēju kā pārogļojusies, nespēdama izteikt ne vārda. Un tā arī man neko nepareģoja, jo zīlniece laikam sajuta, ka esmu nākusi nelabprāt un nelaižu sev klāt. Tā arī bija pirmā un vienīgā reize.

Mazliet ziemeļniece

- Brīvā laika man ir pietiekami daudz, - atzina Šēferes kundze. - Bet es nevarētu teikt, ka man būtu kāds īpašs vaļasprieks, ar ko to aizpildīt. Man patīk lasīt grāmatas, paskatos televizoru, bet, ja ir atvaļinājums, vislabāk braucu kādā ceļojumā. Pagājušajā gadā biju Norvēģijā - tas bija brīnišķīgi! Varbūt tāpēc, ka man patīk viss ziemeļnieciskais - no turienes nākušas grāmatas, turienes daba. Viena mana vecmāmiņa ir nākusi no Igaunijas - varbūt man arī pašai ir kāds ziemeļniecisks gēns. Vienreiz gadā man noteikti kaut kur jāaizbrauc, tad ir atkal spēks strādāt.

- Citu nozīmīgu vaļasprieku man nav, - turpināja Šēferes kundze. - Ar ēdienu gatavošanu īpaši neaizraujos. Vienīgi dažreiz man patīk eksperimentēt ar dažādiem salātiem - tas tagad ir moderni. Es lasu avīzēs, ka tagad esot moderni arī sievietēm bļitkot, bet tas mani nemaz neinteresē, kaut arī ir mazliet ziemeļnieciski.