Kurzemes Vārds

13:34 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Irēnas pārvērtības

Sarmīte Pujēna

Irēna Rudzāte, manuprāt, ir viena no tām nedaudzajām mūsdienu sievietēm, kura ir tāda, kāda viņa ir. Gan ikdienā, gan īpašos gadījumos. Kad pērnā gada nogalē prestižajās Jēkaba kazarmās notika šīm telpām atbilstoša Liepājas pārstāvniecības atklāšana, nelikās, ka jaunā pārstāvniecības vadītāja Irēna Rudzāte būtu speciāli frizēta vai stundu pavadījusi kosmētiskajā kabinetā, klājot uz sejas vienu krāsas kārtu pēc citas. Ticamāk, ka kosmētiku viņa nelieto vispār vai lieto tik maz, ka tā nav pamanāma. Starp citu, kosmētika ar cilvēku varot izdarīt brīnumus - pārvērst par pilnīgi citu būtni. Tikai šādai pārvērtībai ir viens liels mīnus - kad "maska" krīt, apkārtējie var piedzīvot nepatīkamu vilšanos. Lai gan Irēna Rudzāte nepavisam nav tas cilvēks, kam nepatīk pārvērtības, - gluži otrādi, tomēr saskarsmē ar viņu nepatīkami pārsteigumi nav gaidāmi. Ne šajā, ne arī citā ziņā (kas, manuprāt, ir daudz svarīgāk). Tā vismaz man likās pēc mūsu divu stundu sarunas. Taču spriediet paši.

Bet vispirms - neliels curriculum vitae (dzīves apraksts, biogrāfija). Irēna Rudzāte ir dzimusi liepājniece, kaut gan viņas tēvs nāk no Latgales puses (par ko liecina arī uzvārds), no Līvāniem, bet mamma - no Alsungas (no suitiem, saka Irēna). Viņas, divu jaunāko brāļu Daiņa un Jāņa un māsas Brigitas vecāki bija vienkārši cilvēki - tēvs visu mūžu strādājis par šoferi, mamma gatavojusi linoleja masu Linoleja rūpnīcā. Viņu lielākais sapnis bija izskolot savus bērnus. Tas viņiem arī izdevās, un Irēna par to viņiem šodien ir pateicīga. Viens no Irēnas brāļiem tagad dzīvo Siguldā, otrs ir rīdzinieks, un arī viņa pati nu jau gadus trīs dzīvo un strādā Rīgā, bet māsa Brigita dzīvo Grobiņā un vada veikalu "Palass" Liepājā.

- Kāpēc kļuvāt par rīdzinieci?

- Mani uzaicināja strādāt par Tirdzniecība un rūpniecības kameras Mācību centra vadītāju. Daļu no šīm funkcijām biju uzņēmusies, vēl strādājot Liepājā, bet galu galā tas kļuva par smagu. Tāpēc pārcēlos uz Rīgu pavisam.

- Vai tiesa, ka savas karjeras sākumā strādājāt par vācu valodas skolotāju?

- Jā. Sešus gadus strādāju 7.vidusskolā, mācīju vācu valodu un piektajai klasei - arī angļu valodas pamatus. Studēju ģermāņu filoloģiju, bet diplomā man rakstīts "filologs, pedagogs, tulks".

- Izklausās nopietni un klasiski.

- Jā, svešvalodnieki tajā laikā likās kaut kas interesants. Kaut gan līdz vienpadsmitajai klasei biju pārliecināta, ka studēšu tikai un vienīgi ķīmiju. Kā jau piektajā vidusskolā... Sestdienās un svētdienās ar tagadējo arhibīskapu Jāni Vanagu plecu pie pleca sēdējām ķīmijas pulciņā, piedalījāmies republikas olimpiādēs. Un tad nez kāpēc pēkšņi vienpadsmitajā klasē man likās, ka vajag kaut ko citu. Ķīmija vairs nešķita tik ļoti interesanta. To, ka jāstudē, es sapratu, bet uzreiz nevarēju izdomāt - ko. Latviešu valodu studēt? Krievu valodu? Tās jau tāpat zināju. Nolēmu, ja jau eju uz valodām, tad jāizvēlas kaut kas tāds, lai pēc tam varētu savas zināšanas izmantot kaut vai tam, lai kaut ko izlasītu citā valodā. Tagad es diez vai to darītu. Tagad studētu ekonomiku vai kaut ko ar uzņēmējdarbību saistītu. Tajā laikā nebija citas izvēles. Turklāt Svešvalodu fakultāte skaitījās prestiža, lai tiktu iekšā, bija jāiztur diezgan liels konkurss - trīs uz vienu vietu.

- Vai jūs bijāt laba skolniece?

- Superskolniece noteikti nebiju. Vidējā atzīme 4,5. Maz bija četrinieku, lielākoties vai nu trijnieki, vai piecnieki. Algebra mani nevilka, rasēšana, ar kaunu jāsaka - fizkultūra. Ķīmijā, vācu valodā, bez šaubām, bija piecnieks.

- Tātad svešvalodas bija jūsu pašas izvēle?

- Izvēli es izdarīju pati. Ja trīs skolotāji tev saka: studē manu priekšmetu, tad jāizvēlas pašai. Vecāki manu izvēli neietekmēja, viņu galvenais moto dzīvē bija dot saviem bērniem izglītību.

- Vai interese par ķīmiju saistīta ar mammas darbu vai skolu?

- Interese par ķīmiju 5.vidusskolā bija loģiska un dabiska. Jo tas bija skolotājs Akermanis, tās bija tradīcijas, kas turpinājās gadu gadiem. 7.klasē pirmajā ķīmijas stundā mēs, saklausījušies no vecākajām klasēm par skolotāju Akermani, trīcēdami gaidījām, kas nu tagad būs. Skolotājs baltā virsvalkā nu stāsta mums, kas tā ķīmija tāda ir, pēkšņi izvelk no kabatas kaprona zeķi un saka: "Tā arī ir ķīmija!" Tas bija interesanti, ķīmija man daudz ko iemācīja. Man patika eksperimenti.

- Laikam patīk joprojām?

- Jā. Bet noteikti man nepatīk precizitāte līdz miligramam. Man tīk improvizēt. Arī skolā strādājot. Man nepatika sēdēt klases priekšā pie galda, es gribēju stāvēt un brīvi žestikulēt, mēs ar skolēniem arī dziedājām. Klasei ir interesantāk, ja tu pats vari aizrauties ar to, ko dari. Bet tas nav iespējams, ja tev ir jāvada astoņas stundas pēc kārtas. Tad pēdējās divās vispār nevari piecelties no krēsla. Žēl to skolēnu... Skolotāju maize absolūti nav viegla, un tas, ka viņiem ir tik zemas algas, ir noziegums pret mūsu jaunatni, noziegums pret valsti. Tas, kas skolā nav strādājis, nevar iedomāties, ko nozīmē sagatavoties stundai, cik daudz laika tas prasa. Var jau, protams, halturēt. Bet, ja tu gribi, lai bērni iemācās...

- Vai tāpēc jūs aizgājāt no skolas?

- Skolā bija interesanti strādāt. Bet tajā pašā laikā... Man audzināšanā bija ceturtā klase. Tas nozīmēja, ka man jāvada arī politinformācijas - par 25.kongresa sasniegumiem un tā tālāk. Devītajā klasē bērni jau saprot, ka skolotājam tas ir jāstāsta, viņi šos spēles noteikumus pieņēma un lielā vienaldzībā to visu noklausījās, bet ceturtajā, piektajā klasītē... Es vienkārši sāku saprast, ka piedalos procesā, kas nokauj bērnos ticību visam. Tas bija šausmīgākais, un tas man likās nepanesami. Ja skolotājs pats varbūt bija dziļi pārliecināts PSKP piekritējs, tad tā bija cita lieta, bet, ja tu pats tā nedomā... Svešvalodniekam jau vispār bija tāds brīvdomātāja zīmogs.

- Svešvalodnieki jau laikam tika īpaši pieskatīti. Vai arī viņus palūdza pieskatīt citus...

- Tas bija atkarīgs no tā, kur tu strādā. Un tā bija viena lieta, kāpēc tajos laikos nespēju iedomāties, kā es varētu strādāt "Intūristā".

- Bet tā laikam bija vienīgā iespēja tā īsti izmantot iegūtās svešvalodu zināšanas?

- It kā jau VDR studenti brauca pie mums, bet ar viņiem drīkstēja tikties visi, izņemot mūs. Jo mēs ar viņiem varējām runāt. Un tas nebija pieļaujami. Rīgā bija tā saucamais "Interklubs". Nezinu, kā arī es līdz tam biju tikusi, bet divas tikšanās manā mūžā ar vācu studentiem bija. Pēc pirmās mūs tiešām arī palūdza uzrakstīt, par kādiem jautājumiem esam runājuši. Rakstījām, ka par kultūru un sportu. Un tik tiešām, mēs varbūt vismaz brīvi domājām, bet vācieši bija dziļi piesardzīgi, baidījās vairāk nekā mēs. Tāpēc tā arī bija, ka neko vairāk ar viņiem nerunājām. Bet vispār bija briesmīga situācija, ka tu it kā esi iemācījies vācu valodu, bet ne reizi mūžā ar dzīvu vācieti neesi runājis. Man vēl palaimējās, vismaz divas reizes tiku runājusi ar viņiem, bet citi pabeidza universitāti, tā arī ne reizi nevienu vācieti neredzējuši.

Tad, kad jau strādāju "Laumā", bija tas brīdis, kad beidzot pirmie ārzemnieki varēja atbraukt. Atceros, pateicu teikumu, un pēc tam ilgi domāju. Pagāja laiks, kamēr atkal "iedarbināju" savas runas iemaņas. Dažreiz smejos, ka vajadzēja savus piedzīvojumus aprakstīt: kā man gāja, kad uz Liepāju atbrauca pirmie ārzemnieki. Kādi piedzīvojumi mums bija ar viesnīcu "Līva", kafejnīcā lūdzās: jūs tikai vairs nevediet viņus pie mums! Pie "Jūras" krievu zemūdeņu virsnieki mūsu vācu montierus piekaut gribēja... Vispār tas bija interesanti.

- Tātad "Laumā" jūs atradāt darbu pēc aiziešanas no skolas?

- Jā, piecus gadus nostrādāju par tulku. Tā bija pavisam cita joma. Strādāju cehā līdz ar visiem pārējiem. Terminoloģijas latviski nebija, viss bija krievu un vācu valodā. Reiz no Rīgas, no tulkošanas centra saņēmām tulkojumu, kas attiecas uz adīšanas mašīnu. Vācu valodā ir īpašs termins, kas atrodams tikai tekstilvārdnīcās, latviski to varētu tulkot kā "ķemme", bet mēs saņemam instrukciju un tur rakstīts "svītriņa". Tas tikai rāda, ka mēs kā tulki esam strādājuši absolūtu neprofesionāli. Acīmredzot arī es tikai tāpēc aizgāju strādāt par tulku, ka nesapratu, ko daru. Ar to pieredzi, kas man tagad ir, otrreiz to nedarītu. Tulka darbs ir ļoti smags, ne velti to sauc par smadzeņu dedzināšanu.

- Nākamais pakāpiens jūsu karjerā bija Tirdzniecības un rūpniecības kameras Liepājas nodaļa.

- Šodien ar tādu izglītību es, bez šaubām, nevarētu vadīt Tirdzniecības un rūpniecības kameru, bet tas bija brīdis, kad cilvēku ar svešvalodu zināšanām bija ļoti maz, un tāpēc nāca dažādi piedāvājumi. Kad Tirdzniecības kamera bija nolēmusi veidot savas reģionālās nodaļas, piezvanīja man. Sākumā likās tīrais ārprāts - ekonomiskās izglītības taču nekādas, bet mani pārliecināja, ka noteicošās tomēr esot svešvalodu zināšanas. Tad es nodomāju, kāpēc gan ne? Biju Rīgā uz kursiem. Pēc mēneša atbraucu mājās, pirmdienas rītā pamostos - man ir amats, man ir alga, bet vairāk absolūti nekā. Pašas pirmās telpas mums izīrēja "Lauma". Tad Pilsētas dome nāca pretī un atļāva izvēlēties telpas bijušajā sadzīves pakalpojumu namā. Piektajā stāvā toreiz tikai viens kabinets bija aizņemts, un es drīkstēju izvēlēties, kur būs Tirdzniecības un rūpniecības kameras telpas. Izvēlējos to stūrīti, kas man personīgi patika vislabāk: lejā pa logu redzams tirgus, viena baznīca un otra. Lai gan es toreiz biju Liepājas nodaļas vadītāja, vienlaikus ļoti daudz strādāju arī Rīgā.

- Ar ko darbs kamerā galvenokārt bija saistīts?

- Tas bija tāds laiks, kad valdīja informācijas bads, un pirmām kārtām mēs centāmies sniegt informāciju. Tad starptautiskās izstādes. Tas bija 1992.gads, kad Tirdzniecības kamera pirmo reizi sāka piedalīties tajās. Mēs dabūjām Vācijas valdības finansiālo atbalstu, salikām visus eksponātus autobusā "Ikarus", un grabēdami braucām uz Berlīni. Pāri robežām, absolūti neko nezinādami par muitām un visu pārējo, ar piedzīvojumiem bez gala. Vēlāk jau mēs vairs tādi muļķīši nebijām, uzzinājām, ka ir transporta firmas, kas ar visām šīm lietām nodarbojas. Tagad jau arī neviens ar autobusu uz starptautisku izstādi vairs nebrauc. Bet toreiz mēs nebijām tie lielākie muļķīši, bija jau vēl arī Āfrikas valstis...

Manas ugunskristības bija 1992.gada februārī, kad Leipcigas gadatirgus rīkoja Baltijas valstu prezentāciju. No Latvijas lidojām ar čarterreisu 95 cilvēki, arī valdības delegācija. Tā kā esmu vācu valodas speciāliste un tikko biju sākusi strādāt Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, tad man arī uzdeva to visu organizēt. Leipcigas gadatirgus pārstāvniecība toreiz vēl bija Maskavā, un visa organizēšana notika caur Maskavu. Bet nekas, tikām galā.

Tas bija interesants laiks. Pieredzes uzkrāšana. Tur es redzēju arī, kā aug uzņēmēji, kā viņi mācās. Bija pat tā, ka atnāk cilvēks un saka: "Esmu saņēmis īpašumā māju. Ko man ar to darīt?" Tādam laikam vienīgais, ko var teikt, ir: pārdod! Ja tev pat nav nevienas idejas, kaut vai visaplamākās, ko darīt, tad tu nekad arī neizdarīsi. Arī ārzemnieki bija dažādi, un diezgan labi varēja atšķirt, kurš runā tikai runāšanas pēc un kuram patiešām ir interese. Tajā runātāju straumē dažs nopietns biznesmenis arī tika pazaudēts, jo mēs paši nebijām gatavi ar viņiem runāt, nezinājām, ko gribam. Bija jau arī tas, ka nedomāja par nākotni, bet tikai par to, kā tajā brīdī nopelnīt. Situācija arī bija tāda, kas lika visu reducēt uz izdzīvošanu. Citiem savukārt bija Polijā viegli nopelnītā nauda, kas lielākoties tikpat viegli arī aizgāja. Citi nemācēja atšķirt savu naudu no firmas naudas. Visādi ir bijis.

- Vai jums nešķiet, ka kopš tā laika, kas taču nemaz nebija tik sen, daudz kas ir mainījies? Arī domāšanā.

- Daudz kas ir mainījies, un domāšana ļoti spēcīgi mainās. Ar daudziem uzņēmējiem tagad ir patīkami runāt, es mācos no katras sarunas ar viņiem.

- Bet, strādājot Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, jums bija izveidojušies ļoti plaši kontakti, ļoti plašs darbalauks. Vai nebija žēl to visu zaudēt, kad izlēmāt pretendēt uz pārstāvniecības vadītājas amatu?

- Kad pārgāju strādāt uz Rīgu, es vadīju kameras Mācību centru. Būtībā tā ir ļoti šaura sfēra, dziļi saistīta tikai ar izglītību. Es tur vairs neredzēju radošo pusi - pamats bija izveidots, atlika tikai strādāt tālāk. Turklāt tas aizņēma ļoti daudz laika. Neko citu uzņemties es vairs nevarēju, bet darbs tikai Mācību centrā mani neapmierināja. Tāpēc biju jau nolēmusi mainīt darbu. Varbūt ne tik ātri, kā es to izdarīju, piekrītot piedalīties konkursā uz pārstāvniecības vadītājas amatu. Man patīk, ka te atkal kaut kas ir jāsāk no jauna, kaut kas jārada. Ar savām veiksmēm un neveiksmēm, bez šaubām. Tā tas ir vienmēr un visur. Un šeit darbības lauks ir daudz plašāks. Piemēram, es nekad nebiju saskārusies ar kultūru.

- Bet tieši šajā jomā jums izdevās grandiozs notikums - "Kursas" reprezentācija Aizrobežu muzejā?

- Jā. Un tas ir interesanti! Pašlaik es vairāk "spiežu" uz kontaktu dibināšanu ar dažādām uzņēmējdarbības organizācijām, jo tā ir joma, ko es pārzinu labāk un kur es jūtos spēcīgāka. Citās jomās, kas arī ir svarīgas pilsētai un man jāpārzina, es vēl nejūtos tik spēcīga. Līdz šim kontakti man bija tikai Izglītības ministrijā, bet pārējās ministrijas pilsētai ir tikpat svarīgas. Un tas ir lauciņš, kas man vēl jāapgūst.

- Vieni saka, ka Liepājā pamazām lietas sākot virzīties uz labo pusi, bet citi joprojām šausminās, kā mēs dzīvojam. Kā jums šķiet?

- Vienmēr būs cilvēki, kas teiks, ka nekas nav mainījies, vienmēr būs cilvēki, kas teiks: PSRS laikos bija labāk. Tas ir tikpat neizbēgami, kā tas, ja tu kaut ko dari, tad vienmēr tevi kritizēs. Ja tu dzīvo klusi un neko nedari, nav arī nekādu problēmu. Uzskats, ka Rīga ir metropole, centrs, ka te ir attīstība, Rīgā ir un būs vienmēr. Anglijas Tirdzniecības kamera saka to pašu: vai, vai, cik tā Liepāja tālu! Tajā pašā laikā es runāju ar kādas citas valsts uzņēmējdarbības veicināšanas organizāciju, un viņi man saka: skaļi jau nevar teikt, bet mēs skatāmies, kas notiek ārpus Rīgas, mums tas vairāk interesē. Attiecības mainās no abām pusēm. Arī no Liepājas puses. Pilsētas pašapziņa ceļas. Ja mēs sēdēsim un vaimanāsim: vai, dieniņ, cik mēs nabadzīgi un kā mums pāri nodarīts, kāda mums ir Karosta un cik tas viss šausmīgi, - tad tā mēs arī turpināsim vaimanāt. Man ļoti patīk valmierieši, arī zemnieki - esmu ar uzņēmējiem pie viņiem braukusi. Viņi nekad nevaimanāja, galvenais - viņi teica, lai valdība liek viņus mierā un netraucē, viņi paši tikšot galā. Un paldies Dievam, ka Liepājā vaimanāšanas posms ir beidzies. Es tā ceru. Ja tu pats sev tici, ja zemapziņā tu uz to strādā, tas nozīmē, ka tu vari arī izdarīt. Labi, neizdodas vienreiz, paskaties, kā citi dara, aprunājies, un vai tad tu esi sliktāks? Nu, nav jau Liepāja sliktāka. Liepājā ir tik daudz lietu, par ko mēs varam būt lepni. Mēs varam attīstīties. Grūti iet? Nu, skaidrs, ka grūti Mums nav tādu priekšrocību, kādas ir Ventspilij, kur jau PSRS laikos krietni daudz ieguldīts. Liepājai nekad tā nav bijis - kaut vai mūsu tirdzniecības osta, ko taču pārcēla uz Ventspili. Tā bija. Nu, ko var darīt? Bet - mēs domājam, mēs darām, un tad aizies. Arī citi noticēs. Neviens normāls investors neieguldīs naudu tur, kur visi sēž un vaimanā.

Arī pārstāvniecības uzdevums ir parādīt Liepāju kā uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Un tā nav tikai Speciālā ekonomiskā zona, tā ir kultūra...

- Ja runā par kultūru, tad šajā ziņā Liepājā arī valda diezgan liels pesimisms. Varbūt no malas labāk redzams?

- Tas, ko es teicu par vaimanāšanu, attiecas arī uz kultūru. Divas iespējas vienmēr ir noteikti: vai nu tu sēdi un žēlojies, vai mēģini rast risinājumus, meklē iespējas. Jūs noteikti atradīsiet Latvijā kādu pagastu, kam iet vēl drausmīgāk, kam naudiņas nav pilnīgi un galīgi, un nav arī kam paprasīt. Bet tur cīnīsies, tur domās, ko darīt. Man šķiet, ka viss ir atkarīgs no cilvēka. No viņa pašapziņas. "Kursas" izstādes atklāšanā man ļoti patika, ka bija noorganizēts transports un studijas dalībnieki varēja paši tur būt klāt. Es domāju, ka viņu pašapziņai tas deva ļoti daudz. Jo tas, ka tik daudz prominentu personu ieradās uz izstādes atklāšanu, jau bija novērtējums Liepājas tekstilmāksliniekiem, Liepājas kultūrai. Un otrs - mums sevi ir jāpopularizē šeit, Rīgā.

- Pārstāvniecība esot sākusi nopietni strādāt pie jaunu un perspektīvu kadru piesaistīšanas Liepājai?

- Jā, mēs strādājam ar studentiem. Studējošo liepājnieku Rīgā ir daudz. Dažs pats pie mums atnāca, dažam pat bija jau sava ideja, kas varētu būt interesanta Liepājai. Tiekamies katru mēnesi. To mēs darām kopā ar organizāciju "Liepāja. 21.gadsimts", jo mērķi mums ir vieni un tie paši. Viena no pirmajām studentu vēlmēm bija tikties ar tiem, kas Liepājā pieņem lēmumus. Tas, ka šie cilvēki piekrita tikties, ir ļoti svarīgi. Ja mēs gribam piesaistīt Liepājai jaunus kadrus, mums jāprot arī viņiem parādīt Liepājas pievilcību, perspektīvas.

- Izskatās, ka arī uzņēmēji jau apguvuši pārstāvniecības iespējas. Mēs laikam neesam vienīgās, kas šodien šeit risina sarunu?

- Jā, tie, kuriem nav savu biroju Rīgā, izmanto pārstāvniecības telpas. Te viņi savus sarunu partnerus ir uzaicinājuši "pie sevis", un tam ir zināmas priekšrocības. Sevišķi labprāt šo iespēju izmanto ostas kompānijas. Arī Seska kungs. Šorīt, piemēram, tikšanos ar biznesa partneriem pārstāvniecībā bija norunājuši firmas "Terrabalt" pārstāvji. Es labprāt sadarbotos ar uzņēmējiem vēl vairāk, uzklausītu viņu viedokli, idejas. Uzņēmēji varētu arī atstāt mums informāciju par sevi, tad mēs to piedāvātu tālāk.

- Vai Liepājas karogs, kas plīvo pie pārstāvniecības durvīm, nemulsina apkārtējo vēstniecību darbiniekus?

- Viņi ir pieraduši. Man liekas, ka Brisele ir pilna ar dažādu organizāciju un arī Eiropas pilsētu birojiem.

Mēs tagad mēģinām ar visiem iepazīties. Ministrijās lielākoties reakcija ir tāda: "Ā, Liepājas pārstāvniecība, dzirdējām, dzirdējām..."

- Vai viss laiks paiet tikai starp darbu un mājām, vai atliek arī kam citam?

- Ja arī brīvs brīdis rodas, tad pašreiz es to mēģinu izmantot savas izglītības pilnveidošanai. Bez šaubām, jāatlicina laiks arī kādas normālas grāmatas izlasīšanai...

- Kādas?

- Pašlaik es lasu Prusta "Zudušo laiku meklējot". Šī grāmata man tiešām iet pie sirds. Bet ir brīži, kad jāpalasa arī kāds pastulbs kriminālromāns. Vienkārši tādēļ, lai atpūstos. Uz kino, teātri, koncertu eju tikai tad, ja zinu, ka gūšu spēcīgas emocijas.

- Sports?

- Visur eju kājām, tāpēc nezinu, kādas Rīgā ir transporta problēmas. Kam citam laikam esmu par slinku. Tāpat draugi jāapciemo, radinieki. Tas prasa laiku. Bet, ja nedēļa bijusi gara un saspringta, tad gribas tikai mazliet paslinkot.