Kurzemes Vārds

14:26 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

"Mājas aprūpe": NEPIECIEŠAMĪBA UN IESPĒJAS

Līvija Leine

Cilvēku likteņi ir dažādi. Vieni, mūžu nodzīvojuši, arī savu atvasaru pavada un aiziešanu aizsaulē sagaida mīļu cilvēku lokā, citiem - palīdzīga roka jāmeklē ļaudīs. Daudziem par vienīgo draugu un atbalstu vecumdienās kļuvis Sociālās palīdzības centra birojs "Aprūpe mājās". Un tā ir jau desmit gadu. Tik ilgs laiks aiztecējis, kopš Liepājā sākusi darboties šī iestāde.

Kāds bija tās sākums?

To "Kurzemes Vārds" vaicāja biroja vadītājai Helgai Dēbelei.

- Tas bija 1988.gada beigās, - viņa atceras, - kad Liepājas izpildkomitejas vadītājs Alfrēds Drozda kopā ar tā laika Sociālās nodrošināšanas nodaļas vadītāju Aiju Barču salika galvas kopā un nolēma, ka ir jāpalīdz vecajiem vientuļajiem cilvēkiem. Pirmos līgumus par cilvēku aprūpi mājās noslēdza jau 1989. gada janvārī.

- Cik toreiz bija aprūpējamo?

- To tagad nevaru pateikt. Bet kopš tā laika ir deviņi aprūpētāji, kas aprūpē tos pašus vecīšus vēl šodien.

- Kad jūs pati sākāt šo darbu?

- 1991.gada 13.februārī izveidoju savu komandu. Pēc tam, kad iepriekšējie darbinieki to atstāja. Toreiz man bija Apolonija Cine, Anna Jurjāne un Mirdza Brante. Iedeva mums visām vienu istabu un teica: strādājiet! Nebija neviena, kas kaut pamāca vai pastāsta, bet bija jāveido mājas aprūpe. Pa šiem gadiem esam nomainījuši četras adreses, četrus nosaukumus, esam pārdzīvojuši trīs valdības un divus direktorus. Patlaban aprūpējam 380 cilvēkus, bet no paša sākuma - kopš 1989.gada - caur mūsu rokām gājuši 1200 liepājnieku. Mūsu vecākajai klientei ir 102 gadi, un par viņu rūpējamies visus šos desmit gadus.

Kopš 1997.gada birojā "Aprūpe mājās" strādā arī sociālie aprūpētāji.

- Kāds viņu uzdevums?

- Tie ir štata darbinieki, kuri katrs gādā par astoņiem vecīšiem. Tas tapa pēc Vecbrāles kundzes, kas toreiz strādāja Pilsētas domē, ciemošanās Vācijā. Viņi aprūpē ap 120 cilvēkiem. Pēc individuālajiem līgumiem strādā 214 aprūpētāji, kas gādā par 260 cilvēkiem.

Parasti tie vecīši, kuri pie mums atnāk paši, jau ir paši arī sameklējuši savu aprūpētāju, kuram viņi var droši uzticēt gan savu naudas maciņu, gan dzīvokli. Tā darām arī ar tiem, kas guļ tikai uz gultas. Štata aprūpētāji iet pie tiem, kuri paši vēl var savu dzīvoklīti uzkopt.

- Vai viņiem cilvēki var uzticēties?

- Nelaime ir tā, ka mūsu vārdā nereti startē negodīgi ļaudis. Tikko kā man viena aprūpētāja sūdzējās, ka kādai večiņai pie durvīm zvanījušas divas sievietes, teikušas, ka nāk no mājas aprūpes, lai laižot iekšā. Mūsu cilvēkiem var uzticēties. Gribu tikai atkal un atkal atgādināt vecajiem cilvēkiem: nevajag laist svešus savos dzīvokļos, un, ja laiž, noteikti vajag prasīt uzrādīt dokumentus. Mūsu aprūpētājiem ir speciālas apliecības.

Nesaskaņas šajā ziņā mums rodas ar dažām draudzēm, kas it kā grib palīdzēt vecajiem ļaudīm. Viņi staigā pa dzīvokļiem, ko un kā viņi tur dara, mēs atbildēt nevaram. Mūsu nostādne pret viņiem ir kategoriska: mēs nevienam aprūpējamo cilvēku adreses nedodam.

- Kā tie, kam nepieciešama aprūpe, jūs atrod? Jānāk pašiem? Bet ja nevar?

- Ja cilvēks pats nevar atnākt vai piezvanīt, tad to lielākoties dara kaimiņi. Ir gadījumi, kad piezvana no namu pārvaldes. Gribu sabiedrības uzmanību pievērst tam, ka nereti mums tiek piezvanīts vai citādi paziņots tikai tad, kad cilvēks jau ir kritiskā situācijā, kad jau guļ savos izkārnījumos, jau ir paralizēts un nav kustināms. Liels lūgums cilvēkiem, kuri tādiem nevarīgiem vecīšiem dzīvo līdzās, par viņiem paziņot laikus, kamēr vēl slimības nav ielaistas.

- "Mājas aprūpe" savā apgādībā ņem tikai vientuļos cilvēkus?

- Lielākoties tikai tos, kuriem nav pirmās pakāpes radinieku: sievas, vīra vai bērnu. Taču katru pieteikumu izsveram atsevišķi. Ir gadījumi, kad vecajam cilvēkam ir gan meita, gan dēls, bet par vecākiem nerūpējas. Ir mums aprūpējamie, kuru bērni ir vai nu klaidoņi, vai nodzērušies, vai cietumā. Ir gadījumi, kad jāpalīdz, jo bērni vai citi radinieki ir pirmās grupas invalīdi.

- Kādas ir lielākās problēmas, ar ko sastopaties savā darbā?

- Pati lielākā problēma Liepājā - nav pansionāta. Sociālā māja jau ir pārpildīta un problēmu neatrisina. Otra - vajadzētu organizēt mājas aprūpi kā maksas pakalpojumus tiem vecajiem cilvēkiem, kam ir gan ģimene, bet ģimenes locekļi strādā un nevar saviem tuviniekiem palīdzēt. Trešā lielā problēma - jāsāk beidzot gādāt par cilvēkiem, kuri ir neārstējami slimi, kuriem vajadzētu aiziet aizsaulē normālos, cilvēcīgos apstākļos. Tas ir tas, ko sauc par paleatīvo aprūpi. Par to savulaik daudz domājām kopā ar dakteri Annu Krilovu. Kad beidzu sociālā darba augstskolu "Attīstība", par šo problēmu izstrādāju diplomdarbu. Savus projektus arī iesniedzu Pilsētas domei. Diemžēl tie nav guvuši atsaucību. Bet mēs vēl neesam atmetušas cerības. Cīnīsimies tālāk. Gandarī, ka pēc mūsu desmit gadu jubilejas Pilsētas domes deputāts Tālivaldis Vēsmiņš teica, ka viņš tagad daudz vairāk iepazinis mājas aprūpi, daudz vairāk sapratis, un ceru, ka šī izpratne palīdzēs mums visiem, sevišķi vecajiem cilvēkiem.

- Cik cilvēku ir Liepājā, kuriem būtu vajadzīga palīdzība?

- Pašreiz ap 1500 veco liepājnieku ir vientuļi. Tie visi agrāk vai vēlāk var nonākt mūsu rūpju lokā.

- Vai arī paleatīvo aprūpi nevar organizēt kā maksas pakalpojumu?

- Varētu. Mēs varētu uzņemties rūpes par to, lai vecajiem, slimajiem cilvēkiem būtu gan medicīniskā aprūpe, gan garīdznieka pakalpojumi, utt.

- Kur tas varētu notikt?

- Mēs bijām noskatījuši vecās slimnīcas infekcijas slimību nodaļu. Tā būtu laba vieta, kur izvietot šādu pagaidu aprūpes pansionātu. Tas ir netālu no Onkoloģiskās slimnīcas, dakteriem arī būtu ērti. Mums atteica. Bet Liepājā jau ir daudz namu, ko varētu pielāgot šādai vajadzībai. Pansionātam būtu bijusi ļoti piemērota viesnīca Flotes ielā.

Ļoti daudz veco cilvēku, īpaši vecie latvieši dzīvo drausmīgos apstākļos. Pansionāts un paleatīvās aprūpes centrs ir ļoti nepieciešams. Ja runājam, ka žurkas sakož dzērājus klaidoņus un noskurināmies, tad ko lai saka, kad žurkas sakož arī tos, kas guļ sniegbaltos palagos. Nesen sakoda divus vecus pedagogus (84 un 86 gadi), kas visu mūžu strādājuši skolā, audzinājuši mūsu bērnus, bet nu vieni dzīvo pussagruvušā mājā, kur vieta būtu tikai žurkām un pelēm.

- Darbs ar vecajiem ļaudīm nav viegls. Viņiem taču savas īpatnības, savas kaprīzes? Jūsu darbinieki tiek galā ar visiem?

- Ne jau ar visiem. Ir daži, kam cits pēc cita nomainīti pieci vai seši aprūpētāji. Ja galīgi netiekam galā, rakstām vēstuli, ka ļaujam izvēlēties savu, individuālo aprūpētāju, ka slēgsim ar viņu līgumu. Dažs uzskata, ka tas otrs, kurš pie viņa nāk, ir nevis sociālais darbinieks, bet kalpone. Tā tas nav. Mēs sniedzam tikai daļēju sociālo palīdzību. Nevar katru dienu astoņas stundas pie viena cilvēka sēdēt, ja aprūpētājam jāstrādā ar astoņiem cilvēkiem. Štata darbinieka pienākumos ir atnest pārtikas produktus, zāles, nomaksāt komunālos pakalpojumus, aiznest drēbītes izmazgāt vai uz ķīmisko tīrītavu, uzaicināt ārstu, vienreiz gadā nomazgāt logus. Bez šaubām mūsu cilvēki nereti dara vairāk. Iet uz Pilsētas domi, nes iesniegumus deklarācijām, kārto citus dokumentus. Bet mēs nevaram prasīt, lai aprūpētājs stāvētu tieši tai rindā un tieši tai stendā, lai nopirktu produktus, kur katrs no astoņiem aprūpējamiem iedomājas. Individuālajam aprūpētājam staigājošie vecīši jāapmeklē divas reizes nedēļā, gulošie - katru dienu. Lai koptu svešu cilvēku, ir jāpārkāpj lielai psiholoģiskai barjerai. Jo ir situācijas, kad mēs nespējam kopt pat savus tuvieniekus.

- Kas ir patīkamākais jūsu darbā?

- Kad cilvēki ir apmierināti. Kad saka paldies. Kad varam kādam līdzēt.

- Ko jūs no sava biroja viedokļa gribētu teikt mūsu lasītajiem?

- Gribu aicināt būt atsaucīgiem. Zvanīt ne tikai tad, kad cilvēks nonācis jau kritiskā stāvoklī, bet darīt zināmu, ka tur un tur ir tāda tantiņa vai tāds onkulītis, kurš ir viens un kuram vajadzīga palīdzība. Man ir tikai četri inspektori. Visā Liepājā, lai kā censtos, viņiem visus neapzināt. Tikai tad kaut ko varēsim iegūt, ja cits citam palīdzēsim. Tikai tad varēsim saglāt to situāciju, kāda pašreiz Liepājā ir ar vecajiem cilvēkiem.