Kurzemes Vārds

10:34 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Trausla kā ledus pavasarī

Andžils Remess

Ja daba pēkšņi nesadumposies, tad pavasaris soļos šurp arvien platākiem soļiem, atgriežoties gājputniem un biedējot ar lieliem plūdiem ne tikai Latgales pusē, bet arī tepat netālu no mums, Klaipēdas apkārtnē, un liekot uzmanīgi vērot miglas plīvura noklāšanos, jo - cik martā miglas, tik vasarā lietusgāžu. Taču gan jau izdosies atlicināt arī laiku, lai pasekotu līdzi norisēm politikā, tādējādi kaut daļēji apgāžot sociologu secinājumus, ka Latvijas iedzīvotāji esot politiski pasīvi un par šo nozari īpaši neinteresējoties.

Mērķis - saglabāt varu par katru cenu

Bez sarežģījumiem pārlaidušas pagājušās nedēļas piketu Rīgā, Latvijas drošības struktūras šonedēļ varēs atvilkt elpu, lai būtu gatavībā slidenajā 16.martā, bet Saeimā par šo datumu vēl runās, jo daļa parlamentāriešu uzskata, ka mums jau ir viena latviešu karavīru atceres diena - 11.novembris, un otra tikai mulsina prātus gan pašu mājās, gan citur pasaulē.

Mazliet atvilkt elpu varēs arī valdība, jo pārskats par pirmajām simts darbības dienām jau aiz muguras. Godīgi sakot, šī atskaitīšanās nekāda pārliecinošā nebija. Varbūt tas ir par stipru teikts, ka šī valdība ir mehāniska ministru summa, taču tas nu gan bija acīm redzams, ka Ministru prezidenta Viļa Krištopana galvenais mērķis bija saglabāt varu par katru cenu, tāpēc arī nebūs nepareizi sacīts, ka pirmajās simts dienās valdības labākais darbs bija pašsaglabāšanās.

Ka valdība ir nedroša, trausla kā ledus pavasarī un katrs pārsteidzīgāks solis var to saārdīt, liecina arī kavēšanās apstiprināt jaunos valsts ministrus, jo Krištopans baidās no partiju ķīviņiem par šīm vietām, kas izjauktu šķietamo līdzsvaru, tāpēc arī vēl brīvu palikušo krēslu dalīšana droši vien notiks ļoti piesardzīgi. Un tas nekas patīkams nav, jo liek domāt, ka no šīs valdības arī citu jautājumu risināšanā nesagaidīs ātru rīcību un uzdrošināšanos riskēt. Žēl. Bet ko citu lai gaida no valdības, kuras dzinējspēks ir sevis saglabāšana un Saeimā pārstāvēto partiju interešu apmierināšana.

Intriģējošāki notikumi risinās masu saziņas līdzekļos, un tie saistīti ar ekonomisko un politisko grupējumu mēģinājumiem pārdalīt ietekmes sfēras. Droši vien politiskajiem spēkiem, kuri finansēja "Fokusu", šis nedēļas izdevums vairs nebija nepieciešams savu ideju propagandēšanai, un tas savu darbību izbeidza. Savukārt Ventspils naftinieku nopirktā "Rīgas Balss" vairs nevarēs palikt neitrāla, pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām tai būs jābalsta kādi saimniekiem vajadzīgi politiskie spēki, un tāpēc arī tiek padzīts redaktors, lai viņa vietā nāktu paklausīgāks vadītājs. Taču laikraksta kolektīvs ar to tik vienkārši negrib samierināties, tāpat kā Nacionālā radio un televīzijas padome negrib samierināties ar iecerēto tīrīšanu, lai to padarītu paklausīgāku.

Balkāni sāk izkustēties no sastinguma

No vērā ņemamiem notikumiem aiz mūsu valsts robežām vistuvākais risināsies Igaunijā, kur pēc vakar notikušajām parlamenta vēlēšanām veidos valdību, un diez vai tas notiks tik miegainā atmosfērā, kādā pagāja vēlēšanu kampaņa. Jo, spriežot pēc socioloģisko aptauju rezultātiem, parlamentā iekļūs piecas, sešas partijas, bet neviena negūs būtisku pārsvaru pār citām.

Atkal uzmanību sāk piesaistīt Tuvie Austrumi, un ne jau tikai tāpēc, ka palestīniešu līderis Jasirs Arafats grasās doties uz Vašingtonu pie Bila Klintona izprasīt piekrišanu maija sākumā paredzētajai neatkarīgās Palestīnas valsts dibināšanai. Tuvie Austrumi ir uzmanības vērti vismaz pagaidām galvenokārt tāpēc, ka saasinājies stāvoklis Dienvidlibānā starp islama teroristu grupējumu un Izraēlu. Izraēlā pašā ir dažādi uzskati, kā vērsties pret šiem teroristiem, kurus atbalsta ne tikai Libāna, bet arī Sīrija, jo šis reģions ir politiski tik nedrošs, ka jebkura straujāka un pārsteidzošāka rīcība var kļūt par to sniega piku, ar kuru sākas lavīna.

Toties citā reģionā - Balkānos šonedēļ vajadzētu rasties zināmai skaidrībai, jo Kosovas albāņi sliecas piekrist starptautiskās kontaktgrupas izvirzītajiem miera noteikumiem, un, ja tā, tad ASV diplomātija būs izkustinājusi Balkānu problēmu no sastinguma.

Kas tālāk? Tālāk vidutāji varēs izdarīt nu jau nopietnu spiedienu uz Serbiju, jo tagad tā kavēs miera noslēgšanu, un atkal darbakārtībā parādīsies iespēja serbus ietekmēt ar spēku. Tas nebūt nenozīmē, ka tuvojas Balkānu samezglojuma atrisinājums, vienalga, ar sarunu vai ieroču lietošanas palīdzību, taču situācija vairs nebūs tāda, kā līdz šim, kad ne viena, ne otra puse nepildīja saistības, pamiera pārkāpšana bija kļuvusi par ikdienu, taču NATO rokas izrādījās saistītas.

Bet arī šajā reģionā riskanti izdarīt straujas kustības, jo arī tur stāvoklis pārāk nedrošs.

Ceļā uz citu ekonomisko un politisko situāciju

Protams, Balkānu krīze vēl kādu laiku paliks pasaules notikumu pirmajā vietā, taču tai pavisam cieši tuvojas notikumi Krievijā, kas drīz var sasniegt kulmināciju, un nebūtu liels pārsteigums, ja tas notiktu jau pēc pāris nedēļām. Krievijā viss savijies juku jukām, un grūti pateikt, kurā brīdī ir rūpes par savas valsts izdzīvošanu un kurā cīņa par varu.

Jau labu laiku bija skaidrs, ka Krieviju no ieslīdēšanas ekonomiskā un politiskā haosa bezdibenī var glābt tikai Starptautiskā valūtas fonda kredīts, taču SVF bez aplinkiem pateica, ka naudas lādi vairs nevērs vaļā. Lai Krievija vispirms sakārtojot savu ekonomiku, jo pašreizējā situācijā aizdošana tikai kaitētu, tas būtu lāča pakalpojums, un SVF neatbalstīšot valdības politiku, kura stāvokli vēl vairāk sarežģī. Jo izrādījies, ka aizdotā nauda netiek ieguldīta attīstībā, bet to izmanto finansu spekulācijām. Arī Rietumu bankas likušas saprast, ka var sākt atprasīt Krievijai aizdoto naudu, un tad valstij nāktos atzīt savu maksātnespēju. Maskava cer uz Japānas, Vācijas, ASV palīdzību, lai dzēstu kādu daļu no 124 miljardu dolāru lielā valsts parāda, un arī SVF it kā esot kļuvis pielaidīgāks, tomēr tā ir tikai caurumu aizlāpīšana.

Bet uz šā fona risinās nežēlīga cīņa par varu, jo acīm redzams, ka arī Jevgeņija Primakova valdība ir zaudējusi. Tiesa, Primakovs guvis šķietamu uzvaru pret savu politisko sāncensi, NVS izpildsekretāru Borisu Berezovski, kuru Boriss Jeļcins atbrīvoja no šī posteņa, taču tas vēl vairāk sakāpinājis kaislības.

Pirmkārt, Berezovskis ir NVS nevis Krievijas amatpersona, un Jeļcina vienpersoniskā izrīkošanās likusi vairākām NVS valstīm uz Maskavu skatīties arvien aizdomīgāk un tikai veicina šīs mākslīgi radītās savienības iziršanu. Droši vien pārspīlēti ir apgalvot, ka NVS velk pēdējo elpas vilcienu un bez Berezovska tā tūlīt sašķīdīs, taču fakts ir tas, ka ne tikai Azerbaidžāna, bet arī Gruzija grib izstāties no NVS drošības sistēmas.

Otrkārt, Berezovska atcelšana tikai ievada kadru mainīšanu varas augstākajos ešelonos, jo Jeļcinam, lai saglabātu līdzsvaru, tagad būtu jāatbrīvo arī vairāki ministri komunisti, pretējā gadījumā radīsies iespaids, ka viņš ir pilnīgi pakļauts premjerministram Jevgeņijam Primakovam un tātad prezidenta pozīcijas ir vājas. Pareizāk gan būtu teikt, ka Jeļcinam ar savu rīcību būtu jāapgāž šī vispārzināmā patiesība. Dzirdamas pat prognozes, ka no sava posteņa var nākties atvadīties komunistu atklātajam izdabātājam Primakovam, lai gan tas ir maz ticams kaut vai tāpēc, ka šobrīd Krievijā nav neviena cita, kurš apmierinātu dažādus politiskos spēkus un kuru atzītu arī spēka struktūras.

Bet varbūt komunisti būtu apmierināti par savu ministru izbīdīšanu no valdības, jo tādā veidā izvairītos no atbildības par valsts krahu un nākamajās parlamenta vēlēšanās parādītos kā glābēji? Katrā ziņā komunisti kavējas parakstīt paziņojumu par visu varas struktūru vienotību un uzstāj, ka jāmaina konstitūcija un prezidenta varas vietā jāstājas parlamenta varai. Tātad visu varu padomēm, atvainojiet, Valsts domei, kurā toni noteiktu komunisti, kura pilnīgi kontrolētu valdību, bet valdība nacionalizētu lielos uzņēmumus un bankas, privātstruktūrām atstājot tikai apkalpojošo sfēru.

Diez vai viss tik vienkārši šķetināsies, pavērsieni var būt visnegaidītākie, un nebūtu nekas neiespējams, ja Krievijā drīz vien rastos pavisam cita ekonomiska un politiska situācija. Un būtu naivi cerēt, ka mums tā paies garām nemanīta. Vēl jūtam Krievijas pagājušā gada krīzi un droši vien kādu laiku jutīsim, bet iespējamā nākamā krīze mūs ķertu krietni sāpīgāk. Jo kaut arī mēģinām skatīties uz Rietumiem, ar Austrumiem tomēr esam saistīti ciešām saitēm, patīk tas kādam vai nepatīk. Un labi vēl, ka tikai ar ekonomiskām saitēm.