Kurzemes Vārds

04:01 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēstules

Par ko vienosimies 16.martā?

Tuvojas 16.marts. Pirms pāris gadiem tā oficiāli bija latviešu leģiona diena, kad pēc padomju okupācijas beigām varējām sākt pildīt aizkavēto tautas pienākumu - godināt kritušos un dzīvos cīnītājus pret boļševiku okupāciju. Kas te bija slikts, kas apkaunojošs? Sen jau pasaules vēsturnieki noskaidrojuši, ka leģionāriem neko nevar pārmest, ka nekādos noziegumos tie nav iesaistīti, ka viņi darīja vienīgi to, kas katram goda vīram patiesībā jādara, proti, jācīnās pret apspiedējiem un okupantiem.

Kas būs tagad? Vai tā ir sevi cienošas valsts uzvedība, ja, izbijušies no apmelojumiem un nekaunīgas komunistu un bijušās okupētājvalsts demagoģijas, tagad kaut ko grozām un gludinām? Tas taču ir sliktākais, ko vien var izdomāt! Ne velti tautas paruna saka: kas vainīgs, tas bailīgs.

Nav saprotams, ko mūsu vadošie vīri, Latvijas tēla veidotāji un citi, mīņājas, kādēļ negrib rīkoties visdrošāk un optimālāk, proti, piesaistot pasaules zinātni, īpaši vēsturniekus un psihologus, šo tik "bīstamo" leģionāru jautājumu atklāti izskatīt? Tad tā laika notikumi - okupācija, čekas briesmu darbi, izsūtīšanas utt. - no jauna tiktu aktualizēti un nolikti pasaules vērtēšanai.

Paškritiski jāatzīst, ka esam gaužām lieli neprašas politikā, ja neprotam savā labā izmantot to, ka kaimiņvalsts varasvīri kaut kādā viņiem vien saprotamā iedvesmā un neatlaidībā vēlas šos pašu valsts vēsturi apkaunojošos pagātnes notikumus no jauna kustināt. Kura prestižs no tā cietīs? Bet, ja jau kaimiņi tā grib, lai notiek! Tieši neziņa par tā laika šausmīgajiem boļševiku noziegumiem, komunistu demagoģija un meli jau ir tie apstākļi, kas daudziem neļauj pareizi redzēt situāciju. Tikai ar zinātnes gaismu varam kliedēt tumsu un atmaskot vērstures viltotājus.

Kas ir latviešu leģionāri? Mūsu tautas gods un slava vai kauns un negods?

Tā kā cilvēku rīcība sakņojas psiholoģijā, sāksim ar piemēru. Uz ielas cilvēkam uzklūp noziedznieks, bandīts. Nežēlīgi sit un dur. Nazis gājējam pie rīkles. Pēkšņi no otras puses pieskrien kāds cits, kas metas virsū bandītam un sāk dauzīt to... Teorētiski ir trīs iespējas, ko var darīt cietušais: pirmkārt, tas, pazemots un sasists, paliek pasīvs notiekošā vērotājs vai mūk projām, otrkārt, taisnās dusmās metas palīgā negaidītajam glābējam, treškārt, par spīti nupat nodarītajai pārestībai nostājas sava mocītāja pusē un cīnās pret glābēju. Ir skaidrs, ka prātā normāla un sevi cienoša cilvēka reakcija var būt tikai un vienīgi otrs variants!

Lūk, šajā indivīda reakcijā ir atslēga arī leģionāru rīcībai. Kā zināms, Latvijai uzklupa PSRS. Okupēja, slepkavoja, deportēja... Pēkšņi rodas kāds, kas metas virsū slepkavniekam un sāk to kaustīt. Ko dara cietušie, viņu tuvinieki? Turpmākais notika psiholoģiski pamatoti, tieši tā, kā tam bija jānotiek - daudzi tvēra šautenes un devās palīgā atbrīvotājiem piebeigt nelieti un atmaksāt par nodarīto. Viss ir loģiski un pareizi. Un neiztur kritiku pārmetumi, ka leģionāri "sapinās" ar fašistiem un okupantiem. Kas glābējam, kurš nācis palīgā, prasa, vai viņš ir kārtīgs cilvēks? Psiholoģiski tas, kas otru glābj, pirmajā brīdī ir ārpus kritikas, tam pieder tikai izglābtā pateicība un simpātijas. Tā tas notika arī toreiz, 1941.gadā - tauta gavilēja par atbrīvošanu, pateicās Dievam un vāciešiem(!), ka asiņainais komunistu terors ir beidzies. Mūsdienu vēsturnieku domas, ka latviešiem nevajadzēja maisīties pa vidu abu okupantu savstarpējā slaktiņā, ir labas tikai kā teorētiska pamācība, bet neizpildāmas no psiholoģijas viedokļa. Tas ir cilvēka dabā - pretoties un aizstāvēties. Pat juridiski cilvēkam taču ir tādas tiesības - atsist noziedznieka uzbrukumu. Tā kā nevis latvieši iebruka Padomijā, bet sarkanarmija - Latvijā, nekādi nevar vainot leģionārus, ka tie tvēra ieročus. Vainīgs ir tas, kas pirmais sāka, visa atbildība jāuzņemas agresoram, PSRS.

Saskatīt latviešu leģionāros fašistus, cīnītājus par fīrera idejām var tikai pilnīgi dezinformēti, vēsturi un psiholoģiju nezinoši ļautiņi vai apzināti demagogi. Galīgi nav viņu vaina, ka veidojās divdomīga situācija, ka šajā kautiņā iznāca atrasties plecu pie pleca ar brūnajiem iekarotājiem. Tā - dzīves ironija. Starp citu, tikpat paradoksāli ir, ka liktenis pasaudzēja leģionārus no liela kauna un negoda. Kas zina, būtu karā uzvarējuši fašisti, vai tie nemēģinātu izmantot leģionārus dzīves telpas atbrīvošanai Kūrlandes vācu kolonistiem, citiem vārdiem, latviešu deportācijām uz Krievijas nomalēm. Līdz ar fašistu sakāvi šis prognozējamais rūgtais biķeris, paldies Dievam, leģionāriem gāja secen. Vēsture liecina, ka kara beigās ģenerālis Kurelis un viņa vīri faktiski uzsāka izmisīgu cīņu pret abiem okupantiem. Leģionāriem pienākas mūžīga tautas pateicība par to, ka viņi nebija gļēvuļi un cīnījās pret pasaules ļaunuma impēriju!

Ja kritizēt leģionārus, ko tad teikt par otras puses karotājiem, sarkanarmiešiem? Nevar neredzēt, ka tie ir morāli daudz sliktākā situācijā nekā leģionāri. Nudien grūti atrast argumentus, kā, izņemot vardarbīgi mobilizētos, sarkanarmiešu rindās varēja būt kaut viens latviešu karotājs. Vai tad visas tās nejēdzības un asinsdarbi, ko boļševiki un viņu latviešu pakalpiņi sarīkoja Latvijā baigajā gadā, pirms otro okupantu iebrukšanas, nebija pietiekami, lai saprastu, kas ir komunisti un viņu radītā strādnieku paradīze? Kāda vēl varēja būt motivācija cīnīties sarkanarmijas rindās?

Jā, sarkanie Latviju no brūnajiem iztīrīja. Taču nepaguva tauta pateikt paldies, kad sarkanie iesēdās brūno vietā un sākās vēl ļaunākas lietas. Tā arī bija visa "arbrīvošana". Starp citu, grūti iedomāties, kā latviešu sarkanarmieši, gvardisti un citi padomieši jutās 1949.gadā, kad daudzi tika mocīti un izsūtīti uz Sibīriju. Sirds nesāpēja, kad zīdaiņi un sirmgalvji lopu vagonos atkal mēroja ciešanu ceļus?

Psiholoģiski ir pamatoti, ka padomju okupāciju atbalstošie latvieši (tāpat kā paši okupanti) un latviešu cīnītāji pret okupāciju pie viena galda nesēdēs. To prezidents velti pūlas panākt. Ja pat ar racionālo prātu bijušie karotāji saprot šodienas pretstāves mazo jēgu, emocionālais prāts nespēj aizmirst bijušo. Tā tas diemžēl ir, un kaut ko grozīt nav mūsu spēkos. Psiholoģiski ir saprotams, ka padomju kara veterāni, cīnītāji pret fašismu neko negrib dzirdēt par 16.martu un vēlas svinēt tikai 8.maiju - kā neatcerēties, negodināt to dienu, ja esi palicis dzīvs, izsprucis kara šausmām un piedevām vēl skaities atbrīvotājs. Taču ir tikpat skaidrs, ka jāpriecājas būs vieniem pašiem. Latviešu tautai kopumā 8.maijs diemžēl ir sēru diena, jo sākās otrreizējā padomju okupācija. Tāda ir vēstures patiesība un to nekādi nevar ne nolīdzināt, ne visiem pieņemami piegludināt. Citas tautas svinēja atbrīvošanu, kara beigas, latviešiem sākās baigais ceļš okupācijā. Lūk, to šodiem daudzi pasaules ļaudis nevar saprast, un tas mūsu valsts ideoloģiskajiem dienestiem ir jāstāsta un jāskaidro, līdz mute paliek sausa. Mēs esam upuri, nevis agresori. Mums nav par ko sarkt - lai vēl kāda cita valsts būtu nodarījusi otrai tik maz ļaunuma kā Latvija!

Nav skaidrs, kāpēc tieši tagad tā īpaši jāsatraucas par leģionāriem. Komunistu zvērības taču oficiāli nosodījis arī Kremlis - kāds tad iemesls pārmest tiem, kas pret tām cīnījās? Turklāt visi saprot, ka šodienas paaudze nekādi nav atbildīga par priekšteču grēkiem ne Krievijā, ne Vācijā, ne Latvijā.

Labi, 16.martā aizlūgsim par visiem kritušajiem karavīriem. Liekas, tas ir pieņemami visiem. Šķiet, visiem ir iespējams vienoties arī prasībā, ka nekādas okupācijas - ne no Austrumiem, ne no Rietumiem, mēs nemūžam vairs negribam. Vienīgā starpība būs, ka leģionāri pagātni atzīmēs 16.martā, bet sarkanarmieši - 8.maijā. Galu galā tas nemaz nav slikti. Katram sava likteņgaita, katram - sava alga. Vai tad tas, ka Latvija tagad ir brīva no okupācijas un to atzīst visas pasaules valstis, neparāda, kam taisnība, kas patiesībā uzvarējis?

Dr. paed. Jānis Birzkops