Kurzemes Vārds

14:09 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Laika sajūta

Kirils Bobrovs

Reiz lasītāji man jautāja par attieksmi pret "vēstures pārtaisīšanu". Sak, katra vara to pārraksta pēc savas vēlmes, bet to nedrīkstētu pieļaut objektīvās patiesības interesēs. Šķiet, tiešām ir kritiski jāiztirzā šādi procesi. Bet to nevar darīt neapdomīgi. Vispirms nevajag uzskatīt par "pārtaisīšanu" atsevišķu visai dažādo politisko darbinieku paziņojumus. Tie bieži vien dzīvo tikai vienu dienu. Dažkārt grēko arī masu saziņas līdzekļi. Pat cienījamos izdevumos daudz kas, kā mēdz teikt, ir baltiem diegiem šūts. Tas nozīmē, ka tā nebūt vēl nav vēsture.

Lielais saskatāms no attāluma. Tas nozīmē, ka ir jāpaiet laikam, lai pārsvaru gūtu citi vērtējumi. Šķiet, vēl nav pienākusi arī diena, lai beidzot varētu pareizi novērtēt 16.marta notikumus. Domas ir polāri pretējas. Bet pamēģināsim atcerēties, ka vēl nesen visai pretējas bija arī domas par savā starpā karojošo padomju un vācu armiju karavīru apbedīšanu. Bet tagad šādas problēmas nav. Turklāt nav nekur pasaulē. Mirstīgās atliekas apglabājam vienādi, kapu kopiņas arī kopjam vienādi. Sabiedrībā ir sapratuši, ka šie karavīri, ienaidnieki būdami, bijuši arī cilvēki.

Pirms paust savu sašutumu, būtu labāk paskatīties uz sevi. Jo katra cilvēka, it sevišķi veca cilvēka mūžs arī zināmā mērā ir vēsture. Vai mēs to nepārrakstām? Teiksim, pirmās laulības beidzās ar šķiršanos, atrasts otrs vīrs vai otra sieva, šādos gadījumos aizmirstas agrākā mīlestība, it kā tās nekad nebūtu bijis. Vai arī cilvēks ir mainījis profesiju, kļuvis par cienījamu darbinieku un vairs nepazīst agrākos draugus, nesveicina. Lūk, tā notiek arī ar vēsturi. Kāda mana sena paziņa reiz pārmeta: "Kā jūs esat mainījies, negaidīju no jums tik neparastus izteikumus!" Pirmkārt, jaunībā visi bijām citādi. Otrkārt, esmu priecīgs, ka kopš tiem laikiem ļoti daudz esmu pārņēmis no man tuviem cilvēkiem, no izlasītajām grāmatām, esmu analizējis savu rīcību. Un dažkārt grūtos brīžos palīdz dzīves pieredze, kad jaunībā, es to zinu, nekas neiznāktu. Vai tad ir slikti mainīties tādā veidā?

Atsevišķu vēstures faktu pārvērtēšana ir visai dažāda. Kad nebija zināmi Molotova-Ribentropa slepenie protokoli, bija viena situācija, bet tad, kad tie kļuva zināmi, - principiāli cita. Visu 1940.gadu vajadzēja pārkrāsot. Padomju savienība sabruka, un daudzējādā ziņā kļuva iespējams iedibināt vēsturisko patiesību. Šlīmanis veica izrakumus Trojā, un priekšstats par Seno Grieķiju mainījās. Ja vēl varētu Atlantīdu atrast! Pēc 200 gadiem kļuva iespējams pārbaudīt, vai Napoleons miris dabiskā nāvē, vai viņu noindējuši. Tātad ļoti daudz kas maina zinātnes un tehnikas parasto attīstību. Šādu procesu tempi paātrinās, un vajag aizvien biežāk izdot enciklopēdijas un visādas rokasgrāmatas. Bet kādreiz vienu izdevumu lietoja vairākas paaudzes. Un, teiksim, ja tagadējā literatūras mācību grāmatā nav daudzu rakstnieku vārdu, tad ne jau tādēļ, ka tie nepiestāv "pārtaisītajai" vēsturei, bet tādēļ, ka atsevišķu rakstnieku pārbagātās programmas padara viņus par trešās šķiras rakstniekiem un viņiem nepietiek vietas.

Kāds "Kurzemes Vārda" lasītājs teica: "Vēsture atkārtojas!" Sabiedrības politizācija var mākslīgi iekonservēt vēsturi atkārtojumiem. Kad mēs runājam par starptautisko drošību, visbiežāk iedomājamies stāvokli pirms Otrā pasaules kara, un tad kādam sagribas nopirkt vēl dažus lielgabalus! Pagātnē nevar atgriezties! Ja Krievijā šodien vēl ir kolhozi, tad tas nav iemesls runām par sociālisma atgriešanos. Tas ir iegansts saskatīt to, kam vēsture, kura gaida, lai izbeigtu tās konservāciju, jau pasludinājusi spriedumu.

Biežāk gan rodas konflikti, kas saistīti ar cilvēku darba vērtējumu padomju varas laikos un to, kas viņi ir tagad. Droši vien mūsu pēctečiem būs vieglāk spriest par viņiem, "netraucēs" dzīvie liecinieki. Tādēļ arī labākais dziednieks ir laiks. Bet pamēģināsim atcerēties, kā mēs dzīvojām. Jā, mēs sastapām arī disidentus, bet tas nenozīmēja, ka sabiedrība dalījās tautas draugos un ienaidniekos. Tādēļ tagad nevajadzētu tos meklēt. Lai kāds domā citādi. Bet, ja bijušais padomju cilvēks domā pa jaunam, viņam nav ko pārmest. Lai viņš ātrāk mainās kopā ar vēsturi!