Kurzemes Vārds

04:02 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Atmiņu refleksijas

Veido vēsturi ne tikai runātais, rakstītais, zināmais, bet arī gribētais, noklusētais, mistiski neizprotamais. Pēdējais saista visvairāk - tajā slēpjas bijušā burvīgums.

Karā kritušie tur, laika upes otrā krastā, protams, kaut ko saka. Mēs nevaram saklausīt, dažkārt negribam dzirdēt.

Katrs taču vēsturē meklē to, ko grib atrast. Pats dīvainākais - arī atrod.

Ir lietas, par kurām labāk klusēt, jo klusēšana nudien pasaka vairāk nekā tukši vārdi.

Bleķa kroni likt...

Tētis kara laikā strādāja par šoferi Ventspils pienotavā. Kad Staļina ērgļi 1944.gada otrajā pusē pārāk bieži sāka savus uzlidojumus, viņš mūsu ģimeni izveda uz laukiem - Sises ciemu, netālu no pilsētas.

Apmetāmies Vīnvalku mājās - pirtiņas šaurība māti dzina izmisumā, bet es, cauru dienu nebūdams istabiņā, par to neuztraucos.

Ar cerēto drošību arī sanāca greizi. Kara beigās visiem par izbrīnu, laikam jau gribēdami Kurzemē palikt mūžīgi, vācu priekšnieki lika pagarināt no Alsungas līdz Ventspilij dzelzceļa līniju. Tādējādi savienojot manu dzimto pilsētu ar Liepāju. Tas notika par spīti tam, ka ne tikai katrs kurzemnieks, bet pat vācu zaldātiņš, pašbrūvēto iedzēris, grūtsirdīgi secināja: "Hitler kaput!"

Jaunā maģistrāle virzījās tieši garām mūsu pirtiņai. To būvēja drūmi krievu vīri - vlasovieši. Kara sākumā tie sava ģenerāļa vadībā bija pamukuši no Sātana pie Lucifera.

Vakaros vlasovieši sēdēja ap ugunskuriem, dziedāja. Dziesmas man patika. Dzēra kandžu, turēja kreklus virs ugunskuriem, tādējādi padzenot utis. Koncerts parasti beidzās ar kautiņu. Lietā tika likti naži, akmeņi, darbarīki. Nosistos, vāciešiem nemanot, iekašāja turpat blakus stigai.

Mātei pret būvbataljonu bija īpašs naids. Kādu nakti no mūsu šķūnīša pazuda vienīgā vistiņa, norautā galviņa, spalviņas vien palika.

Staļinam, jādomā, būvniecība nepatika. Sākās uzlidojumi. Sisē svilpa lodes, krita bumbas - gluži kā Ventspilī.

* * *

Šodien lasu, brīnos. Ir, kas apgalvo, kara laikā īstie latvieši balstījuši fīreru. Skaidrs - politisks mīts. Manuprāt, daudz tipiskāks ir bagātās Vīnvalku saimniecības ģimenes portrets.

Vecais Vīnvalks saimniecības ēkā bija iekārtojis veselu "rūpalu". Liels katls, cauruļu sekcija, aparāti. Jau no agra rīta "rūpnīca" sāka darboties. Katlu kurināja, bēra iekšā cukuru, raugu, labību. Pēc pāris stundām sāka palēnām tecēt. Pa pilienam, vēlāk šaura, smirdoša strūkliņa. Nelabi smakoja. Ap pusdienlaiku "fabrikants" sagura, kļuva mutīgs. Man bija jāsēž un jāklausās.

Uz Zviedriju traukt esot par vēlu, Hitlers - īsts āksts, cūkcepure, bet, kad atlīdīs krievi, būs baigi sūdi.

Saimnieks izglītots - no galvas zināja Erika Ādamsona pantus:

"Kam jāsabrūk, tam jāsabrūk,

Kad pamati zem kājām jūk..."

It īpaši dramatisko nobeigumu:

"Lai tava griba kāda - glābiņa nekāda..."

Dzeju norunājis, vecais vīrs aizmiga uz grīdas.

* * *

Pavisam cita personība - saimnieka dēls. "Rūpalā" iegriezās reti. Arī viņam bija zināma nepatika pret Jaunās Eiropas celtniecību, bet gaidāmo krievu atnākšanu pielīdzināja tīfam, holērai, pat mērim.

Vīnvalku mantinieks vakariem klausījās BBC - esot vienīgais patiesības avots. Lai nebūtu jāiet leģionāros, saimniekdēls, līdzi ņemot azaidu, no rīta devās uz mežu, bet vēlu vakarā klusi atgriezās pārgulēt. Šucmaņi šad tad izrādīja interesi par jauno Vīnvalku, bet vecie atpirkās ar speķi un pašbrūvētā pudelēm.

Viennakt māju aplenca, meklēja no pagraba līdz bēniņiem - tomēr dezertieri neatrada. Mans tētis zināja stāstīt, ka Vīnvalku mantinieks bijis noslēpies bēniņos zem matrača, kam izņemtas atsperes. Žandarms dūris ar štiku - trāpījis starp kājām...

Nekādi neatbalstu atziņu, ka dezertieri bijuši gļēvuļi. Sendienās jezuītu ordeņa priekšnieks Lojola nāca klajā ar vērā ņemamu atziņu:

"Izcils prāts savienībā ar viduvēju patriotismu ir vairāk vērtīgs, nekā fanātisms savienībā ar pieticīgu saprātu..."

* * *

Vēl vien politiķu mīts. Leģionāru vidū valdījusi liela vienotība. Neskatoties uz vācu formastērpu, cīnījušies tikai par Latvijas brīvību.

Izrokoties cauri atmiņu grāmatu kaudzēm, klausoties dzīvo liecinieku stāstus, paša pārdzīvoto pārcilājot, kopaina rādās cita. Viņi bija ļoti dažādi, ne tikai pēc rakstura, bet it īpaši attieksmē pret svešo mundieri. It īpaši kara izskaņā.

* * *

Agrs ziemas rīts. Gaiļi vēl nebija dziedājuši, bet mēs ar tēti jau Vīnvalku šķūnī rosīgi darbojāmies. Iedarbināt automašīnu ar gāzģeneratoru ir stipri pagrūti. Tikai tie sapratīs, kas ar tādu būs braukuši. Jāsaber malkas klucīši (speciāli sagatavoti), jāiekurina, jāgaida, kamēr sakrāsies gāze - tikai pēc tam varbūt izdosies ierūcināt motoru.

Torīt mūs iztraucēja negaidīts viesis. Pa šķūņa durvīm burtiski iegāzās nosalis, saņurcīts leģionārs, bet ar kaulzāģi plecos. Apsēdās salmos, brīdi klusēja, bet tad sāka skaitīt dzeju:

"Kad es būšu miris

Un mans kaps būs pliks,

Nenāks neviens tur, kas

Kādu puķi liks.

Jāceļas būs augšā,

Ja tik varēs tikt,

Pašam sev uz kapa

Bleķa kroni likt..."

Šīs rindiņas šobaltdien zinu no galvas...

"Uz kurieni, veči, rullēsiet?"

"Uz Ventspili," tēvs kautrīgi skaidroja.

Cilvēks ar ieroci vienmēr un visur iedveš bijību.

"Forši, ņemiet mani līdzi, izkāpšu pusceļā..."

Mans labais noskaņojums sabruka, kabīnē blakus tētim tikai viena vieta, bet sēdēt kravkastē sencis neļaus.

Nogurušais leģionārs uzsāka grēksūdzi:

"Mēsli visapkārt - visi ienaidnieki. Gan sarkanie, gan zilipelēkie... Kurelis, maita, padevās fričiem bez viena šāviena - glāba savu ādu. Vai tā mēs atdosim Latvijai brīvību? Rubenis gāja līdz galam, un esmu gatavs skūpstīt viņa zābakus... Bataljons saruka. Daudzi "piemeta pēdu", saprata - neveiksies. Labi, ja palikām puse. No Abavas mežiem pārgājām uz Zlēkām. Vietējie saņēma ļoti sirsnīgi. Dzīvojam tā, it kā kara nemaz nebūtu... Atlīda "Sarkanās bultas" fufaiknieki, Staļina pakalpiņi. Strikti pateicām - nav pa ceļam. Pirms dažām dienām vācieši mūs aplenca. Skaidrs - gals klāt. Jaunais komandieris Briedis ieteica dalīties mazās grupās un laisties lapās... Mēs ar Andreju uz Sisi. Brūte šo gaidot. Gājām, gājām - dubļi, dzīvā elle. Pēkšņi Anrejs krita gar zemi. Vācu lodes nepaņēma. Dievs pažēloja. Neapraku - pietrūka spēka. Palika ceļa malā, meža vidū, debesīs skatoties, par līgavu domājot..."

Pēc brīža kopā ar tēvu viņi aizbrauca, bet es devos uz pirtiņu čučēt...

* * *

Lasu vācu izlūkgrupas priekšnieka Haselmaņa ziņojumu. Tajā vācu virsnieks konstatē, ka ar kuģi "Lappland" no Ventspils uz Dancigu vesti apcietinātie kurelieši. Haselmaņa padoto vidū bijuši 150 latviešu leģionāri un tie pret saviem sagūstītajiem tautiešiem izturējušies nosodoši un naidīgi. Kurelieši - nodevēji. Nav izpildījuši fīreram doto zvērestu.

Haselmans to nevar saprast, jo domā vāciski, nevis latviskā mentalitātē.

* * *

Toziem mūsu pirtiņu naktīs apciemoja daudzi viesi. Durvis uzlauza. Lamu vārdi krievu, vācu, latviešu valodā. Pēc ieraudzītā nospļāvās un aizgāja.

Nabadzība dažkārt palīdz nosargāt dzīvības.

* * *

"Karš nemēdz būt bez upuriem". Tā Staļins. Taisnība. Pēc kara pieminekļus cēla gan sarkaniem, gan zilipelēkiem. Varoņu varoņi - īstie karotāji bijuši.

Es papūlējos izveidot mazu piemiņas zīmi pašā jūras malā. Karostā. Pilsētā, kur piedzimst vējš... Kam? Kureliešiem.

Kāpēc? Lai būtu kur bleķa kroni likt...

Rihards Rubīns

P.S. Nosakot valstī svināmās dienas, nedrīkst vadīties tikai no simpātijām un naida.