Kurzemes Vārds

17:05 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kur liekamas pieturzīmes?

Līvija Leine

"Apžēlot nevar pakārt." Leksikas spēles piemērs, ko jau paaudžu paaudzēs tik ļoti patīk izmantot gramatikas skolotājiem. Lai pierādītu, cik ļoti nepieciešams zināt, kur salikt pieturzīmes. Un agrāk vai vēlāk, cik nu katram skolotājam talanta, pat vislielākais klases nejēga aptver, no nozīmē vietā vai nevietā ielikts komats.

Bet vai vienmēr protam to pareizi ielikt arī dzīvē?

Par to bija neviļus jāaizdomājas, kad tika saņemta ziņa, ka tie mūsu (jā, mūsu!) pilsētas iedzīvotāji, kuriem nule kā atteikts rīkot vienu protesta pasākumu, tūlīt gatavi organizēt citu. Pret ko? Oficiālais iesniegumu teksts it kā vēsta par nožēlu, līdzjūtību un mierīgumu: "fašisma upuru piemiņai". Taču viena no iesnieguma līdzautorēm tiešā atklātībā paziņo: "Mums tas teksts nav pareizi pārtulkots. Mēs gribam protestēt pret leģionāriem."

Un te nu pie labākās gribas nevienam neiestāstīt, ka runa ir tikai par kārtējām leksikas spēlītēm. Drīzāk par ko citu. Par šo cilvēku nespēju salikt pareizās pieturzīmes savā domāšanā. Par bezētikas domāšanu. Jo kā citādi cilvēki, kas joprojām ar putām uz lūpām aizstāv iekārtu, kas savā valstī iznīcinājusi miljoniem cilvēku, kura gadu desmitiem realizējusi genocīda politiku pret okupēto zemju tautām, toskait arī latviešu tautu, uzdrošinātos uzstāties pret nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri tika piespiedu kārtā iesaistīti otras šīs zemītes okupētājvalsts armijā.

Ja iepriekšējo reizi iesniegumus bija parakstījuši it kā Sociālistiskās partijas un Krievu kopienas pārstāvji, tad uz otrā - atstāts tikai Krievu kopienas paraksts.

Atkal leksikoloģiskas spēlītes?

Diezin vai. Tā vien šķiet, ka nolūks ir daudz neģēlīgāks: nepieļaut, lai šajā, jau tā ikdienas grūtību un rūgtuma pilnajā laikā (banku krīzes, nepārtrauktā cenu celšanās) daudziem cilvēkiem dvēselē vēl tiktu pa nožēlas darvas karotei. Par to, ka viņi pavisam nesen, tikai pirms nepilna pusgada, referendumā, balsojot par grozījumiem Pilsonības likumā, piekrita, lai tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem būtu arī tiem, kuri šajā zemītē ienākuši padomju okupācijas laikā. Tiem, kuri tam piekrita, gribēdami, lai brīvību atguvušajā valstī valdītu saskaņa un miers. Kuri saprata, ko nozīmē dzīvot, kad māju izjūta tiek kā ķīlis no dzīves satvara pamata izsista. Viņu vidū bija arī cilvēki, kas paši bija izbaudījuši, ko nozīmē dzīvot svešā malā, bez jebkādām tiesībām, Sibīrijas izsūtījumu izbaudījušie, padomju varas pazemojumus izjutušie. Tie, kuri pārkāpa pāri savai lielajai sāpei par savas tautas nenovēršamo bojā eju svešas kultūras klātbūtnē. Kuri savā dvēseles gramatikas izjūtā ielika komatu aiz "apžēlot".

Ka tas bija grūti izdarāms, liecina kaut vai tas, ka referendumā par grozījumu atstāšanu spēkā balsoja tikai niecīgs vairākums. Pāridarījums latviešu tautai ir pārāk liels. Šogad par to īpaši atgādina arī kāda baisa gadadiena - 25.martā apritēs 50 gadu, kopš padomju okupācijas vara lopu vagonos iznīcināšanai Sibīrijā izveda tūkstošiem Latvijas cilvēku. Bez tiesas. Bez pierādījumiem par jelkādu vainu. Neaptverami pat iedomāties, kas būtu noticis ar šiem cilvēkiem, ja viņi būtu iedomājušies mītiņot vai piketēt. Viens vārds pret padomju okupācijas varu jau nozīmēja ieslodzījumu kādā no tā laika koncentrācijas nometnēm, necilvēcīgu darbu šahtās, nogalināšanu bez ieročiem - tikai ar badu.

Vai par šo iekārtu, šādu attieksmi pret cilvēkiem iestātos visa Liepājas Krievu kopiena? Nekad un neviens par to nespēs pārliecināt! Es zinu desmitiem labu, lielisku krievu cilvēku, kas te ieguvuši mājas un grib te dzīvot, kā cilvēkam pieklājas, paši esot cilvēciski pret tautu, kuras vārds ir šai zemītei. Un pretēji - starp tiem pastāvīgajiem mītiņotājiem zinu arī tādus, kuri kādreiz lepojās ar profesiju "iznīcinātājs", kuri, 1949.gada 25.martā vedot, ar šautenēm apsargāja arī sīkas, mazas meitenītes, pirmklasnieces, "noziedznieces", kāda toreiz, piemēram, bija arī teicamniece Līga Ūdriņa.

Un tad atkal jādomā par komatiem un to, kur un kam tie būtu jāsaliek. Vai sabiedrības saskaņas vārdā nebūtu pienācis laiks to sagaidīt arī no Krievu kopienas īstenajiem locekļiem? Vai nav pienācis laiks, kad nepietiek ar galvas pašūpošanu un daudznozīmīgu, mītiņotājus raksturojošu čukstu: "Viņi taču ir slimi..." Bet - tas izlemjams Krievu kopienai pašai.