Kurzemes Vārds

20:54 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

JAUNĀ AMATĀ

Gints Kaktiņš: "Šī puse man iepatikusies"

Pēteris Jaunzems

Kopš marta Aizputes virsmežziņa pienākumus pilda Gints Kaktiņš. Pirms tam viņš pusotru gadu nostrādāja Kuldīgas galvenā mežu sarga postenī. Tā bija lieliska darba skola jaunajam cilvēkam, jo Ventas gleznainajiem krastiem pieguļošā virsmežniecība ir viena no lielākajām un bagātākajām Latvijā.

Tomēr arī Aizputes apkārtne Gintam kaktiņam nav sveša. Kaut viņš par dzimto pusi uzskata Zemgali, pēc Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes beigšanas 1990.gadā bijis spiests stāties darbā toreizējās Liepājas mežrūpniecības saimniecības Apriķu mežniecībā. Tur galvenie darbaudzinātāji bijuši direktors Ivars Pētersons un mežsaimniecibas lietas koriģējošais Viktors Šķērsts.

Ja runājam pavisam vaļsirdīgi, tad tādu apstākļu ievirzi nosacījusi apprecēšanas ar aizputnieci, tā vismaz izdevies atrasties tuvāk ģimenei, jo sākumā jauneklim šejienes meži, salīdzinot ar tiem, kas aug ap Dobeli un Jelgavu, esot likušies gaužām trūcīgi. Vēl tagad, atceroties, ko viņš ir zaudējis, Ginta Kaktiņa acis iemirdzas. "Tur aug koki, kas skan," viņš saka par Zemgales ošiem un ozoliem.

"Tomēr cilvēks jau pierod pie visa", tagad atzīstas Gints Kaktiņš un pastāsta, ka par to jūtas pateicīgs nopelniem bagātajam mežzinim Vilim Martinsonam, kas, būdams prasīgs un stingrs, viņu lieliski ievadījis darbā. Kā nekā mežsarga un mežziņa postenī Apriķos Gints Kaktiņš aizvadījis 7 gadus. Tas izrādījies pietiekami ilgs laiks, lai šai pusei pieķertos ar sirdi un dvēseli, daudz ko saprastu un iemācītos.

Tomēr jaunajam speciālistam strādāt traucējis viens būtisks "bet". Tās bijušas attiecības ar virsmežzini Uldi Lasmani. Gintam Kaktiņam grūti noformulēt, kāpēc tā. Laikam jau pie visa vainojams bijis šī gada sākumā no darba atbrīvotā virsmežniecības vadītāja darba stils. Nereti aizkavējusies darba algu izmaksa padotajiem. Ja tas notiek vienreiz, to vēl varētu saprast un pieciest, taču, ja naudiņu laikā neizmaksā regulāri, tas rada problēmas. Apriķu mežzinis turklāt neesot varējis piekrist arī virsmežziņa vērienam nelikumīgu ciršu jomā. Ar ilgtermiņa līgumiem mežziņi neesot iepazīstināti, tas bijis priekšnieka monopols. Konflikts abiem radies, kad Lasmaņa kungs ķēries pie Sakas pagasta vides mežiem. "Patiesībā bija jābūt tieši otrādi, jo virsmežzinis ir tas, kas vidi nosaka un veido", spriež Gints Kaktiņš. Šie un vēl citi iemesli pamudinājuši viņu 1997.gadā piedalīties konkursā par Kuldīgas virsmežziņa posteni.

Liktenim labpaticies, ka Gints Kaktiņš tajā uzvarējis. Virsmežniecību Kaktiņa kungs saņēma labā kārtībā, lietvedībā problēmu neesot bijis. Virsmežziņa pārziņā atradušās ne tikai 11 mežniecības, bet arī sēklkopības un selekcijas centrs. "Tur bija, ko darīt," saka Gints Kaktiņš. Tomēr nostaļģija pēc atgriešanās Aizputē viņa balsī nav saklausāma. Par lielu priekšrocību Kuldīgā virsmežzinis uzskata to, ka ilgtermiņa līgumi slēgti ar nedaudzām, toties spēcīgām un perspektīvām firmām, kas ne tikai zina, kā ir sakārtojami ceļi, kā jāveic meliorācija un atjaunojami meži, bet arī spēj to paveikt. Kāpēc tāpat nevarētu būt arī Aizputē, kur šobrīd neviens nespēj pasacīt kāpēc, bet ir noslēgti 12 ilgtermiņa līgumi! Ar prātu nav izskaidrojams, kāpēc dažiem piešķirtas ekskluzīvas tiesības izstrādāt valsts mežus, bet pabērna lomā atstāti kokzāģētavu īpašnieki, kas nodrošina darba vietas un iztiku pagastu iedzīvotāju ģimenēm?

Aizpute vieglas dienas virsmežzinim nesola. Daudz ko no sava priekšgājēja atstātā mantojuma, viņaprāt, šeit vajadzēšot mainīt. Pie Bojām todien stāvēja tumšs "Volvo". Kad par to ieminējos, Gints Kaktiņš sacīja, ka saprot - tas nebūt nav virsmežzinim piemērots transporta līdzeklis. Viņš sacīja, ka domājot pārmaiņas ieviest, nodrošinot ne tikai tiesības, bet prasot arī pienākumus. Ilgtermiņa līgumu īpašniekiem daudz vairāk nekā līdz šim nākšoties ieguldīt mežu sakārtošanā. Virsmežzinis apņēmies gādāt, lai arī zemnieku saimniecības, kas neko nevar nopelnīt ar lauksaimniecisko ražošanu, varētu savu finansiālo stāvokli nostiprināt, prasmīgi apsaimniekojot mežus. Jaunajam virsmežzinim plāni nav no pieticīgajiem, šķiet arī enerģijas un pacietības viņam ir diezgan, lai tos secīgi īstenotu.

Tomēr viens otrs aizputnieks nule šaubās, vai tos izdošoties realizēt, jo pat avīzes jau pareģo, ka sociāldemokrāti vēlētos savas partijas biedru Gintu Kaktiņu apsēdināt mežu lietu valsts ministra krēslā. Ja tas tiešām tā notiks, ne tikai Kuldīgai, bet arī Aizputei atkal nāksies rīkot konkursu, lai aizpildītu virsmežziņa vakanci. Un tādas viena otrai sekojošas ašas rokādes jau nu gan nevienam darbam par labu nenāk.