Kurzemes Vārds

15:30 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ar pašas radītu pamatīgumu

LĪVIJA LEINE

Šodienas sarežģītajā situācijā nav maz cilvēku, kuri jūtas lieki un nevajadzīgi, kuri neprot atrast savu vietu, neprot būt noderīgi citiem un pats galvenais - sev. Kurus laika grieži izsituši no sliedēm. Ar VIJU VILMANI ir pavisam citādi. Ir atrasts cits darbs. Un nu jau vairākus gadus viņa atkal iejūtas studentes ādā.

- Mazliet bail, - viņa gandrīz pavisam nopietni teica pagājušo nedēļ pirms došanās uz Rīgu. - Pēdējā sesija pirms bakalaura. Negribas krist kaunā.

Vija Vilmane Policijas akadēmijas durvis vēra, kad kādu laiku jau bija strādājusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Liepājas nodaļā. Nu jau četrus gadus studē pagaidām pie mums ne visai populāru specialitāti - publiskās tiesības.

- Mācāmies visu to pašu, ko juristi universitātē, - skaidro Vija Vilmane, - Latvijas vēsturi, tiesību vēsturi, filozofiju, loģiku, socioloģiju, psiholoģiju, civiltiesības, krimināltiesības, vārdu sakot visu, kas saistās ar jurisprudenci.

- Kam tas?

- Darbam, - viņas atbildes palaikam ir skopākas par skopu. - Ka zināšanas nepieciešamas, sapratu jau pašā sākumā, kad 1992. gadā Astrīda Stūre mani uzaicināja te strādāt.

Okeāna zvejas flotes bāzē, kur abas strādājām, bija interesanti, - viņa atceras, - apstrādājām operatīvo informāciju, kas nāca no kuģiem un izstrādājām jaunus projektus, kā pāriet no vecajām perforācijas mašīnām uz jaunākām. Tas atbilda tam, ko mācījos universitātē. Mana specialitāte bija "Ekonomiskās informācijas mehanizētās apstrādes organizācija". Tas bija laiks, kad visu aprēķināja centralizēti - algas, materiālus, pamatlīdzekļus, kad uz skaitļošanas centriem veda lielus dokumentu blāķus, un bija ar to visu jātiek galā. Mans uzdevums bija rakstīt projektus, tas bija dokumentu apstrādes pirmais posms: kā tos labāk apstrādāt, kā ievadīt mašīnā, kā iegūt tādu rezultātu, lai pēc tam varētu pēc iespējas labāk pielietot.

- Tā bija pirmā darbavieta pēc Latvijas universitātes pabeigšanas?

- Nē, pirmos trīs, toreiz obligātos gadus atstrādāju Lauksaimniecības ministrijā. Toreiz, 1981. gadā, kad beidzu augstkolu, jaunajiem speciālsitiem vajadzēja iet strādāt, kur norādīja valsts sadales komisija. Liepājā neviens uzņēmums mūsu specialitāti nepieprasīja.

- Kad sākāt strādāt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, bijāt vietniece, tagad jūs ar Stūres kundzi esat amatiem apmainījušās. Ar ko iezīmīgs ir vadītājas darbs?

- Jautājumi tie paši. Atbildība cita.

- Cilvēki, jūsu klienti, tagad laikam kļuvuši mierīgāki, vairs tik daudz nedzird pārmetumus, kas adresēti jūsu iestādei.

- No pārmetumiem mums tomēr neizvairīties. Mūsu iestāde ir tā, uz kurieni cilvēks nāk jau sanervozējies, ar iekšēju jautājumu: kā būs? Ar savu problēmu. Ja cilvēks nāk, skaidri apzinoties, ka viņam nav visu nepieciešamo dokumentu, lai nokārtotu savu jautājumu, bet apņēmies pierādīt savu taisnību, tad tādam labi būt nevaram. Es, protams, neesmu no tiem, kas spēj pacelt balsi. Mēģinu tikt galā ar skaidrošanu.

- Vai tagad tomēr nav citādi strādāt, nekā pašā sākumā, kad te, Liepājā, vēl bija Krievijas armija?

- Tas bija pagrūts laiks. Liepājā taču trešdaļas teritorijas piederēja armijai. Virsniekiem vajadzēja izsniegt uzturēšanās atļaujas. Tas bija grūti jau tīri tehniski, jo šo cilvēku bija tūkstošiem. Bez tam, daudzreiz viņi arī nebija sevišķi godīgi, mēģināja šīs atļaujas dabūt arī saviem ģiemenes locekļiem. Toreiz, līdz 1994. gadam, tās nebija tik daudz vajadzīgas, lai te dzīvotu, bet lai šķērsotu robežu. Ja vīrs te dienēja , bet sieva un bērni dzīvoja citā valstī, tad, protams viņi gribēja braukāt šurp - turp. Daudziem bija grūti saprast, ka te vairs nav PSRS. Tagad, no laika distances vērojot, jāsaka: tādu tomēr nebija tik ļoti daudz.

- Bet bija pietiekami daudz, lai ap Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, jeb kā toreiz teica - departamenta - nodaļu radītu melnu negācijas oreolu.

- Traki jau bija arī tas, ka toreizējā Latvijas valdība viņiem uzturēšanās atļaujas lika pagarināt ik pēc pāris mēnešiem. Tikko beidzām vienas atļaujas izsniegt, tā tūlīt bija jāpagarina nākošās. Tāds riteņa darbs. Un kur vēl tā nepārtrauktā sarakstu salīdzināšana: vai viņš ir, vai vairs nav tajā sarakstā, ko toreiz mums deva Speciālais valdības dienests, kas bija izveidots sadarbībai ar Krievijas federāciju.

- Kāpēc tie cilvēki toreiz tik ļoti negribēja braukt projām no Latvijas? Krievija taču tomēr ir viņu dzimtene. Viņi jums to teica arī?

- Ja cilvēks te ir desmit, divdesmit gadus dzīvojis, viņš šo vietu sāka daļēji uzskatīt par savām mājam. Te viņiem nebija dzimtene, bet mājas gan, pie kurām viņi bija pieraduši. Te jau bija ir draugi, ir radi.

- Viņi jau tagad visi prom?

- Viņiem jābūt prom. Kuri ir legalizējušies, ar uzturēšanās atļaujām dzīvo pie ģimenes locekļiem. Iespējams jau, ka kāds vēl uzturas nelegāli. Jā, vēl ir daži cilvēki Liepājas rajonā, kuri bija saistīti ar Skrundas lokatora apkalpi un apsardzi. Bet tā vairs nav mūsu, tā ir Krievijas problēma: atrast kur un kā izmitināt savus cilvēkus.

- Jūsu iestāde ir arī tā, kur jūt kādas noskaņas ir sabiedrībā.

- Kādreiz tas bija asāk jūtams. Mūsu darbinieki ir izbaudījuši visas tās pretrunas, kas sabiedrību sadalīja pretējās nometnēs. Tagad, liekas, savstarpējās sabiedrībā attiecības ir kļuvušas mierīgākas.

- Cilvēki kļuvuši labāki vai pieraduši, ka dokumenti jāsakārto?

- Pats galvenais, ir daudz maz sakārtoti likumi. Cilvēki sāk saprast, ka tie ir jāievēro. Bet neapmierinātību mēs dabūjām izjust kā gan no nepilsoņu, gan pilsoņu puses. Pēdējiem bija nepatika, ar dokumentiem, dzimšanas apliecībām jāpierāda piederība Latvijas pilsoņu lokam. Neapmierinātību izjūtām arī tad, kad Pilsonības likums vēl neparedzēja reģistrēt par pilsoņiem latviešus un līvus, sevišķi asas diskusijas iznāca ar tiem latviešiem, kuri bija dzimuši Krievijā, daudziem Baškīrijas latviešiem. Lai arī mēs viņiem jutām līdz, mums tā laika likuma prasības bija jāpilda. Ja cilvēkam jāpierāda acīmredzamas lietas, lai arī viņa taisnību likums neatbalsta, cilvēkam rodas nevis nevis nepatika pret likumu, līdz tam jau neviens neaizdomājas, bet pret to iestādi, kuras darbinieks spiests viņam teikt un darīt, ko citu, nekā cilvēks iedomājies.

- Bet tiesu procesi, ar kuru palīdzību cilvēki mēģina panākt savu taisnību, vēl ir?

- Ir. Bet nu jau maz. Galvenās pretenzijas pret mums bija, kad mēs vadoties pēc tā laika likumiem, nevarējām viņiem dot uzturēšanās atļaujas dzīvošanai Latvijas valstī.

- Par ko tagad jūsu iestādi sūdz tiesā?

- Arī tagad tas pats: aizkavētas uzturēšanās atļaujas, cilvēki, kuri vispār nav reģistrējušies uzņēmuma reģistrā, absolūti bez jebkāda statusa, bet nu grib pierādīt savu piederību šai valstij. Lai arī iedzīvotāju reģistrs beidzies jau 1993. gadā, atrodas vēl tādi, kuri nav reģistrējušies, dzīvo bez dokumentiem.

- Ja cilvēks varējis sešus septiņus gadus iztikt bez dokumentiem, kam viņam tie tagad?

- Vecā PSRS pase vairs nav derīga nevienā valsts iznstitūcijā. Ar sarkano pasi vairs kopš 1. janvāra nevar braukt ne uz Lietuvu, ne Krieviju, ne atgriezties Latvijā. Es nevaru apgalvot, ka visi viņi nodarbojušies ar kontrabandu. Ir arī tādi, kas te, Liepājā, strādājuši firmās, strādājuši gadījuma darbus. Bet nu viņiem nav nekādu sociālo garantiju. Cilvēki sāk tās meklēt, un atduras pret to, ka vispirms jāsakārto dokumenti.

- Kādas tagad galvenās problēmas?

- Gadās, ka cilvēks nevar savākt visus vajadzīgos dokumentus. Bet vairs tās spriedzes, kas bija agrāk. Tagad galvenais - visu paveikt pēc iespējas ātrākā tempā. Ik mēnesi jāsagatavo dokumenti un jāizsniedz 1200 - 1500 nepilsoņu pases vien. Ziemā mazliet mazāk, bet vidēji ik darba dienu ap 100 cilvēku iegriežas kārtot savus dokumentus.

- Kas ir vajadzīgs, lai strādātu ar tik lielu cilvēku plūsmu? Katrs bez savas dokumentus kaudzītes atnes līdz taču arī savu individualitāti, kaprīzes, noskaņu?

- Pacietība. Pacietība. Pacietība. Vispār - smagi. Cilvēks nāk ar savu izdomātu taisnību, kad, laiku taupīdami, zinādami galarezultātu, iebilstam, viņš pieprasa: jūs, mani nepārtrauciet, klausieties, ko es jums saku. Es pārkliegt nevienu nevaru. Neesmu ne tā audzināta, ne radusi. Tad nu cenšos, lēnām, ar pacietību un skaidrošanu. Kamēr saprot. Ka, lai saņemtu pasi, dzimšanas apliecība tomēr ir vajadzīga. Ka ne jau mans darbinieks ir vainīgs, ka viņam dzimšanas apliecībā cits dzimšanas datums, bet padomju laikā izdotajā pasē - cits. Ka dzimšanas apliecībā Mikola, bet pasē - Nikolajs, dzimšanas apliecībā Maša, bet pasē Marija, bet mums, izdodot Latvijas valsts dokumentus, jāņem vērā tikai ieraksts dzimšanas apliecībā. Ka mūsdienu latviešu pareizrakstība, pēc kuras mums, izdodot pases, obligāti jāvadās, vairs neuzskata, ka vārds "Otto" būtu jāraksta ar diviem "t" burtiem. Ka nevar apgalvot: esmu šķīrusies, ja, jaunu pasi izņemot, nevar parādīt ne laulības šķiršanās apliecību, ne tiesas spriedumu. No malas jau izklausās - it kā sīkumi. Bet iestāstīt, pierādīt cilvēkam, ka arī mums jāievēro tie likumi un noteikumi, kādi pieņemti mūsu valstī, ne vienmēr uzreiz izdodas. Ja vajadzīgs, konsultējamies sarakstāmies ar Zinātņu akadēmijas valodniecības institūtu, tur iesakām pēc konsultācijas griezties arī īpaši nepamierinātos ar mūsu šīsdienas valodas likumiem.

- Vai reizēm jums te nav jābūt arī kā tādiem valsts robežsargiem?

- Gandrīz. Tikai mēs vairāk darbojamies ar tiem, kas to robežu grib pāiet juridiski. Prakstiski viņi to jau pārvarējuši, vai vienkārši - palikuši šajā robežas pusē. Reizēm no rīta avīzē lasām: policija aizturējusi trīs cilvēkus, kuri dzīvo nelegāli. Gaidām, kas būs. Ziņu nav. Zvanām: kur pazuduši, kas tie par cilvēkiem?

- Tagad arī tādu tīša negodīguma, dokumentu viltošanas vai slēpšanas nav mazāk, nekā tad, kad Krievijas militāristiem vajadzēja atstāt mūsu valsti?

- Tagad ar krāpšanos nodarbojas civilpersonas. Ļoti populāras ir divas pases. Reizēm, cilvēks ir divu valstu pilsonis, taču biežāk ar it kā nozaudētu pasi, cilvēks dabūjis otru pasi un arī pierakstu citā valstī. Dzīvo ar divām pasēm, diviem pierakstiem.

- Kam tas vajadzīgs?

- Lai ceļotu. Arī biznesa darījumus vieglāk kārtot. Krievijas iedzīvotājam nāk pretī uz Krievijas robežas, Latvijas - uz mūsu. Nav jāņem vīzas uz vienu un otru pusi.

- Kā jūs to atklājat?

- Agri vai vēlu, bet tas riņķis kaut kur tomēr plīst. Lielākoties, pateicoties tam, ka ļoti perfekti tomēr strādā Krievijas ierēdņi, kuri nodarbojas ar personību apliecinošajiem dokumentiem. Tur ir gadiem veidota un stabila pasu izsniegšanas sistēma, ir arhīvi, pret personas dokumentiem tur izturas ar pietāti. Ja cilvēks Krievijā pasludina, ka nozaudējis pasi, kas izdota vai zināmu laiku bijusi pierakstīta Latvijā, mums tiek ziņots.

- Un tam cilvēkam, kuram jūs to esat atklājuši, jūs noteikti esat lielais ļaundaris.

- Tā ir. Jo, tad sākam lielo izmeklēšanu. Sūtam uz Krieviju teletaipogrammas, salīdzinām datus, izziņas materiālus. Protams, vainīgais parasti saka: par to neko nezinu, manu pasi kāds cits izņēmis. Ir pat tādi, kuri noliedz paši savu foto tajā otrā dokumentā, acīs skatīdamies apgalvo: es tas neesmu, es nezinu, kas tas par cilvēku!

- Vai šis negodīgums nebūs vēl vieglāk realizējams, ja cilvēkam vairs pasē nebūs zīmoga par dzīvesvietu?

- Tas būtiski neko nemainīs. Reģistrācija dzīvesvietā jau paliks, tik vien, ka tā zīmoga nebūs. Cilvēkiem būs tikai sarežģītāk kārtot dokumentus, būs spiesti meklēt un iesniegt izziņas. Vai tas ir labāk, nezinu. Kuru katru brīdi tam likumprojektam jābūt. Man liekas - priekš mums pāragri. Tagad daudzi komunālie maksājumi tiek aprēkināti nevis pēc skaitītājiem, bet pēc dzīvoklī pierakstīto cilvēku skaita. Pirmie cietīs šo pakalpojumu sniedzēji, pašvaldības.

- Kā jūs, strādājot ar cilvēku, zināsiet, kur viņš īsteni mīt?

- Arī pases pieraksts var būt maldinošs. Ir taču daudzi cilvēki, kuri pierakstīti vienā vietā, bet dzīvo citur, vai kuri sen ar tiesas spriedumu no dzīvokļa izrakstīti, bet zīmogs pasē palicis... Tas pases zīmogs, arvien biežāk melo. Informāciju par pierakstiem, kam varam uzticēties, saņemam no pašvaldības, no bezpelņas organizācijām, ko agrāk sauca par namu pārvaldēm, rajona pagastiem, par uzvārdu maiņām, laulībām, jaundzimušajiem - no dzimsarakstu nodaļām, utt. Mēs nestrādājam tikai ar tiem dokumentiem, kurus mums atnes cilvēks. Mēs tos pārbaudām. Tā pagaidām, kamēr visiem cilvēkiem godīgums neliekas obligāta lieta, ir vienīgā iespēja valsts iedzīvotāju reģistru piedienīgi sakārtot.

- Kāda situācija ir ar pilsoņu pasēm? Visi tagad jau izņēmuši?

- Vēl 900 liepājniekiem un rajona iedzīvotājiem to nav. Lūdzam, lai nāk, sakārto dokumentus, jo bez tiem vairs pat bezdarbnieka pabalstu nevar dabūt. Nenāk. Un ne tikai tie vairāk 200 cilvēku, par kuriem zināms, ka viņiem nav patstāvīga pieraksta, kuri klaiņo. Iespējams arī, ka cilvēki ar Latvijas pierakstu klīst kaut kur pa pasauli, neatroadas vairs ne Latvijā, ne Liepājā. Kā viņus atrast pagaidām vēl nezinām, varbūt tas būs iespējams, tad, kad būs tāda sakārtotība, kā Amerikā, kur katrs policists zina pateikt, zem kura tilta kurš klaidonis dzīvo.

- Kas jūs pie šī darba tur? Alga?

- Tas nav naudas darbs. Algas mums ļoti pieticīgas.

- Kas tad tur pievelk?

- Nodaļā sagadījušies jauki cilvēki, kuri nav pasaules staigātāji, strādā ar milzīgu pašatdevi. Un nav jau tā, ka mūs tikai noniecina. Ir daudzi, kas atnāk un pasaka paldies.

- Par ko?

- Nereti darām to, kas mūsu pienākumos it kā neietilpst. Mūsu pienākums, piemēram, nav meklēt un salīdzināt cilvēku dzimšanas datus. Labprāt palīdzam veciem cilvēkiem, pasakām priekšā, kā jāraksta, vai pat uzrakstām to priekšā. Braucam arī uz mājām. Tas ir tāds mīļdarbiņš, ko darām uz nodaļas rēķina. Līdzekļi tam mums nav piešķirti. Meitenes vecajiem cilvēkiem nes jaunās pases uz mājām. Par savu naudu, transportu neviens neatmaksā, par laiku, ko tam izlieto, arī ne.

- Nav nogurdinošs tāds darbs?

- Nav garlaicīgi. Visu laiku - kā mutulī. Tikko bija pabeigts iedzīvotāju reģistrs, tā nāca iekšā jaunā tehnika, datori, visi dati bija jāievada tajos. Nebijām vēl ar to tikuši galā, kad bija klāt 5.Saeimas vēlēšanas. Tad sākām izsniegt pilsoņu pases, tagad lielais darbs - nepilsoņu pases. Teikt, ka darbā lēni velkas laiks, nevar.

Jā, ir dienas, kad vakarā apsēžos un tā, sēdus, tajā krēslā arī palieku. Bet - apkārt ir jauki darbabiedri, un no rīta uz darbu atkal eju ar patiku.

- Kas ir Vija Vilmane bez darba?

- Pēdējos četrus gadus neko citu nepaspēju, tikai mācos.

- Teicamniece?

- Teicamniece neesmu, bet atzīmju grāmatiņu man nav kauns rādīt.

- Šogad pēdējais gads?

- Nē. Šogad dabūšu tikai bakalaura grādu, lai iegūtu specialitāti, būs jāmācās vēl. Ja pietiks dūšas, skolu beigšu kopā ar dēlu Mārtiņu.

- Kādai grāmatai taču laiks paliek?

- Lielākoties jālasa tās, kas vajadzīgas mācībām. Pēc sesijām - tad pavisam ko vieglu, kaut vai kriminālromānu.

- Vija Vilmane mūsu sarunā veidojas tāda ļoti pareiza. Kādi cilvēki pašai vislabāk patīk?

- Patiesi, ne falši. Nepatīk, ja priekšā man ir viens cilvēks, bet aiz muguras cits, ja vārdos runā vienu, bet dara citu. Neciešu izlikšanos.

- Jūs pret tādiem cilvēkiem esat barga?

- Man ir tāds raksturs, ka samērā grūti pieņemt cilvēku, laist sev tuvu. Bet, ja kādu esmu pieņēmusi, tad viņš man kļūst kā ģimenes loceklis, un tam piedodu arī tās vājības, kādas viņam ir. Man netīk draugus mainīt.

Labāk patīk ieklausīties citos, nekā pašai runāt. Patīk paklusēt. Varbūt tāpēc, ka esmu augusi kopā ar brāļiem, kuri bija daudz vecāki par mani. Es ar viņiem jutos labi. Ļoti labi. Mazliet jau mani pakomandēja. Reizēm, kad nevarēja tikt ar mani galā, uzsēdināja uz skapjaugšas. Bet es neteikšu, ka man tur nepatika. Tur bija daudz dažādu lietu, kam es citādi klāt netiktu. Man patika, ka brāļi ir arī daudz gudrāki par mani. Un patika viņu draugi. Es biju tāds mazs meitēns, pirmajās klasītēs, bet jau zināju, kas ir ansamblis "BBM", kas Imants Kalniņš, klausījos kasetēs, kā "beigtu Napoleonu aprok" un savukārt varēju to visu likt priekšā saviem klases biedriem, kas klausījās mutes pavēruši... Tā bija laime dzīvot ar viņiem kopā.

- Tagad arī tikpat labi satiekat?

- Nu jau esam katrs savā dzīvē. Satiekamies divas reizes gadā - Ziemassvētkos un augustā - mammas dzimšanas dienā. Tās ir tādas svētas reizes, kad cenšamies būt kopā.

Jā, par to, ka tagad atkal varu mācīties, paldies mani mammai. Ja viņa neuzņemtos četrus mēnešus gadā vākt manu mājas dzīvi, šaubos, vai ko iespētu. Gandarī arī, ka dēls ir ļoti apzinīgs, patstāvīgs, ka nav jākomandē, jāmudina mācīties, pērnpavasar pabeidza, pie tam - ļoti labi, devīto klasi. Klusētājs, tāpat kā es. Lieku vārdu no viņa neizspiedīsi.

- No tās klusēšanas radās savulaik jūsu vēlēšanās mācīties ekonomiku?

- Tā dīvaini ir sagadījies, ka mūsu ģimenē pārsvarā ir tikai juristi un ekonomisti. Jaunākā brāļa meita arī mācās Policijas akadēmijā. Viņa sieva ir ekonomiste. Vecākais brālis jurists, viņa sieva - ekonomiste. Es jau esmu ekonomiste, tagad būšu arī juriste. Tādi esam - nekur pa gaisu, viss konkrēts. Jā gan, mazajās klasēs man ļoti patika vēsture. Bet, kad bija jāsāk mācīties par PSKP, tas visu patiku nojauca. Ekonomika, skaitļošanas tehnika likās kaut kas īstāks.

- Jums sapņos visi tie cilvēki ar viltotajiem dokumentiem, viņu pretenzijas un problēmas sapņos nerādās? Jūs, aizejot mājās, varat no tā visa atbrīvoties?

- Varu. Es ļoti mīlu vannu. Man pietiek ar stundu, un viss nelabais no manis aizskalots prom. Kādreiz, kad biju sanervozējusies, šuvu. Visu, kas mugurā, pati uzšuvu, pat mēteli.Tagad, kad studēju, vairs tam nav laika. Bet man patika tā sīki knibināties, izdomāt pašai, kur un kā vīles salikt kopā. Tāpar vienmēr cenšos sevi savākt. Esmu Mežāzis. Sevī klusa, bet noturīga. Man patīk just stingru pamatu zem kājām. Pēc viena horoskopa - Suņa gada, pēc cita - Gaiļa gada bērns. Varbūt tāpēc man liekas pieņemama tāda kašāšanās ap kleitas vīlēm, sīka urķēšanās pa dokumentiem, kuros no sākuma, liekas, nekādu jēgu neatrast. Man patīk precizitāte, netracina pareizā burta un pareizā cipara meklēšana. Patīk visu darīt lēni un prātīgi.

- Paldies par sarunu!