Kurzemes Vārds

02:58 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privātārsti vēlas līdzvērtīgu konkurenci

Viens no daudzo mūsu pilsētas privātprakses ārstu neapmierinātības cēloņiem joprojām ir tas, ka, lai arī pastāv brīva ārstu izvēle, tā tomēr ir ierobežota tiem pacientiem, kas par savējo gribētu izvēlēties kādu ārstu no privāti praktizējošajiem. Tas tādēļ, ka šiem ārstiem tiek liegta iespēja slēgt līgumu ar pilsētas Slimokasi un no pacientiem nākas iekasēt vairāk naudas nekā tas notiek, apmeklējot pašvaldības medicīnas iestādēs strādājošos ārstus. Bet valsts taču ir paredzējusi katram no mums noteiktu summu, ko gadā drīkstam iztērēt ārstnieciskajiem pakalpojumiem, saka privātārsti. Tad kāpēc pie mums tomēr notiek tā, ka šī nauda "nenāk" līdzi pacientam, bet gan viņam ir jāārstējas tur, kur "atrodas" šī nauda? Vai tā ir brīva izvēle?

Lai gan dažiem privāti praktizējošajiem ģimenes ārstiem šā gada sākumā atļāva slēgt līgumu ar Slimokasi, tas tomēr situāciju neatrisina, jo privāti praktizē ne tikai ģimenes ārsti, bet arī speciālisti, un konkurence joprojām paliek negodīga. Tā uzskata privātārsti, un par to viņi arī runāja vienā no tikšanās reizēm, akcentējot, ka šobrīd tāda situācija ir tikai un vienīgi Liepājā, un paši arī jautājot: kāpēc?

Diskusijā piedalījās bērnu ārsti Gunārs Jaunzems un Arta Pavlova, ausu, kakla un deguna ārsti Ingrīda Gardovska un Ādolfs Svolaks, ginekoloģe Iveta Garoza un ģimenes ārste Andra Ērgle, bet kā viešņa bija uzaicināta Liepājas rajona Grobiņā praktizējošā ģimenes ārste Inese Aivare. Uz šo sarunu bija aicināts arī laikraksts "Kurzemes Vārds".

Rajona privātārstu pieredze salīdzinājumā ar Liepājas privātārstiem

Stāstot par savas prakses attīstību, Inese Aivare uzsvēra to, ka, viņasprāt, rajonā praktizējošo privātprakses ārstu lielākais ieguvums esot līgums ar Slimokasi, jo, kā sacīja daktere, "Grobiņā ir daudz cilvēku, kas pilnu samaksu privātprakses ārstam nebūtu spējīgi maksāt. Bet vai tāpēc šie cilvēki nedrīkst mūs izvēlēties? Viņiem valsts ir paredzējusi noteiktu summu, un viņi to drīkst tērēt tajā ārstniecības iestādē, kurā uzskata par vajadzīgu".

- Cik tādā gadījumā maksā jūsu pacienti par vizīti?

I.Aivare: - Pacienta iemaksa bērniem ir piecdesmit santīmi un pieaugušajiem - viens lats. Taču man ir arī pacienti, kas dzīvo tālāk, piemēram, Tadaiķos, un, ja ir nepieciešama mājas vizīte, tad iznāk piemaksāt no piecdesmit santīmiem līdz vienam latam par transporta pakalpojumiem.

Pirms vairāk nekā gada I.Aivare piedalījās Valsts slimokases izsludinātā konkursā par ģimenes ārsta prakses attīstību un saņēma piecus tūkstošus latu.

- Kā jūs šo naudu izmantojāt?

- Telpu remontam un automašīnas iegādei, jo, kā jau es sacīju, pirms tam strādāju daudzviet rajonā, un līdz ar to arī mani pacienti "izmētāti" pa visu rajonu, un automašīna man bija ļoti nepieciešama. Diemžēl ir arī kāda nepatīkama puse - šogad man nākas maksāt 25 procentus no saņemtās summas nodokļos.

- Vai šajā konkursā piedalījās arī kāds no citiem klātesošajiem privātārstiem?

- Tas nebija iespējams, jo konkursa noteikumi paredzēja, ka tajā drīkst piedalīties tikai tie ārsti, kas ir noslēguši līgumu ar Slimokasi, jo konkurss notika visā Latvijā, un Liepāja laikam ir vienīgā vieta valstī, kur privātprakses ārstiem šo līgumu nav.

G.Jaunzems: - Man jāatzīst, ka Liepājā privātprases ārsti šobrīd ir tādā pavisam dīvainā situācijā: mēs it kā ārstējam kādu noteiktu daļu slimnieku, kas pie katra no mums nāk, kamēr naudu, ko valsts šiem cilvēkiem ir atvēlējusi, saņem kāds cits ārsts, kam ir līgums ar Slimokasi. Tā kā mēs savus pacientus nevaram nosūtīt sīkākai izmeklēšanai uz citām ārstniecības iestādēm par Slimokases naudu, tad situācija ir pavisam kurioza. Ikviens mūsu pacients drošības labad - ja nu notiek kas nopietns - ir spiests, es uzsveru - ir spiests pierakstīties vienalga pie kura ģimenes ārsta pilsētā, lai viņam būtu šis drošības garants - valsts piešķirtā nauda. Nu, vai nav jocīgi?

Bet es gribu atgādināt vēl agrākos laikus, kad visi vēl strādājām katrs savā iestādē un katram no mums tomēr, neslēpsim, bija tā saucamā privātprakse - savs noteikts pacientu loks, ko mēs skatījām ārpus valsts darba. Tikai nebija legalizēta samaksa. Nu mēs, privātprakses ārsti, to esam legalizējuši, kamēr daudzi citi, kas strādā pašvaldības iestādēs, joprojām turpina šo nelegālo privātpraksi, izmantojot ne jau savu personisko, bet gan šīs iestādes aparatūru, telpas un tā tālāk. Tā nav tikai pie mums Liepājā, tā ir arī daudzviet citur. Un tāpēc mani pārsteidz fakts, ka šā gada sākumā notika Slimokases finansējuma piešķiršana vēl pieciem ģimenes ārstiem. Es esmu Liepājas domes Veselības aprūpes komisijā un atceros, kā tika noteikts, ka pilsētā ir vajadzīgi trīsdesmit pieci ģimenes ārsti. Un toreiz arī nolēma: ja vēl būs vajadzīgi ārsti, uz vakantajām vietām būs konkurss. Bet nu es izlasu avīzē, ka vēl pieciem ārstiem ir piešķirts finansējums. Uz kāda pamata? Konkursa taču nebija.

Ārstiem personīgi līgums ar Slimokasi nav vajadzīgs

G. Jaunzems: - Runāsim atklāti, man personīgi līgums ar Slimokasi nav vajadzīgs.

I.Gardovska: - Man arī ne. Bet es uzskatu, ka tas ir visklajākais cilvēktiesību pārkāpums, jo katrs mans pacients ir godīgs nodokļu maksātājs, diemžēl viņam ir liegts ārstēties pašam par savu nodokļos samaksāto naudu. Kur te ir loģika? Tā ir ļoti klaja attieksmes paušana pret privāti praktizējošajiem ārstiem un viņu pacientiem, un viss ir iekārtots tā, lai pacienti mūs izvēlētos pēc iespējas mazāk.

A.Ērgle: - Man nav vajadzīgs, lai Slimokase man piemaksātu dažus santīmus par katru pieņemto cilvēku, man nevajag, lai Slimokase man maksātu algu - to es varu nopelnīt pati. Bet man kā ģimenes ārstei ir ļoti svarīgi, lai netiktu pārkāptas manu pacientu tiesības. Kāpēc manus pacientus soda par to, ka viņi izvēlējušies mani? Kādēļ viņi kā nodokļu maksātāji nevar saņemt sev paredzētos līdzekļus primārās aprūpes programmas apjomā, ārstējoties pie privātprakses ārstiem? Līdz ar to es, piemēram, nevaru uzņemties rūpes par diabēta slimniekiem, lai gan pie manis viņi ir nākuši. Mums jāšķiras tāpēc vien, ka šiem slimniekiem pienākas bezmaksas medikamenti, bet tos drīkst izrakstīt tikai tie ārsti, kam ir līgums ar Slimokasi.

A.Pavlova: - Ar bērniem ir gluži tāda pati situācija - pie mums ļoti daudzi vecāki savus bērnus ved jau no pirmajām dzimšanas dienām. Bet līdz ar kuriozo situāciju iznāk tā, ka cilvēks patiesībā, nākdams pie privātārsta, maksā divreiz: vienreiz nodokļus, no kuriem daļa ir paredzēta medicīniskajiem pakalpojumiem, un otrreiz - pilnu samaksu, nākot pie mums, kā arī pie visiem speciālistiem, kur mēs savu pacientu nosūtām ārstēties.

I.Gardovska: - Mums ar dakteri Svolaku, strādājot metalurgu slimnīcā, ir pavisam jocīga situācija: bērni, kas brauc pie mums no rajona, ārstējas par Slimokases naudu, savukārt liepājniekiem ir jāmaksā pilna samaksa, jo Slimokase viņiem naudu liedz. Diemžēl mēs veicam tādas operācijas, ko pilsētas slimnīcā neveic. Un, ja, piemēram, adenoīdu operācija (ar narkozi) bērnam izmaksā ap četrdesmit latiem, tad ir ļoti bēdīgi, ja vecāki, kas nevar šo naudu samaksāt, bet operācija ir nepieciešama, saka, lai operējam bez narkozes - gan jau bērns izturēs. Patiesībā tas ir šausmīgi! Arī pieaugušajiem rajona iedzīvotājiem daļu operāciju apmaksā Slimokase.

Ā.Svolaks: - Liepājnieki jau droši vien būs avīzēs lasījuši, ka metalurgu slimnīcā ir iegādāta jauna un moderna aparatūra ausu, kakla un deguna operāciju veikšanai, un citur pilsētā tādas nav, tāpēc man nav skaidrs, kāpēc tiek likti šķēršļi, lai liepājniekiem finansiālu apsvērumu dēļ būtu liegts to izmantot. Turklāt aparatūra joprojām tiek papildināta, un tāpēc iespējas būs vēl plašākas.

Reforma patiesībā nemaz nav notikusi

A.Ērgle: - Es visa iepriekš runātā sakarībā gribu uzdot vienu vienīgu jautājumu: kurš man var pateikt, kas Liepājas veselības aprūpē ir mainījies pēdējo desmit gadu laikā? Mēs nemitīgi dzirdam runājam par dažādām reformām, bet patiesībā ir jāatzīst, ka pamatreforma tā arī nav notikusi. Tomēr visu laiku kaut kas nemitīgi tiek mainīts, taču liela daļa pārmaiņu notiek vienkārši pārmaiņu dēļ. Diemžēl nevienam nepietiek dūšas, es domāju - valdībā, pateikt, ka vienreiz ir jāpieņem lēmums par apdrošināšanas medicīnu. Tas būtu nepopulārs lēmums, un tāpēc neviens neriskē to sākt. Bet mums ir jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk tas būs jādara, ka tas ir daudz svarīgāk nekā paaugstināt, piemēram, telefona abonēšanas tarifus.

G.Jaunzems: - Es pilnīgi piekrītu domai, ka Liepājā ir jābūt Kurzemes reģionālajai slimnīcai, centram, kurā sniegtu vienlīdz nopietnu palīdzību kā Rīgā. Mūsu ārsti to spēj, bet mums noteikti jāatsakās uzturēt tik grandiozu celtni, kāda ir lielā slimnīca. Būsim godīgi - tā "apēd" visu Liepājas medicīnas naudu. Jau sen ir pienācis laiks visiem pilsētā saprast, ka ir jādomā, kā radīt šo centru, bet daudz racionālāku. Un tāpēc man šķiet, ka jau laikus ir jāplāno mazākas slimnīcas celtniecība. Mūsu reģionam pietiktu ar dažām modernām trīsstāvu celtnēm, kurās būtu izvietotas visas nepieciešamās nodaļas, jo primāro palīdzību sniegtu primārās veselības aprūpes centri. Turklāt to slimnieki arī varētu izmantot slimnīcas moderno aparatūru - tās tur pietiek, un pietiek arī prasmīgi un profesionāli speciālisti. Un slimnīca varētu atrasties turpat, kur atradās vecā slimnīca - visiem pieejamā vietā. Turklāt tādā gadījumā uz turieni varētu pārcelties arī Neatliekamā medicīniskā palīdzība, un arī tās vecās ēkas uzturēšanai vairs nebūtu vajadzīgi atsevišķi līdzekļi. Protams, celtniecība prasītu naudu, bet, ja tagad pamazām sāktu meliorācijas un nosusināšanas darbus vecās slimnīcas teritorijā, ar laiku varētu atrast arī naudu ēkas celtniecībai. Turklāt, vai tad tagad ir racionāli izlietot slimnīcas jumta remontam vien vairāk nekā 150 tūkstošus latu. Jauna slimnīcas kompleksa celtniecība būtu liels materiāls ieguldījums, bet tas ātri vien atmaksātos, jo uzturamā saimniecība būtu daudz mazāka.

I.Gardovska: - Es pati esmu strādājusi Centrālajā slimnīcā un zinu, cik reizes tiek sūtīta automašīna no slimnīcas uz pilsētas centru pie ārstiem uz mājām, lai viņus nogādātu pilsētā, jo slimnīcā ir atvests cilvēks, kam vajadzīga tieši šī ārsta konsultācija. Tiek nobraukti vairāki desmiti lieku kilometru, bet tas viss maksā naudu.

Ā.Svolaks: - Man šķiet, ka tas vien jau ir paradokss, ka cietums ir pilsētas centrā, bet slimnīca - daudzus kilometrus ārpus centra.

A.Ērgle: - Kādreiz slimnīcā bija tāds teiciens: "Mēs visi esam tās ķīlnieki", un tā arī ir. Jā, es saprotu, ka slimnīcā sniedz tādu palīdzību, kādu mēs nekad nevarētu sniegt, piemēram, operācijas, un dažādi citi gadījumi, kad slimniekam ir nepieciešama atrašanās slimnīcā, bet 70 procentus medicīniskās palīdzības pacientiem tomēr sniedz primārās aprūpes ārsti, un arī mēs esam to skaitā.

Kur meklēt atrisinājumu?

I.Garoza: - Es pat šobrīd neredzu iespēju, kā situāciju Liepājā izmainīt, jo mēs dzīvojam pārāk noslēgtā un šaurā sabiedrībā, un arī pacienti neuzdrīkstas iebilst pret šeit izveidojušos situāciju. Es, piemēram, uzskatu, ka ir netaisni, ja grūtniecēm, ko privātprakses ginekologs nosūta uz analīzēm, ir jāmaksā daudz vairāk nekā tad, ja to dara ginekologs pašvaldības medicīnas iestādē. Viņām valsts programmā noteiktā grūtniecības aprūpe pienākas tieši tādā pašā mērā, kā citām. Bet, kas mainīsies, ja viņas ko iebildīs? Nekas! Viņām vienkārši ieteiks mainīt ārstu, lai viss būtu kārtībā. Tā ir izeja?

A.Ērgle: - Manuprāt, situācija, kāda izveidojusies mūsu pilsētā medicīnā, ir ļoti liels akmens arī mūsu pašvaldības "dārziņā". Jo ieinteresētību no domes pret sevi mēs nejūtam.

I.Garoza: - Patiesībā ir jāatzīst, ka mūsu pilsētā par privātprakses ārstiem, par viņu problēmām un viņu statusu tā nopietni vispār nav runāts. Un tad nav ko brīnīties, ja arī attieksme pret privātprakses ārstiem tiek veidota tumšos toņos. Bet nevar taču mūžīgi izlikties, ka mūsu vispār nav. Mēs esam, un arī mēs ārstējam liepājniekus, un tāpēc par mums agrāk vai vēlāk būs jārunā, un ar mums būs jārēķinās.

A.Ērgle: - Es domāju kaut vai par to pašu ausu, kakla un deguna ārstu dienestu, kas metalurgu slimnīcā patiešām ir ļoti labi attīstīts. Nu kāpēc lai valsts pasūtījumu nepildītu šie ārsti un saņemtu tam paredzēto finansējumu?

Smagu slimību ir aizvien vairāk

Ā.Svolaks: - Es domāju, ka mums noteikti ir jārunā par vēl kādu lietu, kas nekādi ārstus neiepriecina. Aizvien vairāk pie mums nāk cilvēki ar smagām un ielaistām slimībām. Liela daļa no viņiem mājās tik ilgi nodarbojas ar pašārstēšanos, kamēr sākas komplikācijas. Nupat pavisam nesen man nācās aizsūtīt uz Rīgu kādu pacientu ar ļoti ielaistu slimību. Pēdējā pusgada laikā man ir bijuši trīs ļoti nopietni gadījumi. Bet var taču gadīties arī tā, ka ārsts vairs nespēj palīdzēt. Tāpēc par šo problēmu ir jārunā un jāmudina cilvēki doties pie ārstiem. Tas neattiecas tikai uz mums, privātārstiem, bet visiem.

I.Aivare: - Šī problēma ir aktuāla arī rajonā. Ir gadījumi, kad vecāki pat desmit un arī vairāk dienu nesauc mājās ārstu, un izdara to tikai tad, kad slimība kļūst jau pavisam nopietna.

A.Ērgle: - Nesen laikrakstā "Diena" bija publicēta statistika, kāds stāvoklis ir ar iedzīvotāju veselību Eiropas valstīs. Latvija bija pirmspēdējā vietā, un, manuprāt, tas ir briesmīgi. Mūsu valstī ar steigu jādomā, kā cilvēkus ārstēt. Jā, tieši ārstēt cilvēkus, nevis "spiest" uz profilakses pasākumiem, ar kuriem vien nepietiek.

Privātārstiem pacientu ir aizvien vairāk

G.Jaunzems: - Tomēr, lai kā arī būtu, vismaz mūsu doktorātā ārsti nevar sūdzēties par slimnieku trūkumu, arvien vairāk pacientu nāk gan pie bērnu ārstiem, gan arī pie citiem. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka mūsu situācija nemaz tik bezcerīga nav, ka mēs esam vajadzīgi un konkurētspējīgi.

I.Aivare: - Man, klausoties jūsu problēmas, rodas jautājums, cik ilgi jūsos vēl būs entuziasms strādāt? Man nekādi nav saprotama un pieņemama situācija, kādā jūs dzīvojat. Tāpēc atliek vienīgi novēlēt, lai jums pilsētā tomēr kaut kas mainītos, jo jūs, visi pilsētas ārsti, darāt vienu kopēju darbu - rūpējaties par liepājnieku veselību. Jums ir jāiet kaut vai pie pašvaldības un jāpanāk, lai jūs sadzird.

Diskusijā runāto pierakstīja Kristīne Pastore