Kurzemes Vārds

05:36 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Atmodu saimnieks atsakās no specializācijas

Pēteris Jaunzems

Pavasaris Lērumiem jau klāt

Tadaiķu pagasta zemnieki Ērika un Gunārs Lērumi sacīja, ka šo pavasari abi gaidot ar lielu nepacietību. Faktiski tas viņiem jau sācies, jo siltumnīcās zem agroplēvēm iesēti un sparīgi dīgst agrie kāposti, burkāni, redīsi, salāti, dilles un cita pēc ziemas tumšajiem mēnešiem pircēju dikti kārota manta. Lērumi tirgum audzēšot arī saldos piparus, papriku, tomātus, gurķīšus un vēl citus lauku gardumus.

Abiem uzņēmīgajiem lauksaimniekiem lielā sēšana vēl priekšā, jo agrajiem drīz sekos vidējie un vēlie kāposti. Turklāt to skaits sniegšoties desmitos tūkstošu, jo šai vasarai Tadaiķu pagasta Atmodu saimnieki esot sev izvirzījuši lielus plānus un ir pilni apņēmības nepadoties laikmeta grūtībām. No lielās kāpostu dažādības savai saimniecībai viņi izvēlējušies tikai Holandes šķirnes, kas esot gan brangas augumā, gan apveltītas ar lieliskām garšas īpašībām. Sēklas materiāla iegādē vien viņi ieguldījuši lielu naudu. Lai nākamo ražu dažās dienās nenopostītu kāpuri, šogad mājās pārvests smidzināmais aparāts. Izrādīdams lepno pirkumu ciemiņam, Gunārs teica, ka tagad vairs viņa plecus, lielos tīrumus vairākkārt pārstaigājot, nenospiedīšot cietās pārnēsājamā smidzinātāja siksnas, jo jauniegādāto iekārtu var ērti izvietot uz traktora šasijas.

Gunārs Lērums pārliecināti uzskata, ka tagad zemniekam lielākā māksla neesot izaudzēt, bet gan pārdot savu audzējumu. Šo mākslu viņš sāk apgūt un Liepājas tirgos jau iekarojis savu nišu. Tomēr tas nozīmē, ka viņam katru otro dienu ir jābūt pilsētā un nevienu no dienām viņš nedrīkstot izlaist. Tas ir vēl stingrāk nekā dienestā un praktiski nozīmē, ka šodien zemniekam pat slimot nav laika. Ne tikai pavasarī un vasarā, bet arī rudenī un ziemā viņam jābūt vienlīdz uz strīpas un praktiski bez izejamajām dienām jāgādā par savas saimniecības uzturēšanu.

Jāpierod pie taupīgas saimniekošanas

Cerības nevar lolot arī uz augstām lauksaimniecības ražojumu cenām un milzu peļņu. Ir jāpierod pie pieticīgiem ienākumiem un taupīgas, labi pārdomātas saimniekošanas. Rudenī kāposti, piemēram, maksājuši pāris santīmu dārgāk nekā tagad, kad tos zemnieks spiests pārdot par 6,5 santīmiem kilogramā. Ar zemo pirktspēju valstī ir jārēķinās.

Lērumu pāris uzskata, ka valdībai sava noraidošā attieksme pret lauksaimniecību ir jāmaina. Kādreiz daudz esot runāts par lauku vides sakārtošanu Latvijā. Pagājuši septiņi, astoņi gadi, un tas viss piemirsts. Tagad modē tikai lielražošana. Taču dažas lielsaimniecības - tā mūsu laukiem nav nākotne. Kur paliks iedzīvotāji, ko viņi iesāks, no kā pārtiks? Neviens tagad uz šo jautājumu nevar atbildēt. Bet ir vajadzīgs radīt vidusslāni, kas nodrošina jebkuras valsts stiprumu. Un arī tā steigšanās uz to Eiropu nav vajadzīga, tas viss nekur nepazudīs. Vispirms ir jānoslēdz līgumi, cik un ko mēs varam tai Eiropai audzēt.

Vistu kūts priekšsēdētāja kabinetā

Ir laba sajūta runāt ar cilvēkiem, kuri nevaid, bet cenšas būt stiprāki par pārestībām un nemitīgi meklē ceļus, kā radušos šķēršļus pārvarēt. Ja nesekmējas graudkopība, viņi pievēršas cūkaudzēšanai. Taču tiklīdz jūt, ka arī tā nedos gaidītos rezultātus, atsakās no specializācijas un ievieš savā sētā daudznozaru saimniekošanu. Kādreiz Lērums audzējis graudus, realizējis tos Cukurfabrikai un pelnījis ļoti labu naudu. Taču tādi prieki neturpinājās ilgi un nācās meklēt citu saimniekošanas veidu. Viņš pievērsās cūkām un turēja kūtī gandrīz 300 barokļu. Bet arī šis bizness izrādījās neilgs, un šodien viņš nezina, kur realizēt pārdesmit cūkas. Tā nonācis līdz dārzeņiem. Taču arī govis ir saglabājis un vistas arīdzan vēl tur. Starp citu, mītne brūnajām dējējām iekārtota kādreizējā kolhoza priekšsēdētāja kabinetā. Redz, kā tie laiki mainās un reizē ar tiem pasaules godība!

Pērn Tadaiķu zemnieku kāpostu lauku pamatīgi aptīrīja zaglis. Tas bija sāpīgs zaudējums, jo sulīgās galviņas bija pilnīgi nobriedušas vešanai uz tirgu. Tieši tajā rītā, kad viņš atklāja pāridarījumu, Gunārs bija gatavojies doties ar kāpostu vezumu uz Liepāju. Neiznāca. Taču ļaunuma priekšā zemnieks nekapitulēja un neatteicās no sava biznesa, bet iegādājās vairākus kārtīgus sargsuņus. Tos ieraugot, vēlēšanās tuvoties apstādītajiem tīrumiem garnadžiem, jādomā, pāries. Viens no suņiem jau sevi atpelnījis, jo nosargājis saimniekam kravas automobili, kuru arī kāds bija sadomājis naktī no pagalma aizbraukt.

No tiesas zāles uz eksāmenu

Vēlāk policija dabūja rokā arī kāpostu zadzēju, kurš bija kļuvis pārlieku neuzmanīgs un aptīrījis vēl vairāku rajona zemnieku kāpostu laukus. Pirms nedēļas viņu notiesāja, uz gadu iesēdinot aiz restota lodziņa. Zīmīgi, ka tajā pašā dienā, kad Lēruma kungam bija jāpiedalās tiesā par liecinieku, viņš sēžu pārtraukumā paguva Lauksaimniecības departamentā nokārtot arī atestācijas eksāmenu, kas nepieciešams, lai pretendētu uz subsīdiju saņemšanu.

Vēlāk, atstāstot žurnālistam eksāmenā noritējušo sarunu, viņš teica, ka vispirms pajautājis komisijas locekļiem, kādu atbildi viņi vēlas dzirdēt: teoretiska vai praktiska rakstura. Jo šodien zemnieks laukos nevarot rīkoties saskaņā ar tiem pareizajiem norādījumiem, kas ierakstīti gudrās grāmatās. Viņam esot jāskatās, kā iznāk ekonomiskāk. Ja tam kāpostam izaug daudz zaļu lapu, tad ir jātur gotiņas, kas tās apēd un pateicas saimniekam ar kādu litru piena. Ja druvā ir izauguši nekvalitatīvi graudi, tad nepieciešdams suķis, kas tos ir ar mieru apēst, nesūdzoties par nepietiekamo cietes saturu vai citām graudu nepilnībām. Lērumu Atmodās greizi izaugušas bietes, ko uz tirgu vest nelon, apēd zosis un muskata pīles. Tā, lūk, viņš, dzīves apstākļu spiests, no savulaik uz graudaudzēšanu labi noorientētas saimniecības pārgājis uz daudznozaru saimniekošanu un tic, ka tieši tas viņam palīdzēs pārvarēt šā laika problēmas.

Viss nostāsies savās vietās

Lērumu pāris sevi pieskaita Breša zemnieku ciltij. Saimniekošanu neatkarību atguvušajā zemē viņi sākuši ja ne īsti paši pirmie, tad katrā ziņā vieni no pirmajiem. Tas laiks Gunāram palicis labā atmiņā. Viņš sāka ar četriem hektāriem zemes, darbs toreiz labi sekmējies un, kā tagad mēdz sacīt, devis labu pamatu atspērienam. Bet tagad esot pienācis tas laiks, kad tie, kas zemi un tehniku toreiz sagrābās, to nākot un viņam pārdodot. Tā nu iznācis, ka Lērumi apsaimnieko jau vairāk nekā simts hektāru. Jādomā, ka tā laika cerīgums un izjūtas ir radušas atspoguļojumu arī zemnieku saimniecības nosaukumā. Atmodas skan lepni un uzmundrinoši. Kā cīruļa dziesma. Zemniekiem nav lieki jāstāsta, ko tā vēstī. Un gan jau pienāks laiks, kad viss nostāsies savās vietās, saka Gunārs.