Kurzemes Vārds

19:27 Otrdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Drūmupe

Edgars Lūsēns

Šī nebūs anotācija par šāda paša nosaukuma pazīstamo Vjačeslava Šiškova romānu, nedz arī par, šķiet, vēl slavenāko krievu daudzsēriju televīzijas filmu. Šādu virsrakstu komentāram mani piespieda likt vērojumi trīs dažādos godināšanas pasākumos, kuros viena mēneša ietvaros bija lemts pabūt.

Nē, es nevēlos nolīdzināt šos sarīkojumus līdz ar zemi, jo nojaušu, ka šāda darba uzņemšanās pat amatieru līmenī, kāds bija "Post scriptum", "Sporta laureāts" un "Gada liepājnieki", pati par sevi ir zinama varonība, jo, neskatoties uz iznākumu, jebkurā gadījumā prasa lielu darbu un daudz nervu enerģijas. Un galu galā nebija jau arī pelavu vien, pa vidu gadījās pa graudam un dažkārt pa veselai riekšavai. Tā par primitīvismu daudz kritizētā "Post scriptum" organizētāja Inga Vītola šoreiz kopā ar teātra ļaudīm bija sagatavojusi kaut naivu, tomēr sižetiski itin akceptējamu scenāriju oficiālajā ceremonijā, kas, gubernatora (Jāņa Dreiblata) kopā saturēts un jaunās paaudzes aktieru (īpaši Ģirta Lukevica) sulīga spēlētprieka papildināts, ritēja itin veikli. "Gada liepājnieku" godināšanas ceremonijā ierastais svinīgums un solīdums radīja iespaidu, ka piecas uz skatuves kāpušās personības patiešām ir tās, kas iepriekšējā gadā savas pilsētas labā paveikušas visvairāk. Savukārt "Sporta laureāts" pārsteidza ar to, ka savā nišā relatīvi varētu kopumā izrādīties pārāks par abiem iepriekšminētājiem, jo, nepretendējot uz paliekošām vērtībām, bet pieturoties pie standartiem, savu mērķi saniedza pat veiksmīgāk, turklāt jaunā ampluā parādījās sporta šefs Aivars Sveilis, kura atdzīvinošie iestarpinājumi mazināja sastīvinātību apbalvošanas ceremonijā.

Jā, šādi pozitīvi elementi bija, taču būtu arī aplam ietriekt galvu smiltīs un izlikties neredzam, ka Liepāja hroniski sirgst ar profesionālu režisoru un elastīgu konferansjē trūkumu, kuru aizvietošana ar pienākuma mocītu snobisku diletantismu pārvērš apsveicamas idejas trafareti vienveidīgā pliekanībā. Atļaušos piebilst dzīves apliecināto patiesību, ka profesionalitāti izklaides industrijā garantē ne tikai padomju režisoru skolas vai mūslaikos beigti augstākie deju kursi, bet gan rūpīgi izplānots, fundamentāls darbs no sarīkojuma sākuma līdz beigām. Tikai skatītājam neredzami izlietie sviedri teorētiski sola raitu sarīkojuma norisi, jo tad vismaz izpaliks pasākumu vadītāju minstināšnaās uz skatuves ar iestarpinājumiem: "Valdi, kur tu esi palicis? Tu man esi vajadzīgs!" un tamlīdzīgi. Tikai rūpīgi organizēts darbs ļauj cerēt uz latviski vēsās mentalitātes iekustināšanu, savukārt prastu haltūrēšanu mūsdienās skatītājs atkož nekavējoties, un to nevar atraisīt ar frivolu jautājumu: "Kas jūs esat: sportisti jeb lopkopji?" vai citām vulgaritātēm. Neizbēgamas sekas paviršam vai primitīvam scenārijam ir viesu neveiklība, drūmumam līdzīga atmosfēras saspīlētība un nospiestība, un tieši šādu emociju smaka valdīja gan "Post scriptum" saviesīgajā daļā, gan pēc "Gada liepājnieku" godināšanas. Prasīt šajā gadījumā par ieejas kartēm četrus latus un brīnīties, kas tad šeit īsti nepatīk, manuprāt, ir nekorekta bezkaunība. Ja godīgi, tad visvairāk no šiem sarīkojumiem pārsteidza biedrības nama rīkotā balle, jo atšķirībā no abiem pārējiem, tieši šā nama darbiniekiem sarīkojumu organizēšana ir darba uzdevums, bet elementāra pīšanās faktos, koncertu vai klubu skatuvēm lieliski piemērotā, bet um-pa-pā mūziku gaidošiem dancotājiem nepasošā Igo uzaicināšana plus vēl liepājniekus īsti nepazīstošā cēsinieka pievilkšana konferansjē lomai gan liecina, ka biedrības namā patiešām pēc direktoru rokādes ir notikušas pārmaiņas, taču vismaz es neriskētu apgalvot, ka tās ir uz labo pusi. Jo šai šobrīd jaušami šķībai kultūras citadelei taču pašlaik ir tikai divi datumi (18.novembris un 18.marts), kad uz to skatās visa pilsēta, diemžēl šoreiz diezin vai kāds uzdrošināsies teikt, ka piedāvātais izklaidesplācenis bija bez apdeguma kārtas.

Ja kādam vai kādai savā dimensijā šķiet, ka nav jau vēl tik traki, tad šai personai noderēs acīm redzamais fakts, ka cilvēku uz šiem godināšanas sarīkojumiem ar katru gadu nāk mazāk, arvien mazāka paliek arī masu saziņas līdzekļu interese, bet tie, kas tomēr vēl joprojām inerces dēļ piedalās, pēc tam viebjas no mielēm. Kultūras drūmupes straume mūspusē lauž sev arvien plašāku ceļu, un es vienīgi ceru, ka pavasara ūdeņi noskries, un vismaz "Liepājas dzintaru", kur pulcējas daudz viesu, šie pali neaizskalos sev līdzi.