Kurzemes Vārds

18:26 Pirmdiena, 17. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna ar ģimeni

Vienkāršā patiesība - darbs

Ēriks Kūlis

Pirmā diena

Šajā sakņu un dārzeņu tirgū Annas baznīcas piekājē - dzirdams pat, kā gadsimtu vecais pulksteņa zvans gausi noskaita stundas ceturkšņus un stundas, - šajā tirgū daudz kas izlikts pārdošanai un pirkšanai. Bezgala lēti - kartupeļi maksā astoņi santīmi kilogramā sīkā kapara naudiņā, burkāni - četrpadsmit, galda bietes - desmit, kāposti vēl mazāk, bet šajā tirgū tomēr pagaidām nevar nopirkt, atpirkt no zemnieka viņa spīvo neatlaidību izdzīvot mūsu sociāli deformētās sabiedrības apstākļos un ačgārno vērtību uzplūdos, kur darbs un centība kļuvuši par otršķirīgiem jēdzieniem.

Pētertirgus sakņu tirgū no zemnieka vēl pagaidām nevar atpirkt viņa cerības, ka reiz jāpienāk dienai, kad par pienu no viņa govs vidutājs jeb uzpircējs maksās vairāk nekā septiņus santīmus litrā (plastmasas pudelē iepildīts ūdens litrs ir trīsreiz dārgāks), latviešu zemnieks vēl tic, ka pienāks brīdis, kad par viņa nobarotā bekona miesas kilogramu pārkupšis jeb starpnieks tomēr maksās vairāk, nekā šis kungs maksā par prezervatīva paciņu, telefoniski pasūtīdams sev pērkamas sievietes miesu.

Zemnieks ir sīksts kā kadiķis savā pārliecībā, ka uz mūsdienu varasvīru, kurš dzīves tirgū pērk un pārdod savus uzskatus, pārliecību un pat sirdsapziņu, pilnā mērā attiecas vecumvecais sakāmvārds - katram savas krekls tuvāks, un tā tas turpināsies mūžīgi mūžam, kamēr vien pastāvēs cilvēku dzimums, āmen.

Tāpēc zemnieks paļaujas tikai pats uz sevi, savu sievu, bērniem un mazbērniem, kas spējīgi viņam turēt līdzi tīrumā no saules līdz saulei, no pirmajiem pavasara cīruļiem līdz pēdējiem rudens gulbjiem, pēc kuru aizlidošanas trīs dienas vēlāk sāk snigt.

Zemnieks grib paļauties pats uz sevi arī tirgū, un viņš katru brīvu brīdi, salā vai vējā, vai vasaras tveicē, pacietīgi stāv pie sava darba augļiem kā te, Vecliepājā, Annas baznīcas tuvumā un Jaunliepājā, krāmu tirgus tuvumā un arī visur citur Latvijā.

Pētertirgū satieku arī zemnieci no Nīcas zemnieku dzimtas - Māru Teļeščuku no Sveiļu mājām. Patlaban viņa apkalpo kādu kundzīti, kas vēlas nopirkt kilogramu burkānu, bet bez neviena tārpu izgrauzta caurumiņa, lūdzu.

Māra pie sevis nosmaida, sak, vislabāk burkāni bez neviena tārpiņa izaug nitrātu pārsātinātā zemē, bet pilsētniecei vienalga, ko tā lauku sieva domā, kundzei vajag burkānus, kuriem jābūt gandrīz steriliem, vienādiem kā nodreijātiem un sārti rozīgi spīdīgiem kā manikirētiem un pedikirētiem.

Kad izvēlīgā kundze, izrakņājusies kastē, aiziet, Māra teic:

- Zemniekam te jāstāv klusu un jāievēro tirgus bauslis - pircējam vienmēr taisnība.

Viņa savelk ciešāk vējjakas slēdzi - salā un dzedrajā vējā jau nostāvētas četras stundas - un pieliecas, lai uzklausītu nākamās pircējas kluso balsi. Sirma večiņa, sīka un smalka, kā trūcīgās pensijas izkaltēta, lūdz:

- Meitiņ, iedod puskilo tādus mazākus kartupeļus. Vairāk man par trijiem santīmiem nav?

Večiņa tencinādama aiziet pelnu pelēkajā dienā, un mēs abi ar Māru pavadām viņu ar skatieniem. Tur aiziet māte, aiziet sieviete, kas visu mūžu sūri strādājusi.

Pienāk Māras vīrs Bogdans, ukrainis no galvas līdz kājām, īsts guculis no Karpatu piekājes (tas noskaidrojās otrajā dienā, kad ierados Bārduļu dzimtas mājās), Bogdana tumšie mati vēsajā marta vējā pajukuši, bet tas šobrīd nav svarīgi, viņš atvedis sievu uz tirgu, un tagad grib zināt, vai kādi lati ir ietirgoti, jo folksvāgenam, vācu vāģītim, vajag vienu detaļu, tas ir ļoti svarīgi.

Dzirdu viņa dialogu ar Māru un kārtējo reizi pārliecinos, ka cittautietis latviešu valodu var iemācīties dažu mēnešu laikā, ja vien viņš pats, protams, vēlas.

Kāds kungs grib nopirkt kāršu pupiņas, "kas augušas smilšainā zemē, tikpat kā smiltē". Māra brīdi darbojas gar svariem.

- Pupiņas mums šogad padevušās, - viņa teic, kad santīmi ielikti apaļajā konfekšu kārbā un kārba kabatā, - izkūlām četrus maisus. Mums mājās ir no vectēva laikiem saglabājušies trīs spriguļi, un tad ar tiem liekamies klājienā iekšā. Vislabāk ar spriguļiem strādāt trijatā, tad vieglāk saglabāt ritmu. No ritma izkrist nedrīkst, tad tāda pļekāšanās vien sanāk. To mūsu senči paaudžu paaudzēs secinājuši (1933.gadā darināto spriguli Māras tēvs Miķelis Bārdulis parādīja otrajā dienā. Secināju, ka necik tālu no kulšanas laikiem rijās mēs vēl neesam aizgājuši, kaut arī Latvijas laukos jau strādā ar kompjūteriem un druvās redzami somu modernie kombaini).

- Saprotams, labību mēs ar spriguļiem nekuļam, priekš kam tad lielā tehnika? Audzējam arī kartupeļus, cukurbietes un, kā jau īsteni nīcenieki, arī burkānus. Kūtī mums piecas slaucamas govis un astoņi jaunlopi. Darba netrūkst nevienu dienu, izņemot svētdienas. Ko es domāju par dzīvi laukos? Jāplēšas. Kur tad tu muksi? Kur tevi gaida? Un vai tur būs labāk?

Māra vēlreiz salīgi nodrebinās un tad pasmaida.

- Drīz jau atkal būs klāt pavasaris, - teic sieviete, kuras šmaugo augumu smagie lauku darbi vēl nav saliekuši. - Tad jau visa tā dzīvošana tomēr rādīsies citādāka. Bet ko jūs tik daudz laika tērējat, runājot ar mani, jums vajag tikties ar manu tēvu Miķeli, ar mammu, ar manu vīru Bogdanu, viņi pastāstīs daudz vairāk par dzīvi Sveiļos.

"Ja sieviete tīrumā vēl iztur, tad mūsu lauki varbūt tukši nepaliks," nodomāju, teikdamas uz redzēšanos divu meitu mātei, lopkopei, traktoristei, pavārei, laukstrādniecei, mājsaimniecei, slaucējai un sakņu tirgotājai vienā personā - Mārai Teļeščukai, Miķeļa Bārduļa meitai.

* * *

Atkāpe. Ko par veco zemnieku ģimeni domā citi?

Pastnieces Genovevas Kalvānes vīrs, kurš palīdz savai sievai izvadāt avīzes:

"Prieks iegriezties tajās mājās. Sēta vienmēr sakopta, dobes noravētas, visas lietas kārtīgi noliktas. Ja no meža atvestas kārtis aplokam, tad tās ir nomizotas un sakrautas smukā štāpselī."

Aldis Jurga, Nīcas Mūzikas skolas direktors: "Bārduļu saimnieks ilgus gadus dziedāja korī, piedalījās Dziesmu svētkos, brauca līdzi vīru korim uz Beļģiju, Holandi. Latviešu zemniekam jau vienmēr vajadzējis kaut ko arī dvēseles priekam, ar zemes strādāšanu vien taču nepietiek."

Jānis Vilsons, Nīcas pagasta priekšēdētājs: "Kārtīga ģimene. Ar Māru man bijusi vairāk saskare darbā, viņa savlaik ar vieglo mašīnu vadāja speciālistus. Apprecējās ar guculi, vecāki pirmajā brīdī nebija sajūsmināti, bet Bogdans izrādījās dikti strādīgs, un tagad viss ir labi. Vīrs runā latviski, ka prieks. Cik esmu iebraucis, sēta vienmēr tīra, vienu gadu Sveiļi bija pat to desmit māju skaitā, kuras komisija vērtēja, lai piešķirtu pagasta sakoptākās mājas nosaukumu."

No dienvidzemēm mājup uz Liepājas ezeru lidojošs gulbis kādā klusā marta novakarā: "Ēkas gaužām līdzīgas tām lauku majām šai vējiem piešalkotajā līdzenumā, kādas vēroja mūsu spārnotie senči pirms simts un divsimts gadiem. Arī tad zemnieki pēc smagas darba dienas tīrumā, stāvot pagalmā, mūs sagaidīja ar vārdiem: "Esiet mīļi sveikti, baltie putni! Uz jūsu spārniem atkal klāt ir pavasaris!"

Lai Dievs dod, ka vēl pēc simts gadiem Nīcas laukos mēs joprojām redzētu zemnieku māju logos siltu gaismu."

Otrā diena

Mājās šodien ir visi - gan gruntīgais saimnieks Miķelis Bārdulis ar īsta lauku patriarha stāju un ciešu, vērtējošu skatienu, gan viņa sieva Mirdza, gan meita Māra ar abām atvasēm Annu un Ritu.

Bārduļa znots Bogdans mani sagaida pagalmā, uzmanīdams, vai, griežot automašīnu atpakaļgaitā, nenograušu verandas stūri.

Taču Sveiļu pagalms ir plašs, te pietiek vietas Miķeļa tēva gandrīz pirms septiņdesmit gadiem stādītajam ozolam, kas tagad vareni sažuburojis, gan liepām un pamatīgai akai un saimniecības ēkām, kas būvētas ar aprēķinu, lai sētu pasargātu no ziemeļu vējiem.

Miķelis, stāvēdams uz sliekšņa, apjautājas, kādā vajadzībā ciemiņš ieradies. Izdzirdis, ka gribu ar viņu parunāt par dzīvi laukos, strupi paziņo:

- Ātrāk nerunāšu, kamēr robežas neslēgs! Šomēnes atkal simtiem tonnu gaļas dabūjuši Latvijā iekšā! Bet man, redzat, trīsdesmit tonnas labības stāv, nav kur likt! Un šitā naudas izgāšana - man no savas pensijas jāliek saimniecībā! Kur tas redzēts: kulšana - trīsdesmit latu par hektāru, kalte - astoņus latus par tonnu, soļarka 25 santīmi litrā! Vai zināt, cik tonnu soļarkas vajag, lai apstrādātu, teiksim, desmit hektāru zemes? Zemniekam rīkle ciet! Komunistu laikos bija pavisam citādi! Es strādāju par traktoristu un pelnīju ap pieccimts rubļu mēnesī!

Saimniece Mirdza aizrāda, ka ciemiņš pie visa tā varbūt nemaz nav vainojams, bet sirmais Bārduļu ģimenes galva nerimstas:

- Visi ir vainīgi, es pats arī!

Viņa balss ir spēcīga, tā dzirdama plašās mājas visās astoņās istabās, un saimes pulcēšanās telpā ienāk arī Māra ar abām meitām - Annu un Ritu.

- Šogad, kad Nīcas saimniecība ir galīgi izšķīdusi un katrs kaut ko noprivatizējis, nu atkal nākam kopā, lai gudrotu par kooperatīva dibināšanu, - saimnieks turpina jau pielaidīgākā balsī. - Bet ko darīs tie, kam nav nekādas tehnikas? Labi, man ir divi traktori un divdesmit hektāru zemes, bet Jānim un Jēkabam varbūt nav neviena dampja!

Šajā vietā lietderīgi minēt klātneesošā Nīcas pagasta priekšsēdētāja Jāņa Vilsona domas par kooperatīva dibināšanas iespējām.

"Tagad, kad esam atguvuši no privātpersonām abas graudu kaltes un klēti, kad esam nopirkuši dzirnavas lopbarības malšanai, mēs varētu nodibināt kooperatīvu, un tajā ieietu arī pagasts ar saviem īpašumiem. Kooperatīvs būtu sākuma punkts jaunu darba vietu radīšanai pagastā.

Pirmajā sapulcē visi balsoja, ka to varētu darīt, bet avīzes jau rakstīja, ka Nīcā atkal dibina kolhozu."

Bārduļu tēvs šķērso istabu, apsēžas uz mūrīša un turpina:

- Es divdesmit gadus nostrādāju par traktoristu, bet kas man tagad tādu naudu maksās?

Saimniece, uzlikusi darbā saliektās, savilktās rokas viesistabas galda gludajai virsmai, iejaucas sarunā:

- Ko tu par tiem laikiem vairs runā! Es tāpatās divdesmit gadu nostrādāju gan zirgu, gan jaunlopu fermā, man pilna kastele ar dažādām medaļām par darbu, bet, kad cilvēks paliek vecs, viņš vajadzīgs tikai pašam sev.

Māra un Bogdans pagaidām sarunā nepiedalās. Varbūt aiz cieņas pret vecāko paaudzi, kas savus spēkus un veselību atstājuši kolhoza staļļos un tīrumos, varbūt abi jaunie mēģina iztēloties, kādas būs viņu vecumdienas kapitālisma apstākļos.

Abas meitenītes, Rita un Anna, brīdi svešo onkuli no redakcijas vērojušas, aiziet uz savu istabu, jo multiplikācijas filmas tomēr ir interesantākas par kaut kādām kolhoza runām.

Pamazām noskaidrojas, ka "komunistu" laikos pat Bārduļu ģimenei, lai arī visi strādājuši no rīta līdz vakaram, tomēr nācies regulāri braukt uz Lietuvu pēc desām, nemaz nerunājot, ka pēc benzīna žigulītim vajadzēja stāvēt kilometru garā rindā. Bet par "komunistu laiku" 1949.gada izsūtīšanas akcijām atceroties, Miķelis Bārdulis nepatikā noskurinās:

- Paņēma visas ģimenes gan no kaimiņu mājām no mums pa labi, gan pa kreisi, - viņš teic, - pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Mūs laikam pasargāja kāds brīnums.

- Toreiz kolhozā kombainieriem maksāja nevis par iekulto graudu daudzumu, bet gan par nopļauto hektāru skaitu, - beidzot ierunājās Bogdans pavisam pieņemamā latviešu valodā. - Tie lielie skrējēji to naudiņu vairāk nopelnīja.

- Bet pagājušo rudeni, rau, dažs labs savu labību vispār nenovāca, - ieteicas ģimenes galva. - Kur te tas labums? Uznāca lielie lieti, un viss sajuka.

- Bardaks ir visur, - rezumē Bogdans. - Mana attāla radiniece Ukrainā, cauru vasaru kopjot cukurbietes, nopelnīja? 10 dolārus naudā un nedaudz cukura.

Pēc šīs frāzes vienojāmies, ka pie visa ir vainīga valdība.

Par savām tiesībām cīnās gan franču, gan poļu un citu valstu zemnieki ar stipri radikālām metodēm, bet bezgala pacietīgais latviešu lauku vīrs pagaidām ciešas. Vai viņa pacietības mērs vēl nav pilns?

Pavasara saule, izlauzusies cauri mākoņiem, iespīd plašajā viesistabā. Bārduļu ģimene sēd svētdienīgā mierā, šodien nekur nav jāsteidzas, kas bija jādara, tas padarīts vakar un aizvakar. Māra klusa un nopietna, joprojām sārtiem vaigiem, laikam jau no biežas uzturēšanās svaigā gaisā - tirgū un sētā, klausās, ko runā vīri, Bogdans, noliecis kuplās ūsas uz leju, pirkstos skrullē cigareti, šinīs mājās neviens telpās nepīpo, jāpaciešas, līdz ciemiņš ies projām, tad izies viņu pavadīt un uzvilkt kuplu dūmu. Sirds tagad pavasarī tā kā velk pēc Karpatu apciemošanas, dzimtene paliek dzimtene, bet te mīļa sieva, kurai esmu vīra vārdā solījis kopā pārdzīvot gan priekus, gan bēdas?

Klusē Miķelis Bārdulis, sirmais zemnieks, jā-ā, cik ātri tie gadi aizskrējuši, šķiet, pavisam nesen vēl divpūru maišeļus cilāju kā spilvenus, cik nesen mežā visresnāko baļķi varēju aiz gala pacelt, bet tagad, rau, uz mūrīša pusi velk vairāk, it sevišķi drēgnajos vakaros.

Domīgi spožajā pavasara saules starā veras Mirdza Bārdule, mūžs pavadīts vienā vienīgā lielā patiesībā - darbā. Trīs meitas izaudzētas - Māra, Gunta, Indra, vīrs kopts un mīlēts, rau, vēl pēc dažiem gadiem zelta kāzas kopā ar Miķeli.

Bet pēc kāda strēķa saimnieka vaigs kļūst tāds kā gaišāks, galu galā, kurā pavasarī zemnieks ir palicis sēdot uz mūrīša, rokas klēpī salicis, kad druva aiz loga sauc un aicina visām cīruļu balsīm? Un viņš jūt, ka par spīti visām nepatikšanām, visiem valdības stiķiem un niķiem, ko tie paši gudri dēvē par cenu politiku, viņš celsies un ies art zemi, cik jau nu pietiks spēka, liks vagā kartupeļus, sēs burkānus, kviešus un rudzus, dos jaunajiem padomus un atklās tēvutēvu zemes kopšanas gudrības, un atkal bažīsies, vai laikā uzlīs lietus, vai neuznāks salnas.

Un Sveiļu māju saimniece Mirdza kurinās maizes cepamo krāsni, lai liktu tajā apaļus rudzu maizes klaipus, kā to darījusi visus šos garos gadus, un kūpinās cūkgaļu, skābēs kāpostus, lai neviens šajās mājās neceltos no galda pustukšu vēderu.

- Kur tas dzirdēts, ka lauku cilvēks varētu kļūt bezdarbnieks, - pēkšņi teic Bogdans. - Cita lieta, ja viņš pats negrib strādāt. Ja man ziemā mājās darba bišķi mazāk, ja tehnika saremontēta un sakārtota, uzmeklēju, kam vajag palīdzēt mežā malku zāģēt vai kokmateriālus sagatavot, un eju, braucu un strādāju. Lai var bērniem maizi nopelnīt un lai nav kauns sievai acīs skatīties.

- Tā viš i gan, - piekrīt ģimenes galva, - jo kārtīgs cilvēks tā ir ieriktēts. Mūsu famīlijā, paldies Dievam, visi ir atraduši, ko darīt. Rau, vecākā meita Gunta aizprecējās uz Otaņķu pagastu, strādā Andruļa veikalā par pārdevēju, viņai pašai meita šogad beigs Bulduru Dārzkopības tehnikumu, iznāks cilvēks ar amatu. Jaunākā mūsu meita Indra arī pie Andruļa maizi pelna un vēl pamanās kaut kādus floristikas vai puķu kursus apmeklēt, dzīvē viss var noderēt.

Māra, sēdot blakus tēvam, joprojām klusē. Ko tur daudz runāt? Dzīve laukos nav pastaiga pa rožu dārzu, bet nav arī staigāšana pa ērkšķiem. Katrai dienai savs prieks, savs grūtums. Kā te, Sveiļos, tā visur citur plašajā pasaulē, bez darba nekas nerodas, un tā ir ļoti vienkārša patiesība.

?Pagalma malā saulē stiklus mirdzina pamatīga siltumnīca, un kaut gan Miķelis Bārdulis apgalvo, ka neesot jēgas kaut ko tur sēt un stādīt, Spānijas tomāti, salāti, puravi un visādi citādi zaļumi un dārzeņi tagad veikalos jau cauru gadu, Miķeļa meita Māra, pie sevis smaidot, noteic:

- Tukša jau siltumnīca nestāvēs.

Bogdans, spožajā pavasara gaismā acis miedzot, apsauc abus lielos suņus, kas grib kārtīgi apošņāt ciemiņu, un teic:

- Vajag atbraukt vasarā, kad te viss zaļo.

- Vasarā nebūs laika, - iebilst Miķelis Bārdulis, - jo esam greizi nošāvuši, uzbūvēdami mūra pirti. Nav tā jušana, mūri auksti un svīst. Mums vajadzēs būvēt kārtīgu pirti no riktīgiem baļķiem. Rau, šķindeļu štāpselis nojumā pie staļļa stāv jau vairākus gadus. No tiem iznāks tāds jumts ka prieks.

Ja cilvēks vēl 73 gadu vecumā grib celt jaunas ēkas, tad viņš jūtas pietiekami spēcīgs, lai nodzīvotu vēl pāris desmit gadu vai pat vairāk. Kā lai nedzīvo, ja darbs katru rītu gaida ar atplestām rokām?