Kurzemes Vārds

23:32 Otrdiena, 7. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Arājs un mākslinieks kopj tēvu zemi

Pēteris Jaunzems

Gadsimta ceturksni diendienā nostrādājis par Liepājas Kultūras nama mākslinieku, Andris Gēcis kādā jaukā un Atmodas gaismas strāvām bagātīgi pielijušā dienā pieņēma lēmumu aizbraukt no pilsētas pie jūras, lai atgrieztos saimniekot savā tēvu tēvu zemītē.

"Tas bija tieši tajā dienā, kad virs Latviešu biedrības nama pacēlām sarkanbaltsarkano karogu," viņš atceras. "Rīta pusē pacēlām karogu, izpriecājāmies no sirds par šo notikumu, bet tad pārnācu savā Liepājas dzīvoklī un teicu sievai, ka ilgāk kavēties nevar, ir jāizlemj un jābrauc projām, jo vairāk tā zeme gaidīt mūs nevar. "

Brīdis, kad jāizšķiras

Vaicāts, kā viņš tik pēkšņi izlēmis no pilsētnieka kļūt par zemnieku, Andris Gēcis mirkli domā, tad saka: "To es nevaru paskaidrot. Viss norisinājās it kā pats no sevis. Laikam jau biju šādām pārmaiņām nobriedis. Domāju, ka katram cilvēkam pienāk tāds brīdis dzīvē, kad par kaut ko būtisku jāizšķiras."

Daudzi toreiz un vēl pat šodien tā īsti nenojauš, kurp populārais grafiķis un perfekto izstāžu iekārtotājs tā pēkšņi pagaisa no mūsu uzmanības loka? Uz kuru pusi viņš aizbrauca, kur dzīvo un ar ko nodarbojas?

Starp citu, prāvu brīdi Andra Gēča jauno mītnes vietu un adresi nezināja pat viņa kolēģi tautas lietišķās mākslas studijā "Kursa", kuru Andris joprojām dēvē par savu. Tomēr tā neesot bijusi slēpšanās. Savu zemi atguvušais zemnieks un ar augstu estētisko gaumi apveltītais mākslinieks nevēlējās uzņemt ciemiņus, pirms nebija sakopis atgūtās tēva mājas. Arī tagad, kad ļoti daudz kas jau izdarīts, viņš vēl saka, ka ar viesošanos "Dīķos" vajadzētu maķenīt pagaidīt. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr būšot uzcēlis jaunu dzīvojamo māju. Aizbraucot no Liepājas, Andris sev solījis rosīties tā, lai vismaz gadā kādu saimniecības ēku atjaunotu. Tomēr apņemšanos piepildīt tik vienkārši vis neizdodoties. Apstākļi zemniecībā ar katru gadu kļūst aizvien smagāki.

Satikšanās melnā tumsā

Neziņas dēļ par Andra Gēča pēkšņo aizbraukšanu neparastu atgadījumu pastāstīja studijas dalībnieks Edmunds Rubenis. Pirms kādiem gadiem pieciem kursieši nolēmuši, lai tur lūzt vai plīst, sameklēt savu mākslinieku. Skaidri apzinoties, ka cits neviens to labāk Andra Gēča vietā izdarīt nespēs, gribējuši viņu aicināt iekārtot kārtējo radošā gada pārskata izstādi.

Toreiz tik daudz informācijas vien viņiem bijis, ka mākslinieks apmeties kaut kur Saldus rajona Zaņas pagastā. Kaut arī vairāk neko noskaidrot neesot izdevies, kādā dienā sataisījušies un braukuši Andri meklēt. Turklāt sagadījies tā, ka Zaņas apkārtnē nonākuši dienas nogalē, kad jau krēslojis.

Braukuši un domājuši, ko nu iesākt: nakts nāk virsū, bet mājasvieta un meklētais cilvēks nav sastapts. Pagasts nav mazais, dižiem mežiem apaudzis, bet nav pat zināms, kurā pusē mākslinieks dzīvo. Līdz tumsā pamanījuši autobusu pieturu, bet pie tās divus cilvēkus. Iespēju satikt dzīvas būtnes mazapdzīvotajā nostūrī grēks būtu atstāt neizmantotu. "Palīdziet, cienītie, mums, lūdzu! Esam atbraukuši no tālienes, no pilsētas, kurā piedzimst vēji, bet nu krītam vai izmisumā. Mēs dikti vēlētos satikt mākslinieku Gēci, taču nezinām, kur viņu sastapt," izmisušie liepājnieki griezušies pie pretīmnācēja. "Jums viņš nav jāmeklē," atbildējis taujātais. "Gēcis stāvu jūsu priekšā!"

Lieki runāt, cik priecīga bijusi atkalredzēšanās. Kopš tās reizes Andris Gēcis atkal regulāri iekārto tautas studijas darbu izstādes. Tās aizvien pārsteidz skatītāju ar kaut ko jaunu, savdabīgu, ar orģinālu risinājumu. Taču tas, ko kopā ar studijas kolēģiem Andris Gēcis Vēstures un mākslas muzejā paveica šopavasar, iecerē, mērogos un izpildījumā pārspēj visu līdzšinējo.

Tas rāda, ka, zemi ardams un ecēdams, bullēnus kopdams un audzēdams, saimniecības ēkas atjaunodams un sliedams no jauna, dzīvžogus un puķes stādīdams, no savām mākslinieka dotībām Andris Gēcis ne druskas nav zaudējis. Ukraiņiem ir tāda populāra dziesma par kazaku, kuru grūtības un likstas nav spējušas mainīt. Par Andri Gēci man gribas teikt to pašu. Gadi ir aizskrējuši putna spārniem, bet viņš aizvien tāds pats: labestīgi smaidošs un vingrs. Tikai sirmuma daudz vairāk ir sabiris matos...

Ne sēta, bet brīvdabas muzejs

- Nu, stāsti, Andri, drīzāk, kā tev tur, Zaņā, klājas? Alkstu dzirdēt. Un, domāju, daudziem liepājniekiem būs interesanti uzzināt, kā dzīvo viņu cienīts mākslinieks. Vai atgūtā zeme nav nomocījusi tevi? Laukos to vien dzird, ka zemnieki nevar galus savilkt kopā. Arī tev taču tēva mājās viss bija jāsāk pilnīgi no jauna?

- Taisnība. Mājas tur kara laikā daudzas nopostītas. Tā, uz kuras saimniekoju, nav tieši mana tēva zeme, viņpus upītei to jau bija paņēmuši brālēni, tad man nekas cits neatlika, kā nostabilizēties otrā krastā. Zemes ir ap pussimts hektāru, bet tā atrodas mežu vidū un ļoti daudz no tās nav izmantojama. Mājas iznāk gluži kā tādā zaļā koku ielokā ietvertas.

- Tie, kas tās ir skatījuši, atzīst, ka tev Zaņā esot īsts brīvdabas muzejs.

- Tā daudzi saka. Ja rēķina no lielajiem ceļiem, tad atrodos kādus pāris kilometrus mežā. Klusumā un savrupībā. Netālu ir liels, romantisks dīķis. Ūdens lāsmenis daudzviet ir aizaudzis un tur mājo neskaitāmi putni. To sauc par Liepu dīķi un uzpludināts tas esot vēl baronu laikos. Skaisti ir gan vasarā, gan ziemā. Kad apsnieg lielās egles, kas aug pie klēts, izskatās kā svētnīcā. Esmu devis sev goda vārdu, ka šie lielie koki nekad netiks aizskarti. Tā savādi jau ir ap dūšu, kad lielā vējā tie sāk locīties. Tad nevar uzdrīkstēties bez riska aiziet vairs ne uz pirtiņu, ne klēti. Abiem ar sievu mums patīk puķes. Tad vienmēr jāstrīdas, kur kādas no tām stādīt. Bet, lai runātu par muzeju, tad tur vēl bezgala daudz darāmā. Zeme ir laba, bet nemeliorēta, grāvji aizauguši. Mežs un krūmi. Tas prasa milzumu laika un enerģijas. Ja pārāk sāk mākties virsū, tik dažās vietās, cik spēju, pastumju to mežu nedaudz atpakaļ. Bet lielākiem plāniem esmu par trūcīgu. Mana galvenā nelaime ir ceļu trūkums. Neviens jau tos mūsdienās nežēlo. Ar smago tehniku braucot, tie izdangāti, kļuvuši nelietojami. Apkārtnē ir lieli un veci meži. Tajos aug skaisti koki. Uzņēmīgi cilvēki tos nežēlīgi izcērt un aizved pāri jūrai. Bet par ceļiem neliekas ne zinis. Tie pārvēršas dūkstīs. Es uzskatu, ka tas nav godīgi...

- Tas tiešām ir tuvredzīgi, kas notiek! Neviens nedomā par sekām. Visskaistākās audzes pārdod par santīmiem. Un pat tie uzņēmēji, kas ar koku biznesu nodarbojas, neko būtisku nav nopelnījuši. Mājiņas saviem ģimenes locekļiem laukos un pilsētā uzcēluši, tas ir pārāk nožēlojams ieguvums, kas saņemts pretī par gadu desmitos audzēto un kopto zaļo zeltu. Vai no sava meža tu vismaz kādu labumu esi guvis?

- Pavisam nedaudz, ja izdodas kādu koku izlaist cauri gaterim, tad būvmateriāli sanāk.

- Jūs saimniekojat divatā ar kundzi?

- Galvenokārt. Vienīgi, cik puikas atbrauc dažkārt palīgā. Vecākais no viņiem strādā veikalā Vaiņodē, otrs pabeidza Rīgā skolu un tagad darbojas pa Liepāju. Tāpēc saimniecībā darām tik, cik paši divatā varam pacelt. Lielus plānus nelolojam. Arumam atvēlu kādus 15 hektārus, vēl daļu zemes zālājiem. Tā, lai zemīte neaizaug pavisam. Nekādas tehnikas mums nav. Ja vajag kaut ko uzart, izpalīdz brālēni un citi radagabali, viņiem tā ir. Māsīcai pieder zirdziņš. Reizēm izlīdzos ar to. Ar zirgu daudz var padarīt, īpaši meža darbos un akmeņus novācot no laukiem tas ir neaizstājams. Ja rads radam nāk palīgā, kaut ko var izdarīt.

Lauku cilvēku attapība

- Tas tagad izveidojies gluži vai par tādu kā kooperācijas paveidu, ka tuvinieki mēģina sadarboties. Tā arī ir sava veida izejas meklēšana. Vai zemes darbus pa šiem gadiem esi apguvis?

- Kā zemnieka dēlam man tie īpaši nebija jāmācās. Protams, ka aizvien der uzzināt kaut ko jaunu, jo īpaši mūsdienās, kad viss strauji mainās. Taču tik traki, kā ar dažu labu iesācēju, ko var pievest pie bullēna un sacīt, lai to izslauc, ar mani nekad nav bijis.

- Kā tev savulaik izdevās iekļauties zemes kopēja dzīves ritmā? Vai tas nebija nomācoši? Mākslinieks taču nav tik ļoti saistīts ar dienu skreju. Viņš var atļauties kādu reizi pavaļoties, ja nav iedvesmas. Bet zemniekam ar saulīti rītā, ar cīruļiem debesīs ir jābūt uz vagas...

- Man nudien nekādas grūtības tāda pārorientēšanās nesagādāja. Varbūt, ka ar gadiem tas miegs kļuvis tāds neuzstājīgs. Es varu piecelties tad, kad tas ir vajadzīgs. Par kaut ko citu, iedams uz laukiem dzīvot, biju nobažījies. Domāju, ka ar gadiem notrulināsies dvēsele, ka viss kļūs vienaldzīgs, ka neizjutīšu vairs tik spilgti dabas skaistumu.

- Tev, es domāju, tas nedraudēja.

- Tiešām, līdz šim tas man gājis secen! Es joprojām visu redzu un uztveru pilnībā. Reizēm darbā paguris apstājos, noraušu sviedrus no pieres, apsēžos un paraugos apkārt. Un jūtu sevī: ja es par dabas skaistumu tā īsti no sirds vēl spēju papriecāties, tad viss ir kārtībā.

- Skatos, ka esi aizrāvies pat ar krāsu fotogrāfiju. Uzfilmējis salnas rītu, varavīksni pār saviem tīrumiem, lapkriti mežā, jaunuzcelto klētiņu, kas starp eglēm izskatās kā tāds pasakains rūķu namiņš. Vai fotoaparātu tu, lauku darbos ejot, vienmēr ņem sev līdzi?

- Tā tomēr tas netop. Dažkārt strādājot pamanu kaut ko iemūžināšanas vērtu, metu darbu uz kādu brīdi malā un dodos uz istabu pēc fotoaparāta. Bet kamēr tā staigāju, daudz kas jau ir izmainījies, izgaisis un nav vairs tā kā bija... Tu jau zini labāk par mani, kā tas dabā notiek.

- Vai, dabā dzīvojot, uz gleznošanu prāts nesliecas?

- Vienu otru reizi ienāk gan tāda doma prātā, ka vajadzētu pamēģināt. Tomēr domāju, ka tas nekad nenotiks. Gleznošana nav priekš manis. Dekorācija vai grafika - tā ir cita lieta. Kaut ko reizēm uztaisu pagastam. Zaņas ģerboni izgatavoju. Tikai žēl, ka ar teritoriālo reformu un pašvaldību gaidāmo apvienošanu tam būs jāaiziet bojā. Nākotnē paredzēts, ka Zaņa saplūdīs ar Nīgrandi un Pampāļiem. Mums Zaņā šobrīd vēl iznāk tāda vietējā avīzīte, tad es reizēm kaut ko noformējumam uztaisu. Pirmo lappusīti Ziemassvēkiem vai Lieldienām uzzīmēju.

- Kā kādreiz ar taviem zīmējumiem Jaungadā lepojās pilsētas avīze! Atceros, daudziem tie patika. Kā tev atmiņā palikuši Liepājā aizvadītie gadi?

- Tur pavadīju trīsdesmit gadus. Tas ir laiks, ko cilvēks nekādi nevar izsvītrot no savas dzīves. Pilsētu atceros aizvien kā savējo. Divdesmit piecus gadus strādāju par Kultūras nama mākslinieku, ar "Kursu" sadarbojos kopš Pumpurītes laikiem. To joprojām uzskatu par savu kolektīvu. Daudz man devuši tādi vīri kā Visvaldis Garokalns, Valters Uzticis, Ēriks Caune. Vērtīga bija sadarbība ar Jāni Slaidiņu. Ar Kultūras nama vadītāju Vitu Rozenbergu. Šie cilvēki neliedza padomu un viņiem vienmēr bija ko teikt.

Kā Liepājas muzejā riju cēla

- Tāpēc piekriti uzņemties gada izstādes noformēšanu?

- Zini, sākumā mani māca bažas, vai tas maz izdosies. Vai spēšu izdarīt, dzīvojot projām, malā no visām kultūras dzīves norisēm. Tāpēc centos attiecīgi noskaņoties. Papētīju, kādas tagad izstāžu iekārtojumos valda noslieces. Paskatījos videokasešu ierakstus par Dziesmu svētkiem. Un secināju, ka noformējuma jomā pie mums valstī ļoti daudz kas ir pilnīgi apstājies.

- Tas ir pamanāms ar neapbruņotu aci, un ar ārzemju firmu reklāmu plakātiņiem šo noformējuma vienveidību nekādi nevar aizsegt.

- Neviens turklāt īsti nespēj atbildēt, kāpēc tā ir noticis? Taču fakts paliek fakts. Kādreiz Jānis Sudmalis teica, ka etnogrāfiju nevar tikai no fondiem kopēt. Etnogrāfija nav apstājusies senatne. Tas nav sastindzis laiks! Ja mākslinieks iztaisa rotu vai ja tautas studija uzdrīkstas izlikt savus darbus izstādē, tad tā, ko tur redzam, nav vakardiena. Tā ir šodiena, kaut arī balstīta uz tautas tradīcijām un rakstiem. Jānis Sudmalis bija personība, kas šajās lietās daudz saprata. Astoņdesmit sešu gadu vecumā viņš gāja izstādē gar segām un nekļūdīgi spēja pateikt, kur kāds diedziņš nav iesausts, kā vajadzētu. Tādu autoritāšu mums tagad valstī ir pietrūcis. Tādēļ patlaban mīņājas uz vietas. Tie paši podesti, kas valdīja septiņdesmitajos gados, visur vien vērojami. Tāpēc ar "Kursas" vadītāju, ar Ilmu Rubeni norunājām, ka jādara kaut kā citādāk, ka izstādē jātiek vaļā no tās vienmuļības. Un mēs izlēmām, ka būvēsim muzejā riju!

- Kāpēc tieši riju?

- Tāpēc, ka rija ir mājās saucējs simbols! Tu paskaties kaut vai vecmeistaru gleznās. Rija starp labības statiņiem stāv kalna galā un tā vien liekas, ka aicina visus mājās. Paaudžu paaudzēs rija mūs ir saukusi kopā. Kā monumentāls un nedalāms simbols. Tomēr izdomāt ir viena lieta, bet izdarīt - pavisam kaut kas cits. Ilma arī aizrāvās ar to rijas variantu. Bet, kad sākām celt, tā zāle izrādījās par mazu, lai riju sevī uzņemtu. Mums neatlika nekas cits kā samierināties ar klēti.

- Klēts arī ir tāda pati tautas bagātību glabātāja. Kopā turētāja. Vai esi apmierināts ar rezultātu? Atsauksmes bija vienkārši lieliskas. Liepājnieki sen nebija kaut ko tādu skatījuši. Viņi tā arī atzina.

- Tas, ko parādījām Liepājā, arī man sniedza gandarījumu. Turpretī iekārtojums Rīgā, manuprāt, neizdevās. Tur mums neiznāca ne klēts, ne rija. Tikai tāds malkas šķūnītis, kā paši vēlāk ironizējām. Tur stipri nomāca velvju arhitektūras smagums. Tās telpas ir domātas lieliem metāla kalumiem, individuālam apgaismojumam.

- Un tomēr rīdziniekus redzētais bija patīkami pārsteidzis, neko tādu no liepājniekiem viņi nebija gaidījuši.

- Tāpēc, ka mums izdevās radīt labu ieeju. Un arī darbi bija lieliski. Turklāt dzintara daļa izskatījās jauka. Vēlāk es aptvēru, ka velves vispār vajadzēja atstāt neizmantotas. Nekādu ekspozīcijas pārrāvumu tas nebūtu radījis.

Sabiedrībā ar zemi

- Bet man liekas, ka tev "Kursas" ekspozīcija izdevās tieši tāpēc, ka esi kļuvis par zemnieku. Jānis Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka tikai vistuvākajā sabiedrībā ar zemi cilvēkam atklājas daudzi tās noslēpumi. Tu atgriezies izstāžu zālē gluži kā no citas pasaules. Ar svaigu domu. Tu ienesi šeit, putekļos un pelēcībā, savu lauku elpu. To dzīvīgumu, kura daudzām izstādēm ļoti, ļoti pietrūkst. Tu taču to klēti necēli tikai muzeja sienās, tādu pašu klēti tu esot uzcēlis zem savām simtgadīgajām eglēm.

- Pastāv sens ticējums, ka ēka jāceļ uz veciem pamatiem. Citādāk tā neizdodas.

- Tev ir izdevies to ievērot?

- Klēti uzcēlu vietā, kur atradās vecs, mūžu nokalpojis malkas šķūnītis. Tomēr to pleķīti dabā mani priekšgājēji bija ļoti precīzi izraudzījuši. Citiem vārdiem sakot, šī ir tā vieta, kur ēka vislabāk iederas. Sēž kā tādā dabas ierādītā krēslā.

- Un ko visu tur esi satilpinājis iekšā?

- Priekšpusē it telpa kokdarbnīciņai. Tur varu pie vajadzības kaut ko paēvelēt, kaut ko pameistarot. Lai nav jāstrādā zem klajas debess. Līdz šim man tāda stūrīša nebija. Dzīvojamā mājā tam neatradās vieta, tā mums "Dīķos" ir celta no guļkokiem un skaitās ļoti veca. Tai ir vairāk nekā 160 gadu. Mājai blakus aug liela bumbiere, un, kad es biju mazs, tad atceros, ka kokam kāds pēckara gadu sākumā bija iecirtis dziļu robu. Tikai tagad to robu beidzot bumbierei ir izdevies aizdziedēt. Bet klēts otrajā stāvā pa visu telpu es glabāju graudus. Vēl tur ir telpa, kur nolikt materiālus. Esmu iekārtojis tā, ka caur klēti var nonākt pagrabā. Tas ir ļoti izdevīgi mitros rudeņos, kad pirms novietošanas apcirkņos audzējumu vajag apžāvēt.

- Vai gleznā klētiņa ir vienīgā, ko šajos deviņos gados esi uzcēlis?

- Es biju apņēmies, ka katru gadu savā saimniecībā uzbūvēšu vismaz vienu saimniecības ēku. Tomēr šo solījumu izpildīt neizdodas. Patlaban ceļu kūti. Tā nebūs liela. 10×6 metri. Man palīdz tas, ka kādreiz aizrautīgi kolekcionēju materiālus par arhitektūru. Projektējot tie tagad lieti noder. Maketu es pat netaisu. Iztieku tāpat.

- Vai līdz šim esi izticis bez subsīdijām?

- Esmu tik trūcīgs, ka naudu aizņemties neuzdrīkstos. Baidos, ka kredītu nespēšu atdot. Tāpēc paļaujos uz savām rokām un prasmi.

- Vai nenožēlo, ka pameti Liepāju un mākslinieka darbu?

- Nevienu brīdi. Viegli neklājas. Bet tā ir cita lieta. Kam gan šodien iet viegli? Izšķirties par laukiem man palīdzēja arī atgadījums, kad daudzstāvu namā, kur "Laumas " rajonā dzīvoju, nomira kaimiņš. Liela auguma vīrs. Lai viņu dabūtu no tā nama ārā, mirušo kā mūmiju ietina segās un nolaida lejā ar liftu. Tas skats mani satrieca, es ne mirkli vairs nešaubījos, ka aizeju no pilsētas. Un es to nenožēloju! Vēl "Dīķos" esmu apņēmies sev uzbūvēt arī dzīvojamo māju. Arī tā nebūs liela - 10×8 m. Uzskatu, ka sava māja dzīvē jāuzceļ katram vīrietim. Es esmu jau pārāk ilgi aizkavējies. Pēdējais laiks. Turklāt tagad man jau ir brašs palīgs. Mazdēls, kurš spēj pienest āmuru un naglas. Nav pēc katra instrumenta pašam augšā un lejā jākāpelē. Kad šis darbs būs galā, tad gan atbrauc ciemā.