Kurzemes Vārds

18:12 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Aukstā miera draudīgā ēna

Andžils Remess

Aizzibējušas Lieldienas ar baznīcu zvaniem un olu krāsošanu, kā saulainas atmiņas palikušas agram pavasarim tik neparasti siltās dienas, un jau sākusies aprīļa pirmā pilnā nedēļa, kad pāri plūst turpinās viena otra upe, beigu beigās tomēr izlaužot sev ceļu, toties arvien lielākā strupceļā nonāks Balkānu krīzes risināšana. Kas vēl? Vēl jau dažādi notikumi risināsies, taču pāri tiem arvien draudīgāk pletīsies pagaidām vēl nevis aukstā kara, bet aukstā miera ēna, kas nav mazāk draudīga.

Vardarbības lavīna

Paredzams, ka situāciju Dienvidslāvijā kuru katru dienu mēģinās noregulēt astoņu lielvalstu ārlietu ministri, tikai nav īstas ticības, ka viņiem izdosies izbeigt konfliktu, kas jau aizgājis pārāk tālu un kam saknes meklējamas pagātnē. Vismaz Tito valdīšanas laikā, kad komunistu režīms īstenoja savu nacionālo politiku, mākslīgi sapludinot kopā dažādas nacionalitātes, arī serbus un albāņus. Tā bija mīna ar laika degli, bet šo mehānismu astoņdesmito gadu beigās iedarbināja Belgradas komunistu vadītāja Slobodana Miloševiča uzkurinātais nacionālisms, kas arī sagrāva Dienvidslāviju un izraisīja karu vispirms Bosnijā un tagad arī Serbijā. Vienkāršāk sakot, to izraisīja cilvēks, kam visā dzīvē galvenais bijusi vara un kas tagad, ar prātu saprotot, ka varai tuvojas gals, tomēr ieķēries tajā ar zobiem un nagiem, velkot līdzi bezdibenī visu savu valsti.

Runa nav par to, kuri ir labāki - serbi vai albāņi. Runa ir par vardarbību, kas atgādina no vienas sniega pikas sākušos lavīnu, ko vairs nevar apstādināt. Ar vardarbību mēģinot Kosovu iztīrīt no albāņiem, serbi izraisīja NATO vardarbību, kuru serbi savukārt izmantoja, lai Kosovas albāņus slepkavotu vēl plašāk, izvēršot īstu genocīdu, ko nenoliedz pat Dienvidslāvijai simpatizējošu valstu vadītāji, un tagad gals šim konfliktam nav redzams. Tāpat kā serbu un albāņu naidošanos neatrisināja Miloševiča sāktā etniskā tīrīšana Kosovā, tāpat šo tīrīšanu neapstādināja NATO soda akcijas. Jo Ziemeļatlantijas alianses raķešu triecieni ir postošāki, jo serbu veiktā slepkavošana - nežēlīgāka. Un otrādi.

Šo vardarbību mijiedarbībā radusies jauna problēma, un dīvaini, ka Rietumi pirms savas soda operācijas sākšanas par to nebija iedomājušies. Tie ir bēgļi no Kosovas. Trīsceturtdaļmiljona cilvēku, bēgot no serbu briesmu darbiem, patvērušies Dienvidslāvijas kaimiņzemēs, kuras nespēj tiem ne dot pajumti, ne pabarot, un šonedēļ tikpat nozīmīgs jautājums kā Serbijas objektu iznīcināšana būs rūpes par nelaimīgajiem bēgļiem. Un nu vairs nav izslēgts, ka NATO būs spiesta darīt to, ko tā negribēja, proti, ievest Kosovā sauszemes karaspēku, jo tikai tā aizsegā bēgļi varētu atgriezties un justies drošībā. Bet varbūt serbi to tikai gaida, jo pašreizējā gaisa karā viņi nespēj pretoties alianses ļoti precīzajiem uzbrukumiem.

Kas tālāk? To laikam zina tikai pats Dievs tas Kungs. Skaidrs ir tas, ka diez vai kādam pa īstam rūp serbu vai albāņu liktenis, jo NATO valstīm tagad pats galvenais ir ar godu izkļūt no visa tā, savukārt Krievija pagaidām ir pārāk vāja, lai spētu ietekmēt ietiepīgo Miloševiču, kur nu vēl Rietumus, un tāpēc demonstrē tikai savu aizvainotību.

Skaidrs arī tas, ka pēc kara pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk. Iespējams, autoritāti zaudēs ANO, kas pierādījusi nespēju tikt galā ar konfliktiem, un pasaules politiku komandēs NATO. Bet vai tas palielinās drošību? Pagaidām Krievija ar to spiesta samierināties, un labi, ka savas valsts stāvokli pasaulē, tāpat stāvokli savā valstī, Krievijas vadītāji apzinās ar vēsu prātu, neuzsākot bruņošanās sacensību un ekonomikas militarizāciju, tāpat arī nesniedzot militāru palīdzību Dienvidslāvijai. Citādi būtu grūti sagaidīt pasaules galu, ko gaišreģi paredz šovasar... Vienīgais, kam Krievijas rīcībā nav loģikas - karakuģu sūtīšana uz konflikta reģionu.

Kriminālā vai militārā valdība?

Krievijas pašas nākotnei bīstamāk ir tas, ka notikumi Balkānos likuši valstī spraukties laukā, kā likās, jau aizmirstajam pretrietumnieciskajam noskaņojumam, kuru savulaik mākslīgi uzkurināja, gribot tā saukto padomju tautu turēt aiz atslēgas. Vēl gan dzelzs aizkars nav sakustējies, lai vērtos ciet, un diez vai Krievija to var atļauties aizvērt, jo tagad tā no Rietumiem atkarīgāka kā jebkad agrāk. Tāpat kā Rietumu drošība atkarīga no stāvokļa Krievijā, un ne jau velti Krievijas komunisti biedē Starptautisko valūtas fondu, sak, ko nu jūs labāk gribat: vai aizdot mums naudu un saglabāt pašreizējo noziedzīgo valdību, vai arī neaizdot naudu un ļaut pie varas tikt militārai valdībai?

Krievijā labi saprot, ka kredīts neatrisinās finansu un sociālās problēmas, ka beidzot valstij jāsāk pelnīt pašai, ja tā vēlas sasniegt savu pausto mērķi kļūt par vienu no poliem pasaules politikas daudzpolārajā sistēmā. Jo pašreizējās reformas Krievijā apstājušās, ekonomiskās reformas palikušas pusceļā starp plānsaimniecību un tirgus ekonomiku. Tāpēc arī kredīti varētu dot atelpu, lai valsts atrastu savu vietu. Tikai - vai atradīs? Jo cik tad tālu līdz Valsts domes vēlēšanām, kurām turpmāk būs pakļauti visi procesi, un nav noslēpjams arī tas, ka notikumi Balkānos gludina ceļu uz varu Krievijas komunistiem.

Bet kā Balkānu notikumi ietekmēs mūsu attiecības ar Krieviju? Virspusēji skatoties, tie varētu atstāt nevēlamas nogulsnes, jo, kā raksta krievu prese, Latvijas izteiktā sapratne par NATO operācijām Balkānos uz ilgu laiku sabojās Latvijas un Krievijas attiecības. Taču diez vai tik bēdīgi būs. Jo tieši par nejaukšanos Balkānu notikumos Krievija kā kompensāciju saņems SVF kredītu, kas neļaus tūlīt pat un galīgi sabrukt šīs valsts ekonomikai, un tātad Krievija varēs turpināt sūtīt naftu cauri Ventspilij, kas sabrukuma gadījumā varētu nenotikt. Protams, naftas tranzīts nav sadarbības vienīgais elements, tādu ir daudz, un tomēr noteicošais abu valstu attiecībās ir un paliek ekonomika, bet ne politika.

Jā, Maskavas mēra padomnieks A.Pereligins, kas pirms nedēļas viesojās arī Liepājā, visu saista ar virzību uz NATO: jo Latvija tai būšot tuvāk, jo mazāks kļūšot Krievijas naftas tranzīts cauri Latvijai. Bet caur kurieni Krievija tad to sūtīs? Vismaz tuvāko četru, piecu gadu laikā citu iespēju tai nebūs.

Tikpat baltiem diegiem šūts ir Pereligina sacītais, ka Latvijas preču neiepirkšana nav Krievijas ekonomiskais spiediens, šīs preces, arī pārtika, vienkārši neizturot konkurenci Krievijas tirgū. Pirms dažiem mēnešiem man gadījās piedalīties Latvijas un Krievijas uzņēmēju sarunās Maskavā, un tur dzirdēju pavisam ko citu, proti, vēlēšanos saņemt Latvijas pārtikas preces. Vienīgais šķērslis: krieviem nav ar ko samaksāt. Cik saprotu, tas nav tas pats, kas neizturēt konkurenci.

Es tikai gribu teikt vienu: Krievijai mēs esam vajadzīgi. Tāpat kā Krievija mums, kaut arī Latvijas eksports uz Krieviju samazinājies līdz nebūtiskam.

Partiju badīšanās

Šonedēļ turpināsies Latvijas premjerministra Viļa Krištopana šaustīšana par visai dīvainajām bailēm no preses. Manuprāt, tas ir tikai sīkums, un, skatoties no Krištopana puses, viņa padomnieki rīkojušies pareizi, ierosinot premjerministram uz žurnālistu jautājumiem atbildēt tikai rakstiski, jo Krištopans nav tik atjautīgs, lai spētu loģiski atbildēt tūlīt, uzreizi, un jau šajā īsajā laikā sarunājis pietiekami daudz aplamību.

Bet atkārtoju: tas ir sīkums. Nopietnākas ir arvien skaļāk izskanējušās valodas par Krištopana neprasmi organizēt darbu un saturēt kopā koalīciju, kā arī to, ka viņa valdība varētu krist vasarā pēc prezidenta vēlēšanām. Tiesa, ja tikai līdz tam laikam nepaplašinās valdības koalīciju, iesaistot tajā arī sociāldemokrātus. Tādai valdībai gan būtu grūti pieņemt politiskus lēmumus, taču valdība varētu saglabāties.

Par sociķu iesaistīšanu valdībā runā arī politiķi paši, un to pieļauj gan "Latvijas ceļa", gan Jaunās partijas, gan "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK pārstāvji. Tā kā pilnīgi iespējams, ka mazākumvaldība ilgi nepastāvēs. Ja nu vienīgi jaunu pavērsienu neizraisa Jaunās partijas sadumpošanās pret tēvzemiešiem, kuri Raimonda Paula partijai nocēla no deguna priekšas vienu posteni Saeimā un tāpēc Jaunā partija rīkojas gluži kā niķīgs bērns, par atbildi apšaubot tēvzemiešu divu ministru posteņu lietderību.

Var jau būt, ka Latvija bez šiem diviem ministru posteņiem var arī iztikt, tikai nenopietni, ka Jaunā partija to atskārta tieši tagad, tāpat kā nopietni nebūtu, ja tēvzemieši atbildētu ar to pašu un apšaubītu Jaunās partijas ministra atbilstību postenim.

Tas tikai kārtējo reizi liecina par valdība trauslumu, par to, cik ļoti traucē valdības veidošanas laikā panāktais kompromiss, ko varētu saukt arī citādi - par aprēķina laulībām.