Kurzemes Vārds

05:09 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Trīs cilvēciska vājuma akcenti,

kas pamanīti lauku uzņēmēja portretā,

un

daži vārdi par zemenēm

Ēriks Kūlis

Armanda Būdas būtība gandrīz vai izstaro nelokāmu prakticismu un nesmādējamu mērķtiecību. Ar viņu tiekoties, dažs labs romantiskas iedabas indivīds droši vien nejustos visai lāgā. Viņš pat satrauktos, izdzirdot Būdas kunga tēzes par vairākām likumsakarībām starp darbu un peļņu.

"Mana diena ir darbs, un mans vaļasprieks arī ir darbs," mūsu sarunas sākumā paziņoja lauku uzņēmējs, "jo ar patīkamu darbu var aizmirsties no mazāk patīkama. Ja pusi dienas esmu plēsies ar cilvēkiem, kuru varā ir ierobežot manas aktivitātes biznesa jomā, tad vakarpusē jaunu kociņu stādīšana mūsu mājas topošajā gatvē jau šķiet nevis darbs, bet īstā debesu dāvana. Tas palīdz atbrīvoties no stresa, negācijām un nevilšus rosina pārdomas par dzīves kārtību. Piemēram, man allaž nav bijis skaidrs, kā cilvēks var justies ar sevi apmierināts, ja visu dienu nostāvējis Bārtas krastā makšķerkāta ēnā vai cēlieniem zvilnējis pie televizora, skatīdamies visu programmu pēc kārtas. Es vēl saprastu, ja kāds pēc dabas laiskāks pilsonis lasītu tikai ziedus zāļu tējām vai jūsmotu par saulrietu."

Taču bijušais pilsētnieks Armands Būda, "izlutinātais memmesdēliņš, kura māte strādāja vadošā amatā" (sevis paša raksturojums), tūdaļ pēc dienesta armijā apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Nīcā. Ne jau tādēļ, lai plūktu puķītes. Mērķis bija daudz racionālāks - atrast mājvietu un darbu, lai dzīvotu atsevišķi no vecākiem.

Sākumā, 1984.gadā, bija dzīvoklis Nīcas centrā kādā no nesen celtajām silikātķieģelu mājām un galvenā inženiera Ilmāra Pelnēna piedāvātais darbs lauksaimniecības mašīnu parka pārziņa amatā, kur "bardaks bija drausmīgs" (Armanda raksturojums) un vajadzējis vairākus gadus, lai tur ieviestu kārtību. Iespējams, vienam otram mehanizatoram nepatika A.B. prasības un rīkojumi tādēļ, "ka nespēju savaldīties, ja kāds man stāstīja acīm redzamus pekstiņus, un tādam pateicu acīs, ko par viņu domāju" (A.B. vaļsirdīga atzīšanās), bet laikam tādu darba stilu no viņa saimniecības priekšsēdētājs Jānis Vilsons gaidīja, jo vēlāk Armands Būda savā pārziņā pārņēma jau visu saimniecības "Nīca" smagās mehanizācijas parku.

Tagad ir 1999.gada lietainais, miglainais pavasaris, un esmu ieradies lepnās mājās, kuras par godu pirmdzimtajai meitai saucas "Montas". Uz katra soļa redzami darba mīlestības rezultāti, kā arī vēss, praktisks aprēķins, un saimnieks, runājot par ražas laiku, teic: "Ja man nav trīs tonnas zemeņu, tad nav vērts sūtīt mašīnu uz pārstrādes cehu Tukumā."

Kāds pavērsiens, vai ne!

Trīsdesmit astoņus gadus vecais vīrietis, cietiem sejas vaibstiem, sēd pie masīva saimes galda virtuvē un turpina: "Sākām ar 0,1 hektāru lielu zemes pleķīti, kurā abi ar Sandru sastādījām kādas divpadsmit zemeņu šķirnes, gan Pūrē iegādātās, gan sievasmātes dotās. Un gaidījām, kas iznāks. Bet no zemes nāca ārā nezāles kā uz burvja mājienu, un pirmos gadus tās mums rādījās pat sapņos. Varat viegli iztēloties, kādi izskatījās divi pilsētnieki zemeņu laukā, kura viena mala tikko noravēta, bet otrajā jau atkal zēla viss, ko mēs negribējām redzēt. Tā bija sacensība ar laiku, cīkstēšanās ar vārpatu, ar zemes kukuržņiem, ar saviem nespēka brīžiem.

Kas to lai zina, cik reižu mūsu prātos neielavījās doma: kāpēc mēs nevarētu dzīvot, kā dzīvo vairums cilvēku - tikai no valsts darba, no algas, strādāt tikai no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, bet sestdienās un svētdienās sauļoties jūrmalā, lasīt grāmatas, aiziet uz kādu koncertu, uz kādu deju vakaru, rāmu garu audzināt bērnus, bet atvaļinājuma laikā iepazīt skaistās Latvijas āres, ciemoties pie draugiem un radiem.

Taču tikpat bieži mūsu prātos iesēdās jautājums: kas notiktu tad, ja nezāles piespiestu mūs padoties? Kam mēs padosimies nākamreiz - kartupeļu vagai vai kāpostu laukam? Un tā mēs rāpojām pa zemeņu rindām aizvien tālāk un tālāk, jo rindas kļuva aizvien garākas, 0,1 hektārs mūs vairs neapmierināja. Gribu piebilst, ka man šīs ogas ļoti garšo. Tagad sezonā apēdu ap 50 kilogramiem, varbūt visā tuvākajā apkaimē nav otra tik liela zemeņu izēdāja (pirmais cilvēcisko vājību akcents lauku uzņēmēja portretā). Šodien, kad mūsu īpašumā ir divarpus hektāru zemes un lielo pusi no tās aizņem zemeņu stādījumi, ar diviem, četriem un pat desmit roku pāriem vairs nepietiek, tādēļ nācās iegādāties traktoru ar atbilstošu aprīkojumu. Teorētiski mēs it kā darījām ļoti pareizi, taču praksē izrādījās, ka trīs kultivatoru veidi neatbilda tām prasībām, kādas mums uzstādīja zemeņu rindas, un, tikai visādi eksperimentējot, atradām pašu labāko variantu gan rindstarpu uzirdināšanai, gan ogulāju stīgojuma apgriešanai. Un ja vēl pieskaita zemeņu stādāmo agregātu, ko iegādājāmies ar kredīta palīdzību, tad pat vismazākajam zemeņu ēdājam kļūst skaidrs, ka mūsdienu lauksaimniekošanā tikai ar lielražošanu var atmaksāt parādus un domāt par nākotni. Tikai ar kādas lauksaimniecības kultūras specializāciju, ieliekot tajā maksimālu atdevi, var sākt domāt par peļņu.

Šodien jau visa pasaule dzīvo uz kredīta, tikai vienīgi pie mums, Latvijā, bankas pieprasa visaugstākos procentus no kredīta ņēmēja. Ceru, jūs taču neiedomājāties, ka šo te ēku kompleksu uzbūvējām no tās naudiņas, ko deva mazais zemeņu lauciņš pašā sākumā. 1987.gadā, kad "Nīcas" saimniecība vēl piešķīra aizdevumus, riskēju paņemt 25 tūkstošus rubļu ar 20 gadu atmaksas termiņu. Tad arī sapirku visus sarkanos ķieģeļus, ko tagad nez kāpēc sauc par dekoratīvajiem, sarkanos dakstiņus, ko tagad nez kādēļ dēvē par ekskluzīviem, cementu, granti, kokmateriālus un visu pārējo, kas nepieciešams celtniecībai. Ja nemainījušies laiki, trīsstāvu dzīvojamā māja sen būtu uzcelta. Stiprais lats lielās rubļu summas pārvērta grašos, un cenu kāpums, rēķinot pēc rubļa kursa, sasniedza pat 200 procentus, ja ne vairāk.

Labi vismaz, ka pagājušoruden kopā ar tēvu un pāris strādniekiem mājai jumtu paguvām uzlikt un noklāt ar ruberoidu. Dakstiņiem kārta varbūt būs šovasar.

Jā, bet turpinot sarunu par zemenēm, varu jau cilvēkiem nodrošināt darbu ražas novākšanas laikā, un tie nopelna no astoņiem līdz desmit latiem dienā, protams, ja centīgi strādā. Dabiski, gadījušies arī vīri, kas tikai divus latus spēja līdz vakaram salasīt. Desmit gadu zemeņu audzēšanas laikā daudz ko nācies piedzīvot. Ir bijušas asas vārdu pārmaiņas ar ašiem zēniem, kuri teikuši: "Saimniek, tu par maz maksā, ja padomā, cik daudz čungura saņemsi par šito ražu."

Nācies paskaidrot, ka ne jau es viņiem maksāju, bet viņi paši gādā par naudiņu savai kabatai - cik nopelna, tik arī dabū. Nācies paskaidrot, ka ne jau es viņiem ar varu uzspiežu strādāt pie manis, katram ir iespēja taisīt pašam savu biznesu.

Atnāk kāds cits, saka: "Saimniek, es bez piecīša tavā laukā kāju nesperšu!"

Bet vai tu esi tā piecīša vērts?

Bijušas arī pamatīgas neveiksmes ar pašām zemenēm - kādu pavasari nosmidzināju pusi hektāra ar pārāk stipru pretnezāļu maisījumu, pēc tam vēl uzsniga sniegs, un 95 procenti zemeņu stādu aizgāja bojā.

Ahā, tagad jūs teiksit, nodarbojaties ar miglošanu! Kur tad nu paliek ekoloģiski tīrā Latvijas prece? Nezinātājam gribu paskaidrot, ka lauksaimnieki lieto selektīvās indes, ko uzņem vienīgi tikai nezāļu sugas, turklāt smidzināšana notiek pirms zemeņu ziedēšanas un pēc ogu novākšanas. Ja runājam par indēm, tad padomājiet, kādu "Frankenšteina barību" mēs pērkam fasētā veidā veikalos un nejautājam, cik tajā konservantu, cik pārējo mākslīgo piedevu.

Esmu drošs, ka nekādas Spānijas, Francijas vai Itālijas zemenes pie mums nebūs konkurentes Latvijā audzētajām, jo cik tad ilgi cilvēki pirks ogas, kas gan izskatās kārdinošas, taču gan garšas, gan smaržas ziņā bezcerīgi atpaliek no mūsējām. Ārzemju plantācijās zemenes novāc vēl zaļas un pēc tam apstrādā ar attiecīgām vielām, lai ogas gan nogatavotos, gan ilgi uzglabātos.

Šajā sakarībā varu pastāstīt par kādas Rietumvalsts dārzkopības firmu pārstāvju viesošanos Nīcā pirms apmēram astoņiem gadiem. Vilsons piedāvāja nogaršot mūsu saimniecības siltumnīcās audzētos gurķus. Visi firmu pārstāvji atzina, ka Nīcas gurķiem ir daudz izteiktākas garšas un aromāta īpašības nekā viņu produkcijai. Taču, kad šīm firmām piedāvāja sadarbību tirgus jomā, sekoja pieklājīgs atteikums. Viņus var saprast - kurš saprātīgs biznesmens ielaidīs savā veikalā konkurentu?

Armands pieceļas un, piegājis logam, brīdi raugās pelēkajā ainavā, pavasaris vēl šķiet ļoti, ļoti tālu. Tad saimnieks turpina:

"Veca ir tā patiesība, ka tam, kurš kaut ko dara, vienmēr var atrast kļūdas, lai arī cik mazas tās būtu. Šis ir tāds laiks, kad visi skatās tev uz pirkstiem, un, ja iekrīti ar kādu pasākumu, tad nelabvēļi rāda gandrīz vai apmierinātus ģīmjus un jautā: "Nu, ko mēs tev teicām?" Bet tādiem gudreļiem pašiem kartupeļu lauki tiktāl aizauguši nezālēm, ka atgādina Āfrikas savannu. Taču tas viņiem liekas nesvarīgi. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi neaizlaist bojā Nīcas polderus. Kurš gan no tagadējiem šo zemju īpašniekiem ievēro augu seku? Kurš rūpējas par visu polderu veselību kopumā, par atūdeņošanas sistēmu stāvokli? Katrs savu zemes gabalu atguvis, tagad gadu no gada tik vālē bietes vai kartupeļus. Varbūt tā ir nezināšana, varbūt tā ir negribēšana domāt vismaz pāris, trīs gadus uz priekšu, kas to lai zina. Kamēr mēs gribēsim rušināties katrs par sevi, mums vienmēr klāsies grūti, it īpaši tas attiecas uz zemniekiem, kam gandrīz jau izveidojusies naturālā saimniecība. No visa pa bišķim, drošs paliek drošs, ja neizaugs kāposts, varbūt izaugs burkāns vai biete, vai sivēns, vai govslops, vai varbūt kāda bite. Bet varbūt es nopelnīšu naudu ar krāšņu vai kamīnu mūrēšanu.

Vilsons Jānis kā saucēja balss tuksnesī tagad aicina veidot zemnieku kooperatīvu. Vārdos jau visi piekrīt, bet kā būs ar darbiem? Cik zinu, pagaidām ir pieteikušies trīs. Un, ja runājam par darbaspēku laukos, tad arī te jau sāk iezīmēties negatīva tendence. Protams, cilvēku jau it kā netrūkst, bet, ja katru stundu jārāda ar pirkstu, kā darbs darāms, tad lielas jēgas no šāda strādnieka nav. Acīmredzot izveidojies tāds sociālais slānis, kas bez vagara vairs nespēj iztikt. Vai šī parādība ir attīstītā sociālisma atlieka, vai apātija pret jebkura veida darbu, atliek tikai minēt. Cerīgi ir tas, ka ar šo slimību nav saslimuši visi Latvijas lauku iedzīvotāji, jo, cik esmu dzirdējis, ārzemēs latvieši kā strādnieki kotējas ļoti augstu, it sevišķi Anglijā. Skaidrs, ka Latvijā zemniekiem, pateicoties valdības politikai, klājas ļoti grūti, iekšzemes tirgus tā pa īstam nestrādā. Nemaz nav iespējams salīdzināt ar lauku darbu vīru pozīcijām rietumos. Vācijā, piemēram, zemnieki pilnās balsīs kliedz, ka viņiem valdība samazina subsīdijas, ko viņi darītu šejienes apstākļos? Bankrotētu jau pēc mēneša. Un tomēr mans uzskats ir, ka šodien laukos var dzīvot un pelnīt ne tikai plikai iztikai vien. Esmu pārliecināts, ka lielā mērā palīdz arī teorētiskās zināšanas zemkopībā. Manu pašapziņu šajā jomā ceļ neklātienē pabeigtā Lauksaimniecības akadēmija. Par ļaunu nenāk arī Liepājas tehnikuma dotais zinību pūrs. Atļaujoties mazliet pasapņot, gribu sacīt: ja otrreiz būtu izdevība mācīties, es noteikti studētu arhitektūru, tikai nezinu, kā šāda veida zināšanas man varētu palīdzēt audzēt zemenes, ha-ha.

Varu atzīties, ka šīs dzīvojamās mājas tipveida projektu pats pārstrādāju, lai ēkas iekšējais plānojums atbilstu mūsu ģimenes prasībām un vajadzībām, jo galu galā "Montās" jādzīvo pieciem cilvēkiem: mums ar Sandru, divām mūsu meitām - Montai un Martai un dēlam Mārtiņam.

Profesionālam arhitektam pret šiem labojumiem rasējumos nekādu būtisku iebildumu nebija un visas izmaiņas projektā viņš apstiprināja bez liekām emocijām.

Kā jau lasītājs ir nopratis, liekas emocijas nav arī Būdas kunga vājība, vai arī viņš tās rūpīgi slēpj, jo, ja cilvēks izvēlējies uzņēmējdarbību par savu dzīvesveidu, tad tādas greznības kā pārlieku jūtelība, diez vai var atļauties.

Cik cilvēku, tik uzskatu un tik attieksmju pret notiekošo. Ir cilvēki, kuriem, piemēram, pašā būtībā nav pieņemama suņa turēšana lauku sētā pie ķēdes, jo tāda dzīvnieka acīs viņi saredz skumjas par nebrīvi un izmisumu, kas, gadiem ilgi gūstā esot, pārvēršas gandrīz vai neprātīgā naidā pret visu dzīvo radību, kas staigā brīvībā. Lauku uzņēmējs Armands Būda uzskata, ka lielajam kaukāzietim Roko, kas pagalma vidū piesiets garā ķēdē, sava maizīte jāpelna, sargājot māju. Kaut gan pastāv arī tāds uzskats, ka vairumam suņu var iemācīt, kā sargāt māju bez ķēdes palīdzības.

Armands izņem no virtuves skapīša "Marlboro" paciņu, uz kuras, protams, rakstīts, ka smēķēšana nodara nopietnu ļaunumu viņa veselībai, un aizkūpina cigareti.

- Bieži es to nedaru, varbūt trīs, četrus smēķus dienā, jo dažkārt dūms dikti noder, - A.B. teic (otrais cilvēcisko vājību akcents lauku uzņēmēja portretā). - Taču aizraušanos ar alkoholu gan nevaru ciest, lai arī kā brīžiem nervi uzskrūvējas, jo asu pārdzīvojumu biznesā netrūkst. Piemēram, toreiz, kad Jūras spēku Mācību centrs naudas trūkuma dēļ atteicās no sadarbības par sakņu piegādi karavīru kopgaldam. Paliku ar sagatavotajām četrpadsmit tonnām galda biešu un desmit tonnām kāpostu kā uz sēkļa. Bet cik ilgi sūkstīsies?

Biznesmenim jābūt kā profesionālam bokserim - gatavam izturēt negaidītu belzienu un ne vien noturēties kājās, bet atrast veiksmīgu manevru, lai cīņu varētu turpināt. Dabiski, arī veiksme dažkārt ļoti nepieciešama. Toreiz īstajā brīdī izgadījās uz kādu laiciņu iesaistīties tūrisma biznesā. Vedu ar savu mikroautobusu gan Latvijas māksliniekus uz izstādi UNESCO centrā, gan gastroenterologus uz kongresu, gan vienkārši tūristus. Sanāca kādi desmit tālie reisi - Francija, Čehija, Ungārija, Norvēģija, Šveice un vēl citas Eiropas zemes.

Parīzes centru, piemēram, jau esmu iepazinis gandrīz kā savu pagalmu, kaut gan pirmajā reizē šķita, ka Parīzes ielās spēj pārvietoties tikai temperamentīgie francūži. Pirmajā reizē tāpat šķita, ka haotiskākas apbraucamo un caurbraucamo ceļu sistēmas nav visā pasaulē. Taču nākamajā reisā jau secināju, ka viņi ļoti saprātīgi un pārdomāti izkārtojuši šo ceļu tīklu. Parīzē neaizmirstamu iespaidu atstāja Defence rajona ēku masīvs, droši var teikt, ka tā ir XXI gadsimta arhitektūra. Kad mēs tā varēsim atļauties celt! Taisni vai skaudība nāk virsū (trešais cilvēcisko vājību akcents lauku uzņēmēja portretā).

Pēdējo reizi ar tūristiem biju Šveicē, nespēju palikt vienaldzīgs pret Alpu majestātiskumu un skaistumu. Vispār, uz ārzemēm braucot caur Lietuvu, Poliju, Vāciju, apkārtnes, lauku sakoptības ziņā ainava kļūst aizvien pievilcīgāka, nemaz nerunājot par to, ar kādu tehniku strādā rietumvalstu zemnieki. Diemžēl atgriežoties viss ir otrādi. Un kad parādās Latvijas krūmiem aizaugušie lauki, kļūst diezgan bēdīgi ap sirdi. Kaut gan - nekur nav tik labi kā mājās. Tu redzi dzimtās vietas ar pavisam citādu aci, tu salīdzini, vērtē un beidzot nāc pie slēdziena, ka arī mūsu laukiem tomēr ir perspektīva, mums tikai jātiek galā pašiem ar sevi, ar vergu sevī, kas radināts pie pavēlēm, rīkojumiem, direktīvām un bez tām nezina, ko iesākt. Ja gribi dzīvot un gūt peļņu, vajadzīga patstāvīga domāšana, neviens onkulis tev latu kabatā nebāzīs. Visu laiku jābūt kursā par tirgus prasībām un jāspēj, sevi netaupot, strādāt, jāspēj riskēt.

Esmu pārliecināts, ka Latvija lēni, tomēr nepārtraukti kūņojas ārā no atpalicības ne tikai saimnieciskajā, bet arī politiskajā dzīvē. Nevar vēlēties, lai deviņu vai desmit gadu laikā mēs panāktu attīstītākās valstis. Šādam nolūkam vajadzīgs divkārt vai pat trīskārt ilgāks laiks. Un, protams, arī labvēlīga starptautiskā situācija. Ceru, ka Latvijā nenāks pie varas tāds diktators kā Dienvidslāvijā, kur tagad sācies karš. No vienas puses, serbu un albāņu attiecības it kā būtu viņu valsts iekšējā lieta, tomēr esmu pārliecināts, ka NATO rīkojas pareizi, cenšoties Miloševiča uzsākto genocīdu pret albāņiem likvidēt ar alianses valstu militāro iejaukšanos. Ja kādam zudusi mēra sajūta un tas iedomājas, ka drīkst būt simtu tūkstošu cilvēku likteņu noteicējs, tad tāds jāved pie prāta ar stingrākiem līdzekļiem. Mēs visi taču labi atceramies Eiropas valstu traģēdiju ar tādu diktatoru nākšanu pie varas kā Staļins un Hitlers. Vakar pusnaktī skatījos televīzijas ziņas, kur runāja krievu komunistu līderi. Jābrīnās par viņiem - cilvēkiem jau pāri pusmūžam, bet gvelž pilnīgas aplamības?

Armands Būda aizsmēķē. Mājīgajā virtuvē valda klusums. Kaut kur tālu saklausāma traktora rūkoņa. Pasaulē var notikt labas un sliktas lietas, bet zemnieks, jūtot pavasari, jau uzsāk dialogu ar druvu. "Montu" saimnieks it kā atgriežas no pārdomām šodienā un teic:

- Mēs ar Sandru, lai dabūtu aizdevumu bankā, nesen nodibinājām paši savu SIA, Sandra pat pabeidza kursus, kur gatavoja bilancspējīgus grāmatvežus, lai nebūtu jāpieņem cilvēks no malas. Ar šā kredīta palīdzību mēs noīrējām telpas Zemnieku ielā, un drīz tur būs plaša svaigu sakņu, dārzeņu, ogu un dažādu veidu Latvijā gatavoto dabīgo sulu, biezeņu un ievārījumu izvēle. Ar Tukuma pārstrādes uzņēmumu, kas spēj piedāvāt vairāk nekā trīs ceturtdaļas visas Latvijas dārzu produkcijas, mūsu SIA ir līgums par preču izplatīšanu šajā Kurzemes reģionā, saņemot attiecīgu peļņas procentu.

Viss būs atkarīgs no mūsu apsviedības un izdomas, kā pārliecināt godājamo pircēju, ka Latvijas preces ir daudzkārt kvalitatīvākas par ārzemēs ražotajām, kaut arī dažkārt pieticīgāk noformētas un naivāk reklamētas.

Kā redzat, dzīve ir iespēju pilna un daudzkrāsaina, dienas brīžam ir par īsu, lai visu pagūtu. Kaut vai tās pašas zemenes - miglot jau vajadzēja pirms kādas nedēļas, bet, ja tīrums ir mīksts kā rūgstoša mīkla un lietus sijā kā no lejkannas, tad jābūt pacietīgam un jāprot gaidīt, nodarbojoties ar kaut ko citu.

Un kad beidzot lauks ir apstrādāts, uzrušināts un zemeņu stādi zaļi un dzīvespriecīgi taisnās rindās stiepjas tālumā, sirdi pārņem prieks, kā uzlūkojot labu gleznu. Jāatzītas, neesmu vienaldzīgs pret skaistām lietām un cenšos šīs izjūtas pamodināt arī bērnos - Montā, Martā un Mārtiņā, jo kas gan cilvēkam ir tuvāks par viņa ģimeni? Vēl jo vairāk tādēļ, ka draugu man nav. Esmu izteikts maksimālists, un vairāk par visu cilvēkos neciešu nenovīdību, skaidību un mēlnesību. Man patīk ļaudis ar veselīgu domāšanas veidu. Par ģimenes draugiem vienīgi varētu saukt Sandras kursabiedrus no Lauksaimniecības akadēmijas. Kopš deviņdesmitajiem gadiem mēs katru gadu rīkojam kaut ko līdzīgu salidojumam, tad arī atbrīvojamies no ikdienas rūpēm. Tie ir īsie atpūtas mirkļi mūsu ģimenei šajā nemierīgajā darījumu, raižu, problēmu un pārdzīvojumu jūrā, ko sauc par dzīvi.