Kurzemes Vārds

12:31 Sestdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Neko nemainītu pret deju!

Daina Meistere

Kas var būt jaukāks par komplimentiem? Lilija Berga tos savā septiņdesmit gadu jubilejas reizē saņēma papilnam. Par jauneklīgo izskatu, par gara možumu, par sparīgumu. Šobrīd Lilija Berga ir Tautas deju ansambļa "Kvēle" vadītāja. Dejotāji ir pilni apņēmības klausīt savu vadītāju, turpināt dancot, kaut arī par tālāko likteni vēl ir daudz neskaidrību. Bet koncerti ir un notiek, un vadītāja atkal stāv aiz kulisēm, jo palaidusi tautiņās savu darbu - dancotājus, un nu seko, vai deju solis ir pietiekami raits un vijīgs.

"Nezinu, no kurienes man tā skatuves mīlestība!"

- Tautiskā deja laikam bija pēc tam. Sākums bija balets. Liepāja ar profesionāliem baleta māksliniekiem nav nemaz tik bagāta. Kā jūs te, Liepājā, atradāt ceļu uz dejas mākslu? Vai varbūt jūs nemaz neesat liepājniece un baletu apguvāt Rīgā?

- Es esmu rīdziniece, bet mani vecāki pārcēlās dzīvot uz Liepāju, tēvs šeit atvēra mehānisko darbnīcu. Nezinu, no kurienes man tā skatuves mīlestība tāda bija. Dejošana mani vilka no mazām bērnu dienām. Vakaros koncertēju vecākiem, atceros, man patika gari mati, bet man bizes nebija, izmantoju mammas zeķes. Kad man bija seši gadi, mamma aizveda uz baleta izrādi "Gulbju ezers", un tad jau man tā vēlēšanās radās pavisam nopietna. Arī mammai visi teica: "Ved to meiteni dejot, ved!" Bet tas nemaz nebija tik vienkārši, bija vēl jāpaaugas. Pagalmā bija daudz bērnu, tad es viņus saorganizēju, un mēs taisījām koncertus ar dejām, ar dziesmām un deklamācijām. Mājas saimniece atvēlēja telpu, kur varēja nākt skatītāji, durvju ailē bija vieta skatuvei. Vecāki, citi mājas iedzīvotāji nāca skatīties, bija arī jāmaksā desmit santīmi par izrādi. Citi bērni priecājās - nopirksim par to naudu konfektes! Bet es teicu: nē, mums vajag jaunus tērpus! Tos mēs no kreppapīra taisījām.

- Un jūs bijāt visu šo izrāžu iestudētāja, vadītāja?

- Jā, man patika. Ar lellēm spēlēties man tā ne sevišķi interesēja, ja pagalmā meitenes spēlējās, tad viņām iedevu savas lellītes, ja kādai nebija, es viņai atdevu. Tikai gribēju, lai tā kārtīgi spēlējas, lai visur būtu kārtība. Ja kāds nespēlējās, kā man patika, tad teicu: atdod manu lellīti, es eju mājās! Nu, tāds despots mazlietiņ es biju.

- Vadītājas tips jau no mazām dienām?

- Nezinu, vai tas ir vadītājas tips, bet laikam jau katram cilvēkam ir savs raksturs iekšā. Pēc neilga laika pārgājām uz citu dzīvokli. Tur man kaimiņos dzīvoja meitenīte, kura jau mācījās Liepājas teātra baleta studijā. Un viņa mudināja: "Atnāc tu ar, mums drīz būs uzņemšana!" Tā bija maksas studija, es vispirms biju gājusi Biedrības nama baleta pulciņā pie Ņinas Dombrovskas, viņa mācīja arī teātra baleta studijas audzēkņus. Tā tas bija - no rīta skolā mācības, vakaros baleta studijas. Mūs gatavoja par profesionāliem baleta māksliniekiem. Katru vakaru - divas stundas. Studistus iesaistīja arī izrādēs. Pirmajā - tā bija "Kopēlija" - man neiznāca dejot, jo skolā pārcēla uz otro maiņu. Žēl gan bija. Bet studiju es turpināju apmeklēt pie pieaugušajiem, kur bija grūtāk, bet pasniedzēji mudināja, lai nepametu deju, lai dejoju. Viegli tas nebija, pasniedzējs Kozlovskis nebija no tādiem glaudītājiem, viņš bija stingrs, prasīja, lai dzird, ko saka.

Pēc kara, 1945.gada rudenī, atkal atjaunoja uzvedumus. Atnāca jauni baleta mākslinieki no Krievijas. 1946.gadā bija eksāmens. Atceros, dejoju Čaikovska "Ziedu valsī". Pēc tam man uzreiz piedāvāja angažementu teātrī. Dejot, strādāt teātrī - tas man bija galvenais. Teātra muzikālo daļu likvidēja. Izārdīt, likvidēt taču ir tik viegli. Bija piedāvājums iet strādāt uz Rīgas Operas un baleta teātri, bet es nebiju vairs brīva kā putns, jau biju precējusies, gaidīju dēlu. Tā paliku Liepājā.

Balerīna pārkvalificējas

- Iespējas sevi realizēt kā profesionālai balerīnai, cik saprotu, vairs nebija. Bet ko šīs profesijas pārstāve varēja iesākt pilsētā, kurā nav baleta trupas? Kā varēja likt lietā savu māku?

- Strādāju Dzelzceļnieku klubā par baleta pulciņa vadītāju. Lai pašai būtu vairāk kustību, iesaistījos mākslas vingrošanā pie Ausmas Lēmanes, viņai tobrīd komandā bija vajadzīgi cilvēki. Kombinācijas es ātri ielāgoju, bija jāiemācās akrobātika, jo tās vingrojumi tomēr prasa sagatavotību, tur nevar tā iet un darīt. Ja nav zināšanu, tad nekas neiznāks. Ar to nodarbojos diezgan ilgi, bet slodze bija liela, es arī šausmīgi centos, bet no pārslodzes sāka mugura sāpēt, un akrobātiku pametu. Bet dejot turpināju. Kārlim Buberam pie Kultūra nama bija trupa, tad mēs tur dejojām, baletvakarus taisījām teātrī, tie bija diezgan labi apmeklēti.

- Sešdesmitos gados meiteņu vidū populārs bija Kultūras nama baleta pulciņš. Tā meitenes parasti skolās bija vienas no smukākajām, izcēlās ar savu vieglo gaitu, ar vijīgajām kustībām, viņas arī parasti kuplināja skolā svētkus ar deju priekšnesumiem. Atceros vairākas savas skolasbiedrenes no 10.skolas, tolaik tā bija astoņgadīgā, kurām pat pareģoja profesionālas balerīnas karjeru. Un pamatus viņu dejas prasmei likāt jūs, stingrā un prasīgā pulciņa vadītāja.

- No 1960.gada Kultūras namā vadīju horeogrāfijas pulciņu, kas bija populārs bērnu vidū, varēju izveidot četras grupas. Vēlāk jau izveidojām sagatavošanas grupas, par tām bija jāmaksā, bet es varēju izvēlēties nākamos dalībniekus, kurus varēju pārcelt uz pamatgrupām, protams, kuri paši to vēlējās un kuru vecāki piekrita. Bija arī zēni, kādus sešus pārus varēju izveidot, bet es tolaik ar tautiskajām dejām neaizrāvos, taisīju uzvedumus. Bija iespēja izlasīt labākos dejotājus. Atceros, bija tāda tautisko deju pulciņa vadītāja Putniņa, jau toreiz solīdos gados, viņa apskatījās manas meitenītes, kuras dejoja krievu deju, un brīnījās: "Tu viņas speciāli esi izlasījusi, ka tik vienādas kā ar šņori novilktas!" Es strādāju par horeogrāfi arī Sporta vingrošanas skolā. Tur atkal iepazinu sporta vingrošanu.

- Kur slēpjas šo vadītāju noslēpums? Kāpēc bērni pēc skolas vakaros nāk uz nebūt ne vieglajiem mēģinājumiem, zinot, ka viņu soļus labos, ka aizrādīs. Un jūs, cik zinu, nebūt neesat tāda mīlīgā un čubinošā stila piekritēja, ja vajag, pateiksit stingru vārdu.

- Es pat nezinu, kā tas ir! Man liekas, ka bērni mani klausīja. Mums toreiz nebija tā, ka varētu neatnākt uz mēģinājumu, par koncertiem vispār nerunājot. Ja nu vienīgi kaut ko sajauc, kā tagad man ir ar "Kvēlītes" dejotājiem. Bet tā, ka vienu gadu nāk, pamet pulciņu, tad atkal grib atpakaļ, tā toreiz nebija. Bet mūsu darbība bija plaša - koncerti, izbraukumi, uzstāšanās. Un dejotājiem visiem, kur nu vēl bērniem, tā gribas parādīt, ko iemācījies, ko prot. Tam, kurš ir sācis, ir grūti pamest. Arī tagad pie "Kvēles" dejotājiem to redzu. Ir gan tādi periodi, kad aiziet uzreiz vairāki puiši vai vairākas meitenes. Kā tagad man viena grupiņa meiteņu no "Kvēlītes" aizgāja uz aerobiku. Kādreiz tā nebija, kādreiz turpināja to, kas iesākts. Varbūt tas tāpēc, ka neesmu vairs tik jauna, bet bērni grib, lai vadītājs būtu tāds kā viņi.

- Lai strādātu ar bērniem, lai citus mācītu, ar to vien ir par maz, ka pats labi prot. Vai jūs kaut kur mācījāties pedagoģiju, papildinājāt savas zināšanas?

- Pedagoģiju apguvu pašmācības ceļā, un vēl tik daudz, cik to mācīja dažādos kursos. Pie Emiļa Melngaiļa tautas mākslas nama tolaik bija speciāli kursi, kuros arī izsniedza apliecības, ka var strādāt par deju pedagogu.

"Ja gribi dabūt Tautas deju ansambļa nosaukumu, klausi mani!"

- Rīgā ir vairāki veiksmīgi piemēri, kad profesionāli baleta mākslinieki pievērsušies tautiskajai dejai un vada tautas deju ansambļus. Liepājā jūs esat tāda vienīgā, kura, pati būdama balerīna, strādā ar amatieriem. Jūs atradāt "Kvēli" vai "Kvēle" atrada jūs?

- Pirmā sastapšanās bija toreiz, kad Aivars Frīdenbergs vadīja kokapstrādes kombināta "Baltija" tautisko deju kolektīvu. Un viņam bija sapnis Liepājā izveidot kolektīvu, kas iegūst toreiz tik prestižo Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tas bija 1976.gadā. Es tolaik strādāju tikai Vingrošanas skolā par horeogrāfi. "Baltijas" dancotāji gatavojās skatei, un mani satika kāda meitene, kura toreiz dejoja pie Aivara, bet kādreiz bija nākusi manā baletpulciņā. "Baltijas" klubs atradās netālu no manām mājām, tāpēc piekritu vakaros viņiem pasniegt mazliet tā saukto "stundu" - ierādīt puišiem un meitenēm klasiskos baleta soļus. Vasarā kopā ar vingrotājiem biju prom treniņa nometnē. Rudenī satiku Aivaru uz ielas, viņš nāca man pretī un teica: "Mums piedāvā pāriet uz Metalurgu kultūras pili. Tur būs lielākas iespējas. Ko mums darīt? Ja pāriesim uz metalurgiem, vai būsi ar mieru nākt pie mums par repetitori?" Teicu, lai iet noteikti, es palīdzēšu. Tā tas arī notika. Vienu laiku biju pamatsastāva repetitore "Kvēlei", kura bija jau ieguvusi Tautas deju ansambļa godpilno nosaukumu, tad kādu brīdi strādāju ar studiju, tā izjuka, tad man Metalurgu kultūras pilī bija maksas baleta kursi, vadīju arī bērnu ritmikas grupu.

- Liktenīgais pagrieziens notika pirms pieciem gadiem, martā, kad viss bija tik jauki saulainā noskaņā. Tuvojās Lilijas Bergas sešdesmit piecu gadu jubileja, kurai gatavojās arī "Kvēles" dancotāji...

- Tas bija janvārī, kad "Kvēles" dancotāji centās mani pierunāt jubilejas koncertam, es gan teicu, ka nezinu, negribu, un tā. Aivars sacīja: "Tev būs sešdesmit pieci, un es gribu tev par godu uztaisīt koncertu. Mēs pie reizes atzīmēsim savu divdesmit piecu gadu jubilejas ieskaņu." Ar februāri sāku strādāt ar viņiem kopā. Bet vairs nevarēju saprast, kas notiek ar Aivaru, viņš bija par pilnīgi pārvērties, viņu it kā nekas vairs neinteresēja, viņš ļāva visam ritēt savā vaļā, neiejaucās. Koncerts tuvojās, bet nebija skaidrs, kas būs programmā. Martā vēl bija gaidāms draudzības koncerts ar ansambli "Vija". Jutu, ka Aivaram ir ļoti grūti. Pēdējā nedēļā, pēdējos mēģinājumos viņam jau vairs nebija spēka - it kā gribētu, bet it kā nevar. Un tad atnāca vēsts, ka Aivars aizvests uz slimnīcu, bet 24.martā no rīta man zvanīja, ka Aivars miris. Dancotāji toreiz teica, ka koncerts tomēr būs. Vadītāja piemiņai. Turpināju strādāt ar dancotājiem, bet nedomāju, ka būšu vadītāja. Metalurgu pils vadītāji mani pierunāja uzņemties šo pienākumu.

- Jūs pēc savas būtības, aicinājuma, visa mūža darba esat balerīna. Tas palīdz vai traucē, strādājot ar tautisko deju dancotājiem?

- Jau toreiz, kad strādāju Kultūras namā ar mazajiem baleta pulciņa dalībniekiem, vajadzēja braukt uz kursiem. Toreiz tautisko deju kolektīvu vadīja Voldemārs Pūce, viņš bija ļoti aizņemts, un uz vadītāju kursiem un semināriem bieži aizsūtīja mani. Tas bija vēl sešdesmitajos gados. Atceros, Arvīds Donass kādā seminārā pasniedza latviešu tautas deju pamata soļus, kustības. Vārdu sakot, kā strādāt ar tautisko deju. Polku jau es mācēju, bet, kā radīt latvisko dejas raksturu, tā māka man tieši no šiem kursiem. Toreiz man tas nebija tik daudz vajadzīgs, bet redz, kā noder viss, kas reiz apgūts. Tautiskajiem dancotājiem daudz mācu arī no klasiskās dejas pamatiem.

- Bet tur jau ir tā dalībnieku specifika. Ne jau visi viņi, kas atnāk uz "Kvēli", ir dejojuši no trīs gadu vecuma. Ir taču arī tādi, kuri savu mūžu nav griezuši polku, kur nu vēl stāvējuši pie stangas pirmajā vai otrajā pozīcijā. Vai tā neveiklība, nesagatavotība nekaitina?

- Nē, mani tas netraucē. Protams, ir tādi, kuriem ir slikta koordinācija, citam nav ritma izjūtas, citam, kā saka, "lācis uz ausīm uzkāpis". Bet galvenais jau ir, kad cilvēks grib. Ja pats vēlas, tad var iemācīt. Ja ir tā, ka pedagogs grib, bet pats cilvēks tam pretojas, tad neko nevar izdarīt. Daudzi dejotāji ir nākuši, un es esmu mācījusi, sagatavojusi. Ne tikai polku un pārējos soļus. Man varbūt tā uztvere ir savādāka. Kā mums mācīja, ka jāuztver ir ar smadzenēm un tad kājām jāpavēl, ko un kā darīt. Ja to saprot, tad viss kārtībā, tad tā lieta iet. Es jau toreiz Aivaram pierādīju, ka tad, ja tu gribi dabūt Tautas deju ansambļa nosaukumu, taviem dancotājiem ir mani jāklausa. Ja nebūs klasikas, tad nekas nebūs, jo klasiskie treniņi ir pamatu pamats, lai cilvēkam dabūtu koordināciju, plastiku, lai dejotājs to soli justu un dejotu.

Ja bailes no augstuma, tad līdzēs kalnos kāpšana

- Palūkosimies uz dzīvi mazliet filozofiski. Kas ir bijusi jūsu lielākā mīlestība?

- Mana profesija un deja. Tā ir lielākā mīlestība. Tagad man ir pat skaudība, ka citi vēl var, bet es jau vairs nevaru, ka mani gadi jau vairs to neatļauj. Es vienmēr esmu gribējusi dejot. Atceros, tas bija piecdesmito gadu sākumā, tad bija Liepājas radio studija, un tās direktors man piedāvāja nākt tajā strādāt par diktori. Man esot laba dikcija, viņš teica, un jūs protat valodas. Viņš jau toreiz laikam zināja, ka teātrī tiks likvidēta muzikālā trupa. Bet es teicu: nemūžam, jo gribēju palikt pie dejas. Un neesmu to nožēlojusi ne mirkli.

- Un vīrietis jūsu mūžā?

- Neesmu sastapusi tādu vīrieti, kura dēļ es varētu kaut ko ziedot. Es laikam neesmu no tādiem cilvēkiem, kurš var zaudēt prātu jūtu dēļ. Un nemaz par to nesūrojos, jo, skatoties uz tiem, kuri jūtu dēļ zaudējuši galvu, un redzot, kā viņiem pēc tam ir gājis, es nemaz nenožēlojusi, ka esmu tāda, kāda esmu.

- Jūsu dēls Juris tagad dzīvo Rīgā, viņam ir ģimene, jums ir mazmeita un mazdēls, bet, kamēr Juris auga, kāda bija viņa vieta jūsu sirdī?

- Viņa vieta bija ļoti būtiska un nozīmīga. Juris ir cilvēks, kuru esmu laidusi pasaulē, un man par viņu ir pilnībā jāatbild un jādod viss, ko varēju dot. Juris izmācījās Mūzikas vidusskolā, spēlēja klarneti. Vēlāk spēlēja arī Gunāra Ordelovska pūtēju orķestrī. Manam dēlam jau no bērnības ļoti patika koka apstrādāšanu. Viņam bija ķēriens uz tādām lietām, tāpēc paralēli mūzikai bija kokapstrāde. Dēls ir pabeidzis kokapstrādes meistardarbnīcu pie Mākslas akadēmijas. Vēl tagad saglabājies mazais koka cirvītis, ko viņš izgatavoja sešu gadu vecumā un man uzdāvināja svētkos. Glabāju citas Jura taisītas lietiņas, kuras man ir mīļas un dārgas.

- Ja varētu sākt no jauna, pārspēlēt, kaut ko izmanīt vai izdarīt citādāk, kas tas būtu, ko jūs izvēlētos citu?

- Neko citu es laikam neizvēlētos, es darītu to pašu. Vienīgi es gribētu iegūt augstāku izglītību, vispusīgāku. Es tā nekad neesmu domājusi, ka, teiksim, izaugšu un darīšu to un to. Man ir bijusi vēl viena vēlme. Man ļoti patika botānika, viss, kas saistīts ar dabu, ar mežiem, ar ziediem. Mani sajūsmina pastaigas pa mežu, gribas pieglausties kokiem. Ja neesmu vasarā bijusi mežā, un jāteic, ka pēdējos gados tik tiešām reti izdodas aizbraukt, tad man pat ir sajūta, ka vasara nav bijusi. Arī ogot, sēņot patīk. Ne tā, ka svarīgi, cik daudz salasa.

- No kā jums ir bailes?

- Man vienmēr ir bijis bail no augstuma. Bet es varu pie tā pierast. 1984.gadā es pirmo reizi biju tūrisma pārgājienā kalnos. Pirmo reizi saņēmu arodbiedrības ceļazīmi. Man teica, ka varu jau neiet kopā ar jaunajiem pāri Kaukāza kalnu pārejai, bija jau arī tūristi, kas ar autobusu apbrauca apkārt. Bet es nolēmu, ja esmu kalnos, tad iešu kājām. Tā bija vienreizēja sajūta. Tās straujās kalnu upes, kas mutuļo un šalc, mazais nedrošais tiltiņš tām pāri. Man no otras puses sauca: tu tikai neskaties lejā! Gāju, neskatījos, pārgāju. Sākumā vilkos saviem jaunajiem ceļa biedriem aiz muguras, bet vēlāk, tad jau gāju gandrīz pa priekšu. Īpaši grūta skaitījās Čegenas pāreja, par savu ceļojumu saņēmu pirmās klases tūrista apliecību. Gribēju tikai teikt, ka visu var izdarīt!

- Kas jūs iepriecina?

- Man vienmēr prieku un pacilātību ir sagādājuši mani audzēkņi. Mazie horeogrāfijas pulciņa dalībnieki, kad toreiz noraudzījos viņu priekšnesumos, kad redzēju, kā viņi ir iemācījušies deju, kā to izpilda. Vēlāk, kad sacensībās panākumus guva sporta vingrotāji. Un tagad, kad skatos uz dancotājiem. Lai kā mums mēģinājumos ir gājis, man vienmēr ir patiess prieks par labu priekšnesumu, par labi nodejotu deju. Jā, tas mani var sajūsmināt pat līdz asarām.