Kurzemes Vārds

10:52 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Cilvēks savā pasaulē

Dzīvot ar skatu nākotnē

Velga Galeja ir dzimusi liepājniece, divdesmit piecus gadus pavadījusi Maskavā, piecus no tiem - institūtā, kurā ik pa laikam pie sienas parādījās ar sēru lenti rotāti līdzstrādnieku portreti. Arī Velga pēc šī darba kļuva par invalīdi. Bija brīdis, kad ārsti konstatēja klīnisko nāvi. Tagad pagājuši daudzi gadi, un dzīvespriecīgāku sievieti grūti atrast. "Manā dzīvē ir bijuši vientulības periodi," Velga stāsta, "un tajos es biju spiesta radīt savu pasauli, es iemācījos dzīvot ar skatu nākotnē."

Pasaku mežs ar milzu āboliem un sēru portretiem

Kad es mācījos otrajā kursā Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē, ģenētika tik tikko bija reabilitēta un neskaitījās vairs "melu zinātne". Es ļoti gribēju par to uzzināt kaut ko vairāk. Universitātē bija pasniedzējs - profesors Lūsis, kolosāla, kolorīta personība. Viņš ilgi bija nodarbojies ar ģenētikas zinātni, ticis izsūtīts uz Krieviju. Viņš piedāvāja man braukt mācīties uz Maskavu, jo viņam tur bija palikuši paziņas, zinātnieki. Es uzreiz piekritu, lai gan tajos gados krievu valoda vēl nebija tik populāra, lai es to perfekti mācētu, īpaši zinātnes terminoloģiju. Tā es no trešā kursa sāku mācīties Maskavas universitātē. Pirmais gads bija diezgan grūts, bet no ceturtā kursa sākās specializācija, pievērsos ģenētikai un... izrādījās, ka esmu gudra meitene. Pasniedzējs, kurš bija Kurčatova atomfizikas institūta radiobioloģijas nodaļas direktors, piedāvāja man tieši tur izstrādāt diplomdarbu, lai gan tas bija ļoti slepens institūts. Temats bija "Zarnu nūjiņu ģenētiskās izmaiņas radiācijas ietekmē".

Tie gadi institūtā bija savādi. Institūts atradās lielā, skaistā mežā, kurā sēnes auga tik lielas kā pasakā, āboli bija gandrīz arbūzu lielumā. Protams, tas viss sapuva turpat zemē, jo neviens neriskēja šos augļus ēst. Radioaktīvais fons tur tomēr bija lielāks, nekā tam vajadzēja būt. Tolaik neviens gan neko tādu nerunāja, un jaunībā jau arī nesapratām, ka uzņemam šo radiāciju - tai taču nav ne smakas, ne garšas, ne veidola. Mums bija it kā ļoti laba dzīve - ēdināja par velti, bija taloni, ar kuriem gājām uz ēdnīcu, kur varējām ēst ikrus, dzert labākos gruzīnu vīnus. Vīnu deva tādēļ, ka tas daļēji izvada no organisma radiāciju.

Trakākā puse bija tā, ka ik pārnedēļas institūta foajē bija izkārts portrets ar melnu sēru lentīti - aizgājis no dzīves darbinieks trīsdesmit, trīsdesmit piecu gadu vecumā. Bija arī "sprādzieniņš", ko pārdzīvojām. Institūtam bija neliels atomreaktors pētnieciskām vajadzībām, un, liekas, notika avārija, par kuru gan skaļi nerunāja, bet sekas jau kaut kādas bija.

Es ļoti labi aizstāvēju diplomdarbu un mani uzaicināja palikt institūtā strādāt. Piecus gadus nodarbojos ar mikroorganismu mutāciju pētīšanu. Ja tagad runā par gēnu inženieriju, tad mēs bijām šīs zinātnes pamatlicēji. Mikroorganismu mutācijas pēta, izmantojot mutagēnus - apstākļus, kas veicina gēnu mutācijas: radiāciju, ķīmiskās vielas, ultravioleto starojumu. Institūta darbinieki bija fanātiķi, kas gan īsti neapzinājās sava darba bīstamību: tie portreti pie sienām bija, bet likās - ar mani tas nekad nenotiks. Piecu gadu laikā vienai no manām kolēģēm jau bija konstatēts asins vēzis, cita tagad ir invalīde, kas nevar staigāt. Radiācija pat mazos daudzumos no organisma izvada kāliju, notiek it kā kaulu mīkstināšanās, neapturami bioloģiski procesi, kuru dēļ notiek neatgriezeniskas izmaiņas organismā, vārdu sakot, tas pamazām sabrūk. Arī es jau biju tik slims cilvēks, ka nepārtraukti bija lēkmes, kuru laikā zaudēju samaņu. Tolaik gan neatzina, ka tas varētu būt no radiācijas, bet rakstīja "vispārēja saslimšana, organisma novājināšanās". Trīsdesmit gadu vecumā kļuvu invalīde, un sapratu, ka kaut kas radikāli jāmaina dzīvē.

Vārdi ir tikai tukša skaņa, ja tiem nav enerģētiskā strāvojuma

Atkal sagadījās tā, ka tieši tobrīd, kad tas bija ļoti vajadzīgs, man piedāvāja lasīt lekcijas un vadīt praktiskās nodarbības mikrobioloģijā Maskavas 1.medicīnas institūtā. Divpadsmit gadus nostrādāju par pasniedzēju. Tā bija ārkārtīgi rosinoša vide, kurā nepārtraukti jāsastopas ar cilvēkiem, kam ir astoņpadsmit gadu, kas nāk, ne tikai lai mācītos, bet arī lai risinātu savas problēmas. Un es guvu dzelžainu atziņu - pasniedzējs, kurš spēj saprast jauniešu problēmas, spēj palīdzēt viņiem tās risināt, arī savu priekšmetu var labāk iemācīt. Ir tik daudz pedagogu, kurus es nelaistu bērniem tuvumā! Institūtā tas varbūt nav tik aktuāli, tur tomēr ir pieauguši cilvēki, bet skolās!

Es uzskatu, ka ir dumji rakstīt audzināšanas plānus, pasākumu plānus un vēl visas tās muļķības, ko prasa. Skolotājs audzina ar savu personību. Ja vārdos nav ielikta personīgā enerģija, tad tiem nav nozīmes. Neaudzina jau ar vārdiem, bet ar saskarsmi, enerģētisko kontaktu. Un tā nav lieta, ko var ieslēgt tajā brīdī, kad atver auditorijas durvis, bet aizslēgt tad, kad aizver. Pasniedzējs - tas ir dzīves stils. Grāmatvedis var strādāt ar papīriem, kontaktējoties ar kolēģiem tikai tik daudz, lai kolektīvā nebūtu slikta atmosfēra. Bet ar bērniem, ar studentiem šis kontakts nepārtrūkst. Es esmu atkarīga no viņiem, un viņi ir atkarīgi no manis.

Man šis dzīves stils patika, jo zinātnē viss bija ļoti labi, bet pārāk abstrakti. Strādājot ar studentiem, tu uzreiz redzi sava darba augļus. Tomēr pedagoģija - tā ir milzīga atdeve. Ik gadu pēc valsts eksāmeniem es gulēju slimnīcā. Un mani audzēkņi par mani pārdzīvoja tāpat, kā es par viņiem. Ir pagājuši divdesmit gadi, mēs esam tālu prom cits no cita, bet, ja pagājušajā dzimšanas dienā es saņēmu apsveikumus no Amerikas, no Maskavas, Vācijas - no bijušajiem audzēkņiem, es domāju - tas ir lieliski! Mana grūtākā audzēkne bija meitene ar ļoti smagām problēmām, viņa nevarēja kontaktēties ar vienaudžiem, nespēja rast saprašanos ar māti. Varbūt tāpēc, ka viņa vienmēr bija gudrāka, talantīgāka, un tas viņu it kā atsvešināja. Bet man izdevās viņu virzīt, ietekmēt. Tagad mana "bēdu meitenīte" ir apprecējusies ar zinātnieku, dzīvo un strādā Amerikā.

Bērnības pieredze vada ikviena cilvēka dzīvi

Pēc divpadsmit gadiem es tomēr biju spiesta samierināties ar savu invaliditāti un pamest darbu. Man tobrīd nebija šaubu, ka es varētu piezvanīt jebkuram no saviem audzēkņiem un saņemt jebkādu palīdzību. Es nevarēju iziet ārā, bija periods, kad es nevarēju lasīt, skatīties televīziju, man bija ierobežots redzes lauks - lasot redzēju tikai pusi no grāmatas. Vajadzēja iemācīties adīt, lai aizpildītu laiku. Man bija draudzene, kura šuva man skaistas mājas kleitas, lai uzturētu manī dzīvesprieku. Tomēr vislielāko atbalstu es saņēmu no sava vīra. Viņš ir ļoti sarežģīta personība, ārkārtīgi gudrs, ar savām īpatnībām, bet sarežģītās dzīves situācijās es zinu - es aiz viņa esmu kā aiz Ķīnas mūra. Protams, ir jāspēj pašam sevi mobilizēt. Un šai spējai jāmeklē saknes bērnībā. Viss, kas dzīvē ar cilvēku notiek, ir ielikts bērnībā.

Manas pirmās bērnības atmiņas ir tās, ka aizveda manu tēti. Laikam jau tas bija 25.marts. Es biju viņam apķērusies un raudāju. Tad atceros lielu, melnu zābaku, kas mani kā tādu kaķēnu aizspēra malā. Pēc kara sākās grūti laiki, jo no bēgļu gaitām atgriezāmies uz krāsmatām. Tētis bija prom, mammai bija jāiet obligātajos meža darbos. Manas māsas jau bija lielas, tāpēc es viena augu dienu sēdēju mājās. No tā laika man palicis atmiņā tāds milzīgs žēlums pret mammu. Mājās bija liels spogulis, vienīgā lieta, kas bija saglabājusies no pirmskara laika. Es sēdēju visu dienu un runājos ar spoguli. Manī it kā tad kaut kas atvērās - varbūt kādi centri, kādas čakras. Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka patiesībā tajā spogulī es jau redzēju visu savu turpmāko dzīvi.

Vēlāk mani atdeva audzināt tēva māsai, kas bija labāk situēta. Tas bija drausmīgi. Es labi ēdu, man bija vislabākās drēbes, tantei bija mašīna, dārzs. Bet, kad mani aizveda ciemos pie mammas, es aizlīdu aiz krūma un raudāju - man bija tik žēl mammas, es biju ar mieru neēst neko, lai tikai mani atstāj pie viņas. Tantei bija dīvaini uzskati - visi bērni ir slikti, ar viņiem kopā es nedrīkstu spēlēties, tāpēc šos gadus es pavadīju vientulībā, pilnīgā izolācijā skaistā dārzā. Tur veidojās mana attieksme pret dzīvi, ilgas pēc kāda, ko pažēlot.

Visus gadus Maskavā arī mana saite ar šejieni nepārtrūka. Palika ilgas, atšķirtības apziņa. Lai gan man bija labs vīrs, draugi, interesants darbs, bet atrautības sajūta paliek. Un tā neļauj nocietināties, dod apziņu, ka kaut kam nākotnē vēl jānotiek.

Slimošanas gados mani nepameta bērnībā gūtās izjūtas, un varbūt tāpēc es izvirzīju sev programmu - man ir jāizaudzina mans dēls un jāapglabā mana mamma.

Atgriezties, lai dzīvotu

Es sapratu, ka nevaru dzīvot Maskavā. Es varēju uzturēties dzīvoklī, bet nespēju iziet uz ielas, pūlī. Tie bija astoņdesmitie gadi, un valdīja negatīva aura. Mans vīrs tolaik strādāja Ministru padomes komitejā, kas pētīja paranormālās parādības. Mums radās kontakti ar cilvēkiem, kam piemita neparastas spējas - telekinēze, dziedināšanas spējas un tamlīdzīgi. Un viens no šiem cilvēkiem man teica, ka mani enerģētiskie centri ir tik atvērti, aizsardzība tik maza, ka es uzņemu visu to negatīvo enerģiju, kas valda sabiedrībā. Es sāku runāt par atgriešanos Latvijā. Mans vīrs ir maskavietis jau ceturtajā paaudzē, bet, paldies Dievam, viņš saprata: vai nu es aizbraukšu, vai ilgi vairs saulīti neskatīšu.

Man nebija grūti atgriezties Latvijā. Liekas, ka es biju vairāk latviete Krievijā, nekā tie, kas dzīvoja šeit. Mana latviešu valoda saglabājās tīra, jo dzīvoju vidē, kur tika lietotas divas atšķirīgas valodas - latviešu un krievu. Latvijā brīžiem nevarēja saprast: teikumā trīs vārdi latviski, četri - krieviski. Visus šos gadus Krievijā mana māja bija ļoti latviska, pat mēbeles bija vestas no Rīgas. Es svinēju Ziemassvētkus un cepu speķaraušus. Manam vīram varbūt bija grūtāk, bet mans dēls palika Maskavā.

Dzīvot saskaņā ar sevi

Es nekad neesmu nožēlojusi to, kas man dzīvē bija lemts. Ja man būtu aiztaupītas slimības, es nekad nebūtu satikusi visus tos brīnišķīgos cilvēkus, kuri ir mani draugi. Ja nebūtu bijis invaliditātes, man nebūtu tik labs dēls. Viņš redzēja, kā es slimoju, kā es cenšos tam tikt pāri. Viņš zināja, ka nedrīkst aiziet ilgi prom no mājas, ka nedrīkst darīt neko tādu, kas mani varētu ļoti satraukt. Viņā radās sajūta, ka jāpalīdz man. Tajā pašā laikā es varēju piecelties vienos naktī, ja viņam gribējās ar mani parunāties. Jo ar pusaudžiem ir tā, ka nedrīkst viņam bāzties virsū tajā brīdī, kad viņš nav tam gatavs. Ja nejūt tos brīžus, kad vajag un kad nevar runāties ar bērniem, tad var pazaudēt saikni ar viņiem.

Kad mamma nomira, pēc viņas bērēm ārsti man konstatēja klīnisko nāvi. Dēls bija izaudzis - mana programma bija izpildīta. Vajadzēja izvirzīt jaunu programmu. Varu apgalvot, ka tagad dzīvoju saskaņā ar sevi. Jau gadu nodarbojos ar transcendentālo meditāciju. Mans vīrs ir saistīts ar Maharišas universitāti un izprot apziņas un zemapziņas attiecības, kosmiskās enerģijas jēgu. Pašlaik viņš atrodas Kislovodskā, kur grupa nodarbojas ar meditāciju, lai ietekmētu procesus Čečenijā - apslāpētu agresivitāti. Tādas grupas veidojas visā pasaulē, lai izmocīto Zemi nomierinātu, vairotu pozitīvo enerģiju. Tas pats jādara katram cilvēkam - meditācija nozīmē ļaut atpūsties prātam, lai pēc tam spētu to nodarbināt intensīvāk, un atbrīvoties no sliktām domām, sliktām jūtām.