Kurzemes Vārds

21:03 Piektdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ziedonis un "Kristīne" jeb Zvejošana ir azarts

Pēteris Jaunzems

Ja šerpāka vēja pūtiena dienās, kad jūrā nav ko darīt, no Loču torņa augstumiem palūkojas uz mūsu Tirdzniecības kanālu, tad var pārliecināties, cik populāra nodarbe mūsdienās kļuvusi jūras zvejniecība. Ne velti pieredzējušais kapteinis Zigurds Neilands teica, ka neatceroties laikus, kad Liepājas ostā zvejas kuģīšu būtu bijis vēl vairāk, nekā to ir tagad. Gluži kā šos jūrasbraucēja vārdus apstiprinot, gar daudzajām piestātnēm un tāpat arī akciju sabiedrības "Kursa" muliņā sānus trin mazie Baltijas jūras zvejnieku kuģīši. Nereti tie pat satauvojušies cieši blakus cits citam, lai pietiktu vietas visiem.

Mūsdienās, kad lielākajai daļai kuģu ir privātīpašnieks, tie kļuvuši arī ievērojami daudzkrāsaināki, nekā bijām pieraduši redzēt kādreiz. Vērīgāks vērotājs tomēr šajā raibi ņirbošajā vanšu un mastu mežā spēj nekļūdīgi atšķirt tieši to zvejnieciņu, uz kura strādā viņa tuvinieki vai paziņas. Un ļoti iespējams, ka spilgtās varavīksnes krāsas to pat palīdz nosacīt.

Tā arī es, uzmanīgāk ieskatījies, starp brūni, sarkani un zili krāsotajiem korpusiem drīz vien pamanīju zaļo kā pavasaris "Kristīni". Skanīgajā latviešu sievietes vārdā nodēvēto traleri starp citiem kuģiem centos ieraudzīt tāpēc, ka vēlējos sastapt ZIEDONI BALČU. Šis sāļo ūdeņu norūdītais vīrs šoreiz mani interesēja tādēļ, ka pēc trīs ar pus gadu ilga pārtraukuma zvejnieku saimniecības valdes priekšsēdētāja vietnieka krēslā, sākot ar gadu miju, atkal atgriezies pie zvejas kuģa kapteiņa stūres. Tā dzīvē negadās bieži. Sūro darbu pret vadītāju pienākumiem nomainījušie nemēdz atgriezties sākotnējos punktos.

Šajā ziņā Balčus ir izņēmums. Kaut gan, protams, ne vienīgais. Vēlējos dzirdēt, kā Ziedonis izjutis un uzņēmis darba pārmaiņas? Cik veiksmīgi viņam sokas zveja? Vai pārtraukums nav traucējis amatprasmei?

- Tu, iespējams, neticēsi tam, ko teikšu, taču, kopš esmu atgriezies uz kuģa, es sev liekos it kā par kādiem gadiem atkal jaunāks, - sarokojoties paziņoja allaž labsirdīgi smaidošais Ziedonis.

- Kaut gan esmu Sventājas zvejnieka dēls un tēvs mani pirmoreiz airu laiviņā jūrā paņēma līdzi, kad man bija seši gadi, tikai tagad, pēc atgriešanās uz kuģa, esmu tā pa īstam sapratis, ka zvejniecība - tas cilvēkam ir azarts. Vismaz ar mani tā tas ir pilnībā. Zveju jūrā sajūtu gluži kā aizrautīgu spēli, kuras varā esmu nonācis. Nav šaubu, prasme, zināšanas, pieredze, tas viss ir ļoti svarīgi, jo palīdz sasniegt labākus rezultātus. Taču pats noteicošākais šajā lietā man tomēr ir un paliek process, atrašanās jūrā, labāko zvejas vietu meklēšana un veiksmes prieks, kad ir izdevies atrast, un es droši zinu, ka esmu vinnējis šo setu vai puslaiku, jo mūsu tīkls ir kļuvis smags. Domāju, ka tā tas nav tikai ar mani vien. Dažkārt vēroju savus zvejniekus un redzu, ar kādiem saspringtiem skatieniem un aizturētu elpu viņi seko tralim, vēloties pārliecināties, ko mēs tur pacelsim no jūras, cik smaga būs tā kule, kas parādīsies virs viļņiem un kas tajā būs iekšā? Nav šaubu, ka tas viņiem ir vairāk nekā nozīmīgi, jo šie cilvēki ir devušies jūrā. Saķert daudz zivju ir viņu mērķis. Tā dēļ viņi dodas prom no mājām uz daudzām dienām, ir ar mieru mirkt sāļajā un aukstajā ūdenī, jo darbs jūrā nav viegls. Tas ir saistīts ar risku. Tieši šodien, kad runājam, pirms četrdesmit gadiem vētrā aizgāja bojā divi zvejnieku kolhoza kuģi. Divdesmit astoņus gadus es jau eju jūrā un, cik atceros, aprīļa sākumā arvien ir bijušas niknas vētras. Arī šoreiz strikts sāmenis mūs atdzina malā, ja ne tas, mēs vēl nebūtu ar tevi tik drīz satikušies, jo vīriem ir vajadzīga jūra. Loms viņiem ir nepieciešams, lai nopelnītu naudu, ar ko uzturēt savas ģimenes.

- Vai kapteinis viņiem var ko būtiski palīdzēt?

- Sapratu, ko ar to vēlies vaicāt. Vai neesmu atpalicis no laika? Vai kapteiņa amats man nesagādā problēmas? Domāju, ka viss ir labākajā kārtībā. Es lieliski orientējos savos pienākumos. Lai gan daudzkārt esmu sacījis, ka kapteinis viens pats uz kuģa neko nespēj paveikt. Viņam ir vajadzīga saliedēta komanda, prasmīgi, ar atbildību apveltīti un izdarīgi vīri, kas saprot pavēles un spēj tās izpildīt. Bet pa šiem trīs gadiem, kamēr staigāju pa zemi, uz zvejas kuģiem ir notikusi paaudžu maiņa. No vecajiem zvejas kuģu kapteiņiem Liepājā esam palikuši tikai divi. Arvīds Lūks un es.

- Divi vien? Bet kur tad Neilands? Arī viņš taču atkal zvejo.

- Jā, arī Zigurds ir pieskaitāms veco vilku plejādei. Bet ļoti daudz ir jauno. Gan kapteiņu, gan stūrmaņu. Pārsteigts konstatēju, ka lielākā daļa ir cittautiešu un gandrīz nemaz nav latviešu zēnu. Cittautiešu, pēc maniem ieskatiem, ir kādi astoņdesmit procenti. Jūrā tagad vairs nemaz nedzird runājam latviski, tur galvenokārt skan krievu valoda. Kaut gan pret tautībām nejūtu nekādus aizspriedumus un jūrā cilvēkus vērtēju tikai pēc viņu rakstura īpašībām un darba spējām, domājot par latviešu zvejniecības nākotni, man kļūst skumji. Turklāt nekas šobrīd netiek darīts, lai lietas mainītos.

- Ar ko izskaidrojama šāda situācija?

- Manuprāt, tās ir tiešas sekas padomju gadu politikai, kad latviešiem jūrā iešanai ceļā lika visādus šķēršļus. Nedeva vīzas un meklēja visādus citādus iemeslus, lai atteiktu. Tagad, lūk, plūcam rūgtus augļus. Taču citādāk mūsu pelēkā un vienmēr nemierīgā Baltijas jūra, manuprāt, palikusi tāda pati, kā bija. Kad pirms trīs mēnešiem atgriezos uz kuģa, man šķita, ka neesmu no tā vispār nokāpis.

- Vai pie "Kristīnes" tev nebija jāpierod?

- Nekādā ziņā. "Kristīne" ir labs zvejas traleris. Zaļš kā pavasaris! Un turklāt tā ne ar ko neatšķiras no "Brocēniem", ar ko es savulaik aizvadīju selgā astoņus gadus. Katra skrūvīte uz kuģa man ir zināma, un arī jūru es sastapu kā vecu paziņu, kas nav mainījusies. Tas šķiet apbrīnojami! Reizēm pat pārņem sajūta, it kā es tur, zem biezā ūdens slāņa, būtu pirms dažām dienām visu izstaigājis un savām acīm apskatījis. Skatos eholotes ekrānā un zvejas plaču reljefs man šķiet pazīstams. Varu jau iepriekš paredzēt, kur būs akmeņu grēdas, ko pēc brīža uzrādīs ekrānā. Es zinu, uz kuru pusi jāpagriež stūre, lai mūsu tīkls neaizķertos šaurumā starp divām grēdām, bet izslīdētu tam neskarts cauri.

- Interesantas lietas tu stāsti. Tas rāda, ka Baltijas dzelme ir daudz pastāvīgāka nekā sauszeme. Bet kā ir ar zivju krājumiem jūrā? Piekrastes zvejnieki sūdzas, ka viņu tīklos vairs nekas nenākot.

- Viņiem varu piekrist. Zivju kļuvis ievērojami mazāk. Tas galvenokārt sakāms par mencām. No mūsu zvejas zonas tās ir pazudušas. Doršas, kā runā, esot vairāk manītas pie Bornholmas salas un Krievijas ekonomiskajā zonā. Taču tur mēs netiekam zvejot. Varu tev apzvērēt, ka robežas jūrā tagad apsargā vēl stingrāk nekā uz sauszemes.

- Sānsoļi tātad kļuvuši neiespējami?

- Kārtība ir ļoti stingra. Robežas uzrauga ar kuģiem. Vienīgi miglainā vai vējainā laikā kādam drošsirdim varbūt izdodas iesprukt svešā teritorijā. Tomēr arī tas ir saistīts ar lielu risku un var beigties ar visai nepatīkamām sekām. Es domāju, ka mencu deficītā lielā mērā vainojama pērnā ziema, kas klimata ziņā bija ļoti nepastāvīga. Salu nomainīja bieži atkušņi. Nebija labvēlīgu apstākļu nārstošanai. Turpretī zinātnieki apgalvo, ka jūrā palielinājies saldūdens daudzums. Viņi strādāja arī uz "Kristīnes", bija ar mums kopā jūrā, izdarīja dažādus mērījumus un pētījumus. Saldūdens esot koncentrējies tieši jūras centrālajā daļā, kur atrodas arī mūsu ekonomiskā zona.

- Kur gan tas te radies?

- Bieži dzirdam par plūdiem Daugavā. Nule no krastiem izgājusi Gauja. Arī citas upes ir ūdeņiem bagātas. Tās visas tos nes uz jūru. Sālsūdens vairāk saglabājies Baltijas jūras dienvidu galā, kur to krājumus bagātina Ziemeļjūra. Bet menca ir sālsūdens zivs. Tāpēc nav jābrīnās, ka tās devušās projām no mūsu zvejas vietām. Uz dienvidiem.

- Taču lai gan mencu nav, kuģi, tiklīdz vien ir piemērots laiks, visi kā viens izgaist aiz jūras vārtiem. Kurp tad jūs dodaties un ko zvejojat?

- Ķeram brētliņas, kuras peld biezā slānī. Taču baltās zivis tagad neko nemaksā un tās nav, kur likt. Zviedri un citi ārzemnieki tās brauc un mūsu zonā zvejo. Esmu dzirdējis, ka viņi tās pārstrādājot miltos, ko izmantojot lopbarībai. Bet mēs savukārt mencu meklējumos dodamies uz vistālāko zonas vietu no Liepājas, uz tā dēvēto Iprīta placi. Tur arī strādājam.

- Vai tad tas nav bīstami? Par Liepājas zvejnieku saskarsmi ar ķīmiskajām kaujas vielām, kas nogremdētas jūras dzelmē, un piedzīvotajām nelaimēm taču dzirdēti briesmu stāsti.

- Bet ko gan lai dara? Riskējam. Zvejniekam nav citas iespējas, kā tikai jāzvejo. Man kā kapteinim turklāt ir radusies pārliecība, ka nogremdētās kastes ar baisajiem ieročiem pa šiem gadiem ir iegrimušas dziļāk dūņās. Eholote vismaz tajās vietās uzrāda apmēram 12 metrus biezu slāni. Līdz šim, tur zvejojot, nav gadījies kaut ko nelāgu aizķert. Ptū, ptū, ptū! Bez tam, kā man nācies vairākkārt pārliecināties, mencas vairs neuzturas pie pašas grunts, bet peld vairākus desmitus metrus virs tās. Turklāt vairākos slāņos. Arī tas ievērojami sarežģī zveju. Ekrānā bieži nācies novērot, ka viens bars peld augstāk, cits zemāk. Es spriežu, ka zivīm trūkst skābekļa. Tas nozīmē, ka ar trali tās savaņģot nav iespējams, jo to nevar izcilāt uz augšu un leju. Ir vajadzīga vētra, kas pamatīgi sajauc ūdeņus. Kaut kas līdzīgs tai, kāda notika 1967. gadā.

- Tāda izgāž kokus, noārda jūras krastu, īsāk sakot, sagādā daudz raižu un nelaimju.

- Un tomēr jūrai vētras ir nepieciešamas. Lai pamatīgi izkulsta ūdeņus līdz pašiem dziļumiem. Citādi dzīvajai radībai tur klājas grūti.

- Bet, kas zina, varbūt zivis meklē veidu, kā paglābties un izdzīvot modernās zvejas tehnoloģijas apstākļos, kad to bari ekrānos zvejniekiem redzami kā uz delnas?

- Protams, tās mēģina paglābties, jo kuģi zvejo visur un tiešām daudz. Agrāk, atceros, žurnālisti mēdza zvejniekus saukt par jūras arājiem. Toreiz tādu salīdzinājumu nosodījām. Kas nu mēs par arājiem. Bet tagad šis vārdiņš ir vietā, jo jūru vago krustām un šķērsām visos veidos un virzienos. Ja vecie zvejnieki, kas, kā saka, devušies uz labākām zvejas vietām, redzētu, kas notiek tagad, viņi kapā apgrieztos uz otriem sāniem. Tas, kā zvejoja agrāk, nav pielīdzināms mūsdienām. Un mani īpaši satrauc, ka visi kuģi pārkārtojas zvejai ar tīkliem. Traļu zveja kļūst nepopulāra arī tāpēc, ka mazie zvejnieciņi lielos traļus pavilkt nespēj, bet ar mazajiem neko nevar savaņģot.

- Kādreiz, cik esmu dzirdējis, taču uzskatīja, ka tīklu zveja ir ekoloģiski daudz labvēlīgāka jūras videi nekā traļi, kas izārda grunti. Taču tu nule apgalvoji, ka satraucies tieši par tīkliem. Kā to saprast?

- Kādreiz zvejoja ar parastajiem tīkliem, taču tagad izmanto tikai kaprona linumus. Bet tie, norauti no bojām vai gabalos saraustīti, nekur nepazūd. Turpat vien jūrā paliek, veidojot tādus kā žogus. Tie ir jūdzēm gari aizsprosti zivju ceļā. Un, kaut gan tīkli ir dārga manta, kas maksā prāvu naudu, bez aizķeršanās jau praktiski neiztiek neviens kuģis. Katrs no traleriem kaut ko ir dzelmē atstājis. Vēl pirms dažām dienām man gadījās aizķert un pacelt kādu nogrimušu un saglumējušu tīklu. Tas viss bija pilns ar zivīm. Tās zivis, kas linuma acīs ieķērušās agrāk, sīkie jūras vēzīši bija notiesājuši tā, ka palikušas vien asakas, taču tīklā netrūka arī nule kā tur iekļuvušu zivju. Tās, protams, neviens neizņem, zivis aiziet bojā un sāk pūt. Mūsu jūra tā šajos laikos tiek šausmīgi piecūkota.

- Tā patiešām ir ļoti satraucoša problēma, ja notiek tā, kā tu stāsti, bet man nav pamata tev, goda vīram, neticēt. Taču saki, kāpēc zvejnieki par to nerunā skaļi? Par to vajadzētu plašāk rakstīt presē, ziņot vides aizsardzības institūcijām, ministriju ieskaitot. Kaut kas taču ir jādara, lai šādu jūras piedrazošanu pārtrauktu. Nesen, piemēram, arī Jūras spēku kuģis bija nogriezis Jūrmalciema piekrastes zvejnieku ieliktos tīklus un, nevarot izcelt tos uz klāja, palaidis viļņos. Kur tie palika? Nav dzirdēts, ka būtu manīti kaut kur izsviesti krastā.

- Krastā šādus tīklus jūra nespēj izsviest. Visiem tiem ir atsvari, kas velk uz leju. Es jau tev sacīju, ka zvejnieki klusē tāpēc, ka viņiem rūp lomi, lai nopelnītu sev naudu. Taču situācija patiešām veidojas nopietna un, šādi noziedzīgi rīkojoties, būtībā mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Ja kāds kuģis tagad pabrauktu, velkot aiz sevis kādu aizķērāju vai enkuru, tās būtu šausmas, kādus tīklu vezumus tas aiz sevis savāktu.

- Bet varbūt tāda jūras tīrīšana ir jāorganizē? Citādi tiešām pienāks brīdis, kad jau būs par vēlu. Vai šie norautie tīkli vērojami tikai mūsu zvejas zonā?

- Nē, tie ir visur. Tā patiešām ir briesmīga problēma. Daudzus zvejnieku izliktos tīklus sarauj un izvazā pa jūru transporta kuģi. Zvejnieki vismaz cits citam pa radio paziņo, kurā kvadrātā ir tīklus izmetuši, un brīdina, lai citi tur uzmanās. Bet lielie kravu kuģi par tādām lietām neliekas ne zinis. Tos interesē tikai viņu bizness, un tie brauc pa maršrutu, kurš tiem izdevīgāks. Un otra lieta, kas manī šobrīd rada lielu neizpratni, ir zvejas aizliegumi vasarā. Tos pārtrauc no 1. jūlija līdz 20. augustam. Nav skaidrs, kamdēļ tie vajadzīgi? Es saprastu, ja aizliegumi būtu saistīti ar zivju nārstošanu. Taču tā vis šoreiz nav. Tas ir starptautiska mēroga nosacījums, jo Eiropas Savienības valstis savstarpēji vienojušās. Tām tāds pārtraukums ir izdevīgs, jo nārsta laikā nozvejojuši to, ko atļauj kvotas, un vēlas labā laikā izmantot savas atvaļinājumu dienas. Ārzemniekiem patīk sev sagādāt ērtības. Motivācija, ka zivīm jādod atpūta, manuprāt, ir vienkārši smieklīga. Saki man, ko nozīmē, dot zivīm atpūtu?

- Nezinu spriest...

- Nu, lūk, tas ir tikai tāds jocīgs jēdziens, lai neteiktu vairāk. Bet rezultātus, kādi rodas, mēs jau redzam. Jūrā šobrīd ir savairojušās butes. Mēs tagad, jūrā zvejojot, rīkojamies gluži kā čangalieši, kas, māju ceļot, ar maisiem gaismu centās sanest istabā, jo bija aizmirsuši sienās iebūvēt logus.

- Un, proti?

- Butēm pašlaik ir saudzējamais laiks un mēs nedrīkstam tās ķert. Taču jūrā to netrūkst un zivis, protams, nespējot izvairīties, iepinas tīklos. Ceļot tos ārā, mēs zivis atbrīvojam un metam atpakaļ jūrā, bet tās aiziet dziļumā un tur atkal iepinas mūsu vilktajos tīklos. Tā turpinās neskaitāmas reizes. Es nezinu, ar ko tas beigsies. Bušu ir kļuvis tik daudz, ka vasarā liedagā peldētājiem tās nograuzīs kājas.

- Tu pārspīlē?

- Nu, protams, taču mani neapmierina tie nepamatotie aizliegumi. Zini, zvejniekam ir mierīgs prāts tikai tad, kad tralis ir ūdenī, jo tad viņš apzinās, ka strādā.

- Bet kādreiz zvejnieki prata arī lieliski atpūsties. Rīkoja zvejnieku svētkus. Pulcējās savos krodziņos. Tagad neredz, ka pilsētā tādi būtu.

- Tagad to nakts un citādu bāru ir tik daudz, ka nevar redzēt, kurā no tiem paliekam. Bet, ja runājam nopietni, savs uzmundrinošs graķītis vīriem pēc salšanas viļņos taču pienākas. Neesmu novērojis, ka zvejnieki tagad ielaistos lielās iedzeršanās. Uz privātajiem kuģiem noteikumi ir stingri un, ja gribi strādāt, tad tie jāievēro. Tam visam ir arī pamats, jo jūrā nevar doties ar miglainu skatienu. Šis darbs tomēr prasa skaidru galvu un prātu, citādi vienu otru reizi var beigties bēdīgi.

- Vai tev arī gadījušies raibi piedzīvojumi jūrā?

- Tādu netrūkst. Viens no neparastākajiem gadījumiem bija toreiz, kad mūsu tralerim vajadzēja piedalīties militāristiem pazudušas torpēdas meklēšanā. Viņi bija rīkojuši mācības, un tā torpēda kaut kur dzelmē bija aizķērusies. Tai vajadzēja uzpeldēt, taču tas nenotika. Un tad, saskaņojis jautājumu ar saimniecības vadītājiem, kara flotes komandieris aicināja tuvāko zvejas traleri palīgā.

- Kā tad jums veicās tādā neparastā zvejā?

- Pirmajā tralējumā bijām aizbraukuši torpēdai garām, bet ar otro piegājienu tā iekļuva tralī un, izkustināta no vietas, kā no loka izšauta bulta drāzās no ūdens ārā. Mūsu tralis pēc tam bija pārvērties vienās driskās.

- Vai, tavam kuģim trāpot, tā nevarēja to nogremdēt?

- Ja trāpītu, tad no mums maz kas paliktu pāri. Bet pēc tam mani par palīdzēšanu pie sevis zemūdenē uzaicināja flotes mācību komandieris. Tā bija vienīgā reize, kad esmu ciemojies zem ūdens.

- Man stāstīja, ka tu protot paredzēt, kad nāks lielais pūtiens, un laikus no tādiem patverties ostā?

- To tiešām var paredzēt, ja novēro laika apstākļus. Par vētras tuvošanos liecina gan mākoņi, gan kaijas. Ja debesīs parādās spalvu mākoņi, tas nozīmē, ka vētra būs pēc dienām divām. Arī kaijas pirms šerpāka laika kļūst pārlieku rijīgas. Zinot to, var plānot savu darbu un pagūt savākt lomu.

- Kā kundze vērtē tavu atgriešanos uz kuģa?

- Viņai nekādu iebildumu nav.

- Vienīgi, ka sākusies atkal zvejnieksievas nemierpilnā gaidīšana?

- Viņa pie tās vairāk vai mazāk ir pieradusi. Bet pierast joprojām nespēj mana māte Margrieta, kura nesen nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu. Viņai priekšstati par darbu jūrā nav mainījušies, palikuši tādi paši , kā toreiz, kad tēvs ar airu laivu gāja selgā, bet viņa to liedagā visu nakti gaidīja ar vēja lukturi rokā. Tāpēc gaida ar sirdsdrebēšanu arī tagad. Ja tēvs mani ievadīja amatā, tad viņai esmu pateicīgs par cilvēcību un labestību. Bet jūra savukārt norūdījusi manu raksturu un radinājusi pie kārtības.