Kurzemes Vārds

01:12 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Latviešu likteņi Brazīlijas džungļos un civilizācijā

Indra Imbovica

Reizē ar pavasari no ekspedīcijas Brazīlijā mājās atgriezās mūsu Pedagoģijas akadēmijas pasniedzēja un māksliniece Nora Vilmane kopā ar meitu Annu, Brīvdabas muzeja speciāliste Irisa Priedīte, kā arī Somijas firmas "Pakenso Baltika" ģenerāldirektors Viesturs Tamužs un viņa sieva vēsturniece Brigita Tamuža. Šo Latīņamerikas zemi viņi apmeklēja laikā no 20. februāra līdz 21. martam. Ekspedīcija īstenoja projektu "Latviešu diaspora Brazīlijā", kuru Nora Vilmane bija izstrādājusi kopā ar Vēstures un mākslas muzeja speciālisti Uļu Gintneri un kuru atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, piešķirot 1590 latus divu cilvēku ceļa izdevumiem. Ekspedīcijas dalībnieki nobraukuši un nostaigājuši vairākus tūkstošus kilometru, ciemojušies daudzās ģimenēs, tikušies un runājušies ar neskaitāmiem cilvēkiem, daudzās audiokasetēs ierakstīti Brazīlijas latviešu dzīvesstāsti, pat pēdējā pirmsnāves intervija, mūsu tautieši tagad iemūžināti videolentēs un vairāk nekā 40 fotofilmās ar vairāk nekā tūkstoš fotogrāfijām. Mājās, uz Latviju, pārvesti turienes latviešu sarakstīto grāmatu manuskripti, dokumenti un dienasgrāmatas.

Ideja par ekspedīciju

radās pirms 12 gadiem

Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju priekšstats par latviešu izceļošanu uz Brazīliju radies pēc Jūlija Lāča grāmatas "Mūža meža maldi", kurā autors tēlaini stāsta, kā pēc Pirmā pasaules kara baptistu sludinātājs Puntūzis, kura prototips bija Rīgas Mateja baptistu draudzes sludinātājs Iņķis, pierunā simtiem latviešu ģimeņu atstāt savas mājas un dzimteni, solot skaistu dzīvi tālajā, nezināmajā Brazīlijā. Taču šajā eksotiskajā zemē viņi tika izmitināti džungļos, kur smagā darbā, izcērtot mežonīgos mežus un iekopjot zemi, daudzi aizgāja bojā, bet daļa izdzīvoja, pieņēma to par savu otru dzimteni, bet vēlāk ieguva labu izglītību un darbu.

Neatkarīgi no baptistu kustības uz Brazīliju devušies tūkstošiem latviešu dažādos laikos un gados. Pirmie izceļoja jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, un viens no viņiem - Jūlijs Malvess kļuva par augstu ierēdni Lauksaimniecības ministrijā. Nezināmajā ceļā pāri okeānam latvieši devās arī pēc Otrā pasaules kara - vieni, bēgdami no sarkanā terora, otri - meklējot piedzīvojumus vai arī dažādu citu iemeslu dēļ.

Divdesmitajos gados uz Brazīliju piedzīvojumu meklējumos izceļoja arī Noras Vilmanes mammas brālis Janis Freibergs, kurš, būdams maz izglītots, bija apveltīts ar izgudrotāja talantu, un tagad, sasniedzis 95 gadu vecumu, joprojām dzīvo tālajā Latīņamerikas zemē. 1987. gadā Nora pirmo reizi apciemoja savu tēvoci. Tur viņu pārsteidza, ar kādu cieņu vietējie iedzīvotāji izturējās pret latviešiem, bet visspilgtāk atmiņā saglabājās turienes tautiešu skaistā, tīrā latviešu valoda. Visus šos divpadsimt gadus neatstāja doma par atgriešanos Brazīlijā, ar mērķi izpētīt savu tautiešu likteņus šajā lielu kontrastu zemē.

Nora Vilmane gadus piecus meklēja finansiālo atbalstu iecerētajai ekspedīcijai, līdz tapa projekts, kas guva Kultūrkapitāla fonda atzinību, un par to ieinteresējās Tamužu pāris. "Viņu klātbūtne un atbalsts bija neatsverams - gan ar valodas zināšanām, gan ar ierakstu tehniku un pārnēsājamo datoru, gan ar Brigitas praktisko ikdienas darbu, pierakstot intervijas," atzīst Nora. Bet līdz izbraukšanai vēl tika nodibināti sakari ar Latvijas goda konsulu Brazīlijā Jāni Grimbergu, kurš ļoti daudz darīja, lai dabūtu izsaukumus, vīzas, sagatavotu ekspedīcijas uzņemšanu un sameklētu vajadzīgos cilvēkus, ar kuriem būtu nepieciešams kontaktēties, kā arī sagaidīja ekspedīcijas dalībniekus Sanpaulu un rūpējās par viņiem visu uzturēšanās laiku.

Brazīlija sagaidīja ar 37 grādu karstumu,

nepatikšanām un pirmsnāves interviju

Februāra beigās atstājot Latviju salā un sniegā, ceļotāji ielidoja Brazīlijas galvaspilsētā Sanpaulu tikpat kā pašā peklē - termometrs rādīja 37 grādus pēc Celsija. "Nepaspējām ne attapties, kad uz vienā no centrālajām ielām aplaupīja mūsu "finansu ministru" Viesturu," stāsta Nora Vilmane. "Viņam nozaga visu skaidro naudu un arī kredītkarti. Pirmajā mirklī tas bija šokējoši, jo Viesturam bija arī mūsu uzturnauda, kuru viņš mums bija uz džentlmeniskas vienošanās pamata aizdevis. Kredītkarti tūlīt nobloķēja, bet jauno gaidījām vairāk nekā nedēļu. Ja nepalīdzētu ļoti atsaucīgie un pretimnākošie vietējie latvieši un goda konsuls Grimberga kungs, nezinu, kā tas viss beigtos. Svīdām briesmīgi, sviedri tecēja straumēm, tomēr lielo karstumu panesām diezgan labi".

Mūsu ceļotājiem miljonu pilsētu Sanpaulu uz karstām pēdām atsaucīgi izrādīja Nils Jansons. Viņa vectēvs dzimis Sakā, bet vecmamma Liepājā, nākusi no Behšteteru ģimenes. Pats Nils, tagad ap 60 gadu vecs, ir ārkārtīgi kustīgs un aktīvs kungs, Sanpaulu beidzis universitāti un ieguvis biznesa administrācijas specialitāti, un visu mūžu nostrādājis telefonsakaru firmā. "Nils mūs aizveda uz Imigrācijas muzeju, kas atrodas blakus mazai stacijai, turpat vēl atrodas un darbojas mazbānītis," stāsta Nora Vilmane. "Šajā vietā visi ieceļotāji, tai skaitā latvieši, ir izgājuši karantīnu. Pie sienām redzējām daudz senu fotogrāfiju un fotodokumentu. Bija visai savādi redzēt latviešu sievas tik labi atpazīstamos lielos, austos lakatos." Brazīlijā valda ļoti uzmanīga un pretimnākoša attieksme pret šo valsts vēstures daļu. Patlaban šajā muzejā tiek veidota datorenciklopēdija par ieceļotājiem no Eiropas valstīm, drīz kārta pienākšot arī latviešiem.

Iepazīšanās ar Brazīliju bija tik tikko sākusies, kad ekspedīcijas dalībnieki Sanpaulu ciemojās pie 91 gada vecā latviešu luterāņu mācītāja Jēkaba Mekša. Viņš šeit bija ieradies pēc Otrā pasaules kara. Mekša kungs dzimis Valmierā, bet pirms došanās trimdā bijis mācītājs Slokas un Ķemeru baznīcā. Vispirms nokļuvis Vācijā un bijis pēdējais latviešu skolas direktors Eslingenā, mācījis tur latīņu valodu. Kad ekspedīcijas dalībnieki jau stipri slimo Jēkabu Mekšu intervēja, viņi nezināja, ka tā ir pēdējā mācītāja mūžā, jo pēc pāris nedēļām viņš mira. Vecais kungs jau labu laiku vārga, tādēļ Evaņģēliski luteriskā baznīca no Latvijas uz Brazīliju bija nosūtījusi jauno mācītāju Daci Jaunzemi, kura tagad jau stājusies pie kalpošanas. Bet ekspedīcijas rīcībā palikusi unikāla intervija.

Vecās latviešu kolonijas

"Vārpa" un "Palma"

Mūsu ceļotājiem īpaši, protams, bija interese iepazīties un apskatīt latviešu ieceļotāju vecās kolonijas. Pirmā no tām ar nosaukumu "Vārpa" tika izveidota 1922. gadā. Izcērtot džungļus un iekopjot zemi, pārcilvēciskā darbā un badā bojā gājuši daudz cilvēku, bet galvenokārt bērni un vecie ļaudis. Kad šo zemi sadalīja ģimenēm, tad vientuļnieki kilometrus četrdesmit tālāk 1929. gadā izveidoja otru koloniju, kurai deva vārdu "Palma". Tagad "Vārpas" vietā atrodas maza pilsētiņa ar nelielām privātmājiņām. Tur joprojām dzīvo arī dažas latviešu ģimenes, bet lielākā daļa tomēr ir ieguvusi izglītību un devušies prom uz lielajām pilsētām. Attieksme pret latviešiem arī tagad jūtama - vietējais šerifs, kura senčos esot latvieši, šeit uz ēkām licis atjaunot vecos uzrakstus latviešu valodā: "Skārnis", "Draugu sanāksme" un citus.

Savdabīgu renesansi piedzīvo "Palmas" kopiena. Par to jāpateicas 62 gadus vecajam Jānim Augstrozem, kurš pirms trīs gadiem atguvis īpašuma tiesības uz šo zemi un sācis sakopt to un atjaunot dažas vecās ēkas. Viena no interesantākajām mājām ir vecā tipogrāfija, kur vēl saglabājušies gan latīņu, gan arī slāvu iespiedburti, daži iespieddarbi, avīzes, grāmatas, kā arī vecās lādes, kurās latvieši, iebraucot Brazīlijā, veduši savu mantību. Augstrozes kungs ne tikai atjauno un sakopj vienu otru veco māju, bet skatās nākotnē visai racionāli un ar perspektīvu. Proti, viņš šeit uzcēlis arī dažas jaunas ēkas, atjaunojis ganāmpulku, izveidojis nometni jaunatnei, kura brīvdienās labprāt šeit brauc atpūsties. Vienīgais aizliegums šeit ir šaut dzīvniekus, lietot ieročus un spridzināt.

Brazīlijas latvieši vienmēr

tiekušies pēc izglītības

Pienāca laiks, kad ekspedīcija devās uz Florianopoli, nelielu kūrortpilsētiņu Brazīlijas austrumkrastā, kur uz dzīvi apmetušies daudzi latvieši. Tur mūsējie pirmo reizi redzēja, kā vietējie iedzīvotāji plašās pludmales kāpās slēpo(!), bet ar sērfošanu nodarbojas katrs bērns. Florianopolē visus piecus ceļotājus iemitināja kādā tukšā lieliski labiekārtotā dzīvoklī, un šeit pēc tik negaidītiem zaudējumiem nāca tikpat dāsns atalgojums. Proti, viņus apciemoja vietējie latvieši - Marta un Roberts Ozoli. Māsa un brālis savulaik bija atraduši kaut kādas sava tēva pierakstu burtnīcas, bet, tā kā vairs tik labi neprata latviešu valodu, nezināja, kas tur rakstīts. Izrādījās, ka tā ir dienasgrāmata, kurā tēvs fiksējis visu piedzīvoto ceļā no Latvijas uz Brazīliju, kad uz kuģa izcēlies kautiņš. Tagad jau dēls atradumu bija pārtulkojis portugāļu valodā, lai atstātu kā ģimenes mantojumu bērniem, bet pašu oriģinālu uzticēja viesiem no Latvijas.

Marta ir māksliniece, bet tāpat kā viņas senči un lielākā daļa Brazīlijas latviešu, izglītību ieguvusi, reizē smagi strādājot un studējot. Marta stāstīja, ka mūžīgi zaļojošā zeme Brazīlija savus pamatiedzīvotājus ir izlutinājusi, viņi pēc izglītības neraujas un ar centīgu darbu sevi nenomoka. Bet latvieši ar savu sīksto ziemeļnieku raksturu un neatlaidību vienmēr tiekušies pēc izglītības un to arī ieguvuši, kļūstot par pilotiem, ārstiem, inženieriem utt., ieņemot arī visai augstus amatus. Piemēram, Ādolfs Kļaviņš, strādādams par autoizmēģinātāju slavenajā firmā "General Motor", divu gadu laikā 14 reizes paaugstināts amatā. Par viņa brāli Ralfu stāstīsim vēlāk.

Vēl mūsu ceļotāji šeit satikās ar vienu no ļoti plašās Aurasu dzimtas pārstāvjiem - pianistu un skolotāju Haroldu Freibergu-Aurasu. "Viņš mums palīdzēja tulkot, kad vajadzēja runāt ar tiem jaunās paaudzes latviešiem, kuri vairs tik labi neprata latviski," saka Nora Vilmane. "Haroldam ir 38 gadi, un viņš Florianopolē ir nodibinājis jauniešu Mūzikas skolu. Tur ir tāda īpatnēja tradīcija, ka katru mēnesi skolas direktora pienākumus pēc kārtas izpilda visi skolotāji."

180 kilometrus iekšzemē no Florianopoles kalnu ieplakā atrodas maza pilsētiņa Urubisija. Tā bijusi viena no pirmajām latviešu apmešanās vietām 19. gadsimta beigās, un tajā joprojām dzīvo daudz mūsu tautiešu. Savulaik lielākā daļa no viņiem nodarbojusies ar autoremontu un rezerves daļu tirdzniecību. Izrādās, tik mazā pilsētiņā tas bija iespējams tāpēc, ka kalnos auga pīnijas, kuras izcirta kokmateriāliem un veda ārā ar milzīgām automašīnām.

Kopš pagājušā gadsimta te dzīvo Frišenbrūderu dzimta, kuri jaunos apstākļos atraduši citas iespējas dzīvot un attīstīt savu saimniecību. Viņi sākuši audzēt šķirnes kazas, jo labi pērk šo lopiņu pienu. Vēl viņi nopietni strādā pie tā, lai izveidotu savas mājas par lauku tūrisma vietu, un iekārto muzeju, kurā viesi varētu apskatīt latviešu stelles, austās segas, rokdarbus un dažādus darbarīkus. Frišenbrūderu vecmamma bijusi laba vērpēja un audēja, bet ģimenes jaunākā sieviete vēl tagad protot rokdarbus.

Nora Vilmane fiksējusi atmiņā: "Klausoties šos stāstus par izglītošanos, kas nākusi par dārgu cenu, par smago darbu, lai iegūtu materiālo nodrošinājumu ģimenei, un tagadējo dzīvi Brazīlijā, kas tāpat nepārtraukti prasa grūti strādāt, es pēkšņi konstatēju, ka neviens no runātājiem nelamā valdību, nevienu nezākā, nesūdzas un nečinkst. Rodas jautājums - kas ar mums pašiem notiek te, mūsu Latvijā?"

Bijušajam liepājniekam pieder

pilsēta un lidmašīnas

Tā nav leģenda, bet visīstākā patiesība. Tur "vainojams" kādreizējā liepājnieka Ernesta Grīnberga dēls Verners, kuram tagad jau ir 91 gads. Kā zināms, šis uzvārds, tulkojot no vācu valodas, nozīmē zaļais kalns, bet portugāļu valodā tas savukārt skan - Monte Verde. Tieši tāds vārds tika dots topošajai pilsētiņai, kas tagad atrodas 1600 metru augstumā kalnos, ļoti gleznainā vietā, un to dibinājis un pēc visiem likuma pantiem tā pieder Verneram Grīnbergam. Brazīlijā viņš trīs gadu vecumā ieradās 1913. gadā kopā ar saviem vecākiem. Tēvs pratis darbu ar gateriem, ar to viņš kļuvis pietiekami turīgs. Kad dēls Verners 1934. gadā apprecējies ar ventspilnieci, palīdzējis viņam veiksmīgi uzsākt patstāvīgu biznesu. Tas ļāvis Verneram nopirkt lielu zemes platību skaistā vietā kalnos.

Noticis tas Otrā pasaules kara laikā burtiski pēc pazīstamā teiciena - atnācu, ieraudzīju un uzvarēju, tikai šajā gadījumā - tajā pašā dienā uz karstām pēdām nopirku. Iegūto zemi Verners Grīnbergs samērījis 1000 kvadrātmetru gabalos un pārdevis dažādu tautību ieceļotājiem, galvenokārt eiropiešiem. Tagad Monte Verde ir burvīga atpūtas pilsētiņa, kura "atdzīvojas" nedēļas nogalēs, kad materiāli labi nodrošināti cilvēki ar savām ģimenēm atbrauc atpūsties uz savām ārpilsētas mājām, kas paslēpušās zaļajos kokos un augos, un pavada laiku burvīgās kafejnīciņās un viesnīcās.

Verners Grīnbergs visu mūžu aizrāvies ar lidmašīnām. Savā pilsētā, tuvējā kalna virsotnē viņš ierīkojis lidlauku, kurā pa šiem gadiem paspējis "nobraukt" sešas lidmašīnas, bet tagad, protams, savas pilota tiesības kopš 86 gadu vecuma vairs nav atjaunojis. Lidmašīnu vadīšanas prasmi Grīnberga kungs izmantojis, nogādājot dažādas nepieciešamas preces uz Bolīviju, kur četrdesmitajos gados latvieši bija nodibinājuši misiju un ierīkojuši skolu, un sludinājuši ticību vietējai majoriešu ciltij. Tā nebija nekāda romantika, jo daudzi mūsu tautiešu gāja bojā, tomēr kāds no latviešu skolotajiem iezemiešiem vēlāk kļuvis pat par Bolīvijas prezidentu.

Ralfs Kļaviņš - ebreju dibinātās

Novo Odesas bijušais mērs

Ik pa laikam ekspedīcijas dalībnieki atgriezās Sanpaulu, lai sazinātos ar vajadzīgajiem cilvēkiem, sakārtotu lietas un atkal dotos tālāk. Vienā no šādām "iegriešanās" reizēm viņi uzzināja, ka pa šo laiku Brazīlijas galvaspilsētā bijuši plūdi, kas viņiem tā arī laimīgi pagāja secen. Ceļš veda jau uz nākamo pieturas vietu - Novo Odesu, kur ceļotājus atkal gaidīja daudzas interesantas tikšanās un sarunas. Viens no aktīvākajiem draugiem un palīgiem Brazīlijā mūsu ceļotājiem bija Dienvidamerikas Latviešu apvienības priekšnieks Ralfs Kļaviņš, iepriekš minētā autoizmēģinātāja Ādolfa brālis. Viņš ir arī vairākkārt viesojies Latvijā, ticies ar Anatoliju Gorbunovu, nesen palīdzējis organizēt koncertturneju un uzņemšanu Brazīlijā Mediņskolas zēnu korim.

Ralfs Kļaviņš savlaik veselus divus termiņus bijis Novo Odesas pilsētas galva. Viņš iepazīstināja ar tās vēsturi. Arī šeit gadsimta sākumā bija džungļi, kur apmetnes vieta ierādīta lielai grupai ebreju, kas bija iebraukuši no Odesas. Viņiem te iedeva zemes gabalus dzīvošanai un apsaimniekošanai, un šo vietu viņi nosauca - Novo Odesa. Bet, kā zināms, ebreji nav zemes kopēji, un pēc gada viņi visi bija pazuduši nezināmā virzienā. Tieši tad Brazīlijā ieceļoja latviešu baptisti, vienu plūsmu novirzīja uz Novo Odesu, kur viņi arī iedzīvojās: iekopa zemi, uzcēla mājas, baznīcas, skolas... Tagadējā paaudze pa lielākai daļai runā portugāliski, tomēr savus senčus atceras un godā tur.

Visi pieci ekspedīcijas dalībnieki apmetās Ralfa Kļaviņa mājā, kurā dzīvo arī 14 kaķi un četri suņi. "Māja ir savdabīgi iekārtota, daudzas telpas un nojumes izliktas ar skaistām flīzēm, jo Brazīlijā valda flīžu un pusdārgakmeņu kults, tajā bija burvīga gaisotne," atceras Nora Vilmane. "Pārsteigti skatījāmies, kā visai kaķu saimei īpašā nojumē bija "klāts" pusdienu galds, uz kura viņi visi ēda un nevis zem galda."

Novo Odesā ir divas baptistu draudzes, un mūsu ceļotāju ciemošanās reizē notika 1. draudzes svētki, uz kuriem sabraukuši daudzi latvieši no tuvienes un tālienes. Šeit tika ierakstītas daudzas unikālas intervijas, jo Ralfs Kļaviņš, kurš vada draudzes kori un spēlē arī čellu, pacentās ekspedīcijas dalībniekus iepazīstināt ar interesantiem latviešiem. Tieši šeit mūsu ceļotāji sāka saprast, ka vairāki vecie Brazīlijas latvieši ir sarakstījuši grāmatas par saviem tautiešiem un viņu dzīvi tālajā zemē, tikai nav bijis neviena, kas visus šo bagātību savāktu un apkopotu, bet pašiem ir pietrūcis līdzekļu, lai grāmatas izdotu. Intriģējoši bija satikties ar slavenā baptistu sludinātāja Iņķa mazdēlu Arlindu Krepliņu, kurš strādā Novo Odesas 2. draudzes bibliotēkā. Viņa rīcībā ir dokumentu krātuve, kurā saglabātas neskaitāmas liecības par Brazīlijas latviešiem. Te ekspedīcijas dalībnieki atrada otru daļu no kādas latviešu kundzes Martas Paegles vectēva Jura Frišenbrūdera sarakstītās dienasgrāmatas, jo pašai viņai bija saglabājusies tikai pirmā daļa.

Unikālu grāmatu ir sarakstījis arī baptistu mācītājs Osvalds Ronis. Viņš dzīvo Riodežaneiro. "Mani pārsteidza viņa lielā līdzība ar mūsu mākslinieku Aldi Kļaviņu. Pēc gadiem 20 Aldis varētu izskatīties tieši tāds pats," domā Nora. Interesanti, ka neviens no sarunu biedriem nenožēlo, ka viņu vecāki un vecvecāki savulaik Brazīliju izvēlējušies par savu mītnes zemi, lai arī cik grūti būtu gājis. Viņu atmiņā palicis tikai viens gadījums, kad kāds latvietis nabadzības un traģisku notikumu ģimenē dēļ izdarījis pašnāvību.

Latvieši - piedzīvojumu

meklētāji, un vēl dažas

savdabīgas tikšanās

Sanpaulu dzīvo vēl kāds jauks latviešu pāris, lieli Latvijas patrioti - Zigrīda un Indulis Ginteri, kuri visu ekspedīcijas laiku nesavtīgi palīdzēja mūsu ceļotājiem. Viņi Brazīlijā bija ieradušies pēc Otrā pasaules kara. Zigrīdas kundzes tēvs bija Latvijas armijas virsnieks Alfrēds Platais. Indulis Ginters ir būvuzņēmējs, dzīvo paša projektētā, ļoti savdabīgi skaistā mājā. "Ginteru pāris mūs saveda kopā ar ļoti interesantu cilvēku - Haraldu Ploku, kuram tagad jau ir pensijas gadi," stāsta Nora Vilmane. "Viņš kā mazs puika 1946. gadā kopā ar tēvu, māti un suni laivā atceļojuši uz Brazīliju. Brauciens bijis visai neparasts un neticams, jo sācies Vācijā, no kurienes devušies uz Franciju, tad uz Vidusjūru, no turienes uz Āfriku un tad uz Brazīliju. Laikam jau piedzīvojumu kāre bijusi Ploku ģimenes tēvam asinīs, jo viņš pirmskara Rīgā cirkā esot bijis Motociklu karalis. Haralda Ploka mātei tagad ir 91 gads, bet atmiņa ir apbrīnojama. Kad dēls stāstīja par šo braucienu, vecā kundze viņa teikto nemitīgi laboja un precizēja," atceras Nora. Bet tad dēls iesaucies: "Ko es te stāstu, mans tēvs taču ir uzrakstījis par to grāmatu! Viņš gribēja to izdot un tādēļ pārtulkoja arī portugāļu valodā, bet tā arī neizdeva, jo nebija tik daudz naudas." Tagad šī grāmata ir atvesta uz Latviju.

Savukārt Ralfs Kalniņš ekspedīcijas dalībniekus iepazīstināja ar vēl kādu savdabīgu latvieti - Tao Siguldu. Patiesībā viņš ir baltvācietis, mākslinieks, un tagad dzīvo ļoti skaistā mājā, kas atrodas viņa visai lielo īpašumu vidū. Tao kungam pašreiz ir 85 gadi, bet viņš ir saglabājis labu un pareizu latviešu valodas prasmi. Uzvārdu Sigulda viņš ir pieņēmis, dzīvodams Brazīlijā, jo neviens tur nav spējis izrunāt viņa īsto, proti, Šteinbrehers. Saprotams, ka viņu radi nākuši no šīs gleznainās Latvijas pilsētas, Sigulda viņam uz mūžu palikusi atmiņā.

Tao kungs ir arhitekts, gleznotājs, grafiķis, tēlnieks, metālmākslinieks un nezin vēl kas. Viņš savā plašajā mājā atklājis izstāžu zāli un muzeju. Tao Sigulda ir gatavs uzņemties organizatoriskos pienākumus, lai rīkotu apmaiņas izstādes starp Latvijas un Brazīlijas māksliniekiem. "Viņš izteica tādu kā pārmetumu mūsu Kultūras ministrijai, kura neizrādot nekādu interesi par šiem priekšlikumiem," teica Nora Vilmane. "Bet mēs sacījām, ka mums tik bieži mainījušies kultūras ministri, ka droši vien nevienam nav bijis laika ar šo jautājumu nodarboties."

Taps "Brazīlijas latviešu fonds"

Protams, tikko stāstītais ir tikai daļa no ekspedīcijas dalībnieku mēneša laikā Brazīlijā redzētā, piedzīvotā un pārdzīvotā. Vēl nepieciešams laiks, lai visu izlaistu "caur sirdi un galvu", lai sakopotu un apstrādātu ierakstītās intervijas, uzņemtās videofilmas un sakārtotu fotomateriālus un manuskriptus. "Brazīlijā mēs saņēmām ne tikai milzīgu informācijas daudzumu, bet arī ārkārtīgu atsaucību un sirsnību no vietējiem latviešiem," teica Nora Vilmane. "Mēs vien spējām viņiem uzdāvināt pa mazam dzintara krustiņam, sirsniņai vai tikai mazam dzintara graudiņam, par ko viņi bija ļoti, ļoti priecīgi."

Vēl jāpiezīmē, ka Sanpaulu mūsu ceļotāji tikās arī ar Jāni Lepsti, lībieti no Pitraga, kurš, izrādās, visu mūžu vācis materiālus par Brazīlijas latviešiem, un tie rūpīgi sakārtoti kartotēkā. Savukārt Kuritiba pilsētiņā brāļi Puriņi arī savākuši daudz informācijas par saviem tautiešiem. Tā ka daudzi ir vākuši šo dokumentālo informāciju un pierakstus, bet nav bijis neviena, kurš to visu dabūtu kopā. Ekspedīcijas dalībniece Brigita Tamuže uzņēmusies izveidot Latvijā "Brazīlijas latviešu fondu". Kad Brazīlijā iegūtie materiāli kaut cik būs sakārtoti, tos nodos Misiņa bibliotēkai, lai tie negulētu individuālās atvilktnēs, bet būtu pieejami visiem interesentiem, studentiem, zinātniekiem, pētniekiem, jo citādi šādām ekspedīcijām, ceļojumiem un kontaktiem nav nozīmes.