Kurzemes Vārds

09:23 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Klusā reformatore

Kristīne Pastore

Par cilvēkiem vadītāju amatos sabiedrībā izveidojies diezgan stereotipisks uzskats: tie ir cilvēki, kas vismaz darbā maz smaida, ir barga izskata un ar skaļu balsi. Jā, un vēl viņi ir mūžīgi aizņemti un nevaļīgi. Šo priekšstatu gandrīz pilnīgi sagrauj Centrālās slimnīcas Kurzemes Perinatālā centra Grūtnieču un dzemdētāju aprūpes nodaļas vadītāja Inga Vēvere - klusi un mierīgi, bez lieka skaļuma viņa lietas vienkārši noliek savās vietās. Vienīgi tas par aizņemtību un nevaļu atbilst īstenībai, jo nodaļas vadītājam vienmēr pietiek ko darīt - kā saka pati daktere, "man ir jāatbild par visu, pat par to, ja kādam nepatīk pusdienu zupa tāpēc, ka tā nav tik karsta, kā gribētos". Tomēr par aizņemtību runājot, viņa neslēpj arī to, ka necenšas visur mesties pati iekšā un risināt katru jautājumu vienpersoniski. Nodaļā ir pietiekami daudz atbildīgo darbinieku, un katram, viņa ir pārliecināta, ar saviem pienākumiem ir jātiek galā pašam.

Inga Vēvere nodaļas vadību uzņēmās brīdī, ko varētu nosaukt pat par revolucionāru - brīdī, kad visā Latvijā līdzīgās nodaļās notika dažādas pārvērtības, kad dzemdību nodaļas vairs neatgādināja beztiesīgu sieviešu nometnes, kurās atļauts ieiet, neko līdzi neņemot, kur ir liegta tikšanās ar tuviniekiem un kur ziedus pat tuvumā nedrīkst rādīt - vārdu sakot, tas bija laiks, kad dzemdību nodaļas cita pēc citas Latvijas pilsētās ķērās pie modernizēšanas un pārvērtās par tādām, kur jaunie vecāki kopā sagaida savu vislielāko dārgumu - mazuli nākam pasaulē, kur jau tūlīt pēc mazuļa piedzimšanas jaunizceptais tētis drīkst apčubināt savu sieviņu un turēt rokās bērniņu, kur tuvinieki drīkst jaunajai māmiņai atnest ziedus un patērzēt ar viņu.

Tā bija citur, bet nebija vēl pie mums. Un nodaļas darbinieku noskaņojums bija pavisam pesimistisks. Daudzi pat sameklēja darbu citur, neticot, ka kaut kas varētu mainīties. Tomēr tie, kas palika, bija nolēmuši, ka pārmaiņām ir jābūt, un tad nāca jautājums no slimnīcas vadītājiem: kurš uzņemsies atbildību? Uzņēmās Vēvere, tagad gan apgalvojot, ka tādas lietas laikam izdara tikai vienreiz mūžā, jo viņa pilnīgi nejūtot sevī tieksmi pēc vadītājas amata. Nekad par vadītājas amatu pat domājusi neesot.

Bet nu arī mūsu jaunajiem vecākiem tiek piedāvāts daudz kas tāds, par ko agrāk neviens pat sapņot neuzdrīkstējās. Turklāt nodaļā ir atgriezušās vairākas vecmātes, kas, bezcerības nomocītas, bija aizgājušas. Bet daktere Vēvere tāpēc skaļi nesit pie krūtīm, stāstot par saviem nopelniem - tas esot visas nodaļas personāla darbs, viņa savā mierīgajā manierē saka un piebilst, ka viņa neesot cilvēks, kam patīk būt uzmanības centrā, būt sabiedrības dvēselei, pulcēt ap sevi citus un radīt mūžīgo jautrību. Viņa gan drīzāk esot darba zirgs. Pa jokam teikts, tas tomēr nav tikai joks. Inga Vēvere nodaļu vada ceturto gadu.

Inga Vēvere ir pārliecināta liepājniece. Pārliecināta tāpēc, ka, dodoties uz Rīgu studēt, viņa jau esot zinājusi, ka pēc augstskolas beigšanas atgriezīsies Liepājā. Tikai un vienīgi šeit, pat domas nebija, ka varētu palikt Rīgā, viņa sacīja.

- Kam par godu tik liela pārliecība - visādi taču varēja gadīties?

- Jūras dēļ. Man vajag jūru. Bet tas nenozīmē, ka es pie tās esmu rītos agri un vakaros vēlu. Es varu kaut vai tikai divas trīs reizes vasarā aiziet līdz jūrai, bet man vajag to apziņu, ka tā tepat vien ir. Taču nekad mūžā es nevarēju iedomāties, ka kādreiz dzīvošu un strādāšu šajā Liepājas galā - pie slimnīcas. Bērnībā un skolas gados es lielākoties dzīvoju pa ezermalu un man šķiet, ka uz Zaļo birzi, uz šo pusi vispār nebiju bijusi. Velnciems jau man likās ārpus pilsētas, kur nu vēl šis rajons.

- Un, beidzot augstskolu, nemaz negribējās palikt Rīgā?

- Nepavisam. Es pat savu vīru, Rīgas centra puiku, pārvilināju uz šejieni.

- Ko jūs viņam piesolījāt?

- Neko īpašu. Varbūt viņš arī tās pašas jūras dēļ piekrita. Viņš ir sportists un nodarbojās ar airēšanu. Tagad strādā pie kuģiem.

- Un nekad šo gadu laikā nav gribējis atpakaļ uz dzimto Rīgu?

- Nē, man šķiet, ka viņš pat tagad ir vairāk liepājnieks nekā es un cilvēkus pazīst vairāk nekā es.

- Tagad tepat dakteru mājās dzīvojat?

- Jā, tepat, kur daudzi mani kolēģi. Kad atgriezos Liepājā, divus gadus vēl strādāju vecajā Dzemdību namā Sporta ielā, tad pārcēlāmies uz šejieni, vispirms padzīvojām tepat esošajās kopmītnēs un tad, kad uzcēla mūsu māju, pārcēlāmies uz to - nekā īpaša, tā notika ar daudziem maniem kolēģiem.

- Un kā ir tagad, kad lasāt avīzē sludinājumus: "Tosmarē, Karostā un Zaļā birzī nepiedāvāt"?

- Tagad man šķiet, ka tas ir muļķīgi. Kā saka mans vīrs, kur tad ārzemēs dzīvo cilvēki: pilsētas centrā vai ārpus pilsētas? Kurš ir visdārgākais rajons? Te taču ir brīnišķīgi - visapkārt mežs. Kad pirms vairākiem gadiem daudzi kolēģi sāka mainīt savus dzīvokļus un pārcelties uz centru, mēs arī sākumā par to domājām, un es prasīju meitām, vai viņas būtu ar mieru pārcelties. Nē, viņas nepiekrita, un labi vien ir.

Šajā brīdī dakteres kabinetā zvana telefons. Zvanītāja ir dakteres jaunākā meita Santa. Viņa šogad beidz 9.klasi, un todien bija eksāmens. Mamma pārdzīvo līdzi. "Palīdzēt neko nevaru, bet, protams, ka pārdzīvoju," viņa neslēpj. Otra meita Iveta nākamgad beigs vidusskolu. Ko meitas domā tālāk darīt? Mammas iespaidā par mediķu profesiju nedomā? Nē, sacīja daktere, par to gan nekas neesot runāts. Varbūt, tāpat kā daudzu mediķu bērni, redz, ka vecāki maz ir mājās, un tāpēc nevēlas kļūt par ārstiem? Nē, nē, manējās to nekad nav uzsvērušas, daktere domā un piebilst, ka viņas meitenēm vēl ir laiks domāt par profesijas izvēli. Mazākajai tuvākais mērķis ir iestāties vidusskolā, bet vecākā vasarā pastrādās un nākamā gada laikā lai izdomā, ko tālāk darīt. Daktere pati arī tikai vidusskolas pēdējā gadā izlēmusi, kur mācīties. Un ne jau vienkārši. Ņēmusi palīgā izslēgšanas metodi.

- Neviens radinieks vai pat tuvinieks man nebija mediķis, tāpēc viņi mani iespaidot nevarēja, - atcerējās Inga Vēvere. - Mammai es varu pateikties par to, ka viņa mani pārliecināja: pēc vidusskolas ir jāmācās tālāk. Un tad es uz pirkstiem saskaitīju, cik vispār Latvijā ir augstāko mācību iestāžu. Mūzika un māksla atkrita pašas no sevis, jo šādas ievirzes man nebija, fizkultūra arī, jo sportiste es nebiju, pedagoģija nevilināja, žurnāliste arī no manis neiznāktu, jo man nepadodas rakstīšana, politehniskais institūts man šķita pārāk tehnisks. Kas tad palika? Medicīnas institūts. Un tad kaimiņiene mani pārliecināja, ka vajag mācīties dzemdniecību - tas esot skaisti, ka bērniņi nākot pasaulē. Tas teiciens man tā aizķērās, ka tā arī pie manis palika. Un uz institūtu es jau aizgāju ar pilnu pārliecību, ka mācīšos šo specialitāti. Tad vēl nemaz nezināju, ka ginekoloģijā ir tik milzīgs konkurss - no 250 studentiem šo speciālitāti varēja apgūt tikai 12. Tāpēc jau ar pirmajām studiju dienām bija jāiesaistās visādās aktivitātēs un jāizrāda interese, lai to panāktu. Turklāt puišiem deva priekšroku.

- Nu, un ir arī tik skaisti, kā kaimiņiene teica?

- Jā. Es esmu strādājusi gan kā ginekoloģe, gan arī dzemdniecībā un te arī esmu palikusi. Viņai bija taisnība.

- Pateicoties jums, ka piekritāt uzņemties nodaļas vadību, šeit notika izmaiņas, kas nodaļu pilnīgi pārvērta.

- Toreiz nodaļā noskaņojums bija ļoti nomācošs - visapkārt citās dzemdību nodaļās viss mainījās, bet pie mums nekā. Un tad slimnīcas galvenais ārsts gluži vienkārši piedāvāja uzņemties atbildību. Es arī uzņēmos.

- Un kā jūs tagad jūtaties?

- Es uz vadošu amatu nekad neesmu lauzusies, taču mani neapmierināja atmosfēra, kāda bija mūsu nodaļā. Man bija žēl, ka, neapmierinātas ar to, no darba aiziet labas vecmātes. Un jāatzīst, ka mums veikt pārmaiņas bija daudz vienkāršāk nekā citiem, jo pirmajiem vienmēr ir grūtāk, - mums jau bija no kā mācīties. Pirmie, kas sāka nodarboties ar ģimenes dzemdībām, bija saldenieki. Vēlāk tās notika arī Rīgā, pirms mums - arī Aizputē, un tāpēc daudzas ģimenes no Liepājas brauca dzemdēt uz citurieni. Saldū pat pēkšņi pieauga dzimstība. Tas notika uz mūsu rēķina. Protams, mēs sapratām, ka tā turpināt nevaram - pie mums tolaik viss vēl notika aiz slēgtām durvīm, dzemdētājas neko lieku līdzi nodaļā nedrīksteja ņemt, mediķi slēpās aiz maskām un cepurēm, pie logiem nekādu aizkaru, vārdu sakot, stingrais režīms, kaut gan jau bija 1995.gads. Un tad tā paša gada adventes nedēļā mēs atklājām Ģimenes dzemdību nodaļu. Brīvāku režīmu izveidojām arī nodaļā, kur ir tās māmiņas, kuru vīri nepiedalās dzemdībās. Pie logiem likām aizkarus, vāzēs - puķes, iekārtojām telpu viesu apmeklējumiem - vārdu sakot, veidojām nodaļu tādu, kā mums pašām patika. Vēlāk to visu papildinājām ar dažādiem citiem piedāvājumiem. Piemēram, nu jau kādu laiku pie mums var stāties grūtniecības uzskaitē, kā arī jau laikus iepazīties ar savu vecmāti un ārstu, ar kuru ģimene vēlas būt kopā dzemdībās.

- Laikam jau nekāda īpašā aģitācija ģimenes dzemdībām nebija jāveic?

- Nē, šobrīd mēs paskaitījām, ka to un dzemdību, kurās nepiedalās topošie tēvi, ir aptuveni puse uz pusi. Es, protams, esmu ģimenes dzemdību atbalstītāja, taču nekādā gadījumā neapgalvoju, ka tā būtu jādzemdē visiem - katram ir sava situācija, un katram ir tiesības izvēlēties.

- Jūs esat bijusi arī Zviedrijā un redzējusi, kā tur ģimenes gatavojas šim atbildīgajam brīdim.

- Esmu bijusi pie mūsu sadarbības kolēģiem Vesterosā. Tur situācija ir pavisam savādāka. Tur ir mātes vientuļnieces, kam dzemdībās klāt ir draudzenes, mammas vai kādi citi tuvinieki, vai vispār viņas ir vienas. Savukārt pilnās ģimenēs vīri savām sievām grūtniecības laikā dodas līdzi katrā apmeklējumā pie ārsta un par visu it kā interesējas. Tomēr es redzēju dažādo attieksmi. Ir tādi vīri, kas ar visu sirdi un dvēseli ir klāt visā notiekošajā un par visu aktīvi interesējas: kas notiek ar mazuli, kā notiks dzemdības un tā tālāk, un ir tādi, kas līdzi gan atnāk, taču klusi sēž un lasa avīzi un pat ne ar vienu ausi nepaklausās, ko saka ārsts.

- Kādi ir mūsu tēvi?

- Tie, kas nāk līdzi, arī ir ieinteresēti. Jo, redziet, zviedriem ir tāda nostādne sabiedrībā, ka viņi ļoti interesējas par savu veselību. Un līdz ar to viņi interesējas arī par sava vēl nedzimušā bērna veselību. Viņi tā ir audzināti, ka viņiem tur ir jābūt klāt un visā jāpiedalās. Diemžēl iekšējā prasība ne vienmēr tāda ir. Tā kā pie mums pagaidām šādas sabiedrības nostādnes nav, tad šeit nāk līdzi tikai tie, kam patiešām rūp, kā jūtas topošā māmiņa, kā jūtas mazulis, un kas vēlas visā notiekošajā piedalīties.

- Rit jau ceturtais gads, kopš esat nodaļas vadītāja. Vai esat pieradusi pie šī amata?

- Es vienkārši daru savu darbu. Un man ir prieks, ka darbā ir atgriezušās tās vecmātes, kas pirms tam aizgāja.

- Kolēģes ir teikušas, ka ar jums kopā esot viegli strādāt, un man ir radies iespaids, ka jūs vienmēr esat ļoti mierīga un līdzsvarota. Tā ir?

- Lielākoties jā, bet reizēm no šī līdzsvara mani tomēr var izsist.

- Kā tas izpaužas?

- Manas kolēģes ir teikušas, ka tad man pat nevajagot pacelt balsi. Pietiekot, ja paskatos uz viņām cauri brillēm, un viņas saprotot, par ko mans izskats liecina, un ka ir jāpieraujas un jāzina, ko darīt.

- Vai tas nozīmē, ka lielākoties jūs emocijas paturat sevī?

- Jā, jo es esmu Skorpions. Un mamma teica, ka es jau bērnībā esot klusējusi, klusējusi, un tad vienā brīdī bijis indes dzēliens.

- Un visi dabū zināt, ko jūs par viņiem domājat?

- Nu, tik traki nav, bet tad katrs zina, kas viņam jādara. Mums kolektīvs ir pietiekami liels - vairāk nekā piecdesmit cilvēki, un katram es pakaļ staigāt nevaru. Tāpēc katram ir jāatbild par savu darbu - tā arī esmu pateikusi, ka nav vērts mani traucēt ar sīkumiem.Es iesaistos kardinālās lietās.

- Un, kad jūs tāda stresaina pārejat mājās, ko tad?

- Ģimene man palīdz atgūties. Dzemdniecība ir tāda specialitāte, kurā daudz ko var prognozēt, bet ir gadījumi, ka notiek neprognozējamas lietas, un tad slodze ir ļoti liela - lēmums ir jāpieņem nekavējoties un nekavējoties jārīkojas. Un vēl šajā profesijā vajadzīga ļoti liela pacietība - ir jāprot gaidīt, bet tajā pašā laikā jānojauš, kad gaidīt vairs nevar, kad ir jārīkojas. Un tad atslodze tiešām vajadzīga. Agrāk, kad vēl meitenes bija mazas, mēs kopā ar kolēģi ar savām mašīnām izbraukājām Karpatus. Arī šogad plānojam kādu ceļojumu, bet vēl gan nezinām, vai tas izdosies.

- Esmu jūs ar slidām redzējusi arī ledushallē.

- Tā ir vīra lielā aizraušanās. Un meitenēm arī patīk. Tēvs viņām nopirka hokeja slidas, un viņas par citām vispār dzirdēt negrib. Tagad par to vien runā, ka vajadzētu dibināt meiteņu hokeja komandu. Bet es arī mācos slidot. Vīram pie rokas. Jo es kā meitene no pilsētas, kur pamatīgas ziemas nav bijušas jau gadiem ilgi, neprotu kārtīgi ne slēpot, ne slidot. Bērnībā man nopirka slēpes un nepaspēja pat sakārtot, lai varētu slēpot, kad ziema beidzās, un tā arī citas normālas ziemas nav bijušas.

- Vēlreiz atgriezīsimies pie jūsu darba. Jūs strādājat arī ar ultrasonogrāfu, un pie jums nāk visas sievietes, kas gaida bērniņus. Droši vien galvenais jautājums ir, kas būs: puika vai meitene?

- Obligāti! Nē, tomēr nē. Ir pāri un mammas, kas jau pašā sākumā man pasaka, ka negribot zināt bērniņa dzimumu, gribot, lai tas būtu pārsteigums.

- Un kā, jūsuprāt, ir pareizāk - teikt vai atstāt kā pārsteigumu?

- Mani uzskati ar gadiem ir mainījušies. Ja sākumā, kad sāku nodarboties ar ultrasonogrāfiju, mani kaitināja tas, ka vienīgais jautājums ir, kas būs, nevis tas, vai mazulim viss ir kārtībā, tad tagad, ja es redzu, tad arī pasaku. Tomēr nekad nevari būt pārliecināts, ka redzētais ir pilnīga taisnība. Tāpēc mammas, kas pie manis ir nākušas, zina manu teicienu, ka "domāju par meiteni (vai puiku), bet konkrēti redzēsim, kad piedzims". Jo ir jārēķinās, šis tautā sauktais televizors nav tāds kā mājas televizors, kurā visu var redzēt skaidri. Bērniņš var aizgriezties un vispār mums neko nerādīt. Droši vien daudzi man nav noticējuši, ka tā var būt, un domā, ka daktere vienkārši negrib teikt, bet tā nav.

- Vai ir bijušas arī vilšanās, kad esat domājuši par vienu dzimumu, bet piedzimis otrs?

- Ir bijuši tādi gadījumi. Un tieši tāpēc es arī neapgalvoju, ka manis redzētais ir pilnīga taisnība. Es izsaku iespēju.

- Kā vecāki uz to reaģē?

- Pirms vairākiem gadiem kāda māmiņa sašutusi iesaucās: "Kā, nav puika? Jūs taču teicāt, ka būs puika, un man jau viss sagādāts!"

- Ko tad?

- Vecmāte tad saka: "Nu labi, liksim šo atpakaļ un pieaudzēsim krāniņu."

- Un ar kādu sajūtu vēlāk satiekat vecākus ar bērniņiem, kuriem esat palīdzējusi nākt pasaulē?

- Patīkami, protams. Man nevajag nekādu speciālu pateicību vai nemitīgu sevis atgādināšanu, man pietiek ar to, ka atceras un pasmaida, ka mēs pazīstam viens otru.

- Jums Liepājā droši vien tādu savējo ir daudz.

- Jā, bet ir arī tā, ka cilvēks ir kaut kur satikts un redzēts un man šķiet, ka tas ir bijis nodaļā, bet iespējams, ka tā nemaz nav - ir tik daudz pazīstamu seju, ka reizēm ir grūti atcerēties, kur esam tikušies.

- Jūsu, tāpat kā citu ārstu darbā, noteikti ir ne tikai priecīgi, bet arī pavisam bēdīgi rezultāti, kad gaidītā prieka vietā ģimenē ir bēdas, jo mazulītis dzemdībās neizdzīvo.

- Tie ir vislielākie pārdzīvojuma brīži. Diemžēl arī mediķi nav visspēcīgi. Un, protams, cilvēkiem tajā brīdī šķiet, ka tā nevar būt, jo topošā māmiņa ir jauna, vesela un spēcīga - kāpēc tā?

- Ko tādā brīdī vispār var teikt piederīgajiem?

- Viņiem ir jāļauj izpaust savas emocijas. Protams, vispirms tās ir dusmas, un pirmais, kas tās saņem, ir nodaļas kolektīvs. Bet tas ir pats labākais, ja tādā brīdī cilvēkam emocijas plūst uz āru. Pēc tam mums ir reālas sarunas un reāla darbība, lai visu noregulētu un sakārtotu. Mums visiem ir grūti - tas šajā profesijā ir smagākais brīdis.

- Emocijas ir arī ārstam.

- Jā, bet mums tādā brīdī vairāk ir jādomā par pacientu, nevis par sevi. Un man kā nodaļas vadītājai ir jākārto visas šīs sarunas.

- Smagi?

- Nav viegli.

- Kā jūs pati ar sevi pēc tam tiekat galā?

- Līdz šim esmu tikusi. Nezinu, kā būs vēlāk. Reizēm, lai no visa atbrīvotos, aizeju līdz jūrai. Reizēm vienkārši staigāju pa pilsētu. It kā esmu cilvēku vidū, bet tā īsti nevienu neievēroju. Un var būt, ka kādam pazīstamam cilvēkam esmu pagājusi garām neievērojot, un viņš domā, re, kāda šī iedomīga.

- Tad jums tagad ir iespēja pateikt, ka tā tomēr nav.

- Nē, tā patiešām nav.

- Un pēc tā visa tomēr nešķiet: kam man tas viss, iešu projām no medicīnas?

- Nē, jo es zinu, ka būs atkal citas dzemdības, un tās izdosies. Tas palīdz. Turklāt šobrīd mums tomēr iespējas ir daudz plašākas nekā agrāk, un mēs vairs nestrādājam tikai ar klausuli un rokām. Mēs, protams, nevaram iekāpt pie mazuļa un pajautāt, kā viņš tur jūtas un vai pirmajā klasē labi mācīsies, bet svarīgākos procesus mēs varam vērot.

- Jūsu nodaļā arī atsakās no jaundzimušajiem.

- Gadās. Šogad jau trīs puikas palikuši bez vecākiem. Visi liepājnieki.

- Kādas ir jūsu emocijas šajās reizēs?

- Es varētu saprast, ja to darītu meitene, kas ir vēl pavisam jauna, nenobriedusi un patiesībā vēl nav gatava audzināt bērnu. Tad es vismaz mēģinu saprast. Es mēģinu sievietes saprast arī tad, ja viņām dzīve ir sagriezusies ar kājām gaisā un viņas nespēj uzturēt ne sevi, ne jaundzimušo. Kaut gan arī tādos gadījumos var meklēt sociālo palīdzību, un arī mēs palīdzam to izdarīt. Bet, ja no bērna atsakās trīsdesmit četrus gadus veca sieviete, kam viens bērns jau ir izaudzis, to es nevaru nekādi saprast.

- Ko jūs viņām sakāt?

- Viņas saka man savu muļķīgo teikumu, ka nevarot atļauties bērnu. Bet tālāko kārto bāriņtiesas vai pagasttiesas atkarībā no sievietes pieraksta vietas.

- Ir bijis tā, ka pie jums kāda sieviete no bērniņa atsakās jau atkārtoti?

- Ir, bet viņas lielākoties melo. Viņas stāsta, viens bērns jau ir un šī esot otrā grūtniecība, kaut gan es viņu pazīstu un zinu, ka viņa atteikusies jau no diviem vai pat trīs bērniem. Šīs sievietes varbūt neiedomājas, ka mēs viņas atceramies. Tad es jautāju, kāpēc nepārtrauca grūtniecību, ja zināja, ka bērniņu neaudzinās? Es negribēju darīt sev pāri, man atbild.

- Vai tomēr nav bijuši gadījumi, ka pierunājat mainīt lēmumu un audzināt bērniņu?

- Ir bijuši. Ir bijis arī tā, ka atnāk pie manis sieviete un raud, ka grūtniecības laiks ir pārāk liels, ka abortu izdarīt vairs nevar, ko nu viņai tagad darīt. Tad es tā arī pasaku, ka pastāv iespēja dzemdēt un pēc tam bērniņu atdot audzināt kādā citā ģimenē. Un nereti, kad sieviete šo bērniņu ir iznēsājusi, viņa vairs nevēlas no tā atteikties. Domas mainās. Mainās arī tām, kas atnāk uz dzemdībām ar domu, ka mājās dosies bez bērniņa. Šeit viņas pārdomā.

- Kas, jūsuprāt, liek pārdomāt? Tas, ka viņas redz, kā citas sievietes apčubina savus mazulīšus?

- Es domāju, ka mātes jūtas tomēr ir un nekur nepazūd. Un šeit, redzot to mazo ķiparu, viņas atveras. Tādēļ, lai arī mūsu darbā ir bēdīgi brīži, to priecīgāko tomēr ir daudz, daudz vairāk.