Kurzemes Vārds

08:55 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Bombardēšana beigsies, bet naids paliks

Andžils Remess

Ne atnākusī vasara, ne atvaļinājumu sākšanās, ne Līgo vakara tuvošanās nespēs kavēt līdzisekošanu politiskajām norisēm, jo tās vairākās jomās tuvosies izšķirošajam risinājumam. Pati būtiskākā no šīm jomām ir Balkānu konflikts, pats intriģējošākais - Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā, bet mums pats nozīmīgākais saistīts ar valsts budžetu.

Pats grūtākais balkānos tikai tagad sāksies

Vienubrīd šķita, ka nedaudz pārsteidzīgas būs pagājušajā nedēļā izteiktās prognozes par tuvo atrisinājumu karadarbībai Dienvidslāvijā, un tomēr atšķetināšanas process sākās, un NATO to vada tik konsekventi, ka nav lielu šaubu par iznākumu. Ja vien šis iznākums šobrīd jau nav noticis fakts, jo situācija mainās ik pa stundai, un, lai notikumus nesasteidzinātu, astoņas lielvalstis savu galasanāksmi no vakardienas pārcēla uz šās nedēļas sākumu.

Protams, tas nenozīmē, ka viss ritēs gludi kā pa diedziņu, gluži pretēji, pats grūtākais tikai tagad sāksies. Jā, tas būs plats solis uz mieru Balkānos, kad Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs oficiāli piekritīs pildīt NATO prasības, kad ANO pieņems attiecīgu rezolūciju, Dienvidslāvija septiņu dienu laikā izvedīs karaspēku no Kosovas, tur atgriezīsies bēgļi, NATO pārtrauks bombardēšanu un ievedīs savus starptautiskos miera spēkus.

Bet te nu pirmais jautājums: kas šos spēkus vadīs? Tā kā miera spēkos būs arī Krievijas pārstāvji, Maskava, pats par sevi saprotams, pati grib tos vadīt, jo Krievijas ģenerāļi jau tā uzskata, ka prezidenta Borisa Jeļcina pārstāvis sarunās par Dienvidslāvijas krīzes noregulēšanu Viktors Černomirdins piekāpies Rietumiem, un viņam nācās taisnoties, ka par Krievijas karavīru atrašanos NATO pakļautībā nevar būt ne runas. Savukārt NATO vadītāji sacīja, ka miera spēku vadīšana būs vienās rokās un to darīs alianse.

Otrais jautājums: kas atradīsies pie stūres Dienvidslāvijā? Tagad pat šīs valsts prezidenta Miloševiča lielākajam dievinātājam skaidrs, ka viņa režīms ir izgāzies, jo diktatoram nācās piekrist vēl smagākiem NATO noteikumiem nekā marta beigās, un faktiski Miloševiča ietiepība izpostīja viņa paša valsti. Skaidrs arī tas, ka Rietumi nepalīdzēs Dienvidslāvijai atkopties, kamēr tur valdīs cilvēks, kurš atzīts par kara noziedznieku, un vispār grūti iedomāties, ka kādas civilizētas valsts vadītāji tiksies ar šo mūsdienu Hitleru. Tāpēc loģiskākais būtu, ja šo nelaimju nesēju Dienvidslāvijai no troņa gāztu Dienvidslāvijas tautas pašas. Bet vai tās uzdrošināsies? Vai Miloševiča propagandas aparāts diktatora kapitulāciju NATO priekšā nepasniegs kā serbu tautas lielu uzvaru pret NATO kara mašīnu, kas divarpus mēnešu laikā tomēr nespēja sagraut nelielo valsti?

Nenoliedzami, ka daļai Dienvidslāvijas sabiedrības šis karš atvēra acis, jo protesti pret Miloševiča politiku turpinās vairākas nedēļas, saasinājās Serbijas un Melnkalnes attiecības, bet pēdējā laikā sākās režīmam pats bīstamākais: sadumpojās vairākas karaspēka vienības.

Trešais jautājums: vai Miloševičam var ticēt? Nepiepildījās Belgradas diktatora cerības, ka, Dienvidslāvijai nepakļaujoties, pamazām NATO sašķelsies. Jā, pasaulē vērsās plašumā neapmierinātība ar alianses gaisa uzbrukumiem, it sevišķi, kad cieta civiliedzīvotāji, taču NATO valstis palika vienotas. Bet vai Miloševiča piekrišana nav tikai manevrs, lai novilcinātu laiku, lai liktu aliansei pārtraukt bombardēšanu, kuru atsākt būtu ļoti grūti, un tad jau NATO valstīm var nebūtu vienprātības? Miloševičs pietiekami bieži mānījis gan politiskos pretiniekus, gan sabiedrotos, gan pats savu tautu, un tāpēc arī NATO ir tik piesardzīgs un gaida nevis vārdus, bet darbus. Bet varbūt Miloševičs kļuvis tik paklausīgs tāpēc, ka cer glābt pats savu ādu?

Ceturtais jautājums: kā rīkosies Kosovas atbrīvošanas armijas kaujinieki? Viņi nebūt nav eņģeļi un savā cietsirdībā daudz neatpaliek no serbiem, albāņu rokās paliks ieroči, un vai viņi, jūtoties drošībā aiz starptautisko miera spēku muguras, necentīsies serbiem atriebties par pāridarījumiem? Jo Kosovā palikuši ne tikai ieroči, palicis kaut kas vēl draudīgāks - naids, un kas pateiks, cik paaudzēm jāpaiet, lai tas rimtu.

Lai nebūtu kauns par prezidentu

Kandidātus Latvijas Valsts prezidenta postenim var izvirzīt līdz pat 17.jūnija rītam, taču maz ticams, ka pašreizējam četriniekam piepulcēsies vēl kāds. Sociāldemokrāti runā par Arni Kalniņu, bet tā vairāk liekas cenas uzsišana sev, jo diez vai Juris Bojārs ļaus kādam savā partijā pakāpties augstāk par viņu pašu.

Tāpēc arī šonedēļ turpināsies pašreizējā četrinieka publiska apspriešana, kas praktiski gan neko nedod, jo kā izpspriedīs Saeimas frakciju vadītāji un aiz šīm partijām stāvošo ekonomisko grupējumu līderi, tā arī būs. Bet publiskā apspriešana galvenokārt ir domu apmaiņa par vērtību kritērijiem.

Sabiedriskā doma kopumā joprojām turpina noraidīt Vairu Paegli un Jāni Priedkalnu, visādā citādā ziņā gudrus un cienījamus cilvēkus, taču viņiem būs grūti izprast valsti, neesot kopā ar tautu gandrīz pusgadsimtu. Jo tuvāk 17.jūnijs, jo lielākas šaubas sāk mākt arī par Anatoliju Gorbunovu, kurš, ja tā var teikt, iet laikam no muguras, un grūti iedomāties Gorbunovu runājam cēlus vārdus par Latvijas neatkarību, kā tas Valsts prezidentam būs jādara, atceroties, cik viņš savulaik bija pret neatkarības centieniem. Varbūt pats nebija pret, varbūt viņam lika būt pret? Kas zina, kas zina, tikai - ja Gorbunova atteikšanās kandidēt morālu apsvērumu dēļ tikai vairoja cieņu pret viņu, tad pēkšņā piekrišana šo cieņu sašķobīja. Bet kas tā par valsti, kuras iedzīvotājiem var rasties kauns par savu prezidentu?

Bet gan jau Anatolijs Gorbunovs un Raimonds Pauls tiks cauri vēlēšanu sieta pirmajām kārtām, un tā vien šķiet, ka pēdējais kandidāts paliks Pauls, kas vēl nebūt nenozīmēs, ka viņu arī ievēlēs.

Budžets - esošais un nākamais

Šās nedēļas beigās Rīgā viesosies Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs, un tas varētu kļūt par pagrieziena punktu abu valstu pašreiz itin vēso attiecību uzlabošanā, ja tikai viesis uzsvaru neliks galvenokārt uz nodeldēto tematu par krievu grūto stāvokli un diskrimināciju Latvijā. Ja tā, tad maz cerību attiecību tālākvirzībai, un ne jau tāpēc, ka Latvijas valdībai tas nerūpētu, bet tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Krievija vienmēr prasījusi Latvijai ievērot starptautiskās normas, un nu vairs nav palicis nekas būtisks neievērots.

Ceļā uz Eiropas savienību tagad šķērslis var izrādīties kas cits, un tas ir atklātuma trūkums politikā un ekonomikā, politikas sasaiste ar ietekmīgiem ekonomiskiem grupējumiem, un, ja mūsu politiķi un ekonomisko grupējumu līderi to noliedz, tad tas nebūt nenozīmē, ka šādas saites nav. Tās kļūst arvien ciešākas un stiprākas, un, ja pienāks brīdis, kad tās vairs nebūs pārcērtamas, tad mums var sākties tāds pats haoss kā Krievijā, kurai draud bankrots un starptautiskā izolācija.

Bet kas tad vēl šonedēļ gaidāms Latvijā?

Vēl pagaidām nepiepildīsies sociāldemokrātu cerības oficiāli iekļauties valdības koalīcijā, jo tur vajadzīga arī "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK piekrišana, bet tēvzemieši nevar atļauties tik atklāti sabučoties ar partiju, kuru paši vēl nesen noraidīja, vajag taču nedaudz patielēties un censties pierādīt, ka šādas aprēķina laulības tikai nāk par labu valstij.

Vēl šonedēļ Saeima pastīvēsies ap Valodas likumu, vieniem pierādot, ka tā pieņemšana jāatliek uz rudeni, jo šis ir pietiekami nozīmīgs likums un tāpēc nav ko sasteigt, bet citiem tikpat pārliecinoši pierādot, ka jāpieņem jau šomēnes, nav ko vilcināties, jo vilcināšanās tikai nevajadzīgi kurina kaislības. Tas guva apliecinājumu arī aizvakar Rīgā, atzīmējot izcilā krievu dzejnieka Puškina jubileju, un kļūst skumji, ka politizē pat šo lielo personību un ģēniju izmanto, lai vērstos pret topošo Valodas likumu.

Bet vēl lielāki strīdi šonedēļ būs ap budžetu - esošo un topošo. Vēl šodien un rīt ministrijas var iesniegt priekšlikumus 2000.gada budžeta projektam, kas paredzams ar 65 miljonu latu deficītu, un, ja tā, tad tas ir pretrunā ne tikai ar Starptautiskā valūtas fonda prasībām, bet arī ar valdības pašas deklarāciju, un tāpēc var kļūt par lielāko šķērsli valdības klupšanai. Tautas partija vēlas šo šķērsli pietuvināt, ierosinot izskatīt jautājumu par grozījumiem šā gada budžetā, jo pretējā gadījumā šis gads var kļūt par vissliktāko Latvijas ekonomikas vēsturē, kaut arī valdība mums sola, ka necietīs ne algas, ne pensijas, ne pabalsti. Var jau būt, ka nekas no tā necietīs, un tomēr aizkavētos maksājumus 45 miljonu latu apmērā jutīsim visi.

Var jau būt, ka šā gada budžetu arī nevajag mainīt, bet tam galu galā esam ievēlējuši Saeimu, lai tā izspriež. Dumji tikai tas, ka nākas dzirdēt: jā, tā vajadzētu darīt, taču nevaram to atļauties, jo šo jautājumu ierosinājuši mūsu politiskie sāncenši.