Kurzemes Vārds

11:40 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

No šahistu dzīves

Kirils Bobrovs

Nikolajs Žuravļovs jau sen ir īsts rīdzinieks. Taču šo cilvēku ļoti daudz kas saista ar Liepāju. Jo šeit pagājusi viņa bērnība un jaunība, šeit viņš mācījies, uzsācis savas darba gaitas, iekarojis arī pirmās šaha mākslas virsotnes. Divas reizes viņš bijis pat Liepājas čempions. Šeit palikuši draugi un labi paziņas. Jā, arī visas ielas izstaigātas krustām, šķērsām. Kādreiz pilsētas avīzē publicēja Nikolaja informācijas par šahu. Bet tagad viņš brauc uz mūsu pilsētu katru gadu augustā uz tradicionālajiem "Liepājas rokādes" turnīriem vienlaikus divās hipostāzēs - kā dalībnieks un kā žurnālists. Tiesa, pēdējā laikā pēc mūsu valstī vienīgā šaha žurnāla slēgšanas ļoti sašaurinājušās iespējas apkopot visu šajā jomā notiekošo. Ar žurnālu bija saistīta, bez pārspīlējuma varētu teikt, gandrīz visa Nikolaja dzīve. Uz Liepāju viņš brauc arī tādēļ, lai satiktos ar saviem bijušajiem klasesbiedriem no 2.skolas, ko viņš beidza 1952.gadā.

- Sāksim ar tradicionālo īsu biogrāfijas pārstāstu, bet pēc tam, ja mūsu sarunas gaitā tas skars citas tēmas, arī par visu pārējo.

- Pēc skolas beigšanas sāku strādāt. "Metalurgā", sporta skolā, ostā. Paralēli mācījos Skolotāju institūtā. Pēc tā beigšanas pārgāju uz Pedagoģisko institūtu, taču drīz vien pametu to, jo sapratu, ka par īstu pedagogu vienalga nekļūšu. Ko gan es stāstīšu bērniem? Vai tiešām dzīšu viņiem galvā melus - lūk, kas mani kremta. Es sapratu, ka būs sevi jāpārvar. Toreiz mēs daudz ko vēl neapzinājāmies, mums nebija informācijas, taču meli un divkosība nebija apslēpjami.

- Tas jau izskatās pēc piecdesmito gadu disidentisma!

- Kas gan tas par disidentismu - nieki! Tātad strādājot ostā, es iestājos Maskavas universitātē, žurnālistikas fakultātes neklātienes nodaļā. Man bija jāiztur ļoti liels konkurss. Ar vācu valodu, piemēram, iznāca krietni pasvīst. Tādēļ neviļus bija jāatceras mūsu vāciete Raisa Solovjova. Tu taču atceries, kā mēs viņu kaitinājām. Ostā man jau bija gatavi piešķirt dzīvokli, taču mani darīja piesardzīgu tas, ka tas būs dienesta dzīvoklis, tātad nebūs uz visiem laikiem. Tolaik es jau biju meistarkandidāts un man piedāvāja darbu šaha klubā. Es apsvēru un nolēmu, ka tur man būs vieglāk strādāt un mācīties. Bet drīz vien radās cita problēma - pēc universitātes prasībām man bija jāpāriet strādāt žurnālistikā, tātad praktiski jāapgūst nākamā specialitāte. 1966.gada decembrī es biju praksē žurnālā "Šahs" Rīgā, bet nākamā gada sākumā mani jau pieņēma par štata darbinieku. Sākumā mans amats saucās: mākslinieciskais redaktors. Pēc gada es kļuvu par atbildīgo sekretāru, pēc tam par redaktora vietnieku un beidzot par redaktoru. Bija problēmas ar dzīvokli, pierakstīšanos, un galu galā es pat pazaudēju stāžu privatizācijas sertifikātu saņemšanai.

- Cik tad gadu tu veltīju žurnālam?

- Parēķini: no 1967. līdz 1995. gadam - 28 gadus. Žurnāls mira lēni un smagi. Kaut gan tas iznāca divās valodās, mēs tomēr balstījāmies galvenokārt uz Krievijas un Ukrainas lasītājiem. Tad radās visādi nacionāli pseidojautājumi, sarežģījumi ar jaunajām neatkarīgajām valstīm. Bet galvenais - bijām zaudējuši abonentus un līdz ar to arī naudu. Mūsu izdevumu labi pieņēma Eiropā - uz ārzemēm mēs sūtījām piecus tūkstošus eksemplāru, un kādreiz valstij devām diezgan labu valūtu, kaut gan pašiem no tās netika ne kapeikas. Dažas reizes mēģinājām kaut ko izzināt, taču visi centieni bija veltīgi. Mēs nespējām iekļauties arī jaunajā ekonomikā. Bija sponsori, bet arī tie nespēja mūs pavilkt.

- Vai neko vairs nevar atjaunot?

- Diemžēl ne! Mēs mēģinājām izdot avīzi, bet viss beidzās ar dažu numuru iznākšanu.

- Toties ir ko atcerēties.

- Es labprāt atceros tos laikus. Vispirms par redaktoru strādāja Mihails Tāls, visās jomās talantīgs cilvēks. Pie mums viņš skaitījās uz puslikmi tādēļ, ka lielmeistariem, kuriem maksāja stipendiju, bija aizliegts kaut kur strādāt, lai viņi neapraktu savu talantu. Manuprāt, viņš saņēma 300 rubļus. Tādēļ bija jāizspiež speciāla atļauja no Maskavas. Atgādināšu, ka tieši ar Tāla iniciatīvu arī sāka iznākt žurnāls "Šahs". 1959.gadā klajā nāca tā latviskais variants, bet nākamajā gadā - krievu. Par Tālu varētu stāstīt ļoti daudz - gan jautrā, gan skumjā. 1971.gadā viņš aizbrauca uz Gruziju un sniedza tur interviju, kura ļoti nepatika augšā. Nelabvēļi panāca savu: viņu atlaida no redaktora amata un atņēma stipendiju, centās atriebties, neļaujot spēlēt pat kārtējā čempionātā. Tad par redaktoru kļuva Aivars Ģipslis. Bet es ierakstīju Tālu žurnāla "titros" kā konsultantu - cilvēkam taču nebija no kā iztikt. Tobrīd tas bija nopietns atbalsts. Bet, kad Rīgā notika lieli mači, komandu valsts meistarsacīkstes vai čempionāti, mēs izdevām speciālus biļetenus un diezgan labi ar tiem piepelnījāmies. Es vēroju, kā Tāls bez jebkāda melnraksta gatavoja kārtējās tūres apskatu, diktējot materiālu mašīnrakstītājai. Dažreiz viņš nolika sev priekšā šaha dēli, bet bieži iztika arī bez tā.

- Tas nozīmē, ka viņš spēja paturēt prātā visu dalībnieku visus gājienus! Satriecoši! Tu kādreiz stāstīji par pasaules eksčempiona Rīgas dzīvokļa bēdīgo likteni pēc viņa nāves. Ar ko beidzās šī epopeja?

- Visu izvazāja. Krišjāņa Valdemāra ielas dzīvoklī, kur mitinājās Mihails Tāls, gribēja ierīkot viņa vārdā nosauktu klubu muzeju, saglabājot visas relikvijas. Taču Amerikā uzradās mājas saimnieks, un tieši čempiona dzīvoklis bija piederējis viņam. Vecais plānojums - lielā zāle plus četras istabas. Bet cik kolosāla bija viņa šaha bibliotēka! Saimnieks ietiepās, bet beigās tomēr izdevās viņu pielauzt. Taču vienalga bija vajadzīga milzīga summa. Solīja palīdzēt banka "Baltija". Bet tūlīt pēc tam tā izputēja. Naudu nesaņēmām. Lūdzām valdību un atkal bez panākumiem. Arī šaha federācija nespēja palīdzēt. Viss tika iztirgots. Vērtīgākās relikvijas iepakojām kārbās. To darījām ar Iļumžinova palīdzību. Aizvedām uz Maskavu. Tur nodibināja Tāla klubu. Esmu tur bijis. Vēlāk tas esot bankrotējis. Geļa, Mihaila sieva, palika Vācijā, sacīja, ja jau Latvijai ir tāda attieksme pret savu slavenību, lai ved projām. Pat prezidents Guntis Ulmanis runāja par Tāla nozīmi Latvijas kultūras vēsturē un izteica nožēlu, ka viņš nav piedzīvojis šo laiku. To viņš teica 1995.gadā. Un, lūk, rezultāts - Rīgā, sporta muzejā, palikuši tikai daži kausi un diplomi. Vēl Tālam dzīvam esot, no viņa daudz ko ņēma dažādām izstādēm, bet atpakaļ neatdeva, jo pēc savas būtības Mihails bija izklaidīgs. Bet es piemiņai par šo izcilo cilvēku paņēmu viņa kaklasaiti...

- Es zinu, ka dzīvē tev veicies ar ārzemju braucieniem.

- Jā, tā bija. Dažas vietas par ārzemēm kļuva tieši tagad. Agrāk neviens tā nesauktu Tbilisi, Sevastopoli, Černovcus, Tulu. Pa Savienību mani daudz vairāk izvadāja brālis, arī pie mums pazīstams šahists. Tādēļ pastāstīšu par rietumiem, jo šādos braucienos bija jāpārvar tā saucamais dzelzs priekškars. Sākās ar Franciju. 1974.gadā caur Parīzi kā žurnālists es nokļuvu olimpiādē Nicā. Galvenais, ka tādā veidā bija pārkāpts stingrais padomju noteikums - cilvēku, kurš nav bijis sociālistiskajās valstīs, nelaida uz kapitālistiskajām. Un pēkšņi - še tev!

Kad notika svarīgi pasākumi - čempionāti, pasaules meistarsacīkstes un tā tālāk, komplektēja speciālas tūristu grupas, kuru sastāvā bija, piemēram, treneri, žurnālisti, lielmeistaru sievas. Tādā veidā sanāca 25-30 cilvēki. Maksāt vajadzēja pavisam simbolisku summu, taču redaktors Ģipslis tieši šā iemesla dēļ no braucieniem atteicās. Kā jebkuram tūristam arī man bija jāiziet partijas rajona komitejas komisija un jāatbild tur uz dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Pēc tam, 1981.gadā, es biju Itālijā, kur notika valsts čempionāts starp Karpovu un Korčnoju. 1987.gadā man laimējās aizbraukt uz Spāniju, tad a brauciens uz Ungāriju, kur bija korespondencšahistu tikšanās. Biju Čehoslovakijā, pie Bratislavas...

- Kādreiz apbēra ar jautājumiem, sak, kā tad ir tur, Madridē. Šodien tāda interese nav vērojama. Cik ātri viss nostājies savās vietās. Bet tev paveicās, ne jau katram toreiz bija tādas ceļošanas iespējas.

- Ne vienmēr. Tādēļ pastāstīšu par kādu kuriozu. Es vēl dzīvoju Liepājā. Bija piecdesmito gadu beigas. Toreiz es labi nospēlēju Latvijas čempionātā un mani sāka noformēt braucienam uz Polijas un Latvijas maču. Man vajadzēja izpildīt 12 anketas un iesniegt tikpat daudz fotogrāfiju. Nu, lūk, aizvedu uz sporta komiteju visus rūpīgi izpildītos dokumentus. Bet viens no klerkiem uzreiz sāka piekasīties: "Kāds tad īsti ir jūsu uzvārds? Pasē ierakstīts Žuravļevs, bet anketā - Žuravļovs. Neder!" Vārdu sakot, Polija izpalika. Es uzspļāvu šim nodomam, jo līdz braucienam bija palicis pavisam maz laika, un es noteikti nepagūtu no jauna savākt visus papīrus.

- Ja rezumējam, tad paskatīties pasauli ir viens, bet kontakti ar interesantiem cilvēkiem - pavisam kas cits un droši vien atstāj vēl lielāku iespaidu.

- Jā, pirmām kārtām saņemu informāciju, kā saka, no pirmajām rokām. Turklāt runā, ka čempioniem patīkot nauda. Bet kam gan tā nav vajadzīga! Anatolijs Karpovs taču pietiekami daudz finansēja dažādus fondus. Bet Garijs Kasparovs, kurš apspēlēja Karpovu un saņēma uzvarētāja kroni ar dārgiem briljantiem, to pārdeva un naudu ziedoja cietušajiem Azerbaidžānā. Pats viņš toreiz aizbēga no Baku ar lidmašīnu, paķerot līdzi tik cilvēku, cik spēja. Toreiz tur slepkavoja armēņus. Bet pēc tam omonieši šāva šos slepkavas.

- Bet ko tu vari pastāstīt par šaha pasaulē populāro Iļumžinovu, ko plašāk pazīst kā Kalmikijas prezidentu? Tur viņš esot it kā tāds mazs Staļins.

- Mēs esam tikušies, taču tuvāk pazīstami neesam. Zinu, ka savā republikā viņu augsti godā. Katrā jurtā karājas samērā jaunā autoritārā prezidenta portrets. Taču jāņem vērā arī aziātu mentalitāte. Iļumžinovs visiem spēkiem un līdzekļiem cenšas ieviest Kalmikijā kultūru. Piemēram, aicina slavenus aktierus, nopērk tūkstoš biļetes un izplata tās skolās bez maksas. Pats sēž savā tribīnē, blakus nosēdina bagātniekus, no kuriem savukārt ņem 1000 dolārus par vienu biļeti. Bet tiem patīk pazīmēties uz prezidenta fona. Lūk, kāda kombinācija! Arī šaha spēles popularizāciju viņš uzskata par kultūras atbalstīšanu. Viņš aicina pārcelties pie sevis dažādus slavenus cilvēkus. Noziedzību nīdēja ar visbargākiem līdzekļiem, dažreiz pat mežonīgiem. Un taču panāca savu! Jo cauri republikai no austrumiem plūda narkotikas. Bet viņš pats ir meistarkandidāts, beidzis Starptautisko attiecību institūtu, pārvalda vairākas valodas.

- Es atceros, ka šahu tu spēlēji jau skolas laikā. Ar ko viss sākās?

- Bija 1945.gada septembris. Toreiz mēs dzīvojām sešstāvu namā Baznīcas ielā. Reiz brāļuks, kuram toreiz vēl nebija pat septiņi gadi, atnācis mājās pēc tēva apciemošanas darbā, paziņoja, ka tagad mēs spēlēšot šahu, jo viņš tikko bija redzējis, kā to dara pieaugušie. Viņš teica, ka jābīdot viena figūra pa dēli un visas pārējās figūras, kas pagadīsies ceļā, var ņemt nost. Es biju četrus gadus vecāks. Vakarā tēvs parādīja mums gājienus, mēs sākām un tā turpinājām visu mūžu. Pēc tam spēlēju skolā, guvu panākumus meistarsacīkstēs. Starp citu, esmu saglabājis visas mūsu skolas turnīru tabulas, dažreiz pārskrienu ar acīm pāri pazīstamiem vienaudžu uzvārdiem - Čigarovs, Ošmjanskis, Makijenko...

- Atgriezīsimies no pagātnes tagadnē. Kaut gan spilgtu notikumu tajā nemaz nav tik daudz.

- Kļūt par skeptiķi vai optimistu, neveiksminieku vai otrādi - tas parasti ir paša cilvēka dzīves uztveres rezultāts. Pēc žurnāla slēgšanas, lai noturētos virs ūdens, vajadzēja daudz enerģijas un iniciatīvas. Tagad es vadu nodaļu žurnālā "Labirints", ko rediģē mūsu pašu liepājnieks un tavs bijušais kolēģis Eliass Bergers. Gatavoju materiālus pastāvīgajai šaha lappusei laikrakstā "Respublika".

- Tieši tur nesen es izlasīju tavas atmiņas par Mihailu Tālu.

- Bez skaļiem vārdiem gribu pasacīt, ka šīs atmiņas ir par visspilgtāko laikmetu Latvijas šaha vēsturē. Ar Mihailu man laimējās nospēlēt, neskaitot simtiem citu ātrspēles partiju, dažas turnīru partijas, no kurām katra palikusi atmiņā ar īpašu kolorītu. Bet mūsu pirmā tikšanās pie šaha dēļa bija 1952.gada jūnijā un sakrita ar 2.skolas beigšanu. Tā partija nekad netika publicēta, un, lūk, parādījās minētajā izdevumā pēdējās "Liepājas rokādes" priekšvakarā.

Par tagadni: pagājušā gadā piedalījos veterānu šaha festivālā Krievijā, kas notika atpūtas namā "Oka" tāda paša nosaukuma upes krastā, gleznainā vietā. Šo pasākumu var uzskatīt par paraugu, kādai jābūt attieksmei pret vecāko šahistu paaudzi. Tur sabrauca 20 pilsētu pārstāvji no Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas.

- Nebūtu taisnīgi pabeigt mūsu sarunu, nepieminot tavas grāmatas.

- Man sakrājusies bagāta bibliotēka - kādi seši tūkstoši sējumu par šahu! Tā kā mēs neesam mūžīgi, esmu domājis - varbūt pārdot Iļumžinovam...

- Atvaino, es biju domājis citas grāmatas - tevis sarakstītās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tās iznāca arī latviešu valodā. Piemēram, manam mazdēlam patīk šķirstīt tavu grāmatu mazajiem "Šaha brīnumu pasaulē".

- Kādā intervijā man pat vaicāja, kas sniedz lielāku gandarījumu - grāmatu rakstīšana vai žurnāla izdošana. Uz to nevar atbildēt nepārprotami. Piebildīšu, ka mācību grāmatai "Soli pa solim", kas vispirms iznāca Maskavā, bet pēc tam arī Somijā, es vācu materiālus, būs grūti noticēt, divus gadu desmitus. Bet žurnālam bija liela loma manā izaugsmē. Piemēram, kad no Vissavienības sporta komitejas pienāca signāls, ka esam publicējuši pozitīvu atsauksmi par Fišeru (amerikāņu lielmeistaru vajadzēja vai nu tikai zākāt, vai vispār par viņu nerakstīt), Ģipsli un mani izsauca uz paklāja un abiem izteica rājienu. Gadījās arī tā: izsauc ierēdnis no sporta komitejas un sašutis kliedz: "Ar kādām tiesībām jūs izmantojāt tādus izteicienus kā "Dieva vārds", "Paldies Dievam!"?" Visādi gadījies. Iznāca diezgan liela aizkavēšanās ar kārtējās grāmatas izdošanu, bet tā ir sava veida enciklopēdija. Tikko saņēmu paziņojumu no Maskavas par tās iznākšanu. Steidzīgi būs jāķeras pie grāmatas otrās daļas gatavošanas.

- Vai tu turpini spēlēt tenisu?

- Un ne tikai turpinu. Vari mani pat apsveikt. Pagājušā mēnesī pēc atgriešanās no "Liepājas rokādes" es uzvarēju Latvijas čempionātā senioriem. Šī spēle man vienmēr devusi labu emocionālo un fizisko lādiņu.

* * *

Par šahu vien... Žēl, ka daudz kam mēs pat nepieskārāmies. Piemēram, kādreiz mums bija interesantas sarunas par antīko literatūru. Nikolajam ir jautri stāsti par dokumentu kontroli uz robežas, varētu izvaicāt arī par to, kā viņu neielaida Kremlī saņemt akreditāciju uz šovu "Kremļa zvaigznes 94". Toties atcerējāmies savus skolasbiedrus. Mēs nerunājām par to, ka par spīti pensijas vecumam joprojām esam pieprasīti. Un Koļa ir vēl viens apliecinājums tam. Nevajag gausties, bet jāmācās sevi pasniegt. Tā mēs pārvarējām tirgus attiecību kalnu pāreju.