Kurzemes Vārds

04:49 Otrdiena, 7. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kurai pusei pieslieties?

Sarmīte Pelcmane

Spriest par politiku sen vairs nav tikai vīriešu privilēģija, ar ko, aizkūpinot cigāru un atlaižoties ādas atzveltņos pie kamīna, īsināt laiku pēc sātīgām pusdienām, kamēr dāmas, stūrītī sasēdušas, zibina adatas pa šuveklīti un trin mēles ap kaimiņienes likstām. Šķiet, šobrīd politikas pārspriešana kļuvusi neatņemama mūsu visu dzīves sastāvdaļa. Ja ne vairāk, tad vismaz valdību palamājuši katrs reizi būsim. Visbiežāk asas diskusijas par kādas partijas cēlsirdību vai nelietību izvēršas pie viesību galda, kad viesi nedaudz iesiluši, mēles atraisījušās, argumenti citam par citu spēcīgāki. Turklāt pēdējā laikā arvien populārāki kļuvuši dažāda veida referendumi, kam gatavojoties sabiedrība sašķeļas divās pretēji domājošās nometnēs, katra nešaubīgi pārliecināta par savu taisnību un otras puses alošanos. Atceros karstos strīdus par Pilsonības likumu, toties patlaban aktuāla ir gatavošanās referendumam par pensijas likuma grozījumiem. Šoreiz pretējās nometnēs nostājušies pirmspensijas vecuma cilvēki, kuri protestē pret pensionēšanas vecuma palielināšanu, un tagadējie pensionāri, kam grozījumu nepieņemšanas gadījumā draudēts ar viņu jau nopelnīto pensiju samazināšanu.

Jāsaka gan, ka šie abi - jau bijušais un tūlītējais referendums - vairāk gan izskatās pēc vienas otras partijas pašreklāmas. Bet lai arī tā, cilvēkiem tie likuši pamosties, sajust demokrātijas garšu, un, cerams, veicinās arī arvien lielāku atbildības izjūtu, vēlmi iedziļināties problēmā un rast tai saprātīgu, nevis populistisku risinājumu.

Šī pieredze neapšaubāmi noderēs, pienākot laikam izdarīt izvēli globālākās lietās. Ja tikko Eiropas komisija atzinusi, ka Latvija pelnījusi, lai ar to sāk iestāšanās sarunas Eiropas savienībā, tad droši vien mūs arī uzaicinās. Tādējādi, kā prognozē zinātāji, pēc pieciem gadiem Latviju varētu uzņemt ES. Sunim būs pārkāpts, atliks pārlekt tikai astei, proti, referendumā būs jānobalso, ka mēs to paši vēlamies. Un te nu var sanākt, ka aste ir daudz smagāka un nepārvaramāka par pašu suni.

Grūtais sagatavošanās, sevis pierādīšanas un ES ekspertu pārliecināšanas process var izrādīties nieks salīdzinājumā ar pašu latviešu neuzticību un bailēm no vārda "savienība". Sabiedriskās aptaujas rāda, ka Latvijā šobrīd Eiropas savienībai ir vairāk pretinieku nekā piekritēju. Visvairāk pret ES, šķiet, ir noskaņoti zemnieki. Runājot ar viņiem, ne reizi vien kāds, sūdzoties par pašreizējām grūtībām, bažīgi izteicies: bet, ja Latvija iestāsies tajā Eiropas savienībā, tad ar mums pavisam ir cauri... Citi atkal neizpratnē rausta plecus: ko mums dos tā Eiropas savienība, kam mums tas vispār vajadzīgs?

Te gribētu atbildēt ar pretjautājumu: bet kāds labums mums būs no tā, ja ignorēsim ES? Bieži minētais piemērs, ka norvēģi taču referendumā nobalsoja pret valsts iestāšanos ES un dzīvo laimīgi vēl šobaltdien, neiztur kritiku. Norvēģija ir liela, bagāta valsts, turklāt atrodas klusā Eiropas nomalē, kur no saviem ziemeļiem var vēsi visu novērot. Mazajai, nabadzīgajai, neaizsargātajai Latvijai nav nekāda pamata iedomāties, ka tā varēs eksistēt tikpat lepni un neatkarīgi, turklāt pašās Eiropas krustcelēs starp dažādu, visai naidīgu sistēmu valstu savienībām. Mums vienalga būs jāizšķiras, kurai pusei pieslieties. Būtu ļoti skumji, ja mēs neizmantotu izdevību un jaunajā Eiropas pārdalīšanas gaisotnē atkal izvēlētos tos pašus sānus, pie kuriem bijām spiesti glauzties 50 gadus. Par to, ka šo sānu īpašnieks mūs vienus "nelaimē neatstās", varam būt droši.

Es tomēr gribu cerēt, ka referendumā to nepieļausim, un ES zilganās cerību krāsas karogā kādreiz iemirdzēsies arī Latvijas zvaigznīte.