Kurzemes Vārds

08:01 Otrdiena, 2. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Valodiņas kopēja

Daina Meistere

Gundega Tomele nesen kādā grāmatā izlasīja šādu stāstu. "Strādā divi akmeņkaļi. Viņiem pienāk klāt garāmgājējs un jautā, ko viņi dara. Viens atbild:

- Es skaldu akmeni!

Otrs atsaka:

- Es ceļu katedrāli kopā ar pārējiem!"

Otrā akmeņkaļa filozofiskā atbilde ir tuva Gundegas dzīves uztverei - saskatīt ne tikai to melno darbu, to skaudro skaldīšanas procesu, bet ņemt vērā, ka katedrāli var uzcelt tikai kopīgiem spēkiem. Kādu katedrāli tad Gundega, būdama mazo rūpju bērnu valodiņas kopēja, var uzcelt? Izrādās, ka var, ja tikai ir vēlēšanās pacelties pāri ikdienas sīkumiem. Viņa, Liepājas logopēde, ar savām zināšanām un praktisko pieredzi kā līdzīga var stāvēt blakus kolēģiem no visas pasaules, stāstīt par paveikto. Tā klusi, bet pārliecinoši nesot mūsu pilsētas speciālo pedagogu darbu pasaulē.

No otra gala, ne tā, kā būtu pareizi

- Speciālā pedagoģija, domāju, nav nekas tāds, par ko varētu sapņot skolas laikā. Kāds bija jūsu ceļš uz pedagoģiju?

- Skolas laikā es nekad un nemaz nedomāju par pedagoģiju. Man pat nepatika iztēloties, ka strādātu, kaut arī sava veida pieredze bija, kad pionieru laikā biju mazo bērnu - oktobrēnu vadītāja. Es gribēju dzīvi saistīt ar medicīnu, bet neveiksmīgi - stājos un neiestājos Medicīnas institūtā. Atbraucu atpakaļ uz Liepāju, biju nodomājusi nākamajā gadā atkal likt iestājeksāmenus. Taču dzīve ievilka savas korekcijas - pavasarī apprecējos. Ar savu skolasbiedru Andri, ar kuru draudzējos jau no 9.klases, viņš bija divus gadus vecāks par mani, bija tikko kā izdienējis. Tā vēl šobaltdien esam kopā. Tā man viss kā no otras puses sanācis, nevis tā, kā tam vajadzētu būt. Drīz piedzima mūsu vecākais dēls Armands. Taču nav iemesla neko nožēlot. Lai kā brīžiem iet, man ir jauka ģimene, ar labiem bērniem. Un tas atsver visu.

- Kad nāca atziņa, ka kaut kas jāmaina, ka jāturpina izglītība?

- Skolā biju labi mācījusies, teicamniece gluži nebiju, gadījās arī kādus brīnumus izstrādāt, pat skolotājiem vienu otru reizi galvas sāpes sagādāt. Nē, ne regulāri, bet ar atsevišķiem izlēcieniem, kā, piemēram, samusināt no stundas aizbēgt. To jau nemaz tagad bērniem stāstīt nedrīkst, ka mamma tāda bijusi. Noskaidroja jau toreiz to vainīgo. Mani sodīja, latviešu literatūrā trijnieku dabūju pēdējā ceturksnī. Un līdz ar to man bija jākārto eksāmens ģeometrijā. Bija jau aizvainojums, ka esmu ilgstoši sodīta par vienu pārkāpumu. Bet sods nāca par labu, noliku ģeometriju uz piecinieku, un ar labu vārdu tagad atceros skolotāju Natāliju Zeniņu. Nākamajā skolas gadā mūsu attiecības atkal bija labas. Bija gūta mācība, ka arī sods ir jāprot saņemt un jāmācās piedot. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka latviešu valodas skolotājam ir liela nozīme cilvēka veidošanā par personībām, arī tagad tā ir. Varbūt tāpēc, ka šis mācību priekšmets ir saistīts ar literatūru, tas liek cilvēkam vairāk domāt, vērtēt, analizēt. To nevar tikai ar prātu iemācīties un salīdzināt, ir vajadzīgas cilvēciskās emocijas un līdzdomāšana, ielūkošanās attiecību līkločos un saskarsmes mākslā. Jā, dēliņš auga, es tajā laikā piestrādāju Zīdaiņu namā, apkopu telpas. Mana mamma sāka teikt: tu skolā tik labi mācījies, vai tad būsi tikai sieva un mamma un grīdas visu mūžu slaucīsi! Es sāku domāt un sapratu, ka mammai ir taisnība. Ar mazu bērnu uz Rīgu vairs neaizbrauksi, tāpēc gāju skatīties, ko piedāvā Liepājas Pedagoģiskais institūts. Tehniskas lietas man nekad nav patikušas, kas cits atlika. Es aizgāju un skatījos nevis pēc fakultātēm, bet pēc eksāmeniem. Un ieraudzīju - jāliek latviešu valoda un literatūra, vēsture un bioloģija. Nolēmu, tas man der, paskatījos, kur tad ar tiem var iestāties, izrādījās - speciālā pedagoģija, defektoloģija. Tā kā man vidusskolas diplomā vidējā atzīme bija 4,5, bija jāliek tikai divi eksāmeni, tos izturēju un iestājos institūtā, neklātienē.

Valodiņa - caur mammas mīļumu un iemācāmā

- Un jau toreiz bija doma, ka savas jaunās zināšanas varēsit likt lietā Zīdaiņu namā, kur strādājāt un tātad redzējāt, kā aug mazi bērni, atstāti bez vecāku aprūpes, ka tādējādi spēsit palīdzēt viņiem?

- Ar Zīdaiņu namu, tagadējo Bērnu un bāreņu aprūpes centru "Liepāja", esmu saistīta, varētu teikt, no bērnu dienām. Esmu uzaugusi tajā mājā, jo mana mamma tur strādā par medicīnas māsu. Strādāt turpat sāku no piecpadsmit gadu vecuma. Tolaik tā bija parasta veselu bērniņu bāreņu patvēruma vieta, tā kā ar apgūstamo profesiju to nesaistīju. Kad jau mācījos institūtā, tur izveidoja pirmās psihoneiroloģiskās grupas. Bet vēl es to tā nesaistīju.

- Vai studijas institūtā deva to, kas gaidīts, kā nekā tā tomēr nebija medicīna?

- Ne mirkli neesmu nožēlojusi. Vienmēr esmu teikusi, ka institūtā dotās zināšanas, sevišķi jau speciālajos priekšmetos, noteikti var konkurēt ar ārzemju izglītības saturu, apliecinājumu šai atziņai ieguvu Vācijā, kur gadu papildināju zināšanas. Noteicošais ir katra personīgā interese, tā arī nosaka sekmes. Tovasar mums iznāca divi izlaidumi - es pabeidzu institūtu, vecākais dēls bērnudārzu. Ģimenē jau bija piedzimuši arī dvīņi - Arturs un Edgars, kuri arī gāja bērnudārzā.

- Jums pašai auga trīs mazi puikas. Bet darba vietā, kura tolaik jau bija pārtapusi par psihoneiroloģisko bērnu patvēruma vietu, ik dienas apkārt ne tik veseli, ne tik moži, ne tik laimīgi cilvēciņi. Vai tas neietekmēja psiholoģiski, vai negribējās kaut ko darīt, līdzēt? Un ko konkrēti var izdarīt logopēds tik daudzu mazu, vienkopus dzīvojošo bērnu valodas uzlabošanā?

- Es tolaik, kad pasaulē nāca mani bērni, biju ļoti jauna, savus bērnus nesaistīju ar aprūpes centrā dzīvojošajiem. Iespējams, zemapziņā pavīdēja doma: "Dievs, nedod tādu nelaimi!" Jau studiju laikā sāku strādāt par logopēdi. Ir gūtas atziņas. Ir likumsakarīgi, ka iestādēs augušajiem bērniem ir valodas traucējumi. Jo viņiem nav apmierinātas valodas attīstībai nepieciešamās pamatvajadzības. Daļa no šiem mazuļiem nav bijusi gaidīta, trūkst jau grūtniecības perioda maigās un labvēlīgās attieksmes, kas ir gaidītiem un lolotiem bērniņiem. Pēc piedzimšanas tāds bērniņš ir ātri šķirts no mammas, tā nav par viņu rūpējusies, pietrūcis mātes mīļuma, maiguma, kas pilnvērtīgai dzīvei nepieciešams jau no pirmajiem dzīvības mirkļiem un kas tieši ietekmē valodas attīstību. Mums gandrīz nav bērnu bez valodas attīstības traucējumiem.

Pozitīvā uzdrīkstēšanās pieredze

- Brauciens uz Minheni, kur mācījāties gadu, bija jauns solis, drosmīgs, jo atstājāt savus četrus vīriešus un devāties uz svešu zemi, lai mācītos. Sievietei nebūt nav viegli par tādu izšķirties, visbiežāk izvēles kauss nosveras māju labā.

- Viss notika it kā neatkarīgi no manis. Par to, ka tomēr aizbraucu uz Vāciju, man visvairāk ir jāpateicas vairākiem cilvēkiem. Vispirms jau ārstei Aijai Kauliņai, tad Bērnu un bāreņu aprūpes centra "Liepāja" direktorei Astrai Jansonei, arī iestādes vecākajai audzinātājai Marutai Siksnai. Aija Kauliņa meklēja cilvēku, kurš būtu spējīgs gadu mācīties Vācijā, ar attiecīgu specialitāti un vācu valodas zināšanām. Viņa sazinājās ar mūsu direktori, kura atzina, ka piemērotākā būtu es. Neesmu impulsu cilvēks, bet mēdzu riskēt. Jāteic, nekad neesmu nožēlojusi šo savu vēlmi riskēt. Tas varbūt izskaidro to, ka nolēmu: jā, es to darīšu. Vēl iznāca tā, ka pirmajā gadā neaizbraucu, atkal, redz', tas pirmais gads, kas neizdodas. Kurss Vācijā jau bija pilns, pēc kāda mēneša mani aicināja pievienoties, bet tad es atteicu. Kad pēc gada pienāca atkārtots aicinājums, tad bija visu apdomājusi. Kādu brīdi nosliecos, ka nē, nebraukšu. Kolēģi pierunāja, ka tādas izdevības nerodas bieži.

- Ko Vācijā pavadītais gads izmainīja profesionālajā ziņā, ko personīgajā dzīvē?

- Biju Minhenes bērnu centrā, Montesori internacionālajos kursos. Profesionāli tas izmainīja visu attieksmi pret pedagoģiju kopumā un pret logopēdiju. Liela nozīme manā profesionālajā izaugsmē ir vācu profesoram Teodoram Helbrigem, Minhenes centra dibinātājam un internacionālās akcijas "Saules stars" vadītājam. Es vairs neskatīju valodas traucējumu izolēti no bērna. Un nekad to vairs nedaru. Nekad vairs nav runas traucējums. Vēroju mazuli, viņa fizisko un emocionālo stāvokli, psihiskās attīstības līmeni. Parasti mēs it kā specializējamies, cenšamies strādāt pie savas problēmas, savā lauciņā. Bet bērns nav sadalīts pa daļām. Viņš ir viņš pats. Esot ārzemēs, redzot viņu darbu, sapratu, ka neko nevaram pārņemt tieši, mums tā teorija jāpiemēro saviem apstākļiem. Tāds īsts, tīrs Montesori speciālists droši vien atradīs daudzus mīnusus, redzot, kā mēs strādājam. Kabinetu arī iekārtoju lēnām, soli pa solim, jo nevar visu uzreiz. Ja nav iespējams dabūt visu gatavu, tad varam arī piemērot jau esošo. Katrai tai lietai, kas neatbilst, varu dot paskaidrojumu, kāpēc daru tā un nevis citādi. Vēl jāņem vērā, ka man vēl paralēli bija jāapgūst vācu valoda, jo pratu to tikai tik daudz, cik māca skolā. Otrreiz gan tā vairs nedarītu. Tagad es saprotu, kā jūtas bērns, kad viņš grib kaut ko pateikt, bet nevar. Nespējot pilnvērtīgi sazināties ar apkārtējiem, rodas neizsakāms psiholoģiskais diskomforts. Tas man kā logopēdei deva kolosālu praktisko mācību, tagad varu iejusties tāda bērna ādā, kurš nespēj izteikt savas domas. Parasti skatāmies uz bērniem caur pieaugušā prizmu, bet mazie savā ziņā ir gudrāki, atklātāki par mums. Bērns rīkojas tieši tā, kā viņš jūtas. Un vēl, būdama prom no mājām, saskatīju, ka Latvijas sievietes ir skaistas, izdarīgas, gana gudras. Mums pašām sevi ir jānovērtē. Ne velti mums prezidente ir sieviete.

- Kā pārdzīvojāt prombūtni no ģimenes, bērniem? Vai no attāluma nelikās, ka viņi bez jūsu aprūpes nespēs iztikt?

- Bija tāds brīdis, kad, pārbraukusi mājās Ziemassvētku brīvdienās, domāju: nē, atpakaļ vairs nebraukšu. Taču mammas prombūtnes laikā mani dēli bija kļuvuši patstāvīgi, domāju, ka praktiskajā ziņā viņi ieguva, emocionāli varbūt trūka mammas. Mācījās labi, viss bija kārtībā. Mēs, mammas, brīžiem esam par daudz aizbildnieciskas. Iekšēji man ir neliela vainas apziņa, nedomāju, ka rīkojos pilnīgi pareizi. Tagad spēju dot viņiem lielāku brīvību. Mēģinu atcerēties sevi viņu vecumā, pirms domāju, ļaut viņiem kaut ko vai neļaut. Mans vīrs gan teic, ka ļaujot viņiem par daudz lielu vaļu.

Logopēde pasaules plašajos ceļos

- Tātad, pati to varbūt par visu varu negribot un briesmīgi apzināti uz to netiecoties, esat izveidojusies par zinošu, spējīgu un citus skolot varošu speciālās pedagoģijas speciālisti.

- Savā ziņā jā. Mana filozofija ir tāda: vai nu daru labi, vai nedaru nemaz. Jāteic, ka klasiskais logopēda darbs priekš bērna ir visai garlaicīgs, tas varētu būt mīnuss, visi tie vingrinājumi pie spoguļa...

- Bērnam garlaicīgs, tas saprotami, bet pedagogam?

- Neteiksim, ka tieši tas process apnīk. Man ir tā, ka vajadzīgas pārmaiņas, vienu un to pašu darīt gadiem ilgi kļūst pārāk nomācoši. Biju kādus desmit gadus nostrādājusi, kad braucu uz Vāciju, un kādu pusgadu pirms tam bija izjūta, ka kaut kas dzīvē jāmaina, ka vairs nav interesanti strādāt. Viss jau zināms, skaidrs gadu uz priekšu... Nebija vairs jaunatklāsmes prieka. Brauciens mācīties deva jaunu elpu, jaunu skatienu. Mēs iemācījāmies vērot. Pirmā prakse tā arī saucās - hospitalēšanas prakse. Sēdējām, vērojām, kā strādā vācu kolēģi ar mazuļiem, neiesaistoties nodarbībās un pedagoģiskajā procesā. Tas, izrādījās, nebija nemaz tik viegli, viena no laba pedagoga galvenajām īpašībām ir prasme vērot, ievērot, pamanīt, saredzēt izmaiņas, izjūtas, izaugsmi.

- Jums ir laime dalīties zināšanās ar kolēģiem.

- Tagad nu esmu kā vāvere ritenī. Pagājušajā gadā katrā mēnesi bija vismaz viena lekcija ārpus Liepājas.

- Un kur tas bija?

- Sākšu ar tuvākajām vietām. Viļņa, Tartu, Sanktpēterburga, Maskava. Tad Ukraina, Rumānija. Minhene, Briksene (Itālijā), tur esmu bijusi vairākas reizes, lasījusi lekcijas, piedalījusies semināros, runājusi ar dažādām auditorijām.

- Ko dod pašai šīs daudzās tikšanās?

- Vispirms jau nervu slodzi! Bet nopietni runājot - iespēju iepazīt cilvēkus, pedagoģijas atziņas, tās attīstību dažādās zemēs, dažādu valstu pedagogu pieeju bērnu ar speciālām vajadzībām mācīšanā. Varu izsvērt, kas ir līdzīgs, kas atšķirīgs. Varu iepazīt zemes.

- Vai jums patīk braukt, pats process, kamēr tiek līdz vajadzīgajai vietai un kuram transportlīdzeklim dodat priekšroku?

- Nu jau tas izveidojies par dzīves stilu. No transportlīdzekļiem izvēlos to, ko man apmaksā (smejas, tad nopietni turpina. - D.M.). Jo pēdējā laikā iznāk ceļot ļoti bieži, tad man Vācija apmaksā lidmašīnu. Tagad es cenšos braukt projām nedēļas nogalē, reizēm darbā pat nepamana, ka esmu bijusi prom. Lai netraucētu tiešo darbu.

- Kā tiekat galā ar somas sakārtošanu?

- Nu jau esmu iemanījusies neņemt neko lieku. Ja pirmajā reizē puse bija nevajadzīgas lietas paņemtas līdzi, tagad jau izveidojies ieradums un ir skaidrs, kas būs vajadzīgs. Paņemu tikai pašu minimumu.

- Jūs braucat lasīt lekcijas, dalīties pieredzē, jūs stāvat auditorijas priekšā. Vai ietekmē domas par savu izskatu, vai domājat, kā esat apģērbta?

- Esmu secinājusi, ka nemainīga vērtība ir klasiskais kostīms, ja atrodos pārbraucienā, tad - bikšu kostīms. Ārzemēs ir jāuzmanās nebūt pārāk greznam. Ja mēs pievēršam pastiprinātu vērību savam ārējam veidolam, tad ārvalstīs spriež pēc būtības, pēc tā, ko tu vari un dari. Nevis drēbēm.

- Vai uzstājoties sekojat arī saviem žestiem?

- Vairāk pievēršu uzmanību katras konkrētas auditorijas reakcijai, jo nākas uzstāties gan akadēmiķiem, gan studentiem. Un katra auditorija prasa savādāku pieeju. Bet, kad runāju, stāstu, tad nedomāju par to, kāda esmu, kāda izskatos, jo runāju pēc savas pārliecības, kā jūtu.

- Kāpēc jums tas viss bija vajadzīgs? Varējāt mierīgi sēdēt mājās, mācīt aprūpes centra mazuļus, nevis pati iemācīties ko jaunu un vēl nest šo pieredzi citiem.

- Kas to lai zina, laikam tāds raksturs, ka gribas kustēties, darīt. Domāju, pēc rakstura esmu diezgan neiecietīga, sevišķi, ja uzskatu, ka otrs cilvēks ir rīkojies nepareizi. Nu jau gan ar gadiem esmu iemācījusies sevi piebremzēt, ņemt vērā otra viedokli, ieklausīties viņa argumentos. Mēdzu asi un tieši pateikt, ko domāju. Bet vispār man nepatīk otru sāpināt, un, ja esmu nodarījusi pāri, tad gan pašai sāp visvairāk un sev to pārmetu. Man nav grūti atvainoties.

- Esat vientuļā darba veicēja vai tomēr ir nepieciešams just kolektīva, domubiedru atbalstu?

- Gluži bara cilvēks neesmu, bet esmu iemācījusies strādāt komandā, apguvusi prasmi sadalīt pienākumus. Tā arī ir māka - sadalīt pienākumus. Cenšos aizvien vairāk uzticēties saviem kolēģiem, kas strādā ar Montesori grupu bērniem. Mācos uzticēties. Ne vienmēr tas sanāk gludi. Laikam jau tas autoritatīvais vadīšanas stils sēž iekšā, kaut arī cenšos tikt tam pāri. Jūtu, ka meitenes ir iemācījušās domāt. Un tas ir pats galvenais, lai darbs veiktos. Jo viena taču es nespēju visu izdarīt. Cenšos, lai grupās viss notiktu dabiski. Galvenais ir vide, kurā bērns uzturas pastāvīgi.

- Kas jums dod atslodzi, lai, pārnākot mājās, neatnestu līdzi savas rūpes?

- Braucam uz laukiem pie mammām. Manas, vīra. Ģimenes problēmas, saimnieciskās lietas risinām kopā, kopā ar dēliem braucam pie viņām. Andris mūs sarāj, ja nedarām tā, kā vajag. Puikas jau lieli, tagad gudro, kur tālāk mācīties. Savus dēlus, paldies Dievam, neesmu pēc grāmatām audzinājusi, to darīju kā sieviete, kā māte, kā jutu. Vados pēc tām pedagoģiskajām atziņām, kurās teikts, ka bērns ir jāmīl tāds, kāds viņš ir savā vienreizējā neatkārtojamībā.

- Vai jums ir kādas aizraušanās?

- Pēdējā laikā tādām vairs nepaliek laika. Kādreiz patika lasīt vēsturiskos romānus. Tagad vēl jāpabeidz maģistrantūra Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, ir uzrakstīts darbs par pedagoģijas vēsturi un teoriju, bet nav aizstāvēts. Tas stāv kā pārmetums pašai sev, ka vajag saņemties un pabeigt.