Kurzemes Vārds

02:44 Otrdiena, 7. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Deputāta gads

Izglītības lietas aizstāvot

Līvija Leine

Silva Golde ir viena no Liepājas jaunajām deputātēm 7.Saeimā. Pārstāv Tautas partiju. Aizvadītā gada laikā vairākus mēnešus bija izglītības un zinātnes ministre.

- Jau no Saeimas pirmajām sēdēm, kurās piedalījos, centos aizstāvēt un virzīt izglītības jautājumus, Izglītības likumā iestrādātās normas. Un tad ministru prezidents Andris Šķēle man piedāvāja ministres amatu savā valdībā. Šo uzaicinājumu pieņēmu bez garas domāšanas. Jutos gatava smago darbu uzņemties, reizē apzinoties, ka nozarē jāveic būtiskas reformas, kas prasīs stiprus nervus, un tām būs pretestība. Zinot galvenās problēmu vietas, jau pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, tas ir, pagājušā gada jūlijā Latvijas izglītības forumā kā ministre pieteicu reformu ceļu izglītībā. Gan vispārējā, gan augstākajā, gan profesionālajā izglītībā iezīmējot konkrētus rīcības soļus.

Rezonanse nebija tikai pozitīva vien. Lielu pretestību pauda Latvijas Universitātes un Medicīnas akadēmijas mācību spēki augstskolu apvienošanas dēļ. To varēja arī gaidīt. Tas bija normāls process, kas raksturo augšanas un progresa blakus parādības, grūtības.

Par ministri strādāju gandrīz piecus mēnešus, iezīmējot vairākus būtiskus jauninājumus nozarē. Tagad tie kļuvuši neatgriezeniski.

- Kas šķiet svarīgākais, ko paveicāt šajā laikā?

- Pirmkārt, tas ir jau minētais reformu ceļa pieteikums izglītībā. Pirmo reizi tas ieguvis likuma spēku un ir neatgriezenisks. Par spīti valdību un ministru biežajai maiņai. Sagatavojām izglītības nozares reformu plānu, paredzot arī izmaksu efektivitātes paaugstināšanu. Kā ministre šīs idejas paspēju pārrunāt ar pedagogiem, pašvaldību vadītājiem vienpadsmit rajonos un pilsētās. Jutu atbalstu un interesi. Galvenie reformu plāna akcenti bija mācību satura inventarizācija, skolēnu mācību slodzes samazināšana dienā, pedagoga darba samaksas paaugstinājums, mācību gada pagarinājums, interešu izglītības normatīvās finansēšanas ieviešana, internātskolu un speciālo skolu finansēšanas principu maiņa, minimālā skolēnu skaita noteikšana klasēs. Īpaši vidusskolās. Rosināju un panācu grozījumu Izglītības likumā, kas paredz Izglītības un zinātnes ministrijai noteikt ne tikai maksimālo, bet arī minimālo skolēnu skaitu klasē. Kā galīgi neefektīvu piemēru šajā sakarībā varu pieminēt Daugavpils rajonu, kur 500 bērnus vidējās izglītības pakāpē izglīto vienpadsmit vidusskolās. Iezīmēju virzību: izglītības iestāžu finansēšanu pēc principa - nauda seko līdzi skolēnam. Ja to realizētu, izzustu pašreiz spēkā esošā, bezjēdzīgā pašvaldību savstarpējā norēķinu sistēma.

Otrs lielākais darbs bija 2000.gada budžeta sagatavošana un aizstāvēšana Ministru kabinetā un Saeimā. Izdevās panākt lielāko pedagogu darba samaksas fonda palielinājumu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, tas ir - par 8,24 miljoniem latu. To uzskatu par nozīmīgu uzvaru. Šo pielikumu skolotāji sajutīs jau no 1.marta. Turklāt Izglītības likumā iekļāvām normu, ka šis algu paaugstinājums nav vienreizējs, bet ir process ar konkrētu paaugstinājumu grafiku un apjomu līdz 7.Saeimas darba beigām.

Trešais lielākais darbs bija pieteiktā augstākās izglītības finansēšanas sistēmas maiņa. Jaunā modeļa izstrādi vadīja mans padomnieks augstākās izglītības jautājumos profesors Pēteris Cimdiņš. Jaunās koncepcijas projekts ir gatavs, un tas jāizskata Ministru kabinetā.

Tā kā pēdējos gados krasi pieaudzis studējošo skaits, jārada vienādas starta pozīcijas iestājai augstskolās visiem jauniešiem. Iespējai būt vai nebūt studentam jābūt atkarīgai nevis no katra studētgribētāja naudas maciņa biezuma, bet gan prāta un gudrības.

Kā panākumu vērtēju arī to, ka pirmo reizi sākām studiju kredīta dzēšanu tiem augstskolu absolventiem, kuri pēc mācībām turpinās darbu valstij nepieciešamajās profesijās. Šogad tādu būs 90. No tiem 40 - pedagogi. Šāda pieeja noteikti būtu jāturpina. Izglītības un zinātnes ministrijā izveidojām studiju kreditēšanas fondu, kas nodarbojas ar studiju kredītu apjoma sadali, kontroli un uzraudzību.

- Bet tomēr jūs to visu atstājāt?

- Jā. Skolotāju streiks bija pavērsiena punkts. Sevī sajutu izsmeltas dialoga iespējas ar arodbiedrību. Tas bija lieks. Bet tas bija brīdis, kad visiem ar izglītību saistītajiem cilvēkiem būtu bijis nopietni jāstrādā, jādiskutē par nepieciešamajām izmaiņām, kas vērstas uz nākotni. Pirms tam, apspriežot reformu plānus, mēs taču sēdējām pie viena galda - gan arodbiedrības, gan Pašvaldību savienības, gan Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas pārstāvji un citi. Bet dialogs pārtrūka. Arodbiedrība šajā brīdī redzēja tikai vienu problēmu - naudu. Manas ieceres sabruka, kad notika streiks. Tad gan gribējās pavaicāt, ko pa šiem ilgajiem gadiem paveikusi arodbiedrība? Lai sakārtotu nozari, kaut vai - lai novērstu skolotāju pārslodzi. Kas ir izdarīts praktiski, neskaitot runāšanu?

Vēl vēlos piebilst, ka iegūtajiem 8,24 miljoniem latu nav nekāda sakara ar tā laika arodbiedrības aktivitātēm.

- Vai nav tā, ka jūs pa sitienam gadījāties nejauši? Rūgtums par skolotāju zemajām algām krājās taču ilgu laiku.

- Jā. Tā bija. Taču streiku likums paredz, ka attiecīgās nozares darbinieku streiks var būt vērsts tikai pret šās nozares ministriju. Manī toreiz bija liels rūgtums. Tas bija tieši tas brīdis, kad visvairāk bija vajadzīgs skolotāju un arodbiedrību atbalsts.

Liels pārsteigums mani sagaidīja pēc tam, kad iesniedzu demisijas rakstu. Liels tas bija arī Šķēles kungam. Viņš teica: "Es nesaprotu, kas tagad notiek! Streika laikā mums pienāca mazāk vēstuļu un faksu nekā tagad, kad tu esi demisionējusi." Tās bija vēstules, kurās pedagogi man izteica savu atbalstu.

Varbūt, ka manai aiziešanai par iemeslu bija arī tīri sievišķīgas emocijas. Kamēr biju ministre, strādāju ļoti daudz, ļoti saspringti. Bija rūgti, ka manus reformu pieteikumus uzreiz visi nesaprata.

- Vai jūsu aiziešanai viens no iemesliem nebija arī tas, ka neizdevās dabūt tos 29 miljonus, kurus jūs no sākuma prasījāt Ministru kabinetam?

- Godīgi sakot, jau sākumā varēja prognozēt, ka šādas naudas nebūs. Bet prasīju, cik bijām ministrijā aprēķinājuši. Es kā ministre nevarēju griezties pie valdības ar minimālu programmu. Ja būtu tie 29 miljoni, skolotājs ar zemāko kvalifikāciju saņemtu 100 latus par likmi, kā to bija paredzējis Izglītības likums, ko 6.Saeima pieņēma savas darbības pēdējās dienās. Tās deputāti vairs nejuta atbildību par šā likuma izpildi, nedomāja - būs vai nebūs tam finansiāls segums.

Man kā jaunai deputātei bija liels pārsteigums, kad Krištopana valdība jau savas darbības pirmajās dienās sāka grozīt likumu, ko šīs partijas cilvēki tikai pirms dažiem mēnešiem paši bija pieņēmuši.

Man tad šķita, ka ir vajadzīgs kāds īpašs likums, kas noteiktu moratoriju jaunpieņemto likumu grozījumiem. Kas noteiktu, ka tos nedrīkst grozīt gadu, divus vai pat trīs pēc pieņemšanas. Tas rosinātu pārdomāt, ko tad mēs īsti tajā likumā pasakām.

- Jūsu darbs Saeimā joprojām saistīts ar izglītības jautājumiem?

- Tautas partijā man ir uzticēts atbildīgs amats. Esmu Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja. Esmu izveidojusi arī šīs komisijas sastāvu. Esam laba domu biedru grupa. Tajā ir ne tikai Saeimas deputāti, bet arī, piemēram, Preiļu 1.vidusskolas direktors Jānis Eglītis, Bauskas Izglītības pārvaldes vadītājs Jānis Kārkliņš, mūzikas speciālists Jānis Porietis, Vidzemes augstskolas pasniedzējs Artis Pabriks un citi. Gatavojamies darbam piesaistīt zinošus cilvēkus, kuri nav šīs partijas biedri. Rīkosim konferences un diskusijas, tikšanās uz vietām utt. Mūsu uzdevums ir izstrādāt priekšlikumus un padomus tagadējam izglītības un zinātnes ministram.

Mani izglītības problēmu risināšana aizrauj. Gribas visu izdarīt tā, lai nekļūdītos. Jo izglītība nav tā joma, kur būtu lietderīgi eksperimentēt. Visas pārmaiņas ļoti rūpīgi jāizvērtē, lai tās patiešām uzlabotu izglītības sistēmu, tās kvalitāti. Reformas reformu dēļ nevienam nav vajadzīgas.

- Bez šī darba jums ir arī citi pienākumi?

- Darbojos Saeimas Izglītības un kultūras, Eiropas lietu un Bērnu tiesību aizsardzības komisijās. Arī Sporta apakškomisijā. Esmu arī izglītības un zinātnes ministra Māra Vītola padomniece. Jā, un papildus tam Prinča Čārlza valodas centrā esmu sākusi noslīpēt savas angļu valodas zināšanas.

- Kā jūs vērtējat pašreizējo izglītības un zinātnes ministru?

- Jā, Māris Vītols ir jauns. Bet es nesaskatu, ka jaunība var būt šķērslis, lai pildītu šo amatu. Māris ir apņēmības pilns turpināt to, ko sāku es. Un, cik varēšu, viņu atbalstīšu. Lai ko paveiktu, nav galvenā uzmanība jāpievērš tam, kurš ko dara, bet tam, lai problēmas tiktu atrisinātas.

- Kādas ir jūsu attiecības ar citiem Saeimas deputātiem?

- Lielā politika ir viens. Cilvēciskās attiecības - pavisam kas cits. Kad beidzas plenārsēde, kurā esam frakciju starpā cīkstējušies par to vai citu balsojumu, esam cilvēki kā cilvēki. Gaisotne Saeimā ir draudzīga. Es cilvēkus nevērtēju pēc politiskās piederības.

- Kā jūs uztverat nepieciešamību balsot tā, kā nolemts jūsu frakcijā?

- Ir bijuši gadījumi, gan ļoti reti, ka bijis jābalso pret savu sirdsapziņu. Bet es esmu uz Saeimu gājusi nevis kā privātpersona, bet gan kā savas partijas pārstāve. Tautas partijas frakcijas sēdēs lēmumi par balsojumiem tiek pieņemti ļoti demokrātiski, un kā komandas cilvēks tos respektēju. Frakcijas sēdēs parasti klāt ir arī premjers.

- Vai nav tā, ka viņa viedoklis ir noteicošais?

- Nav. Viņš savu viedokli izskaidro, bet neuzspiež. Lēmums tiek pieņemts diskusiju, savstarpējas pārliecināšanas, argumentāciju ceļā.

- Vai ir bijuši gadījumi, ka frakcija nepiekrīt premjeram?

- Ir bijuši. Un tas ir normāli. Es augstu vērtēju to demokrātisko gaisotni, kas valda frakcijā.

- Kā Saeimas deputāte Silva Golde atpūšas?

- Relaksācijai ir baseins, trenažieri.

- Kā, esot Saeimā, varat palīdzēt Liepājai?

- Man patīk, ka Liepājas Pilsētas dome cenšas strādāt ļoti mērķtiecīgi. Nesen bija tikšanās ar liepājniekiem Liepājas pārstāvniecībā Rīgā. Runājām par konkrētām lietām, kas nāktu par labu Liepājai. Zinot, ka tiek gatavots kāds likumprojekts, kas skar arī Liepājas intereses, vienojamies ar citiem deputātiem par labāko balsojumu. Laba sadarbība man izveidojusies arī ar Grobiņas domes priekšsēdētāju Jāni Neimani.

- Kā ģimene uztver jūsu darbošanos Saeimā?

- Ģimene mani ir atbalstījusi un atbalsta. Saprata, ka piedāvājums būt Saeimas deputātei un vēlāk ministrei ir izaicinājums, ko es nevaru nepieņemt. Katram jau viens mūžs. Un, ja man ir iespēja kaut ko dot sabiedrībai, tas ir jādara. Grūtāk jau viņiem klājas. Mājās esmu vienu vai divas dienas nedēļas nogalē. Ministres laikā vispār nebija laika atbraukt. Taču ģimene gribēja, lai palieku ministres amatā. Viņi zināja, ka strādāju ļoti godīgi un nozari pārzinu.

Lielu atbalstu, esot ministrei, saņēmu arī no Liepājas rajona skolotājiem, skolu valdes, direktoriem. Viņi man deva ticību, ka ir pareizas tās reformas, ko esmu sākusi. Kad pieteicu demisiju, domāju arī par viņiem: vai neesmu pievīlusi?

Parasti jau ministrus nemīl. Taču es cilvēku uzticību un mīlestību esmu izjutusi ļoti daudz.

- Ja jums piedāvātu atkal uzņemties Izglītības un zinātnes ministrijas vadīšanu, jūs to atkal uzņemtos?

- Nekad nesaki "nekad". Nav manī mieļu un sarūgtinājuma. Valdības nāk un iet. Un ministri nāk un iet. Arī, esot deputāte, cenšos manis pieteiktās reformas atbalstīt. Un esmu priecīga, ka viss tiek virzīts tā, kā es to pieteicu.