Kurzemes Vārds

09:55 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Teātris

Vasara, dūmi un Viljamss

Sarmīte Pujēna

Liepājas teātrī sestdien pirmizrāde. Tenesijs Viljamss "Vasara un dūmi". Februāra reklāmas bukletā rakstīts: "Amerika gadsimta sākumā. Mazpilsētas iekārojamākais vīrietis, un mācītāja savādā meita. Skabargas sabiedrības acīs. Vasara, kas sadeg kaislību ugunīs.

Režisors - Imants Jaunzems.

Scenogrāfs - Ivars Noviks.

Kostīmu māksliniece - Liene Bartkeviča.

Galvenajās lomās - Natālija Grebņeva un Mārtiņš Lūsis."

Iekārojamāko vīrieti lugā sauc Džons. Viņu atveido Mārtiņš Lūsis, kurš šajā brīdī sēž redakcijā, manu acu priekšā kopā ar mācītāja savādo meitu Almu, ko atveido Natālija Grebņeva. Mārtiņš šajā izrādē ir viens no Natālijas Grebņevas atveidoto sieviešu vīriešiem. Dzinies viņai pakaļ jau "Līgavu medniekos", bijis partneris "Bovarī kundzē". Un nu - "Vasara un dūmi".

M.Lūsis: - Džons ir mazpilsētas ārsts, tikko beidzis studēt un atgriezies pie tēva. Džonam ir tāda problēma, bērnības trauma, ka viņš necieš nāvi, nevar noskatīties, kā mirst cilvēks. Izrādes sākumā viņš aizbēg no mirstoša slimnieka.

- Kāpēc viņš ir tik iekārojams?

- Savas nepieejamības dēļ. Viņam ir auto. Viņš ir dzīvespriecīgs. Nav tāds kā visi pārējie. Džonam ir sava dzīves uztvere, kas viņu padara interesantu citu acīs.

- Tev patīk šis cilvēks?

- Ļoti. Viens no pirmajiem patīkamajiem tēliem, kas man uz skatuves jāatveido.

- Kas ar tavu varoni izrādē notiek?

- Izrādes pamatā ir konflikts starp diviem cilvēkiem, kuriem ir pilnīgi atšķirīgas pasaules. Katrs no viņiem mēģina otru pārveidot atbilstoši saviem ideāliem. Džons ir ārsts, un tā ir profesija, kas nes līdzi zināmu pragmatismu. Viņš nepieļauj, ka cilvēkā ir kaut kāds gars, dvēsele. Viņaprāt, cilvēkā ir tikai tas, kas ir redzams anatomiskajā shēmā. Almai ir pretēji uzskati. Kad viņi abi beidzot ir pārveidojušies, ir jau par vēlu, viņu dzīvē jau ir ienākuši citi mīlas objekti.

- Kas ir tas, kas šajā izrādē varētu saistīt mūsdienu skatītāju?

- Mīlestības problēmas vienmēr ir bijušas aktuālas, vai tas ir gadsimta sākums, vai mūsdienas. Arī pasaules uztvere. Mūsdienās tāpat cilvēki aiz savas skriešanas bieži vien neredz, kas viņiem deguna galā notiek. Nav spējīgi izbaudīt dzīvi, meklēt tajā krāsas. Tikai kaut kur pa stūriem runā, aprunā. Bet Džons ir tas, kurš meklē un kurš tiek par to nosodīts.

- Kas Mārtiņam Lūsim kopīgs ar Džonu?

- Krāsu meklēšana... Re, sameklēju! Spilgtas krāsas... (rāda zilumu zem acs. - S.P.) Tas mums ir kopīgs.

N.Grebņeva: - Man šķiet, mums abiem ar Mārtiņu šajā izrādē ir grūti, jo jāatveido tēli, kas neatbilst mūsu būtībai. Man ir grūti pieņemt, ka tikai un vienīgi dvēselei un tās kopšanai ir jēga mūsu dzīvē. Līdz šim arī man nav bijušas tādas lomas. Vismaz tik izteikti tas ir pirmo reizi. Alma Vainmillere ir mācītāja meita, viņas māte ir garīgi slima vai vismaz dīvaina, un Alma ir tā, kas jau no desmit gadu vecuma ir mācītājmājas saimniece. Uzaugusi mazpilsētiņā ar saviem noteiktiem principiem, morāli, kas cilvēku ieliek noteiktā rāmī. Visu savu dzīvi viņa ļoti, ļoti ticējusi dvēseles eksistencei, mūžībai. Džons uztver pasauli pavisam savādāk: jādzīvo tagad un tūlīt, jo pēc tam vairs nebūs nekā. Un tas piesaista Almu. Pēc tam lomas mainās. Bet tas varbūt pierāda to, ka pasaulē ir vajadzīgs līdzsvars, nevar būt tikai viena vai otra galējība.

Bet tagad daži jautājumi režisoram.

- Viljamss Latvijā un arī Liepājā nav svešs: "Stikla zvērnīca", "Ilgu tramvajs", "Tetovētā Roze". Kāpēc šoreiz "Vasara un dūmi"?

I.Jaunzems: - Viljamsa pētnieki atzinuši, ka "Vasara un dūmi" ir viena no dramaturga romantiskākajām lugām. Taču, analizējot lugu, konfliktsituācijas starp tās centrālajiem varoņiem, es teiktu, ka tā ir viena no Viljamsa nežēlīgākajām lugām. Viņš ir ļoti smalks autors, kura darbos tik cieši saāķētas kopā visas filozofiskās, emocionālās un fizioloģiskās lietas, ka būtu grūti atmest no teksta pat vienu teikumu, neviens vārds tajā nav nejaušs. Gan aktieriem, gan man tā ir liela laime strādāt pie šāda materiāla. Viljamsu bija izvēlējies Liepājas teātris, es izvēlējos tieši "Vasaru un dūmus". Man gan bija doma paņemt vienu no Viljamsa ekstravagantākajām lugām - "Pēkšņi pagājušajā vasarā", kas nav populāra. Bet teātris manu ideju neatbalstīja, jo šajā lugā patiešām ir visas patoloģijas, kādas vien iespējamas, sākot no medicīniskām un beidzot ar kanibāliskām.

Jā, teātra literārās daļas vadītāja man stāstīja, kāds autortiesību līgums pienācis no Viljamsa aģentūras. Tajā uzsvērtas divas lietas, kas jārespektē, iestudējot kādu Viljamsa darbu: pirmkārt, nedrīkst tikt mainīts kāda tēla dzimums, un, otrkārt, nedrīkst būt kailskatu tur, kur tie nav paredzēti.

- Ko nozīmē "vasara" un ko - "dūmi"?

- Lugas būtība, kā jau teicu, ir ļoti nežēlīga. Pēc autora domām, pats ļaunākais, ko viens cilvēks otram var nodarīt, ir cietsirdība. Un, ja vēl tas notiek mīlestības dēļ, tas ir baismīgi. Pārējie noziegumi, salīdzinot ar to, nav nekas. Šodien varbūt šāda doma nav populāra. Nu, kas ir cietsirdība? Ar to mēs saskaramies katru dienu.

Luga ir divās daļās. Pirmā ir "Vasara", otrā - "Ziema". Dūmi kā simbols tiek dažādi apspēlēti. Tie ir mani priekšstati - par pasauli, par cilvēkiem. Ir jānāk vējam no ārpuses, kas šos dūmus, šos miglainos priekšstatus sāk kliedināt. Tas notiek lugas pirmajā daļā. Kad viss ir sakārtojies pa plauktiņiem, izrādās, ka pasaule ir daudz briesmīgāka, nekā mēs esam iztēlojušies. Bet, vai ir labāk visu saskatīt skaidri, tas vēl ir jautājums. Varbūt labāk, lai nav šī vēja.

- Kas šoreiz ir jūsu radošajā komandā?

- Aktieru ansamblis, ņemot vērā teātra pašreizējo štatu, nav mazs - divpadsmit cilvēku. Kostīmu māksliniece atkal ir Liene Bartkeviča, ar kuru esmu ļoti apmierināts. Viņa labi jūt laikus un stilus, ļoti smalki jūt, cik daudz drīkst stilizēt. Ar scenogrāfu Ivaru Noviku mēs pirmo reizi strādājam kopā. Es domāju, ka viņš izrādei piešķīris atbilstošu, īpatnēju vides noskaņu.