Kurzemes Vārds

01:35 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Pirmās meistarkomandas pirmais kapteinis

Andžils Remess

Kāda vizītkarte mūsu pilsētai tagad ir "Liepājas dzintara" festivāls vai simfoniskais orķestris, tāda piecdesmitajos gados bija "Sarkanā metalurga" futbola komanda. Liepājnieki varēja nezināt, kā sauc pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju vai partijas komitejas pirmo sekretāru, taču populārākos futbolistus pazīt vaigā gandrīz vai katrs uzskatīja par savu pienākumu. Arī tie, kuri nebija redzējuši nevienu spēli. Varbūt tāpēc, ka futbols bija viens no nedaudzajām norisēm, kurā Liepāja varēja izgriezt pogas Rīgai. Varbūt iemesls bija tas, ka metalurgu komandā spēlēja gandrīz pašu pilsētā izaugušie vīri, taču savas futbola komandas godu liepājnieki bija gatavi aizstāvēt ar dūrēm, un nereti to arī darīja.

Harijs Feldmanis ir viens no tiem pieciem, kuri šai komandai palīdzējuši izcīnīt visus septiņus Latvijas čempionu nosaukumus. Viņš nebija tāds publikas mīlulis kā Žanis Zviedris, viņam neuzgavilēja tik bieži kā Miervaldim Drāzniekam vai Gustavam Zviedrim pēc iesistiem vārtiem un viņu necildināja kā Voldemāru Sudmali par elegantu spēli vai kā Ernestu Ziņģi par māku bumbu paijāt maigi kā līgavu.

Taču, kad piecdesmito gadu vidū veidoja Latvijas izlasi PSRS Tautu pirmajai spartakiādei, tajā no Liepājas iekļāva tikai divus futbolistus, un viens no tiem bija harijs Feldmanis. Tāpat tikai divus liepājniekus piecdesmito gadu beigās sauca palīgā Rīgas "Daugavai" prestižajās starptautiskajās spēlēs, un arī no tiem viens bija Harijs Feldmanis.

Liepājā viņu sauca par Ferteli. Ej nu sazini, kā šī iesauka bija radusies, taču esmu pārliecināts, ka ne visi futbola cienītāji zināja, ka šī mazā, druknā pussarga uzvārds ir Feldmanis. Fertelis, un viss.

Kad 1960.gadā liepājnieki pirmo reizi piedalījās Padomju savienības meistarsacīkstēs, par komandas kapteini ievēlēja Feldmani. Un jau nākamajā gadā pēc atvadīšanās no futbola laukuma Feldmanis kļuva par vienu no Liepājas vadošajiem treneriem. Diemžēl tikai uz dažiem gadiem. Kopš sešdesmito gadu sākuma viņš Liepājas futbola norisēs vairs nav redzēts - ne kā treneris, ne kā tiesnesis, ne kā funkcionārs un pat ne kā skatītājs.

- Pasaki godīgi, kad tu pēdējo reizi biji uz futbolu? No tā laika "Sarkanā metalurga" komandas spēlētājiem regulāri nāk Hardijs Blūms un Leons Valinskis, paretam mana Žani Zviedri, bet tevi kaut kā nav izdevies sastapt stadionā.

- Pēdējo reizi biju, kad "Zvejnieks" spēlēja ar Rīgas "Daugavu". Toreiz vēl trenēja Ptičkins. Tas varēja notikt pirms gadiem divdesmit, nu, varbūt piecpadsmit.

- Tātad nekādas intereses par sporta veidu, kas tevi savulaik pacēla popularitātes viļņa virsotnē?

- Tā tu nesaki. Zinu visu, kas notiek sportā un jo sevišķi futbolā. Lasu par to avīzēs, skatos televīzijā. Ja gribi, varu tev nosaukt spēļu rezultātus. Vai arī parādīt, kā vācieši iesit vārtus holandiešiem. Jūtu līdzi mūsu komandām - "Liepājas metalurgam", Latvijas izlasei. redzi, arī tolaik, kad pats spēlēju, man patika spēlēt, bet iet un skatīties ne visai. Protams, kad gadījās būt Maskavā un tur spēlēja, piemēram, "Spartaks" ar "Torpedo", bija interesanti paskatīties lielos meistarus. Bet citādi - nē. Kad aizgāju no futbola, pāris reizes paskatījos "Zvejnieku", bet tad metu mieru.

- Tavs kādreizējais komandas biedrs Voldemārs Sudmalis savu neiešanu uz futbolu motivēja tā: kaut ko viņi tur spēlē, bet futbols tas nav, ko viņi spēlē. Vai arī tev nebija pieņemams cits futbols, ne tāds, kādā tu biji iekšā pats?

- Tā gluži nē. Man īsti pieņemams nebija tas, ka vāca spēlētājus no malu malām. Ka tā vairs nebija Liepājas komanda. Ja man stadionā nācās prasīt, kura no komandām ir liepājnieki, tad sapratu, ka man tur vairs nav ko iet.

- kad gribēju tevi satikt, tavi kādreizējie komandas biedri teica, lai pameklējot Dienvidrietumu rajona tirdziņā, kur andelējot kartupeļus.

- Jā, es ņemos pa savu dārzu Velnciemā. Ja kaut kas paaugas, aiznesu uz tirģeli. Kādu puķīti, kādu kartupelīti, kādu burkāniņu. Arī meitai ir zemīte Nīcā, parušinos pa to. Man patīk zemes darbi. Pirms deviņiem gadiem aizgāju pensijā un tagad esmu nodevies zemes darbiem.

- Diezgan dīvaini visu to dzirdēt no cilvēka, kuram pusotra desmita gadu garumā futbols bija viss dzīves saturs.

- Tā nu sanācis. Arī es jaunībā kaut ko tādu nevarēju iedomāties. Gribēju kļūt par profesionālu treneri, pēc tehnikuma beigšanas jau skatījos uz Fizkultūras institūtu. Taču 1949.gadā rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" direktors Pēteris Zvaigzne saaicināja pie sevis visus tobrīd labākos Liepājas futbolistus, piedāvāja katram tūkstoš rubļu lielu algu, jāstrādā cehā būšot tikai ziemā, pārējā laikā tikai jātrenējas un jāspēlē, un, kā lai divdesmit viena gada vecumā nepiekrīt tādam piedāvājumam.

- Tā laika Liepājas puikas ceļu uz futbolu sāka dažādās pilsētas vietās. Vieni ezermalas ganībās, otri pludmalē, trešie Velnciema pļavās. Kur tu sāki?

- Ezermalā. Dzīvoju Pīļu ielā, blakus Voldemāram Sudmalim. Tur pretī bija tāds placītis, saimnieks ļāva mums skraidīt pa to, un, tikko no skolas mājās, tā bumba pie kājas. Voldis pie mums nenāca spēlēt, viņš jau bija vērtāks puika un trenējās "Olimpijas" jauniešos. Tikai stāstīja mums, kā tur iet, un mēs atplestām mutēm klausījāmies. Es zināju visus "Olimpijas" virslīgas komandas futbolistus. Tēvs armijas laikā bija sargājis futbolkomandas vārtus, veda mani uz sacīkstēm, un tās iepatikās. Ne jau vienmēr bija naudiņa biļetei. Netālu no mums Kungu ielā dzīvoja olimpiešu populārais uzbrucējs Pēteris Jurčenko, es parasti pamanījos viņu pasveicināt, un Jurčiks šad tad atļāva stadionā ienest viņa koferīti. Tā tiku iekšā uz spēlēm par brīvu.

- Ja pareizi atceros, tad pirmajos pēckara gados tu ar Jurčenko biji vienā komandā - "Dinamo", un jūs pat ieguvāt latvijas kausu. Pie viņa tu arī sāki trenēties pa īstam?

- Nē. Pirmais treneris man bija pirmskara laika "Olimpijas" uzbrucējs Fricis Dambrēvics, kuru vēlāk paņēma ciet čeka. Vai, kā viņš mūs trenkāja! Līdz apnikumam. Pats labi spēlēja ar galvu un lika mums sist ar galvu līdz sliktai dūšai. Man duka bija liela, skriet varēju, cik tik vajadzēja, tāpēc arī ielika par pussargu.

- Un tā paliki par pussargu uz visiem laikiem. Šķiet, visilgāk tu spēlēji pārī ar Leonu Valinski. Toreiz tas izskatījās nešķirams duets - Feldmanis un Valinskis.

- Man gan vairāk sapasēja pārī ar Robertu Zvejnieku. No uzbrucējiem vislabāk patika spēlēt ar tehnoriem - Raimondu Dambi, Ernestu Ziņģi. Ernests prata ieņemt tādu pozīciju, ka vienkārši nevarēja viņam neiedot piespēli, lai iesistu vārtus. Patika ar Arvīdu Zviedri. No aizsargiem - ar Jāni Novikovu. Nu, pats par sevi saprotams, ar Sudmali. Voldis nebija bleijers, viņš strādāja ar galvu, eleganti.

- Labi, laukumā tu vislabprātāk darbojies ar šiem spēlētājiem. Bet ar ko tu turējies kopā ārpus laukuma?

- Varbūt ar Meņģeli, ar Novikovu. Jā, noteikti ar Ernestu Ziņģi. Nevarētu teikt, ka mēs bijām nez kādi draugi, taču bija interesanti ar viņu runāt. Bieži vien pirms treniņiem pienācu pie viņa Ernesta mājiņā Jūrmalas ielā. Ernestam bija dažādas grāmatas par futbolu, arī vācu valodā, un viņš vienmēr parādīja kādu jaunu piegājienu. Tagad laiku pa laikam no vecajiem satieku Pauli Krūmiņu, brāļus Zviedrus. Parunājamies, padzenam velnu. Daudz jau mūsējo vairs nav palicis.

- Paskatījos sastāvu, kādā "Sarkanais metalurgs" 1949.gada pavasarī Klaipēdā aizvadīja pirmo spēli komandas vēsturē. Šķiet, no tiem palikuši jūs esat tikai divi - tu un Žanis Upenieks.

- Tā nu laikam tas ir.

- Tu esi palicis atmiņā ar to, ka varēji skriet visas deviņdesmit minūtes no viena laukuma gala līdz otram. Tāpat ar savu sitienu, triecot bumbai ar pēdas ārējo malu, kā saka, ar feiju. Kā tu pats uzskati, kas bija tava stiprā puse un kas pietrūka?

- Man bija enerģija, spēlētprieks un pašaizliedzība. Atceros, sasitām tādu komandu "Parus" ar 6:0, un viņi, nākdami nost no laukuma, taisnojās, sak, ja tūlīt spēlētu vēl, iznākums būtu citāds. Toreiz nodomāju: kas tas tāds par futbolistu, ja viņš nav izlicis laukumā visus spēkus? Bet pats vairāk varēju vēlēties tehnisko meistarību. Taktiku sapratu, taču tehnika piekliboja.

- Bet kas bija "Sarkanā metalurga" komandas galvenais spēks?

- Bijām stipri kā kolektīvs. Ārpus laukuma īpaši neturējāmies kopā, katram bija savi draugi, sava sabiedrība, sava darīšana. Bet laukumā jutāmies visi kā viens. Galvenā doma: kā palīdzēt cits citam.

- Un tomēr jaunatnācējus jūs īsti viesmīlīgi neuzņēmāt. Savulaik Dambis man stāstīja, cik grūti viņam bijis ienākt "Sarkanā metalurga" komandā. Kā nerrots, kā treniņos ignorēts.

- Tā varēja būt. Redzi, mēs gadu no gadu spēlējām gandrīz vienā un tajā pašā sastāvā. Katru jaunu spēlētāju uztvērām kā svešķermeni, varbūt arī kā nevēlamu konkurentu. Viņš šķita mums traucējošs, bijām ļoti saraduši cits ar citu. Bet tāda attieksme jaunos rūdīja. Viņiem pašiem nācās izkarot sev vietu. Ja tas izdevās, tad tāds spēlētājs palika uz ilgiem laikiem.

- Pusotru gadu desmitu tu esi spēlējis Liepājas vadošajās komandās, spēļu skaits sniedzas pāri pustūkstotim. Vai ir tādas, kuras tu atceries vislabāk?

- Noteikti 1951.gadā Rīgā papildus spēli par Latvijas čempionu nosaukumu ar AVN. Sākumā nešķita, ka varam vinnēt, armijas komandai bija sasolīti visādi labumi par uzvaru pret mums. Taču sakodām zobus un uzvarējām. Vēl tagad acu priekšā, kā Gustavs Zviedris iesit izšķirošos vārtus. Īsti netrāpīja bumbai, vairāk pa zemi, velēnas aizlidoja pa gaisu, vārtsargs metās uz vienu stūri, bet bumba ieripoja otrā. Vēl atceros, kā citā spēlē pret to pašu AVN iesitu vārtus ar elkoni. Visi bija pārliecināti, ka esmu sitis ar galvu, arī pretiniekiem un tiesnesim nekādas aizdomas neradās, un tā tas palika. Atceros, kā jauniņais tiesnesis Miķelis Rubenis neatzina Ernesta Ziņģa vārtu guvumu Rīgā pret "Dinamo". Ernests trieca bumbu ar tādu spēku, ka tā kā lode izlidoja pa apakšu cauri tīklam, un nekādi nevarējām pārliecināt tiesnesi, ka nav aizlidojusi vārtiem garām. Atceros spēli Harkovā, kad 1955.gadā pārstāvēju Rīgas "Daugavu" Padomju savienības meistarsacīkstēs. Man pretī spēlēja tāda jauna zvaigzne, vēlāk viņu paņēma Maskavas "Dinamo". Nekādi netiku galā ar šo spēlētāju, beigu beigās no niknuma viņu nopļāvu un mani nodzina no laukuma. Tā bija vienīgā reize manās futbola gaitās, kad laukumu nācās atstāt tādā veidā.

- Sākumā es tev prasīju godīgi pateikt, kad pēdējo reizi biji uz futbolu. Tagad tu varētu tikpat godīgi pateikt, kāpēc pēc 1963.gada pilnīgi aizgāji no futbola, nemēģināji trenēt pat zēnus un jauniešus. Sešdesmito gadu sākumā tava trenētā LMR komanda taču bija viena no labākajām Latvijā. Divas reizes ieguvāt Latvijas kausu, republikas meistarsacīkstēs cīnījāties par medaļām.

- Tev taču jāatceras, kā mūs gānīja par to gadījumu atceļā no PSRS kausa izcīņas spēles Dņepropetrovskā. Droši vien arī pats rakstīji par to.

- Kā lai neatceras? Laikraksts "Sovetskij sport" jūs piekāra pie lielā zvana un izblamēja pa visu Padomju savienību, ka puikas vilcienā sametušies, sākuši ampelēties un Kijevā komandu nācies izsēdināt no vilciena. Ja jau "Sovetskij sport" rakstīja, kā lai neraksta citi.

- Liepājā troksnis bija liels. Komandu diskvalificēja, izslēdza no Latvijas meistarsacīkstēm. Gandrīz vai piešuva politisku lietu, jo vilcienā esot dziedātas pretvalstiskas dziesmas. Tas bija kā murgs. Man pat negribēja ļaut palikt strādāt Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas cehā.

- Varbūt es maldos, bet, atmiņā visu to pārskatot, šķiet, ka toreiz tepat Liepājā kāds bija ieinteresēts, lai jūsu komandas vietā Latvijas meistarsacīkstēs varētu spēlēt viņa komanda.

- Var jau būt, ka tā arī bija. Taču viss šis gadījums man iebelza kā ar rungu pa galvu un bija viens no iemesliem, kāpēc pret futbolu kļuvu tik atturīgs.

- Bet tu taču atzīsti, ka futbols tev daudz ko devis?

- Kā nu ne. Popularitāti. Iespēju redzēt labas spēles un pašam piedalīties tādās. Bet pats galvenais bija lielais gandarījums, ka varu pierādīt, ko spēju.

- Labi, tu uz futbolu neej. Bet vai tomēr kaut kas nekņudina, tuvojoties pavasarim un futbola sezonai?

- Tā jau nav, ka nekņudina. Pārāk skaistas atmiņas par futbola laikiem, lai to visu izdzēstu. Ja savāktos kopā mana gadagājuma komanda, labprāt uzspēlētu. Duka man ir, paskriet vēl varu.