Kurzemes Vārds

16:01 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pārvarēt sevī tumsu

Līvija Leine

Var jau teikt, tā ir nejaušība, ka Lieldienas svinam tieši pavasarī. Ir nejaušība, ka tieši pavasarī Mozus savu tautu no Ēģiptes izveda uz Apsolīto zemi. Un arī tas ir nejaušība, ka tieši šim notikumam par godu rīkotajos svētkos pirms divtūkstoš gadiem Kristus devās uz Jeruzālemi, lai sludinātu Dieva vārdu, lai izdzītu no tempļiem augļotājus un tirgotājus. Bet var arī teikt, ka tā ir vēlējies Augstākais. Lai lielo mācību par tumsas un gaismas cīņu cilvēce apjaustu un izjustu laikā, kad pati daba iegriežas gaismā. Mācību par lielo gaismas, par dzīvības uzvaru. Par mīlestības uzvaru.

Vai to vēl atceramies šodien? Vai to atceras mūsu sabiedrība? Vai līdz sirds dziļumiem atjaušam, ka pirmā un lielākā cīņa ar tumsu katram jāizcīna sevī?

Šodien mūsu sabiedrībā maz ir cilvēku, kuriem kaut kas nesāpētu. Vienus saliekusi slimība, otriem gauži nodarīts ar vārdu, vēl trešos pievīlis tuvs cilvēks, ceturtajiem dzīvi dara grūtu tie nosacījumi, likumi, kas valda valstī. Iemeslu, kāpēc katrā no mums kaut kas sāp, ir daudz. Un mēs to apzināmies. Bet bieži neapzināmies to, ka reizēm tīšuprāt savu sāpi kā bērnu auklējam un lutinām, ka nevēlamies no tās šķirties. Jo pārāk liels ir mūsu Ego, mūsu iedomība, naids un tādas prestiža apziņas, ka mēs, lūk, nesam krustu.

Jēzus, kā stāsta Bībele, arī cieta, nesa krustu, mira pie tā. Bet - arī augšāmcēlās. Melnais sāpju kaps palika tukšs. To iespēja vienīgi Dieva dēls? Bet - viņa māte taču bija no cilvēku cilts. Varbūt mums vienkārši jāprot pacelties pāri savām sāpēm? Vispirms j ā g r i b tās neaizlikt kā vairogu pasaulei priekšā. J ā g r i b uz dzīvi paskatīties gaišākām acīm. J ā g r i b sevī neturēt aizvainojuma, dusmu, naida tumsu, dvēseles kapa tumsu. J ā g r i b piedzīvot augšāmcelšanos. Sevī. Savā dvēselē. Tumsas vietā tur ielaist prieku. Un, ja arī daudzos, kas nav atraduši ceļu uz Dievu un dievnamu, tas šodien nevar būt prieks par Kristus augšāmcelšanos, lai tas vienkārši būtu prieks par gaismu. Vienkārši tāpēc, lai pašiem būtu vieglāk - dzīvot, izdzīvot šajā grūtajā pārmaiņu laikā. Lai atrastu to gaismu, kas nepieciešama, lai saskatītu cerību, kas ved pretī ticībai, ka paies laiks un būs labāk. Visiem būs labāk. Arī materiālajā ikdienā.

Tā, kā to gadu un gadsimtu gaitā pratusi mūsu tauta.

Mēs taču visi zinām, ka tikai dzīvesgriba, spēja pacelties pāri sāpēm mūsu tautai ļāva izdzīvot tajos garajos septiņsimt verdzības gados. Un mēs visi skaidri atceramies tos notikumus, kas risinājās tikai pirms desmit gadiem. Tajā brīdī, kad cilvēkos pašķīrās sāpes par pāridarījumiem pēdējos piecdesmit okupācijas gados, augšāmcēlās apņēmība. Uz barikādēm neviens ar drūmu seju negāja. Jā, bija nopietnība, bija apņēmība. Bet tā bija gaiša. Cilvēkos mita labestība, pat mīlestība citam pret citu.

Kur to esam pazaudējuši? Ikdienā. Sīkākām un lielākām nebūšanām ļaudami savā dvēselē iekļūt, to aptumšot. Vai Lieldienas nebūtu īstais laiks pārvērtēt, cik īsti tās ir nozīmīgas? Cik liela nozīme tām būs pēc gada, diviem? Vai ir vērts mūžu pavadīt vaimanās? Jā, mēs varam noslēgties paši savā izolētībā. Mēs varam būt kautrīgi un atturīgi. Mums var pietrūkt pašpaļāvības, lai izrādītu patiesu mīlestību pret saviem tuvākajiem un pret citiem cilvēkiem. Bet varbūt visvairāk mums pietrūkst gribas būt gaismā?

Lieldienas savā būtībā ir prieka uzvaras svētki. Ja mūsu dvēsele mūs neved uz dievnamu, varbūt var sākt ar to sīko prieku, ko sniedz tās Lieldienu izdarības, kas gadu gaitā ienākušas mūsu sadzīvē. Ļausim, lai senajai ģermāņu dievietei Osterei paklausīgais zaķis dēj olas mūsu bērnu un pašu bērnišķīgajam priekam, lai šūpojamies saulei pretī, lai priecājamies kaut par pavasari. Par to, ka ziemas sārņiem cauri aug jauna zāle, apliecinādama, ka dzīvība ir mūžīga. Un ļoti iespējams, ka šis prieks liks aizdomāties par mūžību, par to, no kurienes esam nākuši, kas nosaka mūsu dzīvi, kas ir tās pamatu pamats.

Priecīgas Lieldienas!