Kurzemes Vārds

11:09 Trešdiena, 8. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pagātnes mūžīgie ķīlnieki

Indra Imbovica

Cik spējam būt brīvi savā domāšanā un patstāvīgi savā rīcībā? Šādas pārdomas raisījās, izlasot Jura Rubeņa komentāru "Atskatīšanās sindroms" kādā laikrakstā. Mācītājs atstāsta Bībelē aprakstīto epizodi no Sodomas bojā ejas, kad Dievs vēlas paglābt kāda vīra Lata ģimeni, bet šis vīrs līdz pēdējam brīdim kavējas, jo, baidoties no nezināmā, nevar izšķirties par līdzšinējās pierastās dzīves atstāšanu. Tomēr Lats gandrīz ar varu tiek izglābts no iznīcības ar brīdinājuma vārdiem: "Tikai neskaties atpakaļ!" Viņa sieva atskatījās un pārvērtās sāls stabā. Mācītājs Juris Rubenis konkrētajā rakstā uzsver mums, kas dzīvojuši citā sabiedriskajā sistēmā, tuvu un būtisku principu: pārejas laikā starp diviem dzīves modeļiem, diviem pasaules uzskatiem pārāk daudz neskatīties atpakaļ. Protams, ja nevēlies kļūt par pagātnes mūžīgo ķīlnieku.

Tas ir biedējošs formulējums - pagātnes mūžīgais ķīlnieks. Vai vispār ir iespējams atbrīvoties no pagātnes, cik lielā mērā un cik dziļi tā ietekmē cilvēka personību, viņa dzīvi? Šādus un līdzīgus jautājumus var uzdot bezgalīgi. Bībelē ne mazāk pamācošs ir stāsts par Mozu, kas 40 gadu cauri tuksnesim veda vergus uz brīvību. Faktiski to sasniedza vienīgi jaunā paaudze, kas verdzību nebija piedzīvojusi. Tātad atkal tas pats jautājums: cik spējam būt brīvi savā domāšanā un patstāvīgi savā rīcībā? Jura Rubeņa vārdiem runājot, "komunistiskā ideoloģija un tās pa pusei melīgā, pa pusei humānistiski iluzorā iekārta" mums, pašiem nenopūloties, nodrošināja pilnas bļodas krātiņā. Daļa cilvēku vēl šodien nevar samierināties ar to, ka viņiem šīs brīvpusdienas ir atņemtas un labprāt tās saņemtu atkal. Īpaši tie, kuriem bija vara tās izsniegt.

Tā ir viena nebrīvē izaugušu cilvēku galējība. Otra ir tikko brīvībā izkļuvušo tikpat akla sekošana šīs brīvās pasaules divām pusēm. Vai nu dievina un atdarina to - izvairoties no dzimtās valodas lietošanas, karjeru vienkāršojot līdz ātras naudas iegūšanas un tērēšanas līmenim (tas ir smalki) utt., vai arī sekojot šķietamajai visatļautībai pēc principa - jo trakāk, jo labāk. Man bija patiess prieks kādā žurnālā izlasīt, ko secinājis avīzes "Vakara Ziņas" redaktora vietnieks Ainārs Vladimirovs, proti, ka normāli veči, respektīvi - vīrieši vairs nav modē, tagad tev jābūt vismaz transvestītam, gejam, biseksuālim, heroīna lietotājam (tas arī ir smalki) vai tamlīdzīgi, lai tu būtu topā.

Jāatzīstas, ka manī joprojām saglabājies zināms naivums, jo nekādi nevaru saprast, ka, teiksim, kāds politiķis tiek gadiem savā ziņā vajāts tikai tāpēc, ka viņam ir normāli sasukāti mati, par aprobežotu tiek uzskatīts ģimenei uzticīgs vīrs, nu jau arī sieva, apcelšanas vērts ir cilvēks, kas padomjlaikā ir strādājis, audzējis, teiksim, puķes, studējis padomju augstskolās, bet nav slinkojis un vazājies pa dažādām darbvietām, lai tagad pateiktu, ka viņš tādējādi ir "pretojies" pastāvošajai iekārtai. Toties neviens īpaši neuztraucas par vulgāro, nereti rupjo sarunvalodu, kādu lieto ne tikai jaunizceptie politiķi, smalko aprindu pārstāvji, diemžēl arī skolotāji, mākslinieki, kuri tā kā pārstāvētu inteliģenci.

Saskarsmes kultūra lielai sabiedrības daļai kļuvusi apgrūtinoša, tā ierobežo brīvā cilvēka brīvību, vārdu sakot, tie, kuri nelamājas, ir liekuļi, labākajā gadījumā nemoderni dīvaiņi. Bet man, piemēram, tādai naivai būtnei, redzot, kā būtībā kulturāli cilvēki no visdažādākajiem slāņiem neprot vairs normāli sēdēt pie galda un normāli lietot galda piederumus, tas viss nez kāpēc atgādina padomjlaika komunālo dzīvokļu sindromu. Hruščovku, silikātķieģeļu un blokmāju sīkajās virtuvītēs, pie stūrītī iespiestajiem pusgaldiņiem šķībi piesēdusi, izaugusi paaudze, kurai ir sveša galda kultūra. Vai esat ievērojuši, ka vecākās paaudzes cilvēki, lai cik vienkārši un nabadzīgi tie būtu, nekad pie galda nesēž un neēd, gandrīz zem šķīvja uzguļoties rokai, bet ar otru bakstot ēdienu? Nu, bet vispār runājot, tās ir katra cilvēktiesības, vai ne: ko gribu, to daru, un jūs man te nemācīsiet dzīvot, divkoši tādi!